logo

Robotizācija kā Latvijas iespēja

19.03.2018 Raivis Zeltīts

Kāds ir Latvijas valsts tuvākais mērķis? Man kāds uzdeva šo jautājumu, un atbildi nezināju. Ja nerunājam par pamatmērķi, kas definēts Satversmes Preambulā un ir neatkarīgs no kāda noteikta laikmeta tendencēm, tad par citu lielo mērķi nav skaidrības. Ir dažādi lielāki vai mazāki projekti, bet kas ir valsts attīstības galvenais tautsaimniecības attīstības virziens? Nesen dzirdējām, ka sapnis par Latviju kā finanšu centru, ir izsapņots. (Es gan nepamanīju, kurā brīdī šāds sapnis parādījās. Un kam? Termiņuzturēšanās atļauju lobētājiem, finanšu piramīdu shēmotājiem un naudas atmazgātāju aizstāvjiem?) Ir bijuši vēl citi varianti par šiem sapņiem – Eiro ieviešana, Latvijas prezidentūra ES – mazie birokrātu sapnīši, kas nav pat īsti mērķis, tikai līdzeklis kaut kam, kas vēl nav definēts.

Tātad – mērķis jāmeklē. Vai man ir kādas tiesības šādu mērķi piedāvāt? Domāju, ka ir – kā jebkuram pilsonim. Bieži tiek minēts Igaunijas piemērs. Igaunija sevi pasaulei pasniedz kā “E-Igauniju”, stāstot par sevi kā par digitalizācijas lielvalsti. Var jau būt, ka daļa no Igaunijas e-stāstiem nemaz nav tik viennozīmi veiksmes piemēri, tomēr pozitīvā informācijas plūsma gan iekšēji, gan ārēji palīdz piesaistīt investorus, bet iedzīvotājus motivē savu nākotni saistīt ar dzimteni. Beigu beigās robeža starp pozitīvo stāstu un realitāti pazūd, jo stāsts ir kļuvis par realitāti.

Arī Latvijai vajag šo pozitīvo stāstu, un valstij tas būtu stratēģiski jākoordinē un jākomunicē. Šāda centra, kas to darītu, mums šobrīd vēl nav, bet tādam jābūt, ja reiz nu jau gadiem tiek runāts par informatīvo karu pret valsti. Mans priekšlikums ir – Latvijai kļūt par robotizācijas lielvalsti.

Varbūt lasītājiem tas šķitīs nenopietni un kā no fantastikas filmas. Bet, ja būsiet sekojuši aktuālajām tendencēm šajā jomā, tad sapratīsiet, ka tieši robotizācija kļūst par jauno realitāti (komplektā ar lielo datu apstrādi, mākslīgo intelektu, papildināto un virtuālo realitāti). Robotizācija šodien ir līdzīgi kā autoindustrija pirms gadsimta – īsi pirms Henrijs Fords ieviesa konveijera principu un pārvērta auto no dārgas un nepraktiskas izklaides par iespēju katrai ģimenei izmantot pasauli. Pirmā industriālā revolūcija aizvietoja lielu daļu cilvēka fiziskā darba ar mašīnām. Pirmās industriālās revolūcijas pirmrindniece – Lielbritānija – palika par tā laika pasaules spēcīgāko valsti. Mākslīgā intelekta revolūcija aizvietos lielu daļu cilvēka garīgo darbu. Tās valstis, kuras būs pirmrindnieces, iegūs lielākas konkurences priekšrocības. ASV pirmie ieviesa internetu un ir līderi šajā jomā, lielākās tehnoloģiju kompānijas bāzējas ASV. Šobrīd Ķīna vēlas būt jauno tehnoloģiju līderis un 2017. gadā mākslīgā intelekta sistēmu attīstībā ieguldīja vairākus miljardus ASV dolāru no 279 miljardus liela pētniecības budžeta.

Viena valsts šajā jomā jau ir tālu priekšā citām. Tā ir Japāna. Un Japānas situācija ir ļoti līdzīga mūsējai. Pirmkārt, tai ir liela demogrāfiskā slodze iedzīvotāju novecošanās dēļ. Otrkārt, nevēlēšanās risināt darba spēka trūkuma jautājumu ar masu imigrāciju, riskējot ar valsts drošību un identitāti. Treškārt, protams, talantīgi cilvēki, kas ir spējīgi ieviest robotizāciju. Tādi noteikti ir arī Latvijai – to pierāda, piemēram, mūsu dronu veidotāji, kuru talantu nez kādēļ neizmanto bruņotie spēki. Rēzeknē ir brīnišķīga tehnoloģiju akadēmija. Savukārt Latvijas Zinātņu akadēmijas pētnieki ik pa brīdim pārsteidz sabiedrību ar saviem atklājumiem. Diemžēl sistēma ir visai nesakārtota, lai šo visu potenciālu pārvērstu valstiskā ieguvumā. Protams, trūkst arī finansējuma, bet tas atrisinātos, ja būtu skaidrs, ka “Latvija kā robotizācijas lielvalsts” ir mūsu mērķis tuvākajā nākotnē!

Žurnāla “The Atlantic” janvāra/februāra numurā ir vairākas interesantas esejas par robotizācijas pieredzi gan Japānā, gan arī ASV. Tikai daži no secinājumiem, kuri būtu jāņem vērā arī mums:

  • Robotizācija sāk strauji aizstāt tādas jomas, kas agrāk nebija iedomājamas – runa ir par restorānu un viesnīcu apkalpojošo personālu. Piemēram, tiek prognozēts, ka nākamajos piecos gados 70% no darba vietām Japānas viesnīcās būs automatizētas.
  • Apdraudēts ir nevis darbs pašiem cilvēkiem, bet gan līdzšinējā izpratne par darbu. Ja darbu uztver kā mehānisku noteiktu lietu izdarīšašanu, tad tiešām roboti var aizstāt cilvēku. Bet, ja darbu uztver kā noteiktu problēmjautājumu risināšanu, tad šeit parādās nepieciešamība pēc cilvēka (turklāt izglītota), bet robots ir tikai palīgs.
  • Robotizācija sākotnēji varbūt atņem darba vietas, bet pēc tam rada jaunas. Atslogojot darbiniekus no nepatīkamākiem rutīnas pienākumiem, rodas iespēja nodarbināt viņus būtiskākos darbos. Šāda pieredze jau ir bijusi – ieviešot bankomātus, banku darbinieku skaits arī pieauga, un tie pārorientējās uz nopietnākām klientu vajadzībām.

Starp Japānu un Latviju, protams, ir arī atšķirības. Bezdarbs Japānā ir 2.8%, bet Latvijā – 8.2.% (2017. gada augusts). Tas ir visai augsts rādītājs, kas rada jautājumu, kāpēc tik daudz tiek runāts par darbinieku nepietiekamību un nepieciešamību pēc imigrantiem? Šādas nepamatotas runas rada nevis pozitīvo stāstu par Latviju, bet negatīvo. Šis priekšlikums – risināt darbinieku trūkumu ar imigrantiem –  ir novecojusi atbilde uz problēmu, kas atsevišķās jomās tiešām pastāv.

Steigties ielekt masu imigrācijas nomocīto valstu vilcienā (vai “Titānikā”) laikmetā, kad notiek fundamentāla izpratnes maiņa par to, kas vispār ir darbs un kāda būs cilvēka vieta robotizācijas laikmetā, ir visai savādi, lai neteiktu vairāk. Robotizācija nozīmē to, ka arvien vairāk būs nepieciešami tieši augsti izglītoti darbinieki, kas varēs fokusēties uz problēmjautājumu risināšanu un saskarsmi ar cilvēkiem. Šie darbinieki būs varbūt tikai paši latvieši, kā arī daži (!) piesaistītie imigranti, kas var radīt kādas augstvērtīgas inovācijas jaunajā tehnoloģiju laikmetā. To nerisinās imigrantu masas, kuru nišu darba tirgū jau pēc dažiem gadiem aizpildīs roboti, kas strādā 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, bet nerada nekādu sociālo slogu, drošības riskus un apdraudējumu valsts kultūras identitātei. Robotizācija, protams, nākotnē radīs fundamentālus jautājumus par to, kas ir cilvēks un kādas ir cilvēka attiecības ar tehnoloģijām. No šiem jautājumiem konservatīviem cilvēkiem nevajag baidīties – tieši vērtībās balstīta pieeja tehnoloģiju ieviešanā var ļaut izmantot šo tehnoloģisko progresu pašu cilvēku labā. Cilvēka atbrīvošana no mehāniskām darbībām var pacelt viņa kultūras līmeni kā daudzpusīgai personībai, ja vien pāreja uz jauno tehnoloģiju laikmetu notiks apdomīgi.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.