logo

Ierakumos, ugunslīnijā, cīņā ar sevi un grūtībām… Rihards Kols lepojas, ka ir zemessargs!

07.06.2018 Latvijā

Maskēšanās krāsas uzklāšana. (Foto: Reinis Brūvelis)

Viņi ir veiksmīgi uzņēmēji, politiķi, ģimenes cilvēki. Taču viņi atraduši laiku, lai kļūtu par zemessargiem, un absolūti nenožēlo to. Kāpēc vīrieši vecumā pēc 30 gadiem nolemj iesaistīties militārā dienestā?

LMT viceprezidents Ingmārs Pūķis Zemessardzē iestājās pirms trim gadiem un ir Studentu bataljona vecākais zemessargs. Savukārt Saeimas deputāts Rihards Kols Zemessardzē dien pusotru gadu, un viņš ir jaunizveidotā 13. bataljona zemessargs. Abi stāsta par dienestu Zemessardzē un aicina tajā pieteikties arī citus.

Mērķis nepazaudēt Latviju

Ingmārs Pūķis par iestāšanos Zemessardzē bija domājis jau daudzus gadus, taču viņam bija neskaidrība, kur un kā to var izdarīt. „Visu laiku atliku, līdz notika Krievijas agresija Ukrainā, kas vēl vairāk mani pamudināja beidzot pieņemt lēmumu. Tieši tad arī satiku kādu paziņu, kurš pats nesen bija iestājies Zemessardzē, viņš izstāstīja, kā tur viss notiek, un es to izdarīju,” paskaidro četru bērnu tēvs Ingmārs Pūķis, piebilstot: „Mūsu vecāki izcīnīja Latvijas neatkarību, un, gluži loģiski, mūsu paaudzes uzdevums ir to nepazaudēt.”

Savukārt Rihards Kols par zemessargu kļuva tāpēc, ka redzējis, kā pēdējos gados uzlabojies Zemessardzes tēls un līmenis, un arī tāpēc, ka uzskata – ikvienam ir jāprot aizsargāt sevi, savus tuviniekus un savu valsti.

„Esmu aktīvs politiķis. Bet kā es varu aicināt citus aizstāvēt savu zemi un stāties Zemessardzē, ja pats neesmu zemessargs? Ceru, ka ar savu rīcību – brīvprātīgi iesaistīties Zemessardzē – es uz to pamudināšu arī citus, un patiešām aicinu ikvienu pievienoties Zemessardzei,”

teic Saeimas deputāts, ar nožēlu piebilstot, ka starp viņa kolēģiem zemessargu gan ir ļoti maz.

Dienēt var jebkurš

Abi vīri uzsver, ka atruna „man nav laika, tāpēc nestājos Zemessardzē”, ir mīts. Patiesībā laiku var atrast, galvenais ir motivācija.

„Katram tā ir sava: viens grib apgūt militārās iemaņas, otrs – iemācīties aizstāvēt dzimteni, trešais – noskaidrot savu maksimālo spēju robežas. Zemessardzē ir daudz dažādu profesiju cilvēku ar visdažādākām interesēm, politiskajiem uzskatiem, dzīves pieredzi un statusu civilajā dzīvē. Šī ir vislabākā vieta, kur saliedēties cilvēkiem, jo civilajā dzīvē viņi, visticamāk, nekad nesatiktos. Te dien vīrs gados ar doktora grādu, te dien nupat vidusskolu beidzis jauneklis, frēzētājs, mežstrādnieks un starptautiskas kompānijas vadītājs, kā arī mācītājs un pat sabiedrisko attiecību speciāliste. Jā, Zemessardzē iestājas arī sievietes,” teic Saeimas deputāts Rihards Kols.

Viņš arī izstāsta, kā notiek dienests Zemessardzē. „Līdz ar zvēresta došanu zemessargs tiek ieskaitīts aktīvo Nacionālo bruņoto spēku rezervistu rindās. Tiek iziets pamatapmācību kurss gada garumā, kas notiek vienu nedēļas nogali ik mēnesi un noslēdzas ar desmit dienu ilgu militāro nometni. Pēc tam ir iespēja paaugstināt savu kvalifikāciju, piedaloties mācībās, kas dod iespēju saņemt nākamo dienesta pakāpi. Papildus tam zemessargiem ir iespēja mācīties atsevišķos apmācību kursos, piemēram, izdzīvošana ziemā, taktiskā šaušana, kauja apdzīvotā vietā, piedalīties mācībās kopā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un NATO.”

Grūtības nav šķērslis

Gan Kols, gan Pūķis uzsver, ka mācību noslēguma nometne nav no tām vieglākajām. Patiesībā tas ir smags pārbaudījums pat pāri spēju robežām, ko daļa no zemessargiem tomēr neiztur, un pamet mācības.

„Studentu bataljonā ir liels zvans, pie kura ikviens jebkurā brīdī var pieiet un nozvanīt. Tiklīdz esi nozvanījis, tā viss – esi brīvs no pamatapmācībām un vari doties mājās pie ģimenes. Šī nometne ir vieta, kur ikviens var pārbaudīt savu spēju robežu,” stāsta Kols, bet Pūķis turpina: „Šajā nometnē, protams, daudz kas atkarīgs no fiziskās sagatavotības, taču pati galvenā ir psiholoģiskā noturība. Ikvienam spēks beigsies trešajā ceturtajā dienā, bet pēc tam tu turies uz savas psiholoģiskās spējas kontrolēt nogurumu, emocijas, bezspēku un pat izmisumu. Taču tieši šādā brīdī, šādā krīzes situācijā tu parādi, vai būsi spējīgs kaut cik adekvāti rīkoties reālās kaujas situācijās.”

Tajā pašā laikā Rihards Kols piebilst: „Jā, ir grūti, taču ne personību pazemojoši. Viss notiek cilvēcīgi un pat ar humora devu. Nav tā, ka pie katra pārkāpuma vai kļūdas liek atspiesties balstā guļus. Instruktori ir saprotoši un izskaidro dotos uzdevumus. Protams, ir arī sodi.

Piemēram, reiz viens dienesta biedrs aizmirsa rāciju, un tad tās vietā tika iedota 20 litru ietilpības dzelzs kanna ar trīs metrus garu bērza kārti antenas vietā, un tad šī “rācija” aizmāršīgajam sakarniekam bija visu dienu jānēsā līdzi. Taču viņš par to nekurnēja, jo zināja, ka pats vainīgs, turklāt nākamreiz tādas kļūdas, no kurām ir atkarīga visas vienības izdzīvošana kaujas apstākļos, nepieļaus.”

Ieguvumu ir vairāk nekā daudz

Vaicāti, vai bez militāro iemaņu apgūšanas ir ieguvumi arī personiskajā dzīvē, abi zemessargi atbild, ka šī ir neatsverama pieredze.

„Tas, ko dod brīvprātīgais dienests Zemessardzē, ikvienu tikai pilnveido. Pēc pamatapmācību noslēguma nometnes es uz daudzām lietām skatos pavisam citādi. Esmu audzis personiskā līmenī, jo lietas, ko apguvu šajās militārajās nometnēs, varu izmantot arī civilajā dzīvē. Esmu pamatīgi pilnveidojies un tā paaugstinājis savu konkurences līmeni,” paskaidro Saeimas deputāts Rihards Kols.

„Jā, tā ir pavisam cita pieredze gan emocionālā, gan sadzīviskā līmenī. Piemēram, man ir pieaugusi pārliecība par Latvijas Armijas spējām un sagatavotības līmeni. Bet, izejot cauri šai noslēguma nometnei, skaidrs, ka mana komforta līmeņa latiņa ir krietni vien pazeminājusies. Piemēram, esmu kāpis kalnos, braucis ar laivām, sastapies ar grūtībām, bet pēc šīm mācībām man ir skaidrs, ka mierīgi varu gulēt arī uz zemes, slapjumā, slapjām drēbēm, ka galvenais ir nevis sapirkt superdārgus tūrisma apģērbus, bet gan pareizi apģērbties. Vēl esmu pamanījis, ka dienests Zemessardzē man palīdzējis profesionālajā darbībā, jo viens ir vadīt uzņēmumu nemilitārā stilā, otrs – spēt rīkoties ekstremālās krīzes situācijās. Un es tagad to esmu iemācījies, esmu pieķēris sevi situācijās, ka šī militārā pieredze man lieliski noder darbā,” atzīstas LMT viceprezidents Ingmārs Pūķis.

„Bet mācības, kas notiek visu nedēļas nogali vienreiz mēnesī, man ir lielisks veids, kā atslēgties no ikdienas, no ierastās civilās dzīves. Militārajā dienestā man tikai jāizpilda pavēles,” saka Kols, un Pūķis viņam piekrīt: „Te vairs nav svarīgs tavs statuss ikdienā. Es te esmu vienkāršs kājnieks, kuru var komandēt students, jo viņam ir augstāka militārā pakāpe. Pēc šīm divām mācību dienām, atgriežoties mājās, smadzenes ir pilnībā restartējušās! Starp citu, pirms dienesta Zemessardzē domāju, ka esmu diezgan organizēts cilvēks, turklāt man ir četri bērni, un biju pārliecināts, ka ātri spēju ar visu tikt galā. Taču Zemessardzē, kad trauksmes gadījumā jābūt gatavam četrās minūtēs, tad gan jāspēj savākties!”

Vai tagad, jau vairāk nekā gadu esot Zemessardzē, zinot, cik grūti bijis mācībās, ko prasa šis dienests no personiskās dzīves, abi vīri joprojām būtu gatavi kļūt par zemessargiem?
„Bez šaubām!” atbild Rihards un Ingmārs.

„Motivācija to darīt jau nav mainījusies. Turklāt tagad, zinot, kā tas viss notiek, kas sagaida, lēmumu pieņemt būtu krietni vieglāk.

Es lepojos, ka esmu zemessargs,”

uzsver Rihards Kols, bet Ingmārs Pūķis piebilst: „Man patīk! Tā ir kļuvusi par daļu no manas dzīves. Patiešām esmu lepns, ka esmu zemessargs, un esmu gatavs aizstāvēt savu zemi! Tas ir tā vērts.”

 

Avots: jauns.lv

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.