logo

16. marts – vēsturiskās patiesības izgaismošanas akcija

01.03.2017 Raivis Zeltīts

raivis-zeltists-2016.jpg

Pie latviešu leģionāru tēmas ik pa laikam ir jāatgriežas, lai novērtētu arī to, kādi esam šodien. Latviešu puišu cīņu par brīvu Latviju, kaut arī ar nepareizo sabiedroto, bet pret “pareizo” ienaidnieku, iedvesmoja viņu tēvi – 1919. gada brīvības cīnītāji. Savukārt viņi paši turpina iedvesmot arvien jaunas latviešu paaudzes, kurām ir laimējies pašiem nepieredzēt karu savā dzimtenē.

Protams, Krievija turpinās savu melu izplatīšanas darbu, apsūdzot Latviju “fašisma atdzimšanā”. Tā pati Krievija, kura 21. gadsimta Eiropā ir atgriezusi karu. Tā pati Krievija, kurā pašā ir atdzimis kaut kas nelabs. Ir atkal un atkal jāatkārto vēsturiskā patiesība. Ir jāatkārto patiesība par 1907. gada Hāgas konvenciju, kas aizliedza mobilizēt armijā okupēto zemju iedzīvotājus. Tas bija iemesls tam, kāpēc Austrumeiropas tautas tika mobilizētas nevis armijā, bet gan SS, kas formāli bija nemilitāra struktūra. 1943. gadā vācu varas izsludinātā pavēle par Latvijas jauniešu iesaukšanu militārajā dienestā bija starptautisks pārkāpums. Protams, daļa leģionā iestājās arī brīvprātīgi, lai cīnītos pret PSRS režīmu, kura nodarījumus latviešu tautai mēs nesen visi varējām redzēt lieliskajā filmā “Melānijas Hronika”. Bet nekādā veidā latviešu leģionam nebija saistība ne ar nacionālsociālisma ideoloģiju, ne ar tā noziegumiem. Tieši tāpēc sabiedrotie pēc kara beigām ļāva latviešu leģionāriem apsargāt nacistiskos kara noziedzniekus Nirnbergā. Viestura rota, kuras karogs bija Latvijas karoga krāsās, sastāvēja no bijušajiem latviešu leģionāriem. Vai tad sabiedrotie “fašistiem” kaut ko tādu atļautu?

Tāpēc pieminēt latviešu karavīrus mūsu galvaspilsētā pie Brīvības pieminekļa, kas celts par tautas ziedotajiem līdzekļiem, ir tikai pašsaprotami. Vismaz tam tā būtu jābūt ikvienam, kam ir veselīga izpratne par nacionālo pašapziņu. Protams, pēdējos gados arī šeit ir izcīnītas sava veida brīvības cīņas. Ne jau latviešu nacionālie karavīri vai Nacionālā Apvienība izvēlējās šo datumu par tādu, kam pievērsta pastiprināta mediju un dažādu organizāciju uzmanība. Tomēr kādam bija mērķis likt latviešiem kaunēties no saviem karavīriem, piespiest mūs doties prom no Rīgas centra uz kapiem. Man ir prieks, ka latvieši nenobijās un, pieaugot izpratnei par vēsturi, latviešu leģionāri, viņu radinieki un atbalstītāji var mierīgi doties pie Brīvības pieminekļa, noliekot ziedus par godu tiem tūkstošiem latviešu leģionāru, kuru kapavietas nav zināmas. Neatkarīgi no PSRS ideoloģiskās pēctecības izraisītas neizpratnes par latviešu leģionu, mums tas ir jāturpina darīt.

Teju ikvienā latviešu ģimenē bija kāds leģionārs, tāpēc 16. martā pasākumos Rīgā un Lestenē ir jāpiedalās tūkstošiem visu paaudžu latviešiem. Latviešu leģionāri un viņu paaudze ir simbols tam, ka vēl nav gana daudz izdarīts mūsu vēstures skaidrošanai. Kamēr leģionāri turpinās būt nepatiesi apsūdzēti no dažādu valstu un organizāciju puses, kamēr vien kāds viņus nosodīs, tikmēr ir īpaši svarīgi turpināt piedalīties 16. marta leģionāru atceres pasākumos un it īpaši – vēsturiskās patiesības izgaismošanas akcijā pie Brīvības pieminekļa.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.