logo

Intervija ar Alekseju Nazukinu, Latvijas krievu (1)

10.03.2015 Dace Kalniņa, Ilze Bertāne Latvijā

Zināms, ka Latvijā ir vairākas krievvalodīgo organizācijas, kuras sevi dēvē par antifašistiem un antinacistiem un nodarbojas ar vēstures notikumu interpretēšanu pret Latvijas interesēm. Kāds ir Jūsu – Latvijā dzīvojoša krieva – viedoklis par latviešu leģionāriem un 16. martu kā tādu?

16. marts ir visas Latvijas tautas, ne tikai latviešu diena, jo starp leģionāriem bija arī krievu, ebreju, čigānu jeb romu un tatāru uzvārdi. Kopā ar latviešiem viņi zaudēja rokas, kājas, dzīvības. Godīgi sakot, man nepatīk ministru prezidentes Laimdotas Straujumas rīcība, pieprasot ministru nepiedalīšanos 16. marta gājienā. Daudzi latvieši leģionā gāja brīvprātīgi, lai gan bieži mēdz uzsvērt, ka notika mobilizācija un cilvēki leģionam pievienojās kā tādas paklausīgas lelles. Bet kāda bija viņu motivācija? Graut Staļina režīmu, atbrīvot izsūtītos un pārtraukt boļševistiskās bakhanālijas, kas bija sākušās ar cilvēku šaušanām, baznīcu spridzināšanu, kapu apgānīšanu; pasargāt ne tikai Latviju, bet arī Eiropu no komunistiskā imperiālisma, ateisma un pārmērīgā materiālisma. Leģionāri nebija ebreju nīdēji un bendes, bet labi karotāji, kuri zināja, par ko karot – nevis par fīreru un Vāciju, bet par savu Latviju un kultūru.

Kāpēc Jūs 16. martu uzskatāt par nozīmīgu?

Tā tomēr ir piemiņas diena, kas palīdz mums konsolidēties, visai pasaulei parādīt, ka neesam aizmirsuši savus senčus un tradīcijas, un, neskatoties uz to, ka 50 gadus šeit bija PSRS un to mēģināja apspiest, esam saglabājuši savu ticību un iekšējo “es” – krietni labāk kā tie pseidodemokrāti, kuri svin 9. maiju.

Tad kur, Jūsuprāt, ir problēma, – kāpēc ap 16. martu ir sacelta tāda ažiotāža?

Manuprāt, tas ir izdevīgi imperiālistiem un īstajiem fašistiem, kuri sēž Maskavā un ar nodomu cenšas radīt haosu kaimiņvalstīs, lai destabilizētu situāciju un turētu tās savā kontrolē. Krievijas elitei tieksme pēc varas ir milzīga, taču nav talanta attīstīt savu zinātni un rūpniecību kā, piemēram, tas notiek ASV, tāpēc risinājumu atrod uz teritorijas paplašināšanas rēķina. Savu varu viņi brīvprātīgi neatdos, tāpēc mums ir tiesības saliedēties, lai dotu garīgu triecienu ideoloģiskajiem ienaidniekiem, kuri vēlas graut gan mūsu valsti, gan kaimiņvalstis.

Tomēr bieži arī no latviešiem pašiem un pat valdības līmenī attiecībā uz 16. martu izskan aicinājumi “nekaitināt”, “neprovocēt” un “doties uz kapiem”.

Pirmkārt, es domāju, ka latviešiem un ne tikai šajā dienā vajadzētu doties pie Brīvības pieminekļa. Situācija speciāli tiek destabilizēta no Austrumu puses, un tas, vai kāds iet vai neiet pie pieminekļa, tajā nekādu lomu nespēlēs. Turklāt mums ir demokrātiska valsts – es drīkstu kaut katru dienu nolikt puķes pie Brīvības pieminekļa. Tie, kuri “kliedz” pret 16. martu, uzstājas pret demokrātiskiem procesiem un pulcēšanās brīvību. Ir taču tik daudz citu risināmu problēmu, un nevajadzētu uz 16. marta rēķina stiprināt savu atpazīstamību un demonstrēt savu paklausību lielvarām. Centieni parādīt Maskavai, cik esam paklausīgi, nepalīdzēs.

Kāds ir Jūsu viedoklis par notikumiem Ukrainā – Krimas okupāciju un bruņoto konfliktu Austrumukrainā?

Ir labi zināms, ka Kijevas Krievzeme bija ukraiņu priekšteču veidota valsts, un faktiski Ukraina ir Krievijas māte. Pašlaik Krievija rīkojas kā dēls, kurš piekauj savu veco māti, atņem tai mantu, apspļauda un apmelo to. Visbriesmīgākais, ka tiek zaudētas cilvēku dzīvības, un Ukrainai netiek ļauts normāli cilvēciski dzīvot un integrēties civilizētā kultūrtelpā, tiek darīts viss, lai pasliktinātu dzīves līmeni.

Krima nonāca Krievijas sastāvā tikai 1783. gadā iekarošanas rezultātā; tam sekoja rusifikācija, musulmaņu padzīšana un pievienošana Krievijas pareizticīgajai baznīcai.

Jau no 1954. gada Krima ir Ukrainas sastāvā. Tauta tur ir jau pietiekami ukrainiska. Protams, bija arī daļa Krievijas TV skatītāju, kuri atbalstīja pievienošanos Krievijai, taču vairums bija indiferenti vai Ukrainas pusē.

Vai Jūs pats esat cēlies no krievu izcelsmes Latvijas pilsoņiem vai okupācijas laika ienācējiem?

Mani senči ir gan Latvijas pilsoņi, gan civilokupanti, bet es uzskatu, ka, lai gan savās mājās katrs var runāt, kādā valodā vēlas, ārpusē visiem ir jārunā latviski. Latvijas Satversmē rakstīts, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai – tas ir, latviešiem kā pamatnācijai. Lai kļūtu par latvieti, ir jārunā latviski un jābūt integrētam latviešu sabiedrībā. Protams, ka Latvijā var būt tikai viena valsts valoda – latviešu.

Uzskatu, ka nacionālisms ir tas, kas sargā valsti no degradācijas. Staļinisms, imperiālisms, putinisms, alkoholisms, narkotikas, “Jaunais vilnis” nāk vienā “komplektā”: 9. maijā redzam cilvēkus reibuma stāvoklī, kas piegāna teritoriju ap savu svēto pieminekli. Jautājums: kāpēc nekas tāds nenotiek Lestenē un pie Brīvības pieminekļa, bet pēc 9. maija bakhanālijām visa teritorija gandrīz vai jādezinficē ar hloru?

Nacionālisms ir karkass, kuru aptver ķieģeļi, no kā būvējam valsti. To nevajadzētu jaukt ar nacismu vai imperiālismu. Nacionālā ideja ir tradīciju un intelekta kopums, kas ļauj cilvēkiem runāt vienā valodā un vērtēt situāciju, izejot no vienotiem principiem. Ja Eiropā valdītu nacionālā ideja, nebūtu arī terorisma, jo būtu daudz mazāka migrantu plūsma.

Jums varētu iebilst, ka nacionālisms radies tikai 19. gadsimtā un ir novecojis. Ko nacionālisms nozīmē mūsdienās?

Nacionālisms neparādījās 19. gadsimtā; 19. gadsimtā tas tika noformēts kā filosofiska ideja. Nacionālismu redzam jau Vecajā derībā, kad ebreji izgāja no Ēģiptes – cik dažāda izskatās pasaules ainava, skatot to ar ēģiptiešu un ar ebreju acīm; tās tika skaidri nošķirtas. Arī kurši un līvi 12. gadsimtā zināja, ar ko viņiem jākaro, kam jāpadodas, bet kam var samaksāt nodevas. Nacionālisms ir mūžsens cilvēka pašsaglabāšanās instinkts, tāpēc to nevajadzētu apspiest, bet izmantot, lai veidotu karkasu, uz kura būvēt valsti. Nacionālisms ir dabisks spēks, ar kuru jārēķinās, lai kaut ko uzbūvētu. Tādēļ arī impērijas brūk, bet nacionālisms paliek.

Kāds Jums ir iespaids par Jūsu Latvijā dzīvojošo tautiešu izpratni par šo problemātiku?

Krievi mani bieži sauc par nodevēju. Savā darba vidē esmu centies aizstāvēt latviešu kolēģus no krievu klientiem, kuri uzskata, ka latviešiem perfekti jāpārvalda krievu valoda. Uzskatu, ka nevis latvietim jācenšas piesaistīt sevi krievu kultūrai, bet otrādi – Latvijā dzīvojošam krievam jāciena sava valsts. Pats esmu palīdzējis gan nacionālajiem partizāniem, gan leģionāriem, gan arī kādai latviešu daudzbērnu māmiņai. Pirms okupācijas Latvija bija pārtikusi valsts, un smagā sociālā situācija un tā dēvētais “krievu kapitālisms” arī ir tikai okupācijas sekas; savukārt bez pieņemamiem sociālajiem apstākļiem arī kultūra nevar plaukt, jo cilvēkam vienkārši nebūs iespēju ne aiziet uz koncertu, ne svinēt svētkus. Aicinu tos nepilsoņus, kuri cer uz Krievijas impērijas atjaunošanu, doties uz savu etnisko dzimteni.

Visiem intervijas lasītājiem gribētu novēlēt laimi, labu veselību un lai 16. marts kļūtu par tautas atdzimšanas dienu un garīgā pavasara sākumu!

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Jānis Ozoliņš

    18.03.2015 20:07

    Patiess prieks, ka krievu cilvēks 16. martu izprot labāk, kā daudzi mūsu politiķi un runas vīri (sievas). Nazukins pareizi norāda, ka leģionāri cīnijās pret Staļina briesmu darbu atkārtošanos Latvijā.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.