logo

Mesiāniskās ‘’krievu pasaules’’ dekonstrukcija

22.11.2017 Rihards Kols Pasaulē

Foto: Ieva Čīka, LETA
Foto: Ieva Čīka, LETA

Jebkuras valsts ārpolitikas stratēģija ir balstīta uz esošās varas ambīcijām, mērķiem, attieksmēm un vērtībām. Krievijas kontekstā vērts atcerēties slaveno Vinstona Čērčila frāzi: “Krievija ir mīkla, ko apvij mistērija noslēpuma iekšienē.” Šodien mums, iespējams, ir atslēga uz šīs mīklas atrisinājumu. Krievijas ārpolitikas “atslēga” – tās stratēģija, motivācijas un interešu kopums – ir atrodama Krievijas ārpolitikas doktrīnā ar apzīmējumu ‘’Russkiy mir’’ (no krievu valodas –‘’krievu pasaule”).

Neviena diktatūra nespēj eksistēt ilgtermiņā, ja tās vienīgie varas instrumenti ir vardarbība un iebiedēšana. Ilgstošai diktatūrai ir nepieciešama sava ideoloģija vai mitoloģija, kas spētu gan kalpot kā attaisnojums, gan aizraut ievērojamu daļu iedzīvotāju ilgākā laika periodā –  kā Hitlera ideoloģija par āriešu pārākumu vai Staļina komunisms. Putina Krievijas ideoloģija tika definēta un iedzīvināta, teju mesiāniski runājot par krievu pasauli un nosakot tiesības un svētu pienākumu aizstāvēt ne tikai Krievijas pilsoņus, bet visus “etniskos krievus”, “krievvalodīgos” un “tos, kuriem rūp Krievija” visā pasaulē.

Krievijas prezidents Putins 2007.gada jūnijā parakstīja dekrētu par fonda “Russkiy Mir” dibināšanu. Šis koncepts, ar kuru pasaule pirmo reizi tika iepazīstināta 2001.gadā, vienu gadu pēc Vladimira Putina stāšanās Krievijas prezidenta amatā, sākotnēji bija visnotaļ līdzīgs citu valstu kultūras programmām un fondiem ārvalstīs. Taču jau 2008. adā “Russkiy Mir” oficiāli kļuva par Krievijas maigās varas instrumentu, tā laika prezidentam Dmitrijam Medvedevam to iekļaujot Krievijas ārpolitikas doktrīnā.

Ar “Russkiy mir” ierasts saprast gan Krievijas un tās diasporu veidojumus, gan arī ideoloģisku konceptu, kura pamatā ir krievu pasaules kā īpašas civilizācijas attīstība. Krievu pasaules idejiskais pamats veidots, reaģējot uz bažām par Krievijas zaudēto varenību, Rietumu pasaules uzplaukumu un ilūziju par Krievijas kultūras vērtību apdraudētību. Šī ir doktrīna pārsniedz nacionālas valsts robežas – “Russkiy mir” ir pārnacionāls veidojums, kura robežas ir nevis ģeogrāfiskas, bet gan etniskas.

Faktu, ka krievu pasaules koncepcija no nāciju vienojošas stratēģijas ir kļuvusi par instrumentu agresīvas ārpolitikas veidošanā, pirmo reizi pasaule varēja novērot Gruzijā 2008. gadā, kad Krievija, nesaņemot Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Drošības padomes atļauju un pārkāpjot starptautiskos tiesību aktus, iebruka Dienvidosetijas reģionā, pamatojoties uz ambīcijām “aizsargāt tautiešus ārvalstīs”.

Līdzīgus notikumus vērojām Ukrainā 2014.gadā. Putina uzruna Krimas “oficiālās pievienošanas” pasākumā bija simbolisks un politisks notikums – iespējams, pat politiski nozīmīgāks notikums par pašas Krimas aneksiju. Lai gan runas primārais mērķis bija leģitimizēt, attaisnot un glorificēt aneksiju, Putins ar šo runu paveica ko citu – viņš pārējai pasaulei parādīja, kā strādā un turpmāk tiks izmantota Krievijas jaunā ideoloģija. Līdz ar uzbrukumiem Gruzijai un Ukrainai “Russkiy mir” kļuva ne tikai par Krievijas ārpolitikas modus operandi, bet arī tika izmantota kā pamatojums citu valstu teritoriālās vienotības un suverenitātes pārkāpšanai, pārkāpjot virkni Krievijas pašas parakstītu starptautisku nolīgumu.

Krievijas valdību, tās diplomātiskās darbības un “Russkiy mir” ideoloģiju atbalsta arī Krievijas pareizticīgo baznīca. 2016. gadā apstiprinātajā Krievijas ārpolitikas doktrīnā minēti plāni palielināt Krievijas plašsaziņas līdzekļu lomu pasaulē, ar maigās varas instrumentiem veidojot tos par tādiem informācijas avotiem, kas varētu ietekmēt ārvalstu iedzīvotāju sabiedrisko domu. Viens no galvenajiem šo plašsaziņas līdzekļu uzdevumiem ir mainīt Krievijas negatīvo tēlu pasaulē. Šis uzdevums ir tik būtisks, ka, neskatoties uz ekonomisko krīzi Krievijā, plašsaziņas līdzekļiem atvēlētais budžeta finansējums netiek samazināts – tas vien norāda, ka plašsaziņas līdzekļi, komplektā ar krievu pasaules konceptā balstītu retoriku, ir un būs vieni no svarīgākajiem instrumentiem Krievijas ārpolitikā. Krievu pasaules izzināšanai pat atvērti “Russkiy mir” centri pasaules prestižākajās universitātēs, saņemot dāsnu finansējumu no fonda “Russkiy mir”. Tāds centrs atvērts arī Latvijā, Baltijas starptautiskajā akadēmijā. Ieguldītais finansējums “Russkiy mir” un ar to saistīto organizāciju, piemēram, “Rossotrudnechestvo” aktivitātēs mērāms simtos miljonu eiro.

“Russkiy mir” vēstījumi un propaganda vērsta ne tikai uz Krievijas iekšējo un kaimiņvalstu auditoriju, bet arī uz atsevišķām iedzīvotāju grupām Rietumu pasaulē. Ir izdevīgi apgalvot, ka Kremlis ar savu agresīvo ekspansiju un izvērsto hibrīdkaru gluži vienkārši aizstāv tautiešus un “krievu lielās un neapgāžamās vērtības” pasaulē. Hibrīdkarš Ukrainā turpinās. Šī kara galvenais mērķis ir kontrole pār Kijevu, pār Ukrainas valdību un Ukrainu kā valsti. Krievijai nav nepieciešama Doņeckas vai Luganskas aneksija. Viss, ko Krievija vēlas un kas tai ir nepieciešams, ir ļaundabīgs audzējs Ukrainas “Jaunkrievijā”, lai sētu haosu un destabilizētu valsti.

Līdzīgu taktiku, kā nesen uzzinājām, Krievijas “troļļi” un “sociālo tīklu desants” ir izvērsis ASV, vienlaikus organizējot “par” un “pret” mītiņus dažādās ASV pilsētās pirms prezidenta vēlēšanām pērn. Tas viss ietilpst Krievijas jeb, precīzāk, krievu pasaules karā pret Rietumu pasauli – gan Ukraina, gan ASV, gan Eiropas valstis, gan Sīrija ir vienkārši platformas, uz kurām šī karadarbība – fiziska, garīga, hibrīda – norit.

Rietumu pasaule nav reāls ienaidnieks. Reāla ienaidnieka Krievijai nebija, taču Kremlī to izdomāja. Galu galā, kā stāsta dažādi “Russkiy Mir” fonda pārstāvji, “krieviem esot unikāls ģenētiskais kods”, kas ir pārāks par anglosakšu pasaules ģenētisko kodu – anglosakšiem rūp merkantilisms un bagātības vairošana, bet krievu ģenētiskais kods nosaka, ka tiem piemītot vairāk garīguma.

Kāpēc tas ir svarīgi? Ir pētnieki, kas ir izvirzījuši teoriju, ka liela daļa Krievijas patlaban izmantoto taktiku, metožu un procedūru sākotnēji tikušas attīstītas, izmēģinātas un praktizētas Baltijas valstīs, un to turpina vēl tagad. Nav noslēpums, ka Krievija jau gadiem mēģina ietekmēt plašas sabiedrības masas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, izmantojot visnotaļ unikālus un radošus līdzekļus, lai šķeltu sabiedrību un destabilizētu situāciju Baltijā – sākot ar nerimstošu, pastāvīgu retoriku par to, ka Baltijas valstis ir neizdevušās valstis, par krievu tautības iedzīvotāju un krievu valodas apspiešanu un beidzot ar nopietniem kiberuzbrukumiem Igaunijai 2007.gadā.

Krievijas valsts atbalstītais fonds “Russkiy Mir” mērķtiecīgi strādā pie sabiedriskās domas ietekmēšanas Baltijā, izmantojot dažādus maigās varas instrumentus – atbalstot krievu kultūras un valodas lietojumu Baltijas valstīs, “aizstāvot krievu pasaules pārstāvjus”, veidojot prokrieviskus politiskos grupējumus, kas tālāk izplata Krievijas propagandas ziņas un mērķtiecīgi atšķeļ krievvalodīgo kopienu no pārējās sabiedrības.

Jau bēdīgā kārtā tradicionāls kļuvis nepilsoņu jautājums, kuru Krievija ļoti veiksmīgi izmantojusi savā labā – pieņemot likumus, kas nodrošina Krievijas pilsonību etniskajiem krieviem Baltijas valstīs, Krievija cenšas leģitimizēt “etnisko krievu aizstāvju” pozīciju. Šī taktika paredzēta Krievijas interešu stiprināšanai mūsu reģionā – cerot, ka līdz ar atbalstu konkrētās grupās Krievija spēs ietekmēt Baltijas valstu sabiedrību un valdības. To, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi ir šie pūliņi, novērtēt nav viegli.

Cinisms, ar kādu Kremļa rupori izplata propagandu un dezinformāciju, mēģinot šķelt sabiedrību, brīžiem ir šokējošs un dzirdams pat no visnegaidītākajiem avotiem. Tiek kultivētas bailes, par ziņām pasniegti klaji meli, kas noved pie apburtā loka – Krievijas iedzīvotāji un daļa Baltijas valstīs dzīvojošo krievu, baidoties no “ļaunajiem Rietumiem”, atbalsta autoritārisma un revanšisma pārņemto Krieviju. Nav brīnums, ka ik pa laikam redzam mēģinājumus reabilitēt PSRS “labo vārdu” – aplūkosim kaut vai kāda “Saskaņas” deputāta pēdējā laikā iesniegtos priekšlikumus Saeimai, kuros aicināts atļaut PSRS totalitārā režīma simbolikas izmantošanu Latvijā vai pirmā atjaunotās Latvijas ārlietu ministra izteikumus Krievijas medijos, kurus atkārtot, godīgi sakot, vienkārši ir kauns.

Ir jāsaprot, ka krievu pasaules vēstījumi nav vienkārši “atšķirīgs viedoklis” un mēs šeit nerunājam par vārda un domas brīvību. Tā ir organizēta propaganda, kas aizstāv Kremļa politiskās intereses un apdraud ne vien Latvijas, bet visas Eiropas stabilitāti, kultivē ksenofobisku un anti-Rietumniecisku pasaules uztveri. Kremļa medijos nestrādā žurnālisti – tajos strādā apmaksāti “propagandas ministri”, kas pastāvīgi ar saltiem meliem mums mēģina iebarot idejas par sabrukušo Eiropu un neizdevušos valsti. Ja padomju propagandas mērķis bija gluži vienkārši “skalot smadzenes” un tās patiesos mērķus atšifrēja ļoti daudzi, tad mūsdienās Krievija kā PSRS mantiniece praktizē vairs ne tikai propagandu, bet gan mērķtiecīgu ārpolitiku ar mērķi sēt dezinformāciju, šķelt sabiedrības un satricināt demokrātisku valstu pamatus. Mūsdienu propaganda ir “glītāka”, “profesionālāka” un bīstamāka. Būsim modri.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.