logo

Kopdzīves likums – nevis “vienlīdzība”, bet sociālais eksperiments mākslīgai sabiedrības modifikācijai

15.03.2018 Gaidis Bērziņš Latvijā

Foto: R. Inkēns, Saeima

Iniciatīvas autori norāda, ka nelaulātajiem pāriem šobrīd nav pieejama valsts aizsardzība, līdz ar to rosina Latvijā pieņemt Kopdzīves likumu, kas dotu iespēju šādiem pāriem reģistrēt savu kopdzīvi.

Ja personas nevēlas laulāties un uzņemties pienākumus, kas izriet no laulības noslēgšanas, tad valsts jau šobrīd piedāvā privātas vienošanās ceļā vienoties par dažādiem civiltiesiska rakstura jautājumiem.

Lai risinātu savstarpējās mantiskās attiecības, Civillikums paredz dažādus tiesiskos mehānismus, kā divas kopā dzīvojošas personas var regulēt savstarpējās mantiskās attiecības, slēdzot dāvinājuma, pirkuma, pilnvarojuma, nākotnes pilnvarojuma un citus līgumus.

Paralēli likumiskajai mantošanai, Civillikums pieļauj arī citus mantošanas veidus, kas nav tieši saistīti ar laulību vai radniecību: testamentārā mantošana un līgumiskā mantošana, kas dod iespēju mantot arī personai, kas nav laulātais vai ģimenes loceklis.

Tāpat arī iespējams slēgt savstarpējas vienošanās ģimenes lietās.

Dzīvības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumā var norādīt vienu vai vairākas personas – labuma guvējus, kas saņems apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā.

Valsts sociālo pabalstu likums paredz, ka apbedīšanas pabalstu piešķir tai personai, kas uzņēmusies apbedīšanu.

Pacientu tiesību likums noteic, ka pacients var pilnvarot jebkuru citu personu viņa vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamajai metodei vai atteikties no ārstniecības kopumā vai izmantojamās metodes, kā arī saņemt informāciju par viņa ārstniecību.

Iepriekš minētais norāda uz to, ka arī šobrīd personām, kas nevēlas laulāties, ir tiesības saņemt valsts aizsardzību pretēji iniciatīvas autoru norādītajam, ka valsts apgrūtina šo pāru dzīvi un rada necilvēcīgas situācijas, kuras šie pāri nevar atrisināt.

Valsts jau tagad sniedz vairākas iespējas, kā risināt šos jautājumus, bet, protams, ja par to personas vienojas jau laicīgi, nevis attopas pēdējā brīdī.

Aplūkojot iniciatīvas autoru piedāvāto likumprojektu, redzams, ka no šī regulējuma izriet faktiski tāds pats saistību apjoms, kāds ir laulībai. Iniciatoru mērķis ir mēģinājums dublēt laulības institūtu savu politisko mērķu sasniegšanai. Šīs iniciatīvas mērķis ir degradēt jau tagad likumā noteikto kopdzīves formu – laulību starp vīrieti un sievieti – kā nepilnīgu un novecojušu konceptu.

Iniciatīva mēģina izvirzīt viedokli, ka, pieņemot šo likumprojektu, tiks atrisināti kādi līdz šim neatrisināti attiecību jautājumi. Kas pēc būtības ir sabiedrības maldināšana. Tad kāds ir šis iniciatīvas mērķis? (retorisks jautājums).

Iniciatīvas atbalstītāji runā par to, ka tie pāri, kas nevēlas laulāties, vēlēsies šādi reģistrēt savu kopdzīvi. Bet kāpēc? Lai varētu noslēgt šādu līgumu, tas diez vai būs izdevīgāk un ātrāk, kā reģistrēt laulību. Šobrīd laulību reģistrē dzimtsarakstu iestādē noteiktā dienā, klātesot personām, kuras vēlas noslēgt laulību, un diviem pilngadīgiem lieciniekiem. Valsts nodeva par laulības reģistrēšanu ir 14 eiro.

Piedāvātais likumprojekts paredz, ka šis līgums jānoslēdz abām personām kopīgi un tas jādara pie notāra. Kad līgums noslēgts, pusēm vienai otru jāatbalsta un jāuztur, rodas tiesība adoptēt otras puses bērnu. Tāpat arī pusēm jānosaka mantas kopība vai šķirtība, kā tas ir noteikts laulības gadījumā.

Līdz ar to rodas jautājums – bet ko tad īsti šī iniciatīva maina? Atbilde – divas lietas:

  1. kopdzīves līgumu varētu reģistrēt pie notāra (laulību notārs nereģistrē);
  2. kopdzīves līgumu varētu noslēgt arī viena dzimuma personas (Civillikums pašreiz nosaka, ka laulību nevar slēgt viena dzimuma personas).

Mēģinājums ieviest Latvijā viendzimuma pāru tiesības reģistrēt kopdzīvi būtu pretējs Satversmei. Tas ieviestu tiesisko haosu. Satversmes 110. pants nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, kā arī ģimeni.

Kas notiek, ja šo iniciatīvu atbalsta? 2013. gada 7. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā skaidri deklarēja, ka: Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem. Šādas „reģistrētas partnerattiecības” ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).

Lemjot par iniciatīvas atbalstīšanu, ir jāsaprot, ko valsts aizsargā.

Laulību nav radījusi valsts; tā ir objektīvi pastāvējusi pirms valsts un pastāv arī neatkarīgi no tās. Valsts var tiesiski aizsargāt šo realitāti, taču valsts kompetencē neietilpst to padarīt maznozīmīgu, kā tas būtu, ja pieņemtu šādu līdzās pastāvošu regulējumu. Laulība un viendzimuma kopdzīve ir pilnīgi atšķirīgas sociālas realitātes. Struktūra “vīrs, sieva un viņu bērni dzīvo kopā” būtiski atšķiras no struktūras “divi vīrieši vai divas sievietes dzīvo kopā”. Tās ir faktiski un objektīvi atšķirīgas struktūras, kas dažādi funkcionē un rada atšķirīgas sekas tajās iesaistītajām personām un visai sabiedrībai kopumā.

Valsts atzīst un aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas ļauj cilvēkiem viņu kopdzīvē justies pēc iespējas komfortablāk, bet gan unikālā un fundamentālā labuma dēļ, kuru tas dod mūsu valstij, sabiedrībai un visai cilvēcei.

Citiem vārdiem sakot, šīs atzīšanas un aizsardzības pamatā ir kopējais labums, nevis individuālu egoistisku iegribu apmierināšana.

Šādu viendzimuma pāru kopdzīves reģistrācija, no kuras izriet faktiski tādas pašas tiesības, kā no laulības, nozīmētu nevis kaut kādu “vienlīdzības” nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Un šī pārdefinēšana savukārt pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu. Šī iniciatīva ir uzskatāma par kārtējo sociālo eksperimentu, kur sabiedrības IZTEIKTS mazākums vēlas savu pasaules redzējumu uzspiest Latvijas sabiedrības vairākumam. Iniciatīvas autoru mērķis ir sabiedrības pārveidošana ar likuma palīdzību, bet šāda mākslīga sabiedrības modifikācija un  “uzlabošana” nebūtu pieļaujama.

Ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā viendzimuma pāru kopdzīves reģistrācijas institūtu, tad zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu.

Latvijas tiesību sistēma jau garantē vienlīdzīgas tiesības visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas: latviešiem un nelatviešiem, bagātiem un nabagiem, kreiļiem un ar labo roku rakstošiem, homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem, utt. Taču no tā nebūt neizriet, ka valstij ir pienākums atbalstīt homoseksuālu dzīvesveidu.

Atgriežoties pie pašas iniciatīvas, jānorāda, ka divus mēnešus pēc iniciatīvas publicēšanas tai pievienoja atjaunoto piedāvātā likuma redakciju, kas sevī ietvēra arī faktiskās kopdzīves regulējumu, paredzot valsts tiesības atzīt personu faktisko kopdzīvi pat pret personas gribu. Šis sabiedrībā radīja neskaidrības, par ko tad īsti cilvēki ir parakstījušies – par kopdzīves regulējuma nepieciešamību vai arī par to, ka tiesa varēs atzīt personu kopdzīvi pret to gribu. Tā tomēr ir būtiska atšķirība, kas ietekmē iniciatīvas mērķi.

Šī iniciatīva savāca nepieciešamos 10 000 parakstus teju trīs gadu laikā.

Šeit jānorāda, ka par Eiropas pilsoņu iniciatīvu «Mamma, tētis un bērni», kas aicina Eiropas Komisiju pieņemt laulības un ģimenes definīciju – laulība ir viena vīrieša un vienas sievietes savienība, un ģimene ir balstīta laulībā un dzimtas saitēs, Latvijā gada laikā savāca nepilnus 20 000 parakstus.

No šī vien jau var secināt, kas ir tas, ko šobrīd vēlas mūsu sabiedrības lielākā daļa, un mums kā deputātiem, ir pienākums ieklausīties mūsu tautā.

Latvija konstitucionālā līmenī ir izšķīrusies par to, ka tiesiski aizsargājama ir laulība – savienība starp vīrieti un sievieti.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.