logo

Latvijas Simtgadi – ar valstiskiem lēmumiem turpmākajām paaudzēm. Kaspara Gerharda uzruna NA kongresā

11.12.2017 Latvijā

Labdien, Nacionālās apvienības biedri, kongresa dalībnieki, plašsaziņas līdzekļu pārstāvji!

Pirms gada savā runā aicināju mūs visus būt aktīviem, runāt un rīkoties. Šobrīd Nacionālā apvienība sper vēsturiskus soļus, rādot savas spēka pozīcijas – mēs izmantojām Koalīcijas līgumā noteiktās veto tiesības un apturējām bezatbildīgu iniciatīvu – dāvāt pilsonību tiem, kuri to nevēlas -, mēs stingri iestājāmies par valsts valodu kā vienīgo mācību valodu Latvijas skolās un turpināsim aizstāvēt savu pārliecību, to, kāpēc esam šeit pulcējušies – par latvisku Latviju! Pateicoties Nacionālajai apvienībai, netika atbalstīta LMT un Lattelecom apvienošana, tieši Nacionālā apvienība pirmā teica, ka čekas maisi ir jāatver, un veica virkni citu svarīgu iniciatīvu. Ar savu nostāju un rīcību mēs rādām, ka esam nelokāmi savā pārliecībā un nenogursim cīņā par to.

Mēs mīlam savu valsti, mēs esam tai piederīgi, mēs gribam, lai šeit dzīvo mūsu bērni, lai Latvija ir latviešu tautas mājas.

Latvija sākas ar mums pašiem – ar darbiem, domām, rīcību. Ja katrs uzdotu jautājumu – ko es esmu darījis vai darījusi, lai mana valsts kļūtu labāka, mēs izdarītu vairāk. Es aicinu jaunus cilvēkus aktīvāk iesaistīties valstisku un politisku jautājumu risināšanā, runāt, darīt, būt drosmīgiem un rīkoties, būt atbildīgiem par mūsu valsti. Jūs esat Latvijas nākotne un jums ir iespēja ar savu degsmi parādīt, ka esat saimnieki savā zemē. Iet, darīt, kļūdīties, labot kļūdas un mācīties, bet galvenais – būt savas valsts patriotiem un par to lepoties. Lai kaunā lien tie, kuri 26 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas joprojām nevar pateikt „jā” valstiski svarīgām pārmaiņām.

Jau pieminētā izglītība valsts valodā, veselības sistēmas pilnveidošana, sadarbības teritoriju veidošana – tie visi ir gadu gadiem kaktos stumdīti, vilkti ārā un atkal nogrūsti darbi. Vēl jāpaanalizē, vēl jāsaskaņo, vēl neesam gatavi, nesteigsimies – tie ir argumenti, kas neiztur kritiku. Tikai – par kādu steigu mēs runājam 26 gadus pēc neatkarības atgūšanas? Ja valsts izveide bija kā stabili mājas pamati, un, atgūstot neatkarību, mēs nojaucām šķībos, PSRS laikā būvētos mājas stāvus, lai paši celtu savu Latviju, tad, piedodiet, bet vēl šodien mēs no pagraba neesam izvākuši vecos maisus ar čekas būvgružiem.

Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ir ilgtermiņa politikas veidošanas projekti, kuri gaida savu dienasgaismu, kurus risinām, neskatoties uz milzīgo pretestību. Pats nozīmīgākais šobrīd – sadarbības teritorijas. Noteikti būsiet sociālajos tīklos pamanījuši fotogrāfiju ar Eiropas karti, kurā atzīmētas katras valsts administratīvās teritorijas. Tad, lūk, Latvija izceļas ar daudzskaitlīgāko un sīkāko pašvaldību tīklu Eiropā. Nesaku – ja citiem ir lielas pašvaldības, tad tāpēc mums arī tādas vajag – bet es nevēlos ignorēt valstu vienmērīgo reģionālo attīstību, ko veicina saprātīgs, loģisks un pamatots pašvaldību tīkls.

Reģionu attīstība un pašvaldības ir pamatu pamats skolu, slimnīcu, transporta un citu infrastruktūru tīkliem – praktiski jebkurai sistēmai un ieguldījumam, ko valsts un pašvaldības uztur un attīsta. Dzirdam – reģioni izmirst, ārpus Rīgas nav darba, cilvēki aizbrauc – bet palielinot ieguldījumus, situācija nemainās. Pārāk sīks administratīvais dalījums pavisam vienkārši “noēd” resursus.

Ministrijai valdība ir devusi uzdevumus, kas noteikti valdības deklarācijā un tās rīcības plānā. Viens no ministrijas mērķiem ir nodrošināt pašvaldību sadarbību tā dēvētajā horizontālajā līmenī. Tas būtu saistīts gan ar izglītības jomu, gan ar veselības aprūpi un citiem sociālas dabas jautājumiem. Man šķiet svarīgi arī lielie investīciju projekti, par kuriem reizēm tiek diskutēts valdībā, bet, ja šo projektu teritoriālās vajadzības pārsniedz viena novada ietvarus, balsis valdībā paliek ļoti piesardzīgas. Kāpēc? Tāpēc, ka dažādas pašvaldības kontrolē dažādas partijas, tām ir dažādas intereses un bieži vien kaimiņos esošo pašvaldību vadītāji nespēj savā starpā sarunāties kaut kādu pavisam komisku iemeslu dēļ. Tikmēr lielie projekti nemēdz ilgi gaidīt: ja sākas neskaidrības, sīkumaina strīdēšanās, tie vienkārši tiek novirzīti uz citu valsti. Latvija pēdējo padsmit gadu laikā ir zaudējusi vairākus nozīmīgus investīciju projektus tieši šīs birokrātiskās sīkumainības dēļ. Tajā sava vieta ir arī pašvaldībām ar savu nemirstīgo jautājumu – un kas man vai mums par to būs?  Var ilgi stāstīt par ieguldījumiem infrastruktūrā, par labi apmaksātām darba vietām un daudz ko citu, bet visbiežāk tas paliek nesadzirdēts. Būšu godīgs, tas vairāk attiecas uz iedzīvotāju skaita ziņā mazām, bet teritoriāli lielām pašvaldībām.

Tāpēc, esmu pārliecināts, ka nekavējoties jāuzsāk teritoriālās reformas otrais posms, kura mērķis būtu apvienot novadus un būtiski samazināt pašvaldību skaitu. Esmu jau teicis un atkārtošu, ka Latvijas valstiskuma 110. gadadienu 2028. gadā mēs sagaidīsim ar krietni mazāku pašvaldību skaitu, kuras tiks sauktas par apriņķiem vai kādā citā vārdā. Šo ceļu skaidri iezīmē Latvijas apdzīvotības blīvums dažādos reģionos, tautsaimniecības attīstības virzieni un daudz kas cits, kas mums saka priekšā, ka urbanizācija turpināsies, un mums ļoti jācenšas, lai tā nav tikai Rīgas virzienā. Tas, protams, nenozīmē, ka bez pēdām ir jāpazūd esošajām pašvaldībām, es runāju par plašiem un administratīvi vadāmiem attīstības reģioniem vai apriņķiem, kuru ietvaros turpinās pastāvēt arī esošās pašvaldības.

Skatīsimies uz faktiem, šobrīd Latvijā ir 119 pašvaldības, gandrīz puse no tām iedzīvotāju skaita ziņā neatbilst likumā „Par pašvaldībām” noteiktajam! Mums ir pašvaldības, kurās ir tikai tūkstotis  iedzīvotāju!

Tāpēc, Latvijai kā nacionālai valstij un tās valdībai ir jābūt gatavai pieņemt  arī tādus lēmumus, kuri pirmajā mirklī var izraisīt asu pretreakciju. Arī skatoties uz lielāko pašvaldību iedzīvotāju skaita ziņā, ir jāizdara secinājumi. Analizējot Rīgas iedzīvotāju skaita pārmaiņas pēdējo divdesmit gadu laikā, jāsecina, ka liela daļa no tiem ir pārcēlusies uz Pierīgā esošajām pašvaldībām, bet turpina strādāt Rīgā. Tad kāpēc mēs, sekojot Rīgas iedzīvotāju migrācijas plūsmām, nevarētu paplašināt Rīgas administratīvo teritoriju? Mēs iegūtu lielu pašvaldību ar vērienīgu attīstības potenciālu un citu politisko spēku vadītu Rīgas Domi. Valdībai vairs nevajadzētu uz Rīgu raudzīties kā opozīciju, bet gan kā uz labvēlīgu partneri!

Šie visi un vēl daudzi šodien nepieminētie argumenti ir iemesls, kāpēc es personīgi esmu apbraukājis lielāko pašvaldību daļu, iepazinies ar situāciju tajās, runājis ne tikai ar mēriem, bet esmu saticis un uzrunājis cilvēkus uz ielas, uzklausījis stāstus par bezdarbu, ka skolās trūkst skolēnu, ka visās pašvaldībās netiek nodrošināta vienāda pakalpojumu pieejamība arī šī rudens lietavas apliecināja, ka daļa pašvaldību netiek galā ar elementāriem uzdevumiem. Visi šie man uzticētie stāsti bija milzīga motivācija vadīt ministrijas darbu sadarbības teritoriju izveidē un sniegt to vērtēšanai Ministru kabinetā.

Šobrīd dokuments ir atgriezts ministrijā pilnveidošanai, un mans rosinājums būs jau tuvākajā laikā nākt kopā ar veselības, izglītības un satiksmes ministriem, lai, liekot kartē vienu sistēmu uz otras, mēs nonāktu pie loģiska un ekonomiski pamatota valsts administratīvā sadalījuma, lai ieguvējs būtu iedzīvotājs Baltinavā, Vaiņodē un citās mazās pašvaldībās. Mans uzdevums ir rūpēties par cilvēku interesēm!

Lai ieviestu apjomīgas pārmaiņas, ir jāpārliecina ne tikai valdība, bet arī pats galvenais vērtētājs – un tie esat jūs, ikviens no jums. Jūs esat tie, kas spriež par paveiktajiem darbiem, tie, kas var slavēt un pelt. Tas nekad nav bijis viegli un nekad arī nebūs. Taču, lai virzītos uz priekšu, sabiedrības viedoklis, izpratne un atbalsts ir ļoti svarīgs.

Un tas attiecas ne tikai uz sadarbības teritoriju jautājumu. Ministrijai šis ir bijis ļoti atbildīgs gads.

Es vēlos izcelt vairākas būtiskas lietas. Viena no tām – paveiktais atkritumu apsaimniekošanas jomas sakārtošanā. Pirms divām dienām Saeimā tika pieņemti manis virzītie grozījumi likumā, kas paredz kontroles pastiprināšanu pār atkritumu apsaimniekotājiem. Šie grozījumi ierobežos nelegālas darbības atkritumu apsaimniekošanas jomā – riepu kaudzes, kas it kā paredzētas pārstrādei, bet kuru liktenis nav skaidrs, nezināmas izcelsmes atkritumu poligoni, par kuriem neviens nevēlas uzņemties atbildību. Ir jāizbeidz pelēkās sfēras darboņu visatļautība – turpmāk bez finanšu garantijas neviens komersants nevarēs veikt darbības ar atkritumiem. Ar šiem grozījumiem likums tiek sakārtots, un bargi sodi sagaida tos, kas izvēlēsies šo likumu pārkāpt.

Tas nebūt nav vienīgais nozīmīgais solis atkritumu apsaimniekošanas jomā. Sabiedrība ir paudusi skaidru vēlmi Latvijā ieviest depozīta sistēmu, mans kā ministra pienākums ir to īstenot. Šovasar rūpīgi izpētījām Lietuvas un Igaunijas pieredzi, esam veikuši aprēķinus, šobrīd tiek gatavots likums, kas nākamajā gadā tiks iesniegts Saeimā. No manas puses tiek darīts viss, lai par depozīta sistēmas ieviešanu balsotu vēl šis Saeimas sasaukums.

Ko depozīta sistēma nozīmēs katram no mums – veikalos būs pieejami taras pieņemšanas automāti, kuros varēs ievietot speciāli marķētus tukšos iepakojumus, saņemot atpakaļ par tiem iepriekš samaksāto naudu. Tādējādi veidojas iepakojumu aprites un apstrādes cikls. Tas veicinās plastmasas, stikla un skārda iepakojumu nonākšanu atpakaļ pie tirgotāja un nodošanu otrreizējai pārstrādei. Mūsu kaimiņvalstu pieredze rāda, ka ir iespējams sasniegt iepakojumu atgriešanu līdz pat 90 %. Jo lielāks apjoms tiek atgriezts pārstrādei, jo lielāka iespēja, ka tie nenonāks apkārtējā dabā.

Pēdējā lieta, ko es gribu izcelt, ir šī gada pavasarī aizsāktās diskusijas par nekustamā īpašuma nodokli. Tas sagādā raizes daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo pēc būtības nodoklis ir nesabalansēts un nepaceļams. Neviļus mēs esam nonākuši situācijā, kad daudziem ir jādomā, cik ilgi izdosies godprātīgi samaksāt valstij nodokli, lai paliktu savā dzimtas mājoklī. Tas liek domāt par vienaldzību – par valdības vairākuma vienaldzību pret vēlētājiem.

Jau iepriekš es esmu izstrādājis priekšlikumus Finanšu ministrijai un rosinājis diskusiju Nacionālajā apvienībā valdes un ekspertu līmenī, lai rastu risinājumu šai samilzušajai problēmai. Kā galvenais priekšlikums no manas puses tika virzīta pilnīga nodokļa atcelšana nekustamajam īpašumam ar kadastrālo vērtību līdz 100 tūkstošiem eiro. Taču tā vietā, lai iedziļinātos manā priekšlikumā, valdība vienojās “iesaldēt” šo jautājumu uz diviem gadiem vai, izsakoties tieši, – nelikties ne zinis, vai tauta spēj samaksāt šo nodevu vai nē. Šāds lēmums nav sabiedrības interesēs, ar to tiek veicināta reģionu iztukšošana. Tiek radīti apstākļi, kad iedzīvotāji vairs nespēj atļauties savu mājokli un izvēlas aizbraukt uz citu pilsētu, uz citu valsti.

Bet cīņa nav galā, es rosināšu atkārtoti izskatīt likumā noteikto. Likums ir jāgroza, un es izdarīšu visu iespējamo, lai nekustamā īpašuma nodokļa likme būtu pieņemama un vairs nekļūtu par nepaceļamu maksājumu slogu.

Nacionālai apvienībai ir skaidra ideoloģija. Mums ir skaidra nostāja valstij būtiskos jautājumos, un mums tā skaidri jāpauž. Manuprāt, visi mani nosauktie, sabiedrību interesējošie jautājumi, par kuriem iestājas Nacionālā apvienība, sakrīt arī ar valdības nostāju un uzsāktajiem soļiem pārmaiņu virzienā. Protams, būs atkal centieni kavēt pārmaiņas, bet, stop, pietiek, sauksim lietas īstajos vārdos. „Saskaņas” ideja par rīdzinieku naudu uzturēt skolās krievu valodu, ir ieinteresētība Latviju uzturēt kā divkopienu valsti. Vairs nav citu argumentu, kādēļ atlikt stabilas, ilgtspējīgas politikas ieviešanu, kā tikai pretvalstiskas intereses.

Nākamais ir vēlēšanu gads. Šodien teikto mēs dzirdēsim ne reizi vien, tostarp kā pārmetumu arī mums, pie varas esošajiem. Pavērojot politisko partiju reitingus un piedāvājumu, aina nav iepriecinoša. Latviešu tradicionālā pieeja, katram veidot savu partiju, tikai replicē sīkpartijas ar 2% atbalstu, vēlēšanās atdodot balsis Saskaņai, un jāatzīst, ka šo uz vēlēšanām jaunradīto partiju piedāvājums, lai arī tiek izteikts kareivīgi, iedziļinoties saturā, ir tukši saukļi bez reāla seguma. Tas uzliek esošai koalīcijai vēl lielāku atbildību domāt un rīkoties ilgtermiņā.

Nākamais ir arī svinību gads – 100 gadi Latvijai. Novēlu, lai gads nāk ne tikai  ar dziesmām un dejām, bet arī ar valstiskiem lēmumiem turpmākajām paaudzēm. Lai “Viens likums – viena taisnība visiem” ir ne tikai uzraksts Ministru kabinetā, bet gan atgādinājums, ka Latvijā augstākais valsts pamatlikums ir Latvijas Republikas Satversme un saskaņā ar Satversmi tiek pieņemti visi pārējie likumi Latvijā!

Dievs svētī Latviju!

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.