logo

Pulkvedis un viņa gars. Oskara Kalpaka piemiņai (1)

12.03.2018 Guntis Kalme

Nupat bija 6. marts – Kalpaka piemiņas diena. Tā pagāja gandrīz nepamanīta un faktiski valstiskā mērogā neatzīmēta. Ironiski, ka pat daudziem latviešiem 8. marts, sarkano iedibinātā pseidosvētku diena, izrādījās svarīgāka nekā šī. Bet mums, latviešiem, pašiem taču ir savas svarīgas dienas, ko atzīmēt.

Pulkvedis un viņa gars

“Jēzus uz to sacīja: “Tas visu spēj, kas tic.”
(Mk 9:23)

Moto: “Viņš bija personificēta uzvara.”
(Rakstnieks Edvards Virza (1883-1940))

„Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama.”
(Uldis Ģērmanis)

Ko mēs zinām par viņu?
Kādreiz liela satraukuma brīžos cilvēki mēdz viens otram jautāt: “Ko Tu zini par mani?”, ar to likdami saprast, ka viņa iekšējā pasaule slēpj sevī ko nezināmu, bez kā mēs neesam tiesīgi un spējīgi par viņu spriest. Vienīgais, kas tad atliek, ir lūkoties uz viņa darbiem.

Šodien mēs līdzīgu jautājumu varam uzdot par mūsu pirmo virspavēlnieku: “ko mēs zinām par viņu?” Ne tikai to, ko varam izlasīt literatūras klāstā, bet vairāk to, kas parasti acīm apslēpts – viņa iekšējo pasauli. Vienīgais pēc kā mēs varam ko nešaubīgi sacīt un mēģināt minēt ar lielāku vai mazāku varbūtības pakāpi ir viņa darbi, veikums. Darbi, kuri ir rezultāts kādai kolosālai iekšējai dvēseles, gara un gribas piepūlei, kuru nevar izteikt džoulos vai vatos, bet, kas saprasti un apjēgti izraisa cieņu, apbrīnu, sajūsmu un vēlmi līdzināties.

Mēs noteikti vēl nepietiekoši daudz zinām par Oskaru Kalpaku (1882-1919). Vēl daudz darba mūsu vēsturniekiem un māksliniekiem, lai viņa veikto izteiktu dvēseli saviļņojošās rindās, skaņās, krāsās. Bet šobrīd mēs varam ar savu normālu cilvēcisko iztēles spēju mēģināt ieklausīties viņa gājumā un veikumā, lai ne tikai ko vairāk uzzinātu, bet lai no tā sev iegūtu vērtību un jēgu.

Tolaik mums bija vairāki virsnieki ar līdzīgu biogrāfiju kā Kalpakam, bet tikai viens tāds kā viņš. Tikai viens, kas tā prata realizēt Dieva dāvanu būt par varoni un savas tautas militārvadoni.

Iesāksim ar to, ko tad mēs zinām par viņu. Bērnībā vēlējies kļūt par ārstu vai mācītāju. Viņa mīļākie vārdi no Sv. Rakstiem bija šie Kristus sacītie: “tas visu spēj, kas tic.” Bet Dievs viņam bija izredzējis citu ceļu – karavīra, virsnieka, savas Dzimtenes atbrīvotāja ceļu. Ģenerālis Kārlis Goppers (1876-1941) savās atmiņās apraksta viņa virsnieka gaitas un personību. Viņš bijis ne tikai ļoti apzinīgs virsnieks, bet arī atjautīgs un iniciatīvas pilns cilvēks. Jau pēc pirmajām Pirmā pasaules kara kaujām viņa karavīri – jebkura virsnieka rīcības precīzākais kritērijs – sacīja: “Ar viņu nepazudīsi.” Kāds no viņiem, reiz vērojot kā vāci cenšas ieņemt Kalpaka aizstāvētās pozīcijas, ne bez lepnuma īsi sacīja: “Nesaprot, uz kā uzdūrušies.” Citreiz, kad vācieši bija ar stipru artilērijas uguni bija sašāvuši viņa ložmetēja rotas pozīcijas, tā ka lielākā daļa karavīru bija krituši un daļa no ložmetējiem bojāti, Kalpaks pats metās pie ložmetēja un lika vāciem atkāpties. Pateicoties viņa attapībai un komandiera drosmei, izdevās izglābt no drošas bojā ejas veselu krievu divīziju. Par to viņš saņēma Jura zobenu. Kaujas laikā viņš allaž apstaigāja savus kareivjus, tos uzmundrinot un uzturot viņu cīņas garu. Ģenerālis Kārlis Goppers raksta: “Kalpaks ne minūti nesēdēja uz vietas, bija redzams te pie viena, te pie otra savas rotas ierakuma un līdzīgi burvim uzturēja pilnīgu kārtību un kaujas gatavību. Viņš viss bija nodevies darbam, viss viena aktivitāte, acīm redzot viņš sevi bija pilnīgi piemirsis .. Nolūkodamies uz viņu šajā dienā, es ne reizi vien atcerējos viņu miera laika stāvoklī, ar vijoli rokā; kā viņš toreiz viss nodevās mūzikas skaņām, tā viņš tagad bija nodevies kaujai.” Viņš bija dzimis līderis. Kāds kara ārsts reiz Kārlim Gopperam sacīja, ka ir pazīme, pēc kuras viņš atšķirot virsniekus no pasīvām figūrām. Pirmie ir tie, kuri pēc kaujas spēj tikai čukstēt, jo komandās un pavēlēs ir izklieguši balsi. Viņu starpā aizvien bija Kalpaks. Kalpaks bija arī pazemīgs. Kad viņam paziņoja, ka viņš nominēts Jura krustam, viņš esot izbrīnējies jautājis: “Par ko?” “Viņam jau bija visi apbalvojumi , kādus piešķīra par kaujām, to starpā abas statutu goda zīmes, Jura zobens un Jura ordenis. Tādu virsnieku, kuriem tās bija abas, visā pulkā bija tikai trīs” – raksta vēlākais ģenerālis Kārlis Goppers.

Par tādiem, kas kaujā negūst ievainojumus, mēdz sacīt, ka tie dzimuši laimes krekliņā. Visu kara laiku Kalpaks pavadīja frontē, jo ne reizi netika nopietni ievainots. Dievs viņu sargāja, jo gatavoja viņu kādam īpašam un lielam uzdevumam. Viņam vajadzēja īstenot to, pēc kā latvieši bija tiekušies gadsimtiem – iegūt brīvību savai zemei un tautai. Viņš atgriežas dzimtajā Meirānu pusē un aicināja savējos vienoties cīņā pret boļševikiem, bet tie viņu izsvilpa. Tā arī pie viņa piepildījās sv. Rakstu patiesība, ka pravietis savās mājās netiek cienīts.

Kādreiz, lasot virspusējus Latvijas brīvvalsts laika rakstus, tā vien šķiet, ka Kalpaks būtu varējis par sevi sacīt līdzīgi Cēzaram: “Veni, vidi, vici” (“atnācu, ieraudzīju, uzvarēju” – latīn.). Viens, ar nelielu saujiņu drosmīgu vīru, uzvarējis vācu un sarkano tūkstošus. Tā nebija. Vēsture ir sarežģītāka nekā populistiskās kara bilžu ainiņas.

Bet bija tā …
Kad 1918.g. beidzās Pirmais pasaules karš, pēc 1918.11.11. Kopmjeņas pamiera un 1919. 28.06. Versaļas miera noteikumiem vācu armijai bija jāpaliek Baltijā, lai sargātu to pret krievu boļševismu, kamēr būs izveidojušies šo zemju bruņotie spēki, jo Sabiedrotie negrasījās šeit sūtīt savu karaspēku. Vācu darbību kontrolēja Sabiedroto misijas. Situācija Latvijā nu bija kļuvusi politiski mulsinoša. Nesenie okupanti bija kļuvuši uz brīdi it kā par mūsu sargiem. Bet latvieši nevarēja aizmirst pasaules kara vācu nodarījumus, ne arī gadsimtiem ilgos pāridarījumus pret viņiem. Tāpēc, kad pēc Oktobra pavērsuma Krievijā komunisti “Krievijas tautu tiesību deklarācijas” 1917.15.11. vārdos atzina tautu brīvu pašnoteikšanos, kas labi sakrita ar ASV prezidenta Vudro Vilsona (1850-1924) 1918.08.01. 14 punktu pēckara tautu pašnoteikšanos programmu, latvji, noguruši no kara šausmām, vietumis ar sajūsmu sagaidīja Padomju armijas iebrukumu Latvijā. Sarkanie latviešu strēlnieki, kurus pulkvedis Jukums Vācietis (1873-1938) 1918.13.04. saformēja Latviešu strēlnieku padomju divīzijā, lai notiekošais izskatītos kā pašu latviešu iekšēja lieta, tika uztverti kā savējie, kā atbrīvotāji no vāciešiem un “no muižniecības un kapitālisma verdzības nastas.” Kāpēc gan sagaidīt no savējiem, no slavenajiem “streļķiem” ko sliktu? Un boļševiki prata solīt sociālu vienlīdzību un tūlītēju dzīves apstākļu uzlabošanu.

Latviešu Pagaidu valdībai nācās darboties vācu okupācijas apstākļos un tāpēc arī ar to sadarboties un pat slēgt ar to tautā nepopulāras vienošanās. Tādēļ vietumis Ulmaņa valdība tika uzskatīta par vācu ielikteņiem un tās dibinātais Kalpaka Atsevišķais bataljons par vācu muižnieku aizstāvjiem. Situāciju vēl vairāk sarežģīja fakts, ka boļševiku aģitācijas rezultātā sacēlās Rīgas apsardzības latviešu 1. un daļa no 3. rotas, kas vācu vadībai deva labu iemeslu apsūdzēt latviešus Sabiedroto priekšā boļševismā. Līdzīgi tas notika arī Liepājā, kur pēc uzvaras Liepājas domes vēlēšanās LSDSP atļāva virs domes izkārt tikai sarkano, ne sarkanbaltsarkano karogu. “To redzēja ne vien īsteni reakcionārie Vācijas valdības un baltvāciešu pārstāvji, bet arī britu kara jūrnieki un citi sabiedroto pārstāvji Liepājā. Ar šo sarkano karogu sociāldemokrāti deva lielisku iespēju ģenerālim Rīdigeram fon der Golcam (1865-1946) un baltvāciešiem izvirzīt rietumvalstu priekšā tēzi: ja ne visi latvieši, tad vairākums noteikti ir komunisti, tāpēc Kurzemē nav pieļaujama mobilizācija armijā un latviešu armijas apbruņošana.” – tā notikušo vērtē vēsturnieks Visvaldis Lācis.

Vācu nodomi Latvijā nebija nesavtīgi, gluži otrādi. Esošais stāvoklis ļāva tiem atjaunot savas koloniālās ambīcijas un plānot savas Baltijas valsts nodibināšanu. Viņiem izdevās pat 1918.09.11. Liepājā pasludināt savu Latvijas valsti, – vēstures kuriozu, kuru pasaulē neviens vairs lāgā neatceras.

Sākotnēji padomju uzbrukums strauji sekmējās, to invāzija apsteidza mūsu nacionālās armijas izveides gaitu un visai drīz Pagaidu valdībai kopā ar vācu karaspēku nācās atkāpties no Rīgas uz Jelgavu un tad uz Liepāju, kur tās rīcībā bija vairs nepilni trīs apriņķi. Skaidrs, ka šādos apstākļos t.s. “reālpolitiski” domājošiem cilvēkiem Latvijas valsts izskatījās kā gaisa pils un tās dažu simtu vīru karaspēks iepretim vācu 11.000 un padomju 5200 vīriem kā avantūra.

Bet drīz vācu armijai pienāca palīdzība, un varēja iesākties pretdarbība. “Kalpaks un viņā vīri palīdzības pienākšanu no Vācijas apsveica, jo tas varēja nozīmēt drīzu pāriešanu pretuzbrukumā, un, topot brīviem jauniem Latvijas novadiem, vajadzēja pavērties daudz plašākām iespējām mūsu spēku augšanai.. Boļševisms bija lielākais ļaunums, kādu varēja iedomāties, kādēļ cīņa pret to bija liekama priekšplānā. No līdzīgiem apsvērumiem mēs vadījāmies arī Otrajā pasaules karā.” – tā savā darbā “Kalpaka bataljons un Baloža brigāde” vēsturisko situāciju apraksta kalpakietis, plkv. Arvids Krīpēns.

Viņa dāvana
Cilvēkam ir daudzas Dieva dotas dāvanas. Mākslinieka dotība ir no tik vienkāršām lietām kā krāsām, skaņām, kustībām, vai rakstu zīmēm radīt skaistumu. Zinātnieka prasme ir ielūkoties lietu būtībā, atrast to slēptākās un dziļākās sakarības, nosaukt tās vārdos. Un ticības dāvana ir gribas spēka mobilizācija – Dieva dots dvēseles un gara spēks pakļaut sevi augstākiem mērķiem, sasprindzināt sevi, lai pārvarētu grūtības. Vēl vairāk – cilvēks, kurš ir noticējis Kristus paša sacītajam, ka tas visu spēj, kas tic, aizrauj sev līdz arī citus – tik liels nu ir tapis viņa dvēseles un pārliecības spēks!

Kalpakam bija Dieva dāvana šo spēku atraisīt arī savos zēnos. Tas nav pārspīlējums, Brīves cīņu fotogrāfijas rāda ne mazumu jauniešu un pat pusaudžu Latvijas armijas rindās, – jaunākajam no Studentu rotas bija tikai 15 gadi. Pulkvedis zināja, par ko cīnās, un tādēļ viņš savu pārliecību spēja iedvest arī saviem karavīriem.

Pulkvedis
“Pulkvedis” – ir pakāpe militārajā hierarhijā, kuras jēdzienu bieži lietojot, aizmirstam vārda sākotnējo jēgu – pulka vadītājs. Vadīt daudzus cilvēkus – nozīmē kaut ko vairāk, kā tikai viņus pieskatīt. Vai tikai komandēt? Nē, – arī iedvesmot, organizēt, mobilizēt viņu miesīgos un dvēseles spēkus. Katrs komandieris zina, ka cīņas rezultātu izšķir ne tikai cīnītāju skaits, apgāde un bruņojums. Katrā nopietnā militārā mācības grāmatā ir nodaļa par karavīru morālo stāju un sagatavotību. Ne velti Napoleons ir sacījis, ka apgāde un bruņojums ir tikai ceturtdaļa no vienības kaujas spējas, kamēr trīs ceturtdaļas ir tās morāle.

Tam ir savs nopietns pamats. Cilvēks ir cilvēks, viņš ir radīts kam citam, ne otra savas sugas brāļa nogalēšanai . Pārliecināt kādu, ka nu ir jādodas kaujā, kurā, kā zināms, mēdz ne tikai ievainot, sakropļot uz mūžu, bet arī krist – tas prasa no komandiera patiesu dvēseles spēku. Tas prasa vispirms pašam būt skaidrībā par to, kādēļ tas tiek darīts.

Virsnieka amats šajā ziņā ir nevis grūts, bet pārcilvēcīgs – viņam ir ne tikai jātiek galā ar savām paša cilvēciskajām bailēm, neizlēmību, neziņas stresu, bet arī ar savu sirdsapziņu, kura viņam piestādīs “rēķinu” par ievainotajiem, sakropļotajiem un kritušajiem, kurus viņš sūtīs kaujā.

Kādēļ lai viņam klausītu? Vai tikai militārdisciplīnas dēļ? Zinām, ka ne vienmēr kareivji ir paklausījuši saviem komandieriem, jo, lai cik arī viņi nebūtu apmācīti un pierunāti, tomēr ir brīdis, kad cilvēks palūkojas pāri mundieriem, pakāpēm, uzplečiem un jautā: “Kādēļ? Par ko man jāmirst? Kāpēc man jāatdod tā sava vienīgā dzīve, kas varbūt vēl nemaz lāgā iesākta nav? Kādēļ man varbūt jāatstāj atraitnēs sava sieva un bāriņos savi bērni? Savas mājas bez saimnieka? Kas mani var spiest atdot savu dzīvību? Kas ir tā vērts? Vai mēs uzvarēsim? Vai nestie upuri attaisnosies?“ Komandieris nav politiķis, viņš nevar izdāļāt solījumus par labāku nākotni.

Lai arī kareivi no komandiera šķir militārpakāpe un kazarmu dresūra, taču ir brīži, kad tas “nestrādā”, kad tikai komandiera morālā autoritāte, viņa personība ir izšķiroša. Ir saglabājies nostāsts, ka pirms kaujas Kalpaks jautājis saviem karavīriem: “Vai ticat?” un pats čukstējis: “Es ticu!”. Un viņi kopā atbildējuši: “Mēs ticam!“

Lūk tas ir ieskats viņa dvēselē! Tas pasaka par viņu daudz vairāk, kā militārkarjeras apraksts un iespaidīgais apbalvojumu saraksts. Apustulis saka: “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā” (2. Kor 5:7), jo ticība ir nevis akla lētticība, bet gan garīgā redze. Redze, kas jau skata uzvaru un tāpēc var būt pārliecināta. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Eb 11, 1).

Tā Kalpakam īpaši bija vajadzīga, kad viņam kā komandierim nācās savu pirmo pavēli dot nevis doties uzbrukumā, bet atkāpties no Rīgas. Viņš netika pavadīts ar līdzjūtību un simpātijām, bet ar lamām, zaimiem un nievām, jo latvji vēl neticēja savas valsts iespējamībai. Notiekošais daudziem šķita viņu tautiešu droša vešana nāvē kādas avantūras dēļ. Bet Kalpaks zināja par ko viņš un viņa bataljons cīnās. Viņš nebija daiļrunīgs, bet viņā vēstulē lasām: “Pagaidu valdību mēs aizstāvēsim līdz pēdējai asins pilei.”

Jau pirmā kauja pie Lielauces 1919.g.16.01. pret pretinieka pārspēku nesa uzvaru. Tā atnesa arī ko vairāk. Parasti aizmugure ir tā, kas nosaka karaspēka stāvokli frontē. Šoreiz notika otrādi. Kalpaka uzvara sapurināja depresijā un bezpalīdzības apziņā iegrimušo valdību Liepājā un tautā atmodās cerība.

Šai uzvarai sekoja citas. Kalpakieši par savu komandieri izsacījās lakoniski: “Ar viņu mēs uzvarēsim.” Un tā arī notika.

Bet pats Virspavēlnieks latviešu pēdējo uzvaru nepieredzēja. Kļūmīgā apšaudē ar vācu vienību pie Airītēm 1919.06.03. viņš krita.

Kādēļ viņš mums tika dots?
Nav grūti atbildēt uz šo jautājumu: “Kādēļ mums tika dots Oskars Kalpaks?” – lai dibinātu Latvijas armiju un sāktu Latvijas atbrīvošanu. Mums vajadzēja kādu, kas bezcerīgā situācijā veiktu neiespējamo! Viņā ne tikai iemiesojās milzīga personiska gribēšana un uzvaras spēja, bet vēl vairāk – visas mūsu tautas gadsimtiem ilgās vēlmes pēc brīvības. “Ideoloģiskā ziņā Kalpaks ar personīgo priekšzīmi bija ievērojami veicinājis Latvijas valsts ideju, salauzis vienaldzību un latviešu tauta lielā paļāvībā sāka raudzīties uz savu dēlu varoņdarbiem ar Latvijas brīvību kā cīņas mērķi,” sacīja viņa cīņu biedrs Arvids Krīpens.

Mēdz sacīt, ka dzīvē vajag uzstādīt lielus mērķus. Kalpakam tas bija liels, ļoti liels – vārda visburtiskākā nozīmē tik liels kā Latvija, kā BRĪVA LATVIJA! Un neparasts – toreiz neiedomājams, gandrīz nereāls, bet, kas reiz piepildīts, tapa par ābeci pēcnācējiem. Liels sasniegums ir tas, kas pēc tam ir iemantojams arī citiem. Un šoreiz tas ir liels, ļoti liels – brīva Latvija. Sava, mūsu Latvija. Latvijas valsts. Mums tā ir jau pašsaprotamība, mūsu tautas esības ābeces patiesība: ja ir latviešu tauta, tad ir arī Latvijas valsts! Bet toreiz tas bija kas jauns, kam ir gandrīz neiespējami atrast salīdzinājumu.

Lai mums tā būtu ābece ikdienas lietošanai, kādiem to vajadzēja uzrakstīt ar savām un savu pretinieku asinīm. Kādiem vajadzēja lielu uzdrīkstēšanos to ne tikai sapņot, pateikt vārdos, noformulēt diplomātiskos dokumentos, bet arī iet cīnīties un krist. Vajadzēja atdot sevi – savu veselību, jaunību, un pat dzīvību par to, ko pats varbūt neredzēsi, nebaudīsi, nesaņemsi.

Un mēs pratām novērtēt viņu – mūsu Pulkvedi. “Pulkvedis Kalpaks un viņa vīri pirmie pacēla Latvijas sarkanbaltsarkano brīvības karogu, guva pirmās uzvaras, lika drošu pamatu mūsu topošajai armijai – tā ir Kalpaka un viņa bataljona vēsturiskā misija. Uzvara, kura Latvijas brīvības kara noslēgumā nāca, bija pulkveža Kalpaka gara uzvara,” sacīja viņa līdzgaitnieks Krīpens.

Cilvēkus, tautas un valstis apvieno tādi svarīgi simboli kā valsts karogs, tās himna, ģerbonis, un valoda. Bet līdzās tiem ir vēl kāds nozīmīgs simbols, proti – varoņi. Mums tāds ir pulkvedis Oskars Kalpaks, kurš no sava pulka vienotāja ir nu kļuvis par mūsu tautas un valsts vienotības simbolu.

Kādēļ viņš tika ņemts?
Šis ir grūts, ļoti grūts jautājums. Ja mēs atzīstam, ka “viņa gara potenciāls bija tik milzīgs, ka īsā laikā (1919.05.01. – 06.03.1919.), komandējot tikai dažus simtus vīru, tas būtiski ietekmēja mūsu valsts un tautas tālāko likteni” , tad pašsaprotams ir sašutuma pilnais jautājums: “Kādēļ tādam cilvēkam vajadzēja aiziet tik ātri? Viņš taču būtu varējis veikt vēl milzu lietas Latvijas labā!” Šis jautājums, šķiet, ir mērķēts paša Dieva vistaisnīgumā. Kalpaks būtu varējis darīt, gūt uzvaras utt. Viņš, viņš …

Bet mēs? Ja viņš nebūtu aizsaukts tik ātri, mums pašiem tad nevajadzētu pūlēties, mēs varētu tikai raudzīties kā viņš – varonis – veic milzu lietas; mēs, protams, arvien uzgavilētu viņam.
Atbilde ir īsa – Kalpaks tika dots tādēļ, lai mēs taptu par kalpakiešiem. Kalpaks tika ņemts tādēļ, lai mēs nestu tālāk viņa garu – savas tautas un valsts brīvības, varonības un uzvaras garu.

“Gribas ticēt un esmu pat pārliecināts, ka pulkveža Kalpaka un viņa vīru cēlie piemēri liks iedegties viena otra jaunieša, varbūt pat daudzu, sirdīm karstā kvēlē – kļūt kalpakiešu cienīgiem pēcnācējiem, kļūt par jauniem kalpakiešiem,” secināja viņa cīņu biedrs Krīpens.

Ko iemācīsimies?
Kalpaks ir mūsu valsts militārvaronības redzamākā un pelnīti ievērotākā sākotne. Tik ilgi, kamēr gribēsim būt savas valsts apzinīgi pilsoņi, mums būs svarīgs arī Kalpaks, viņa veikums. Cik labi, ka Rīgā kopš 2006.gada nu ir Kalpaka piemineklis. Tas lai mums kalpo kā ikdienas atgādinājums par viņa devumu un par to, no kurienes mēs paši esam nākuši. Un kā pretinde pret pašu mīkstčaulību un gļēvumu.

Edvards Virza retoriski jautāja: “Ko tad Kalpaks nostādīja pretī lieliniecisma idejai un caur ko viņš uzvarēja? Tā nacionālā ideja, ar saviem nedaudziem piekritējiem un uzvarēja viņš ne tik daudz ar ložu metējiem un lielgabaliem, kā ar savu pārliecības spēku un savu gara stratēģiju.” Un tieši beidzamais ir svarīgi, proti, par gara stratēģiju. Viņa gadījumā tā bija pārliecība par savu nacionālu valsti, par Latviju, nevis par kādas absurdas un utopiskas idejas veidojumu, kas pretendē uz visaptverošu un augstāko patiesību visiem, bet faktiski izrādās par gluži parastu lielvalstu ideoloģijas ietērpu maiņu.

Mūsu vēsturē tas ir atkārtojies vairākkārt – ja lētticīgi pakļaujamies lielvalstu universālistiskām ideoloģijām (kas it nemaz nav tik nesavtīgas, kā tās cenšas sevi pasniegt), sevi atstājot novārtā, tad beigu beigās citi mūs uzrīda vienu otram. Kalpaka pirmā kauja 1919.15.01. pie Lielauces diemžēl bija pret 2. Latviešu strēlnieku padomju pulka 1. bataljonu. Kā nekad šodien ir svarīgs mūsu izcilā vēsturnieka Dr. Ulda Ģērmaņa sacītais: “Latviešiem jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu un nevis svešo gudro kungu viedokļa. Mēs nedrīkstam ļaut sevi bīdīt un manipulēt svešām varām – pirmajā vietā allaž stādāmas latviešu un Latvijas intereses.” Toreiz boļševisms bija universālistiskā ideoloģija, kuras vārdā latviešiem prasīja atteikties no savas nacionālās pašapziņas, šodien par tādu kļūst globālisms.

Ja mēs pieminam Kalpaku un vēlamies no viņa mācīties, aizgūt viņa garu, tad mums jājautā pēc viņa spēka avota. “Viena no Kalpaka visraksturīgākajām īpašībām bija viņa dziļā reliģiozitāte. Aiziedams no tēva mājas, viņš to bija paņēmis sev līdz kā vislielāko mantojumu. Tas viņu noveda pie lielas bezbailības un tur, kur citi iztrūcinājās un drebēja, viņš gāja droši, nekur nezaudēdams savu aukstasinību. Tā ir neatsverama īpašība kareivim. Tā nu izskaidrojas viņa pārdrošā darbība kaujas laukos.” Ne velti viņam vistuvākā rinda no Sv. Rakstiem bija Kristus paša sacītie vārdi: “tas visu spēj, kas tic”.

Kalpaka dzimtajās mājās mēs šodien varam redzēt teicami iekoptu piemiņas vietu, kas ne tikai parāda viņa vīrišķību, bet vēl vairāk – uzskatāmi atklāj viņa garīgā spēka avotu – Dievu. Šo vietu vajadzētu kaut reizi mūžā apmeklēt katram latvietim.

Bet uz Brīvības pieminekļa līdzās Tēvzemes un Brīvības vārdiem mēs esam aizmirsuši pievienot Tā vārdu, kurš mums tās dāvājis. Kāpēc mēs izlaižam no vēra to, kas ne tikai Kalpakam, bet pēdējā konsekvencē arī visai mūsu tautai ir tik svarīgs? To, kas viņu, un ne tikai viņu! – padarīja par mūsu tautas dižu cilvēku? Ja tas deva tik daudz viņam, tad taču arī mums! Ja viņa Pestītāja vārdi sniedza spēku un drosmi viņam, tad arī mums!

 

[1] Kārlis Goppers. Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku. R., Zelta Ābele, 1939., 72. lpp.

[1] Sv. Jura ordenis (4. šķira), Sv. Jura zobens “Par drošsirdību”, Sv. Vladimira ord. (4. šķ., ar zobenu un lenti), Sv. Annas ord. (2., 3., un 4. šķ.), Sv. Staņislava ord. (2. un 3. šķ.). 1927. g. (pēc nāves) apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa visām trīs šķirām.

[1] Goppers K. Turpat, 78. lpp.

[1] Visvaldis Lācis. Latviešu zemes un tautas vēsture, 1. sēj., R., Vieda, 2001., 206.- 207. lpp.

[1] Arvids Krīpens  Kalpaka bataljons un Baloža brigāde, Belmore, Mintis PTY., 1963., 82.-83. lpp.

[1]Militārpsihologs plt-ltn. Deivs Grossmans (Dave Grossman) savā pētījumā On Killing,The Psychological Cost of Learning to Kill in War and Society, New York, Back Bay Books, 1996., secina, ka “pastāv spēcīgs iekšējs cilvēka pretestības mehānisms nenogalināt savas sugas piederīgos ..” xxix lpp., un: “visā vēsturē cilvēku lielākā daļa kaujas laukā tiecās nenogalināt pretinieku, pat par savu vai savu biedru dzīvības cenu.” lpp. 4

[1] Kalpaka bataljona Virsnieku un Cēsu rotas cīnījās pret 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 1. bataljonu un tam pakļauto eskadronu.

[1] Krīpens, Turpat, 103. lpp.

[1] Krīpens A. Turpat, 118. lpp.

[1] Priekšvārds atkārtotam izdevumam/ Virza E. Pirmais Latvijas Nacionālo Karaspēku Virspavēlnieks Pulkvedis Oskars Kalpaks. Kalpaka pieminekļā komiteja Meirānos un Savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons”, Madona.

[1] Krīpens A. Turpat, 6. lpp.

[1] Virza E. Pirmais Latvijas Nacionālo Karaspēku Virspavēlnieks Pulkvedis Oskars Kalpaks. Madona, Kalpaka pieminekļa komiteja Meirānos un Savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons”, 66. lpp.

[1] Ģērmanis U. Mosties, celies, strādā! 99+1 domu grauds, Stokholma, Memento, 1998., 26., 27.

[1] Virza E. Turpat, 22. lpp.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Marlēna Pirvica

    12.03.2018 13:55

    Mēs publicējām līdzīgu rakstu pagāšgad. Prieks par šādu sakritību! http://spektrs.com/visas-zinas/pulkvedis-oskars-kalpaks-un-vina-gars/

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.