logo

Ilze Indriksone: Tie, kas balso par klauniem, riskē ar valsti

05.09.2018 Elita Veidemane Latvijā

Foto: Ģirts Ozoliņš/F64

Uz Ilzes mājas jumta aug laimiņi. Šogad laimiņiem esot grūti gājis – sausums. Bet, tiklīdz uznāk lietus, mazās, dzeltenās zvaigznītes atsperas uz zaļajiem kātiņiem, un jumts atkal ir kā saulains debesjums. Tas mirdzina savu gaismu kopš 2009. gada: Ilze mēnesi apstādīja savas jaunās mājas jumtu, ģeotekstilā iestrādājot augsni un pēc tam tajā – laimiņu stādus. «Jumts līdz ar to ir smags, mājas konstrukcijai vajadzēja būt ļoti nopietnai, un tādu to arī projektēja,» stāsta Ilze, «tas nebija vienkārši, bet šo ieceri man lika pabeigt mana spītība.» Ilze smejoties piebilst: kurzemnieces spītība. Tai piespēlēja viņas vīrs un bērni, katrs savu iespēju robežās palīdzēdami piegādāt augsni uz jumta slīpni. «Esmu priecīga par saviem četriem bērniem, no kuriem vecākais studē, bet jaunākajam ir trīs gadiņi,» viņa saka.

Ilze Indriksone šobrīd ir Talsu novada domes deputāte, taču nesen viņa izlēma, ka startēs Saeimas vēlēšanās, un nu Ilze ir Nacionālās apvienības Kurzemes saraksta līdere. Parasti Saeimas vēlēšanu apgabalu sarakstu galvgaļos liek sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, taču Ilzi zina lielākoties Talsu novadā. «Ilze ir gudrs, valstiski domājošs cilvēks,» par viņu saka kolēģi no NA. Tātad – jāiet tālāk par novada domi.

Šodien Neatkarīgā intervē Ilzi Indriksoni.

– Kāpēc esat tieši Nacionālajā apvienībā?

– Tā nebija pēkšņa motivācija. Esmu uzaugusi ļoti latviskā vietā – Talsos, un tāpēc tā bija loģiska izvēle. Manā ģimenē tas ir tradicionāli: tēvs bija aktīvs Latvijas Tautas frontes (LTF) dalībnieks; atceros, biju pusaudze – piedalījos kopā ar tēvu pirmajā LTF kongresā, kas notika Kongresu namā, pēc tam naktī snauduļoju vestibilā uz galda, jo kongress ievilkās gandrīz līdz rīta gaismai. Laikam ejot, sapratu, ka LTF vērtības ir arī manējās, un es aktīvi esmu piedalījusies neatkarības celšanā un stiprināšanā kopš 2000. gada, kad iestājos partijā TB/LNNK. Tagad joprojām esmu kopā ar Nacionālo apvienību, kas radās, apvienojoties TB/LNNK un Raivja Dzintara vadītajai organizācijai Visu Latvijai.

– Vai ir bijuši brīži, kad dzirdat sevi sakām: nu viss, pietiek, vajag rimties, jābeidz «partijas dzīve»?

– Nē. Protams, ir bijusi neizpratne un jautājumi, jo ir šķitis, ka Rīgā notiek kaut kas nesaprotams. Tomēr mūsu partijas sistēma ir uzbūvēta demokrātiski: ja man ir jautājumi, es tos uzdodu, un man tiek atbildēts. Es un mani partijas biedri ir tādi: labāk vienreiz izdarīt nekā trīsreiz nedarīt, atrodot kādus ieganstus nedarīšanai. Ja arī ir piedzīvota vilšanās, vajag sasparoties un iet uz priekšu. Jo citu variantu vienkārši nav. Turklāt vietējā politikā arī nav vienkārši gājis. Četrus gadus pašvaldībā strādāju kā opozīcijas deputāte, un tas nebija viegli. Toreiz Talsus vadīja tādi kā Tautas partijas mantinieki, atstājot opozīcijā NA. Veids, kā šie «mantinieki» saimniekoja Talsos, nedz man, nedz maniem NA kolēģiem nebija pieņemams. Un tā iepriekšējā sasaukumā četri gadi tika nostrādāti tāpat kā Rīgas domē, kur NA arī atrodas opozīcijā. Tā bija pieredze, kas man lika vismaz trīsreiz pārdomāt, vai es to vēl gribu.

– Skatos, ka jūs gribat gan: tagad jau ejat uz Saeimu.

– Sapratu, ka ir vēl kāda iespēja kaut ko vērtīgu izdarīt.

– Tas atkarīgs no rakstura. Esat kurzemniece?

– Jā! Mamma ir īstena kurzemniece, no Ventspils puses, no Usmas. Esmu dzimusi un augusi talseniece, dzīvoju Talsu paugurainē (dabas parks Talsu pauguraine ietilpst Ziemeļkursas augstienes Vanemas paugurainē; tas ir viens no Ziemeļkurzemes dabas apstākļu ziņā daudzveidīgākajiem apvidiem ar izteikti paugurainu reljefu un vairākiem nelieliem ezeriem – E.V.), tas ir ārpus pilsētas, un tā ir ekskluzīva iespēja – dzīvot laukos.

– Kāds ir darbs novada domē? Politisks vai saimniecisks?

– Tā ir saimnieciska darbība, kas tomēr nav atdalāma no politikas, jo katru dienu ir jāizdara izvēles. Tāpēc darbu domē es tomēr vairāk dēvētu par politiku. Mums nav jāizvēlas – mēs runāsim latviski vai krieviski, taču vietējās saimnieciskās izvēles allaž ir politiski lēmumi, kas ietekmēs lielu daļu novada iedzīvotāju. Ja spriežam par budžetu – naudas vienmēr ir par maz, un ir grūti izšķirties – dosim bērniem brīvpusdienas vai piešķirsim kultūras aktivitātēm? Arī lielajos projektos ir nozīmīgas izvēles: reizēm Eiropas finansējums ir ļoti mazs, mums pašiem daudz jāliek klāt, domājot – vai mēs to varam atļauties. Skolas mums – droši vien tāpat kā daudziem citiem – ir sāpju punkts: tur var ieguldīt, ieguldīt un ieguldīt… Mums arī jādomā: vai sakārtosim dažas ļoti labi vai vairākas – mazāk labi…

– Kā ir Talsu novadā ar skolām? Kāda tiek likvidēta?

– Patlaban nē. Bet ir pieņemts lēmums, ka vienā no Talsu novada skolu filiālēm 2019. gada septembrī mācību process vairs nenotiks. Šim lēmumam gatavojāmies ļoti ilgi, jo bērnu skaits samazinājās. Skola atrodas starp Laidzi un Talsiem, tā ir vēsturiska ēka, domājam to pārdot. Manuprāt, svarīgāk ir vērtēt, kāda ir izglītības kvalitāte, nevis jāuztur skola tāpēc, ka ēka jāapsaimnieko…

– Kā jūtas pedagogi, kuriem jāaiziet no skolas?

– Cilvēki tam jau ir gatavi. Viņi saprot, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Skolotāji darbu atradīs, ja viņi ir labi skolotāji. Sarežģītāk būs ar bērniem un vecākiem: bērniem, nonākot lielākā skolā, vismaz sākumā būs psiholoģiski grūti – pirms tam taču viņi mācījās klasītēs, kurās ir pieci seši skolēni. Mēs runāsim ar katru ģimeni individuāli un meklēsim atbilstošāko skolu.

– Ilgus gadus bijāt pašvaldības deputāte, Saeimā tomēr ir daudz citādāk. Kā iedomājaties darbu Saeimā?

– Strādājot pašvaldībā, nereti sadūros ar situācijām, kad sapratu: valstī kaut kas nav izdarīts līdz galam. Tāpēc, ja būšu Saeimas deputāte, es meklēšu iespējas ar likumiem palīdzēt pašvaldībām. Normatīvie akti, regulējumi, noteikumi ir jāsakārto saprotamā, vienkāršā un nepārprotamā valodā, un tā būs mana iespēja veltīt laiku šīm problēmām jau valsts līmenī. Manuprāt, birokrātija un likumi kļūs arvien sarežģītāki un nesaprotamāki, bet jāizdara tā, lai ikviens tos saprastu. Es centīšos neaizmirst, no kurienes nāku, jo saikne ar vietējiem iedzīvotājiem ir ārkārtīgi svarīga. Pašvaldībā tas ir obligāti: reizi mēnesī tikties ar vēlētājiem, deputātam jābūt pieejamam. Saeimā vajadzētu ieviest kaut ko līdzīgu.

– Kāda saikne ir šobrīd starp NA Saeimas deputātiem un Kurzemes reģiona vēlētājiem?

– Esam regulāri kontaktējušies ar Gaidi Bērziņu, viņš brauc pie mums, informē mūs par aktualitātēm. Viņš ir devies arī uz citām pašvaldībām, ne tikai uz Talsiem – pat neaicināts. Gaidis Bērziņš nekad neatteica palīdzību sasāpējušu jautājumu risināšanā. Viņš sajutās kā kurzemnieks, arī vasarās dzīvoja Dundagas novadā.

– Nacionālo apvienību šodien sit visi, kam nav slinkums atvēzēties. Piemēram, kādā diskusijā atkal izskanēja jautājums par NA saistību ar maksātnespējas administratoriem, kaut gan šis jautājums jau sen ir atrisināts: neviens administrators nav saistīts ar NA.

– Maksātnespējas administratoru problēmas sakārtošana bija ļoti smaga. Varbūt par citiem jautājumiem tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču varētu arī kritizēt, tomēr viņš četros gados izdarīja milzīgu darbu maksātnespējas administratoru jomā. Taču redzu to, ka ar cilvēkiem par maz tiek runāts. Es cilvēkiem regulāri skaidroju lietas, par kurām vajadzētu stāstīt televīzijā, radio, avīzēs… Kad cilvēki no manis kaut ko uzzina, viņi brīnās: kāpēc mums neviens neko tādu nav stāstījis?! Gan par vides jautājumiem un atkritumu šķirošanu, par depozītu sistēmu utt. Daudziem šķiet, ka nekas nenotiek. Bet pie šīs atziņas «nekas nenotiek» ir vainīgi paši deputāti, kuri nedodas pie vēlētājiem. Var jau būt, ka rīdzinieki visu zina… Taču laukos cilvēki nezina ļoti daudz ko. Iespējams, ka deputāti un valdības locekļi ir noslēgušies ikdienas darbā, varbūt viņi uzskata, ka tas nav lietderīgi – runāt ar tautu.

– Tad jau nav jābrīnās, ka tauta uzskata: valdība un deputāti ir atšķēlušies no tautas, kļuvuši augstprātīgi…

– Kaut arī ministra darba pienākumos nav ieraksta – «regulāri tikties ar tautu», viņam acīmredzot jāuzņemas politiskā atbildība par to, ka tauta neko nezina. Ministrs nevar visu laiku atteikt tikšanos ar tautu, tajā pašā laikā atrodoties kaut kur citur…

– Un tomēr – kas ir tas, kam NA vajadzētu pievērst uzmanību ne tikai priekšvēlēšanu kampaņā, bet arī parlamentārajā ikdienā?

– Manuprāt, pats galvenais NA ir vērtību sistēma. Eksistē sabiedrības attīstības cikliskums, tāpēc stingri jāpievērš uzmanība svaru kausiem, kuri šobrīd sveras uz diezgan neizprotamu pusi… Kosmopolītiskā attīstība ir brīdinājums nacionālām valstīm. Nospiedošā pārsvarā diemžēl ir tā sabiedrības daļa, kurai vairs nav svarīgas nekādas ētikas un morāles normas, gadsimtiem spodrinātās tautas tradīcijas. Tagad galvenais princips ir: jo trakāk, jo labāk. Domāju, ka cilvēki, kuri dzīvo laukos, tomēr vēl zināmā mērā atrodas savā vidē, savā konservatīvajā pasaulē, viņi jūtas pasargāti, viņos ir dzīvs morāles un ētikas gars. Piemēram, Talsos runāt par to, lai Saeimā būtu latviska koalīcija un lai Saskaņa nebūtu valdībā – tas būtu savādi. Cilvēki teiks: nu kāda Saskaņa? Mums tas nav svarīgi! Un tikai tad, kad viņiem sāk skaidrot, ka tas ir spēks, kas vienmēr gribējis divvalodību un kas negrib skolās latviešu valodu, spēks, kura dēļ mēs varam pazaudēt daļu no savas kultūras, no dziesmu svētku procesiem – tikai tad cilvēki sāk aizdomāties. Vienbrīd novadā mums bija smieklīgs jautājums: ko finansiāli atbalstīt – līnijdejas vai latviešu tautas dejas? Visu laiku jāizdara izvēles, un katrs brīdis var būt liktenīgs. Viens no iemesliem, kāpēc piekritu sākt darbu Saeimas līmenī: deputātiem jābūt kā vislabākajam piemēram saviem vēlētājiem, jāstrādā – bez pompoziem paziņojumiem! – tautas labā. Pilnīgi jāizslēdz mētāšanās ar dubļiem, kas patlaban ir tik «populāra». Es zinu, arī Nacionālajai apvienībai nebūs vienkārši noturēt savu stāju. Cilvēkus pārliecināt balsot par NA kā par vienīgo alternatīvu – tas nav elementārs uzdevums, un tur var palīdzēt tikai un vienīgi pašu vēlētāju dzīves pieredze un situācijas, kurās viņi nonāk, kā arī latvisko vērtību dzīvotspēja katrā ģimenē.

– Ir daudz vēlētāju, starp kuriem atrodas arī izglītoti un intelektuāli attīstīti cilvēki, kuri «pavelkas» uz tīri lumpenproletariāta uzsaukumiem, revolucionāriem bļāvieniem par «vecās sistēmas» iznīcināšanu utt. Tikai – nav plāniņa par to, kā tiks celta «jaunā sistēma»…

– Atrodas aktieri un klauni, kas savas profesijas labākajās tradīcijās skatītājiem piedāvā kumēdiņus, kas daudziem šķiet interesanti. Bet ne viena, ne otra puse neapzinās, ar ko tiek riskēts. Daudzi cilvēki iet uz protesta balsojumu, sak, es balsošu par Kaimiņu, jo visi «vecie» ir slikti. Bet šādi vēlētāji neapzinās, ka līdz ar to izvēli, ko viņi izdara, viņi riskē ar savu valsti. Ja vēl daži «trakie» tiks paņemti komplektā, bail pat iedomāties, kas notiks. Iedomājieties – Gobzems kļūst par ministru prezidentu, Kivičs – par kultūras ministru… Ja pieņem, ka tas nav iespējams, tad var pasmieties. Bet tas ir iespējams, un tas jau kļūst baisi. Jā, valdošie ir par maz runājuši ar tautu, un vēlētājiem vajadzīga vienkārša un skaidra valoda, bet tas nozīmē, ka situācija ir mērķtiecīgi «uztaisīta».

– Pagaidām, spriežot pēc SKDS aptaujas datiem, lielāko balsu skaitu savāc Saskaņa, ZZS, KPV LV. ZZS līderi apgalvo, ka ar Saskaņu vienā koalīcijā neies.

– Ja ies… Tad tas ir sliktākais, kas var notikt. Bet šodien ir skaļi par to jārunā. To nedrīkst pieļaut.

– Pieņemsim, par ministru prezidenti kļūstat jūs… Ko jūs darītu vispirms?

– Manuprāt, pats pirmais ministru prezidenta darbs ir saliedēt valdību, lai tā strādātu kā komanda – vienā virzienā. Māris Kučinskis to solīja, bet tas nav izdarīts. Protams, valdībai ir kopīga deklarācija, bet… Katrs velk deķīti uz savu pusi. Tas ir sliktākais, kas var notikt, un tauta to jūt. Skaidrs, ka, jo raibāka valdība, jo lielāks risks, un šogad var notikt zili brīnumi. Domāju, ka ministru prezidentam ir jābūt spējīgam ar visiem runāt, jābūt iecietīgam pret dažādiem viedokļiem un tajā pašā laikā – ļoti principiālam. Bet visbiežāk ir tā, ka, premjeram lavierējot starp dažādiem viedokļiem, viņš pazūd kā līderis, kā vadītājs. Taču viņam ir jāprot pateikt: mēs šodien (šogad) darīsim tā! Viņam jāprot piespiest komandu strādāt. Tomēr pagaidām redzu, ka ministru atbildība pret valsti, pret Latvijas nākotni ir visai zema… Katrs ministrs atskaitās tikai savai partijai, nevis ministru prezidentam. Taču premjeram ir jābūt autoritātei, tieši tāpat kā Valsts prezidentam: viņus respektē, viņu viedokli ņem vērā.

– Latvijā, šķiet, pietrūkst cilvēku, kuriem ir sava vīzija par to, kādai jābūt Latvijai… Bet vai jūs esat domājusi par nākamo Valsts prezidentu? Kurš tas varētu būt?

– Mans favorīts ir Egils Levits. Ir svarīgi, lai šajā amatā ir nevis visiem patīkams, labs cilvēks, bet gan līderis ar viedokli, stāju un plašāku valstisku redzējumu, ir svarīgas pamatvērtības, ko prezidents aizstāv. Nedomāju, ka no tipiska vietējā politiķa var sanākt prezidents. Manuprāt, Valsts prezidentam jānāk no akadēmiskām aprindām, kultūras vai zinātnes. Prezidentam ir jābūt tautas iedvesmotājam.

– Atgriežoties pie jūsu mājas ar laimiņu jumtu… Tai jābūt ar stingru konstrukciju, lai visi, kas to aplūko, zinātu: šajā mājā zem šī ziedošā jumta dzīvo laimīgi un stipri cilvēki.

– Katrai ģimenei ir svarīga māja, un svarīgs ir jumts, kas tevi pasargā. Bet arī stingrie pamati ir vajadzīgi. Tāpat kā valstij ir vajadzīga stingra konstrukcija, stipri pamati un skaists jumts, ko redz visa pasaule. Un tad jau viss būs labi.

Pārpublicēts no portāla nra.lv

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.