logo

Latvijas patriots un ģenerālis Pēteris Radziņš

03.05.2017 Agris Purviņš Latvijā

Radziņš

Kara vadīšana prasa nepārtrauktu visintensīvāko nervu darbu; še ir jāaprēķina darbība, kad daudzi dati pilnīgi nezināmi, kad katru brīdi izdevības vietā var nākt negaidīta neizdevība un, beidzot, kad ir jāuzņemas atbildība par tūkstošu cilvēku dzīvībām, kad jāvada tūkstoši un desmiti tūkstoši cilvēki un no šīs vadīšanas atkarājas visas tautas un valsts liktenis.

 Ģenerālis Pēteris Radziņš

Ģenerāļa P.Radziņa apbalvojumi:

Jura ordenis (IV šķiras)

Staņislava ordenis (II un III šķiras)

Annas ordenis (II, III, IV šķiras)

Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras)

Triju Zvaigžņu ordenis (I šķiras)

Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras, I pakāpes

Francijas Goda Leģiona ordenis (III šķiras)

Polijas „VirtutiMilitari” ordenis

Somijas Baltās rozes ordenis (I šķiras)

Zviedrijas Šķēpa ordenis (I šķiras)

Ģenerālis Pēteris Radziņš ir dzimis 1880. gada 2. maijā Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs lauksaimnieka ģimenē. Pirmās skolas gaitas uzsāka Lugažu draudzes skolā. Pēc tam mācījās Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā. 1898. gadā kā brīvprātīgais Radziņš iestājās Krievijas impērijas armijas dienestā. Savas dienesta gaitas viņš uzsāka 112. Urālu kājnieku pulkā, kas tobrīd bija dislocēts Kauņā. 1901. gadā pabeidza Viļņas junkurskolu, iegūstot podporučika dienesta pakāpi. 1905. gada martā piedalījās Krievijas‒Japānas karā Mandžūrijas armijas sastāvā, kā 10. Sibīrijas Omskas strēlnieku pulka rotas komandieris.1907. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā un 1910. gadā Radziņš pabeidza mācības Ģenerālštāba akadēmijā un tika paaugstināts par kapteini.

Par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku ģenerālis Pēteris Radziņš tika iecelts 1919. gada 27. oktobrī un šajā amatā vadīja visas Latvijas Brīvības cīņas, izstrādājot Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas plānus. Ģenerālis Pēteris Radziņš bija pirmais, kurš tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni numur 1 „Par tiešu izlūkošanu Pārdaugavā un piedalīšanos kaujā 1919. g. 11. novembrī par Rīgas atbrīvošanu, kā arī par Latgales atbrīvošanas plāna izstrādi. Apbalvojuma ieteikumā ģenerālis P. Radziņš tiek raksturots kā kaujas virsnieks: „1919. g. 11. novembrī, kad ar armijas rīcībā esošajiem tehniskiem līdzekļiem nebija iespējams ievākt vajadzīgās ziņas tālāko operāciju plāna sastādīšanā, Radziņš aktīvi piedalījās tiešā izlūkošanā Pārdaugavā un, personiski piedalīdamies kaujā, sekmēja bermontiešu galīgu satriekšanu.”

  1. gada 5. februārī tika paaugstināts par ģenerāli. 13. augustā bija starp septiņiem augstākajiem virsniekiem, kuriem pirmajiem pasniedza Lāčplēša Kara ordeni. Viņš tika apbalvots pirmais ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni numur 1. Reizē tika iecelts par Lāčplēša Kara ordeņa domes biedru. Ģenerālis P. Radziņš ir aktīvi līdzdarbojas Baltijas un Melnās jūras valstu savienības idejas uzturēšanā un savstarpējo konfliktu risināšanā. Augustā piedalījās Baltijas valstu konferences darbā Bulduros. 1920. gada vasarā un rudenī P. Radziņš bija iesaistīts robežkonfliktā ar Lietuvu un attiecību noregulējumā ar Poliju pēc ģenerāļa Žeļigovska karaspēka veiktās Viļņas ieņemšanas. Oktobrī Rīgā notika Latvijas, Polijas, Igaunijas, Somijas un Ukrainas armiju pārstāvju apspriede, lai izstrādātu militārās konvencijas projektu, kurā Latviju pārstāvēja ģenerālis Radziņš.
  2. gada 29. oktobrī ģenerālis Radziņš „pēc paša vēlēšanās” tika atvaļināts. Pievēršas arī politiskai darbībai. Kandidē gan uz Satversmes sapulci, gan uz pirmo Saeimu, bet netiek ievēlēts. Savos uzskatos Radziņš ir nacionālkonservatīvs un dabiska ir viņa iekļaušanās Latvijas Nacionālajā klubā, kur ir goda virsaitis. Šajā laika posmā viņš pasniedz lekcijas Kara skolā, kā arī līdzdarbojas jauno virsnieku apmācībā. Pievēršas militārajai publikācijai, atstājot mums ievērības cienīgu mantojumu. Vēsturnieks K. Dambītis atzīmē: „Latvijas armijas vēsturē ar militārās domas un teorijas attīstīšanu un realizāciju armijas apmācībā un organizācijā sevišķi izcēlušies divi virsnieki – ģen. P. Radziņš un ģen. H. Rozenšteins. Turklāt zīmīgi, ka ģen. P. Radziņš, vairāk pievērsies un aplūkojis karadarbības un karavīra vietas tajā fundamentālos pamatus, kuri ir aktuāli joprojām mūsdienās.”

Pēckara gadu eksperimenti ar armijas civilo pārvaldi nedod vēlamo rezultātu, armijas attīstība notiek pārāk gausi. 1924. gadā tiek nolemts izveidot armijas komandiera amatu un ieņemt šo amatu tiek uzaicināts ģenerālis P. Radziņš. Turpmākie gadi armijas attīstībā ar ļoti ražīgu un mērķtiecīgu darbu. Tiek pastiprināta uzmanība pievērsta aviācijas un jūras spēku attīstībai. Armijā notiek plašas mācības ar vecāko un augstāko virsnieku plašu piedalīšanos. Šo periodu pulkvedis G. Grinbergs raksturo: „Sekoja vairāki skaisti, ražīga darba gadi, kad armija Radziņa vadībā sasniedza ievērojamas sekmes gatavības ziņā modemā kara vešanai.”

Diemžēl kreiso spēku politisko intrigu rezultātā ģenerālim P.Radziņam ir „veselības dēļ” jāatstāj Latvijas armijas komandiera amats. Pēc atbrīvošanas no amata Pēteris Radziņš tika iecelts par Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieku un mūža atlikušo daļu veltīja augstāko virsnieku sagatavošanai.

  1. gada naktī no 7. uz 8. oktobri P. Radziņš nomira ar sirdstrieku savā dzīvoklī Kr.Valdemāra ielā. 11. oktobrī viņš tika guldīts Brāļu kapos. Bērēs piedalījās vairāk kā 10 000 cilvēku, arī valsts prezidents A. Kviesis, Saeimas priekšsēdētājs sociāldemokrāts B. Kalniņš, ministru prezidents H. Celmiņš, ministri, Saeimas deputāti, Igaunijas armijas delegācija.

—————————————————————————————————

Jaunizveidotā Latvijas armija 1919. gada oktobra līdz 1920. martam veica militāru brīnumu – karojot divās frontēs, pret Vācijas armijas un Sarkanās Krievijas armijas grupu, esot skaitliski un bruņojuma ziņā vājākai pret katru no tām, īsā laikā sakāva abas un pie tam ar relatīvi maziem zaudējumiem. Šodien retais aizdomājas, kā tas varēja notikt un kam mums ir jāpateicas par izcīnīto Latvijas valsti.

Lielas militāras uzvaras nav nejaušības, tās balstās uz dziļi pārdomātu rīcību un pareizi izvestām kaujas operācijām. Liela nozīme ir karavadoņu personīgām īpašībām un spējām. Ģenerālis P. Radziņš savā darbā „Kara vadonis” raksta: „Mēs labi zinām, ka kara laikā viena karaspēka vienība iet ugunī un ūdenī uz sava vadoņa pavēli, kamēr otrā vienībā to nedara, mēs labi zinām, ka viena un tā pati karaspēka vienība viena priekšnieka vadībā ir darījusi varoņa darbus, kamēr otra priekšnieka vadībā ir bijusi ļoti gļēva. Ne par velti senie romieši teica, ka aitu bars, vadīts no lauvas, ir labāks par lauvu baru, vadītu no aitas.” Vēsture tam dod neskaitāmus piemērus, kā viena cilvēka personība spēja mainīt vēstures gaitu vai arī atstāj tajā nozīmīgas pēdas. Spilgtākie un vispārzināmie ir Maķedonijas Aleksandrs, Kartāgas Hanibāls, Jūlijs Cezars, vergu vadonis Spartaks, Kārlis XII, Gustavs Adolfs, Fridrihs Lielais, Suvorovs, Napoleons, Moltke un citi. Franču revolucionārā armija 1789.-1796.g. cieta sakāvi pēc sakāves, bet ar 1976. gadu, kad tās vadību pārņēma Napoleons Bonaparts, tad tā spēja parādīt tādu spēju spožumu, kādu tā nav vairs spējusi parādīt. Mums latviešiem tāds ir ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš.

Tad kāpēc mēs, svinot savu lielāko Latvijas armijas uzvaru, pieminam tikai vienu mūsu virsnieku pulkvedi Kalpaku, kurš vadīja tikai bataljonu un no militārās vadības mākslas neko īpašu nepaguva parādīt? Kāpēc mēs kaunamies lepoties ar savu izcilāko un pieredzējošāko ģenerāli Pēteri Radziņu, par kuru viņam, aizejot mūžībā „Cēsu avīze” rakstīja: „Ar viņa nāvi latvju tauta zaudējusi vienu no saviem izcilākajiem karavadoņiem, kuram viņa paliks mūžīgi pateicību parādā. Uz Radziņa pleciem gūlās smagi pienākumi. Jā šī karavīra pleci toreiz pagurtu, – kas zin, varbūt tad nebūtu arī brīvas, neatkarīgas Latvijas.”. Uz šiem jautājumiem daļēju atbildi mums sniedz vēsturnieks Kārlis Dambītis: „Būtiskākie šajā laikā izdotie militārās vēstures pētījumi ir tradicionālās militārās vēstures piemēri. Tāds ir ģen. Mārtiņa Peniķa sarakstītais un viņa pārraudzībā sastādītais divsējumu izdevums Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. (…). Izdevuma tapšanā piedalījās gan virsnieki, kuri atradās notikumu centrā – ģen. Eduards Kalniņš un plkv. A. Plensners, gan vēsturnieks Pēteris Bērziņš, gan arī rakstnieki Līgotņu Jēkabs un A. Grīns. Grāmata savu pirmizdevumu piedzīvoja 1931. g. un ir ļoti līdzīga tobrīd citās valstīs populārajām armiju un karaspēka vienību vēsturēm, kuras tika balstītas uz karaspēka vienību vēsturiskajiem avotiem un kauju dalībnieku personīgo pieredzi. Šo izdevumu var uzskatīt par neoficiālu Latvijas armijas pasūtījumu, jo to paredzēja izmantot virsnieku apmācībā un patriotiskajā audzināšanā. Līdz ar to tajā ir ļoti maz kritisku piezīmju par Latvijas armiju. Gandrīz visi autori bija cieši saistīti ar militāro dienestu un bija piedalījušies cīņās, pie tam vadošos amatos, kā arī strādājuši pie Latvijas Republikas izveides un nostabilizēšanas. Viņiem bija zināmi visi nedokumentētie notikumi un personu paustie viedokļi un viņi ļoti labi orientējās šajā tēmā. Tas, protams, deva iespēju noklusēt nepatīkamākos starpgadījumus, kā arī veikt faktu atlasi atbilstoši mērķim – parādīt Latvijas armijas cīņas pret lieliniekiem un plkv. Pāvela Bermonta – Avalova karaspēku iespējami pozitīvākā gaismā, izceļot Latvijas karavīru varonību. Šis izdevums iekļāvās tā brīža vadošajā koncepcijā par nacionālu valsti, kuras pamati tobrīd bija jānostiprina arī vēsturiskā mītā par taisnīgu cīņu.”

Diemžēl kā spilgts piemērs tam, ka mēs turpinām attēlot savas armijas uzvaras tikai izceļot „Latvijas karavīra varonību” ir atjaunotās Latvijas laikā tapusī filma „Rīgas sargi”, kurā mūsu lielā uzvara tika izplānota satiekoties patriotiski noskaņotam draugu pulciņam krogā. Militārās vadības zināšanām un pieredzei šajā filmā netiek piešķirta nekāda nozīme. Diemžēl arī politiski patriotiskajā publiskajā retorikā šis stāsts tiek joprojām izmantots. Pats ģenerālis P. Radziņš patriotisma nozīmi raksta: „Bez šaubām, tēvijas mīlestība, nacionālā apziņa un disciplīna ir ļoti svarīgi, bet ne paši galvenie faktori”.

Tuvojoties Latvijas simtgadei, būtu pienācis laiks runāt par mūsu Neatkarības kara lielo uzvaru, neslēpjot grūtības un lieki neglorificējot to. Tie bija patiesi smagi laiki, kad mūsu nelielās valsts teritorijā valdīja trīs valdības, katra ar savu karaspēku. Kad Latvijas armija dzima katrā novadā atsevišķi. Kurzemē Kalpaka bataljons vācu operatīvajā pakļautībā, Vidzemē Zemitāna brigāde Igauņu operatīvajā pakļautībā un Latgalē Latgales partizānu pulks. Apvienojot šīs mūsu latviešu armijas daļas un izveidojot Latvijas armiju, domstarpības, kas bija radušās „Ziemeļniekiem” un „Dienvidniekiem” Cēsu kaujas laikā neizzuda pat līdz Latvijas okupācijai. Tāpat pastāvēja domstarpības starp „labējiem” un „kreisajiem”. Kauju pret Bermontu laikā pulkveža P. Radziņa, kas savā pārliecībā bija izteikti labējs, tiešā pakļautībā atradās pulkvedis V.Ozols, kas bija izteikti kreiss un kura loma uzbrukumu izstrādē bija liela, bet Latgales atbrīvošanas cīņās viņš vairs nepiedalījās. Bet vai tāpēc mūsu Lielā uzvara bija nenozīmīgāka, ka bija jāpārvar neskaitāmas grūtības, lai to sasniegtu? Vai tāpēc mums nav jālepojas ar cilvēku, kas spēja saliedēt armiju un novadīt spīdošas kaujas operācijas, sakaujot ienaidnieku un kurš bija ieguvis lielu autoritāti Latvijas armijas virsnieku starpā? Ļoti ceru, ka Latvijas simtgadē mēs spēsim pieminēt ne tikai varonīgo latviešu karavīru, bet arī šo karavīru vadītājus/virsniekus, kas vadīja viņus kaujā, uzņemoties atbildību par viņu dzīvībām un valsts nākotni.

Lielu kara vadoņu – ģēniju idejas ir vienkāršas, bet viņu piemērošana ārkārtīgi grūta.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.