logo

Katalonija kā spogulis Eiropas līderu nevarībai un divkosībai

10.10.2017 Roberts Zīle Eiropas Parlamentā

castells-estelada-katalonija

Raksts publicēts portālā Delfi.lv 2017. gada 6. oktobrī.

Eiropas Savienības “mainstream” politiskā nostāja ir nepārprotama. Spānijas likumi – demokrātiskas valsts pieņemti – var tikt grozīti, bet, kamēr tie ir tādi, kādi tie ir, tikmēr tā ir Spānijas “iekšējā lieta” un “mēs – eiropieši” stingri atbalstām Spānijas valdību.

Tā sakot – atkal atbalstām Eiropas vērtības. Tas šonedēļ EP plenārsēdē izskanēja gan no EK viceprezidenta Timmermansa kunga, gan abu lielāko politisko grupu vadītājiem, gan liberāļu Verhofštata, kurš arī šoreiz izmantoja iespēju uzsaukt – mums vajadzīga Federāla Spānija Federālā Eiropā!

Šāda politiskā “mērce”, kas vienoti nāca gan no ES galvaspilsētām, gan debatēm Strasbūrā, nomāc un kaitina, un liek uzdot ne mazumu jautājumu. Šī raksta mērķis nav juridiski pētīt Katalonijas tautas neatkarības centienus, bet salīdzināt un saprast, kā šis jautājums tiek uztverts gan Latvijā, gan citur Eiropā un kādas ir politiskās konsekvences.

Vai Latvijai, meklējot atšķirīgo mūsu vēsturē, būtu lepni jāsaka, ka mūsu de jure statuss okupācijas laikā nav salīdzināms ar Kataloniju un tāpēc mums kā tautai pašnoteikšanās un valstiskums pienākas, bet Katalonijai ne?

Juridiski tā varētu būt, bet politiski – vai mums jāaizmirst savs neatkarības cīņu ceļš, izvēloties noklusēt par notiekošo Spānijā, piebalsojot, ka tā ir Spānijas “iekšējā lieta”? Varbūt ir piemirsies, taču astoņdesmito gadu beigās un līdz pat 1991. gada rudenim daudzas Eiropas valstis – tagadējie Rietumu partneri – rīkojās līdzīgi, ieturot dziļdomīgu pauzi. Viņi norādīja, ka Baltijas un citu valstu neatkarības centieni ir Padomju Savienības “iekšējā lieta” un ka Gorbačovam ir jāpalīdz PSRS demokratizēt, bet ne sagraut.

Arī mūsu pirmie neatkarības centieni un LPSR Augstākās padomes rīcība balstījās uz PSRS likumiem un procedūrām (izņemot Pilsoņu kongresu). Taču vai kāds no mūsu ievēlētajiem priekšstāvjiem cerēja Maskavā izmainīt PSRS konstitūciju, lai varētu atjaunot savu valsti? Pilsoņu kongresa vēlēšanas 1990. gada 8.–23. aprīlī, kurās arī man bija tas gods tikt ievēlētam, tiešām bija izņēmums, taču paradoksāli, ka milicija brutāli neiejaucās procesā, kurš, neapšaubāmi, pārkāpa PSRS konstitūciju.

Kas ir atšķirīgais un kopējais?

Lai arī Kataloniju pretstatā Latvijai padomju laikā nevaram uzskatīt par okupētu teritoriju, ir jāatceras, ka Latvija nekad neiegūtu un neatjaunotu neatkarību, ja nebūtu rīkojusies “nelikumīgi” atbilstoši to laiku uzspiestajām konstitūcijām.

Ir acīmredzams, ka Spānijas premjera Rahoja valdība nolēma lietot vardarbīgu policijas spēku, lai panāktu pēc iespējas mazāku vēlētāju skaitu jau tā par nelikumīgu pasludinātajā referendumā. Ja jau nelikumīgs, tad jau nevajadzēja spēku pielietot un viss. Taču politiskās sekas acīmredzot Madridi ļoti uztrauca, tāpēc arī šāda brutālas varas pielietošana, kas, protams, samazināja referenduma aktivitātes skaitļus.

Vai mūsdienu Eiropā ir citi precedenti? Jā, nesenais referendums Skotijā. Protams, var teikt, ka Katalonijai ir citāds juridiskais statuss nekā Skotijai Apvienotajā Karalistē, taču arī šeit, zinot šo tautu sarežģīto vēsturi, Spānijas valdība varēja atrast risinājumu demokrātiskā veidā, kā to izdarīja toreizējais AK premjers Deivids Kamerons. Stingri iestājoties par AK vienotību, Kamerons tomēr pilnībā demokrātiski izturējās pret skotu vēlmi īstenot savas suverēnās tiesības piedalīties neatkarības referendumā. Līdzīga situācija, atšķirīga rīcība, atšķirīgs rezultāts…

Eiropas loma – vai tās “vadītāju” cīņa par Eiropas vērtībām nav divkosīga?

Jau ilgu laiku EK spilgti izrāda savu nepatiku pret Polijas un mazākā mērā arī Ungārijas valdību (tikai tāpēc, ka Orbans pieder varenajai Eiropas Tautas partijai ar Merkeli, Junkeru, Rahoju vadībā), draudot ar tā sauktā 7. panta sekām. Taču kādu reakciju izraisa Spānijas valdības iniciētās policijas darbības, kas faktiski pārkāpj jebkuras cilvēktiesības un ir kā pliķis sejā saprātīgajai Eiropai ar visām tās bieži piesauktajām vērtībām?

Šīs nedēļas EP plenārsēdē EK viceprezidentam F. Timmermansam izdevās paust vien to, ka mums jābūt likumpaklausīgiem un, ja Spānijā ir tādi likumi, tad neko darīt. Vienlaikus uzbrukumi, piemēram, Polijas valdībai turpināsies oktobrī gan Eiropas Parlamentā, gan Komisijā. Jāakcentē, ka Polijas likumi tomēr ir pieņemti atbilstoši Polijas konstitūcijai un pret opozīciju Polijā nekad netiek izmantots brutāls policijas spēks, lai kādas pret valdību vērstas demonstrācijas nenotiktu.

Vai Eiropas un Latvijas izvēle neiejaukties šī brīža situācijā Spānijā atrisina problēmas? Nē! Vēl jo vairāk – tā rezultātā proeiropeiskie katalāņi kļūst skeptiski pret Eiropu. Pēc vardarbīgās izrēķināšanās šī nācija (atvainojos, ja aizskaru kāda nāciju terminoloģijas eksperta jūtas) nevar vairs saukt Spānijas valdību par savu. Vai mēs, Eiropa, ar savu klusēšanu dodam iemeslu viņiem paļauties uz mums?

EK prezidents Junkers iepriekš norādīja, ka Katalonija neatkarības gadījumā nebūs Eiropas Savienībā. Viņa nevēlēšanās redzēt neatkarīgu Kataloniju bija nepārprotama. Jautājums – kur tad Katalonija būs? Āfrikā? Ar šādu augstprātīgu attieksmi Junkera “burinieks” pilnās burās peld lielākā haosā. Vai fakts, ka Eiropa un AK nespēj atrisināt “Brexit” izraisīto situāciju Ziemeļīrijā, nav pietiekams, lai Eiropas līderi atbildīgi spētu atrast politisko gribu un saglabātu saprātu neradīt vēl vienu īstu robežu ES vidū (ar vīzu režīmiem, muitas procedūrām utt.)? Pret ES pilsoņiem un līdz šai nedēļai arī ļoti proeiropeiski noskaņotiem!

Vēl vairāk – kādēļ gan Eiropas federālistus pēkšņi uztrauc tas, ka potenciāli parādītos vēl viena dalībvalsts? Vienlaikus tie taču proponē vienotas transnacionālas vēlēšanu listes izveidi nākotnes EP vēlēšanās. Ja jau Junkera un citu ES federālistu sapnis ir apzināti noplicināt valstu pilsoņu lomu vēlēšanās, to aizstājot ar “Eiropas cilvēka” vēlēšanu balsi, tad šiem kungiem būtu jābūt pilnīgi vienalga, vai ES ir 27 vai 57 valstis.

Par Latgales scenāriju, Krievijas “atbalstu” Katalonijai un citiem duļķainiem ūdeņiem

Daudzi uzķeras uz pieredzējušu polittehnologu spēlēm Latvijas sociālajos medijos, kur Katalonijas referendums veikli tiek salīdzināts ar iespējamu Latgales atdalīšanos. Ja uz mirkli iedomājamies, ka pagājušajā nedēļā Spānijas robežvalsts Francija būtu, piemēram, kāda tēlaina “Lielā Katalonija” ar galvaspilsētu Parīzi, tad nešaubīgi attieksme pret katalāņu referendumu, īstenojot kādus impēriskus motīvus, būtu pilnīgi cita.

Citiem vārdiem sakot – arī ar Latgales “spēlēm” situācija ir līdzīga. Proti, runa jau nav par neatkarīgu Latgali, bet gan par tās automātisku pievienošanos Krievijai. Šīs lietas ir jānošķir. Turklāt esmu drošs, ka Latgales pilsoņi nekad neies šādu ceļu, vienlaikus neizslēdzot, ka starp tiem Latgales iedzīvotājiem, kas apzināti nevēlas iegūt Latvijas pilsonību, gan jau šādi ļaudis atrastos.

Tādā gadījumā vērts pievērsties arī mītam par “demokrātisko” Krimas referendumu, kā to atspoguļo Krievija. Šis referendums savā būtībā jau arī nebija par, piemēram, neatkarīgas Krimas tatāru valsts izveidi, bet gan par automātisku pievienošanos Krievijai. Kamēr Krimā zem stobriem referendums tiek “organizēts”, tikmēr Katalonijā zem stobriem referendumu mēģina izjaukt.

Starp citu – Spānijas brutālā rīcība ir izdarījusi lāča pakalpojumu Eiropai. Turpinot farsu un noliekot vardarbīgu Katalonijas referenduma fotogrāfiju blakus Krimas “karogotajam” referendumam (zaļo vīriņu stobrus paturot aizkadrā), Putina režīms var veiksmīgi pārvirzīt sociālo mediju troļļošanu no “sakārtotajām” ASV atpakaļ uz Eiropu, tostarp uz Kataloniju. Būtiski gan, ka šī troļļošana parādās ar Spānijas valdību saistītajos medijos. Tajā pašā laikā pagājušajā gadā bija pilnīgs klusums par EP deputātu, tostarp manis, parakstīto dokumentu, protestējot pret Krievijas karakuģu uzpildi Spānijā Seutas anklāvā ceļā uz Alepo bombardēšanu Sīrijā.

Ņemot vērā iepriekšminēto, ir pašsaprotami, kādēļ Putins (un viņa slepenie līdzgaitnieki EP) aizstāv Krimas referenduma leģitimitāti un ir ieinteresēts kļūt par pseidoaizstāvi Katalonijai. Galu galā visi minētie aspekti, ieskaitot Latgales spēles, palīdz Krievijai veiksmīgi turpināt “duļķot ūdeni” gan Eiropā, gan Latgalē, parādot, cik Krievija ir “demokrātiska” un cik Eiropa ir nevarīga.

Daži paradoksi noslēgumā

Kamēr Katalonijā cilvēki raud, lai ļautu vēlēt, tikmēr Beļģijā, zemē ar obligātu piedalīšanos vēlēšanās, cilvēki raud, ka viņiem jāiet vēlēt.

Dažs saka, ka Franko laiks, kurš Katalonijai bija īpaši traģisks, ir beidzies jau pirms 40 gadiem un ka nav ko vairs sprēgāt. Ironiskā kārtā arī 1991. gadā Staļina laiks Latvijā bija beidzies pirms aptuveni 40 gadiem. Ja varam ko mācīties no pieredzes, tad to, ka gan toreiz, gan šodien centieni tiekties pēc neatkarības ir spēcīgāki par tiem, kas tos mēģina ierobežot ar ieročiem, bez ieročiem vai vienkārši ar klusēšanu.

21. gadsimtā man tomēr gribētos, lai nācijām (atstājot aizkadrā ekspertu cīņas par vārdu “nācija”) būtu tiesības izlemt savu likteni un to respektētu arī tie, kuriem sākotnēji domas dalās. Tādējādi tautas kļūtu laimīgākas, ja varētu ievēlēt savu varu, uz ko tauta var paļauties un uzskatīt par savu.

Atcerēsimies, ka viens no ES pamatprincipiem ir vienotība dažādībā, un šajā principā stobri un steki neiederas.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.