logo

Mums nevajag revolūciju, bet gan renesansi. Rihards Kols ārpolitikas debatēs

25.01.2018 Rihards Kols Saeimā

Rihards

Paldies, ārlietu ministra kungs, par ziņojumu. Atzinīgi novērtēju, ka pēc katrām ārpolitikas debatēm šī Saeimas sasaukumā laikā, katrs nākamā gada ziņojums uzlabojas tā kvalitātē un saturā. Fakts, ka Ārlietu ministrija vērsās gan pie Saeimas deputātiem, gan nevalstiskajām organizācijām ziņojuma sagatavošanas procesā, aicinot sniegt komentārus un rekomendācijas, un ir redzams, ka ziņojumā ir integrēta virkne iesūtīto priekšlikumu. Tas liecina par labvēlīgas un konstruktīvas vides veidošanos, kas balstīta uz daudzpusēju sadarbību.

Ir gandarījums, ka šī gada ziņojums arī nopietni pievērsies mūsu diasporai. Tomēr ir neliela rūgtuma sajūta – žēl, ka ārpolitikas kontekstā mūsu pašu cilvēki – mūsu pilsoņi – ir nevis ziņojuma augšdaļā, kā ārpolitikas viena no būtiskajām prioritātēm, bet gan ziņojuma noslēdzošajā sadaļā. Ārpolitikas galvenais uzdevums tomēr primāri ir aizstāvēt savus valstspiederīgos, “politika”, kas balstās nacionālo interešu daudzpusīgai aizstāvēšanai, seko pēc tam. Ārzemēs – Eiropā un pasaulē dzīvojošie latvieši, kas, starp citu, starp Eiropas Savienības dalībvalstīm proporcionāli iedzīvotāju skaitam veido vienu no lielākajām diasporām Eiropā, ir neatņemama daļa no Latvijas valsts, kultūras un tās identitātes. Ja līdz šim politiskajā retorikā bieži dzirdēts, ka diasporu raksturo kā resursu, tad nu būtu pienācis laiks to apzināties kā patiesu un nemainīgu vērtību. Latvieši ārzemēs nedrīkst tikt atdalīti no Latvijas un latviešu kopuma.

Darbam ar diasporu jānotiek sistēmiski un sistemātiski, lai nodrošinātu latviešu valodas, kultūras un identitātes pieejamību ilgtermiņā. Šīs Saeimas sasaukuma sākumā aktualizēju nepieciešamību veidot pārredzamu un horizontālu politiku, apvienojot visus atbalsta plānus un programmas – remigrācija, diasporas atbalsta politika – izglītība, kultūra, ekonomika, identitāte, tradīcijas -, kā arī ministriju un pašvaldību programmas – vienā visaptverošā likumā, kas definētu skaidru un nepārprotamu valsts politiku attiecībā uz diasporu. Nevis kā ik gadu lemjamu jautājumu, bet gan kā likumā noteiktu pienākumu un faktu.

Šī, pirms vairākiem gadiem paustā apņemšanās, jau ir materializējusies un paredzu, ka jau pavisam drīz Saeimas dienaskārtībā nonāks Diasporas likuma projekts. Galu galā, mēs to, kas mums patiesi rūp un patiesi ir vērtīgs, aizsargājam ar likuma spēku. Būtu cienīgi un atbilstoši mūsu vēlmi pēc intensīvākas sadarbības ar diasporu apliecināt ar likumu Latvijas simtgades svinību gadā, tā arī veicinot diasporas turpmāku iesaisti Latvijas iekšējos un ārējos procesos, tajā skaitā tautsaimniecībā. Darbs pie likumprojekta izstrādēs ir iegājis noslēdzošajā fāzē, un februārī tas uzsāks savu turpmāko ceļu jau Saeimas ietvaros.  Ceru gan uz diasporas pārstāvju, Saeimas kolēģu un ministriju, gan arī pašvaldību pārstāvju iesaisti un atbalstu šī likumprojekta sekmīgai virzībai un pieņemšanai.

Cienījamie kolēģi!

Tad nu par vienu ļoti nozīmīgu ārpolitikas ziņojuma sadaļu, kurā ir būtiski atšķirīgs redzējums.

Šīs ir pēdējās Ārlietu debates šajā Saeimas sasaukumā. Un Eiropas Savienības nākotnes jautājumi jau tiek tirzāti.

“Kaut Tu dzīvotu interesantos laikos” – ja mums tas varētu likties kā pozitīvs novēlējums, tad, ziniet, piemēram, ķīniešiem tas ir lāsts. Mums visiem, gribot vai negribot, tā ir ikdienas realitāte. Mums priekšā ir rītdiena. Latvijas un Eiropas, 2018. un 2019. gadā.

Šis būs laiks, kad būs jāpieņem izšķirīgi lēmumi gan par Latvijas, gan Eiropas Savienības nākotni. Lai stiprinātu mūsu valsti, mums ir svarīgi spēcināt to starptautisko vidi, kurā atrodamies. Mēs nedzīvojam izolācijā, tāpēc mūsu veiksmes un mūsu spēks ir tiešā veidā atkarīgs no tā, kā mēs spēsim aizstāvēt savas intereses starptautiskajā vidē un kā mēs spēsim sadarboties ar dažādiem partneriem. Ārpolitika ir mūsu efektīvākais instruments. Tādēļ uzskatu, ka lielākais Latvijas ārpolitikas izaicinājums ir cieši saistīts Eiropas Savienības nākotni.

Līdz ar pērn atzīmēto Romas līguma 60. gadadienu, Eiropas Savienība atrodas kārtējās krustcelēs. Pēdējos gadus mēs atrodamies tādā kā “krīžu režīmā”. Kad tik tikko šķiet, ka tuneļa galā parādījusies gaisma, seko nākamie izaicinājumi. Vienai eksistenciālai krīzei seko nākamā. Briti stājas ārā no Eiropas Savienības, joprojām cīnāmies ar migrācijas radīto spiedienu, daudzviet vērojama pieaugoša radikalizācija un eiroskepticisms. Šie izaicinājumi nemitīgi pārbauda Eiropas Savienības dalībvalstu spēju vienoties par kopīgu nākotnes vīziju un vienotu pieeju problēmu risināšanai.

Bet – citējot Vinstonu Čērčilu – “labas krīzes nevajag atstāt neizmantotas”.

Eiropas Savienība no šīs krīzes var iziet kā spēcīgāka organizācija tad, ja mācēsim šo krīzi pareizi izmantot – un to jau ir spilgti pierādījušas tās krīzes, kas Eiropu skārušas līdz šim.

Veiksme ir bijusi Eiropas Savienības pusē, un es ceru, ka tā būs arī turpmāk. Šis ir tas laiks, kad mums ir iespēja piedāvāt idejas un risinājumus, un prasmīgi tos aizstāvēt, lai veidotu labāku Eiropas Savienību.

No Eiropas Komisijas izvirzītajiem pieciem attīstības scenārijiem, diskusiju priekšplānā izvirzījies tā dēvētais “vairāku ātrumu Eiropas” koncepts.

Tas, attiecīgi, aktualizējis jautājumus par “Eiropas kodolu”.

Kāds kodols? Vai Latvija tajā atrodas? Kuras valstis tajā atrodas? Kas tas tāds ir? Šis mītiem apvītais Eiropas Savienības kodols ir kā Lohnesa ezera briesmonis – ik pa brīdim it kā uzrodas, bet neviens to nav redzējis un kam īsti neviens arī netic.

Vairāku ātrumu Eiropas modelis, iedibinot šo mītiskā kodola un perifērijas sistēmu, uz kuru pārsvarā uzstāj Eiropas Savienības dibinātājvalstis, radīs vēl lielāku plaisu starp dalībvalstīm un vēl vairāk attālinās Eiropas pilsoņus no Eiropas projekta.

Kad mēs 2003.gadā nobalsojām PAR iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs balsojām par vienu Eiropas projektu, par vienlīdzības un līdzvērtības pamatprincipiem. Vairāku ātrumu Eiropa neatbilst ne Latvijas, ne Eiropas Savienības interesēm, un šī ideja ir jāaptur pašā tās saknē. Formāli iedibinot “kodolus” un “perifērijas”, mēs marginalizēsim lielu daļu dalībvalstu un to pilsoņus, riskēsim vājināt Eiropas Savienības pozīcijas globalizētajā pasaulē un faktiski nonāksim pretrunā ar Eiropas Savienības pamatprincipiem. Nevienai valstij Eiropas Savienības ietvaros nav vairāk tiesību vai privilēģiju tikai tāpēc, ka tā ir bijusi starp Eiropas Savienības dibinātājvalstīm vai kādu citu iemeslu dēļ. Radot jaunas robežas un politiskas struktūras Eiropas iekšienē – piemēram, investīciju programmu tikai Eirozonas valstīm, kopēju Eirozonas budžetu vai finanšu ministru – Eiropa faktiski tiek šķelta.

Tas ir bīstami.

Jo Eiropas Savienība kā politisks veidojums ir vai nu vienots – vienlīdzīgs, līdzvērtīgs, līdztiesīgs – vai arī tas vienkārši neeksistē.

Jebkāda virzība uz vairāku ātrumu Eiropu jeb formālu, politisku “savienību iekš savienības” veidošana tikai padziļina to purvu, no kura mēģinām izķepuroties šobrīd. Jau šobrīd, kā izrādās, dzīvojam visdažādākajās savienībās – banku savienībā, enerģētikas savienībā… Nav izprotams, kāpēc visas labās pēdējā laika iniciatīvas, kas reāli stiprina Eiropas Savienību, tiek apzināti nosauktas nevis par to, kas tās ir – sistēmas, konkrēti instrumentāli politiski veidojumi/struktūras – bet gan par… jā, savienībām.

Atgriežoties pie “vairāku ātrumu” formalizēšanas – tik fundamentālas pārmaiņas pieprasītu nopietnas izmaiņas esošajos Eiropas Savienības līgumos, par ko lemt drīkst visas Eiropas Savienības dalībvalstis vienoti, nevis kāds abstrakts kodols, par kura sastāvu un privilēģijām neviens neko nezina. Baidos, ka šī ceļa izvēle varētu neatgriezeniski nozīmēt Eiropas vienotības beigu sākumu.

Bet nedarīt neko arī nav risinājums. Iespējams, ir alternatīva.

Ir jāapzinās, ka Eiropa ir attīstījusies dažādos posmos un dažādos formātos – nevienu brīdi visu ES valstu attīstība nav bijusi vienāda, sākot ar iestāšanās un integrācijas procesiem un beidzot ar savstarpējo sadarbību veidošanu. Bet tā nav “vairāku ātrumu Eiropa”. To drīzāk varētu saukt par “mainīgu sadarbības ģeometriju”, kas ietver nevis atšķirīgu integrācijas gaitu vai dalībvalstu šķelšanu mistiskos “kodolos” un “perifērijās”, bet gan sadarbību dažādās politikas jomās.

Esošā Eiropas Savienības pārvaldes forma un integrācijas modelis vienmēr ir paredzējis sadarbību starp dažādu valstu blokiem noteiktās politikas jomās dažādos ģeogrāfiskajos izvietojumos – tas ir Eiropas Savienības modus operandi un realitāte, jo Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālās intereses nevar būt viendabīgas. Šie dažādie sadarbības veidojumi ir bijuši nozīmīgs atbalsts konkrētu, bieži vien gan reģionam specifisku jautājumu virzīšanā un interešu pārstāvniecībā – piemēram, Eiropas aizsardzības fonda un sadarbības politikas virzīšana, pretestība Nord Stream II projektam, Austrumu partnerības atbalsts, sankcijas pret Krieviju un citi.

Līdz ar apziņu par to, ka dalībvalstu intereses un prioritātes ir atšķirīgas, mēs varam vienoties turpmākajam darbam un Eiropas Savienības darba kārtībai. Ir saprotams, ka 27 nacionālu valstu savienībā visi neuzņems vienu un to pašu attīstības tempu, un no savām nacionālajām interesēm neuzskatīs vienus un tos pašus jautājumus par visbūtiskākajiem. Risinājums nav vairāki ātrumi, tehniski un ar lineālu sadalot Eiropas Savienības valstis. Mums nevajag revolūciju, bet gan renesansi.

Nevis centralizāciju, bet decentralizāciju, kas vienlaikus mūs visus “savilks” atpakaļ kopā. Formālu un institucionālu starpvalstu attiecību vietā mēs varam veidot valstu kopienas – specializētu Eiropas politiku virzītāju grupas.

Centralizētās birokrātijas vietā politikas veidošana var tikt decentralizēta starp vairākām politikas veidošanas dalībvalstu grupām, kas pārraudzītu un attīstītu atbilstošās politikas jomas. Dalībvalstīm būtu brīva iespēja izvēlēties, kurām “kopienām” pievienoties, atbilstoši to nacionālajām interesēm. Saglabājot līdzšinējos vispārīgos kopīgi panāktos lēmumus – piemēram, vienotu ES aizsardzības un ārlietu politiku -, šīs grupas varētu tālāk darboties kā politiskie celmlauži, ātrāk un efektīvāk panākot jaunu iniciatīvu īstenošanu un izvirzot jaunus mērķus, piemēram, aizsardzības, kiberdrošības, ekonomiskās stabilitātes vai citās jomās. Šāda principa ieviešana katrai Eiropas Savienības dalībvalstij pasīvas samiernieciskas lomas vietā nodrošinātu aktīvu un pozitīvu lomu Eiropas Savienības dienaskārtības veidošanā. Esošajos Eiropas Savienības līgumos jau ir atrunas par brīvprātīgu dalībvalstu bloku veidošanu, iekļaujoties tādā vai citādā kapacitātē kādā konkrētā nozaru politikas virzienā.

Un ja tik ļoti gribas būt “kodolā” – tad, šāda scenārija īstenošanas gadījumā, kodols būsim mēs visi.

Un kas šo visu var īstenot? Ne esošā Eiropas Komisija. Ne esošais Eiropas Parlaments.

Lai risinātu Eiropas nopietnākās problēmas un spētu pārliecināt miljonus par tālāko kursu, kritiski svarīga ir spēja apzināties savus trūkumus, kļūdas un neveiksmes. Tā vietā esošā Eiropas Komisija turpina destruktīvo tendenci pie visām neveiksmēm vainot naudas vai politiskās gribas trūkumu, it kā absolūti visa un jebkura Eiropas Savienības kritika ir populistisks delīrijs. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs ir atteicies ieklausīties Eiropas iedzīvotājos – arī tajos, kuri uzskata, ka Eiropas Savienība ir viņus pievīlusi. Līdz ar to, Eiropas Komisijas prezidents un viss tā esošais sastāvs sabiedrības acīs ir zaudējuši savu simbolisko mandātu. Šī, savu uzticības kredītu zaudējušā Eiropas sasaukuma lielākais izaicinājums nav jaunu pārvaldes modeļu ģenerēšana – to ļausim darīt nākamajiem. Šī sasaukuma galvenais izaicinājums ir kaut ko izdarīt.

Kultivētā nepieciešamība pēc “jauna Eiropas sapņa” par prioritāti izvirzījusi jaunu vīziju radīšanu, un nav bijis laika pabeigt kaut vienu darbu, atrisināt kaut vienu problēmu.

Nākotnes Eiropu veidos nākamais, 2019. gadā ievēlētais Eiropas Parlaments un Komisija. Tie, kuri būs ieguvuši Eiropas pilsoņu atbalstu. Tie visticamāk arī būs tie cilvēki, kuru politiskā platforma balstīsies nevis uz sapņiem par to, kā “atkal padarīt Eiropu diženu”, bet gan par to, kā mums labi dzīvot tālāk. Kas spētu atgādināt, ka Eiropas Savienības pastāvēšanas jēga ir nekas vairāk un nekas mazāk kā institucionāla pamata nodrošināšana Eiropas vērtībām, un ka Eiropu veido cilvēki, nevis administratīvas teritorijas.

Šī politiskā organizācija, kas dzimusi no Otrā pasaules kara drupām un gruvešiem, joprojām ir galvenā platforma, uz kuras Eiropas pilsoņiem veidot un paust savu demokrātisko gribu. Kas balstīta uz tiem pamatprincipiem, kuru dēļ tik daudzas valstis, tajā skaitā Latvija, tiecās iestāties Eiropas Savienībā – tāda, kas veicina labklājību, kurai būtiska kultūru un viedokļu dažādība, kura nevēlas šķelties kodolā un perifērijās, kurai pirmajā vietā nav tās birokrātiskās struktūras, bet tās vērtības. Tās pilsoņi.

Paldies!

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.