logo

Būt sālij. Dr. G.Kalmes uzruna Raivja Zeltīša grāmatas “Par nacionālu valsti” atklāšanā 23.08.2017. Kara muzejā

24.08.2017 Guntis Kalme Latvijā

Guntis_Kalme

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? (Mt 5, 13).

Visiem zināma atziņa, ka ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu. Tā skarbi atgādina, ka dzīves jēga nav veģetēšanā, bet gan kāda Dieva vai sirdsapziņas diktēta virsuzdevuma izpildē.

Katram tas ir savs, ļoti individuāls, bet mums kā nācijai tas ir viens un kopējs. Proti – apdzīvot Dieva mums doto Dzimteni Latviju saskaņā ar Viņa mums doto identitāti, t.i., darīt to pēc iespējas latviskāku.

Satversmes Ievads saka: Latvijas valsts ir izveidota, .. lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. 

Tam ir jākalpo mūsu nācijas idejas attīstībai, tās nacionālās stratēģijas izveidei. Kamēr mēs vēl par to sapņojam, kaimiņvalsts kara akadēmijās apgūst ģen. Aleksandra Vladimirova rakstīto: tikai tās valstis var būs sekmīgas mūsdienu pasaulē, kuras ir spējušas pacelties pār aktuālo šībrīža nacionālo politiku un izauguši līdz savas pašu nacionālās stratēģijas izveides līmenim.[1]

Savu Dzimteni mēs apdzīvojam ar konkrētu vērtību apliecināšanu. Tās ir:

  1. Latviešu tauta kā Latvijas Republikas valstnācija.
  2. Latvijas zeme kā mums dotā dzīves telpa (šodien tajā ietverot arī kiber-, virtuālo un vērtībtelpu).
  3. Latviešu valoda kā valsts valoda.
  4. Latviešu kultūra.
  5. Kopēja vēsturiskā atmiņa.
  6. Latvijas valsts kā latviešu tautas politiskā pašnoteikšanās.
  7. Latviešu tautas varoņgars.

Vērtības pastāv vienīgi un tikai kā apliecinātas, kā dzīvotas, t.i., darbībā. Citādi tām ir tikai muzejiska un suvenīru vērtība.

Nosauktās vērtības mums kā nācijai ir svarīgākās, jo tikai uz to pamata mēs esam šīs zemes valstsnācija. Šīm vērtībām ir jābūt mūsu dzīvē prioritārām. Ne velti K.Ulmanis sacīja: Vispirms brīvība, tauta, valsts, tikai tad es pats!

 Tas nozīmē pakļaut šīm vērtībām ne tikai savas privātās ekonomiskās intereses, bet arī uzskatu un viedokļu atšķirības u.tml. Jo visur tur, kur esam sekojoši lozungam – kur 2 latvieši, tur ir 3 partijas, mūs ir gaidījusi neveiksme, bet, kur esam spējuši vienoties, tur pat ar maziem spēkiem esam veikuši neiespējamo.  

 Tāpēc jau Jēzus mums runā par sāli. Lai sāls veiktu savu uzdevumu, to nevajag daudz, bet tai jābūt īstai, t.i., mums savā pārliecībā un rīcībā ir jābūt konsekventiem, principiāliem.  

 Ģeopolitiski atrodoties agresīvas kaimiņvalsts klātbūtnē, mums ir tikai divas iespējas: pakļauties un tikt pazemotiem un iznīcinātiem (to mums atgādina 23.08.1939.) vai arī gribēt pretimstāvēt ļaunumam, un ja nepieciešams – arī cīnīties. Tāpēc viena no mūsu tautas vēstures mācību stundām ir, ka katrai latviešu paaudzei ir jābūt gatavai par savu valsti arī iestāties.  

 Šodien tas nozīmē gluži nopietni ņemt vērā iespēju Latvijas pilsoņiem, kas ir vecumā no 18 – 55 gadiem, stāties Zemessardzē un iziet vismaz pamatapmācību, kas vecāki – vismaz morāli un materiāli atbalstīt Zemessardzi un Jaunsardzi.  

 Šodienas ģeopolitiskajā kontekstā sevišķi nozīmīga top inteliģences misija. Tās pienākums ir būt Latvijas intelektuālai zemessardzei, sargāt Latvijas vērtībtelpu, nevis nodarboties ar, kā reiz kāds latvju intelektuālis raksturoja savu darbību – jēgas pārbīdi jēdzienos.  

 Uz šodienas diezgan bezmugurkaulainās, nihilistiskās, mīkstčaulīgās, brīžiem pat morāli kaitīgās un svešām interesēm kalpojošās inteliģences darbības (protams, ar dažiem pozitīviem izņēmumiem) fona, Raivis Zeltīts ir nācis ar klasiskās inteliģences motīvu – būt savas tautas sirdsapziņai. Viņš ir spējis vienkārši, skaidri un drosmīgi vēstīt par Latvijas nācijas idejai aktuāliem jautājumiem. To pašu vēl lielākā apjomā vēlam viņam veikt arī turpmāk.  

 Ceru, ka R. Zeltīts ar šo grāmatu pārstāv jauno latviešu paaudzi, kas ir radusies nevis pateicoties, bet par spīti mūsu politiķu un inteliģences 25 gadu ilgai mazspējai tautas patriotiskajā audzināšanā (protams, ar dažiem pozitīviem izņēmumiem). Tas ir brīnums, ka Dievs mums joprojām gādā tos, kuriem ir svarīgas savas nācijas vērtības un to aizstāvēšana. Par to tad arī šodien varam būt priecīgi un lepni, un to arī svinēt.

 

[1] Владимиров Александр, Основы общей теории войны: Часть вторая. Теория национальной стратегии: основы теории, практики и искусства управления государством (М.: Московский финансово промышленный университет “Синергия”, 2013), 48.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.