logo

Vai Rīga reiz būs latviešu galvaspilsēta?

28.04.2017 Pašvaldībās

dainis-locis-intervija-2017

Laikraksta “DDD” saruna ar Rīgas domes deputātu Daini Loci

Kurš solīs vairāk?!

DDD: Pirms pašvaldības vēlēšanām Rīgā notiek sacenšanās “kurš solīs vairāk” – kurš solīs lielākus pabalstus, kurš gludākas ielas, mīkstākus trolejbusus un vēl kaut ko. Bet kur paliek nacionālā politika? Rīga taču ir latviešu – tātad Latvijas valsts ‒ galvaspilsēta?! Vai jūs pamanāt, ka par Rīgu kāds domā kā par Latvijas valsts galvaspilsētu?

Dainis Locis: Šobrīd visas partijas gatavojas iesniegt programmas – tad arī būs redzams, kas kuram svarīgāks. Manuprāt, Rīgai ir jākļūst par visu latviešu galvaspilsētu. Pagaidām tas tā ir tikai no juridiskā, nevis faktiskā aspekta. Varam jautāt, vai latvieši Rīgā jūtas kā savā galvaspilsētā?

DDD: Vai latvieši jūtas Rīgā kā saimnieki?

D.L.: Vai latvieši jūtas saimnieki savā galvaspilsētā Rīgā – noteikti nē. Daudzos Latvijas novados latvieši, manuprāt, neizprot Rīgā dzīvojošos, jo viņiem ikdienā visapkārt ir tikai latviešu valoda, skolas ir tikai latviešu valodā. Tur tiešām nav, ar ko cīnīties, jo skolas un valoda ir tikai latviešu. Ja tur arī ir kāds cittautietis, tad viņš zina latviešu valodu, iet latviešu skolā, pilnībā asimilējoties latviešu sabiedrībā. Smagā stāvoklī ir Latgale un Rīga, kurā notiek cīņa par latviskuma saglabāšanu. Tur patlaban zināmā mērā ir skaidri novilkta frontes līnija.

Mums – latviskajām partijām ‒ pašvaldību vēlēšanās pretī stāv milzīgs spēks, kas ir bruņots gan ar naudu, gan ar dažādiem informatīvi ideoloģiskajiem resursiem. Viņiem ir profesionāli konsultanti, kuri pārzina cilvēku ietekmēšanas-manipulēšanas paņēmienus. Aisberga augšējā daļā redzam ļoti spēcīgu pretinieku, bet ir jau tā neredzamā daļa, par ko tikai nojaušam, kuras saknes stiepjas ārpus Latvijas. Te ir šī robežlīnija, pie kuras praktiski notiek cīņa par to, uz kuru pusi tad Latvija īstenībā virzīsies: vai aiziesim Austrumu kaimiņa krieviskajā virzienā vai noturēsim savu un rietumniecisko virzienu. Šobrīd ir bažas, jo skaidrs, ka Rīgā dzīvo ap 40 procenti krievvalodīgo balsstiesīgo. No vienas puses, tas varētu ļaut domāt, ka Nilam Ušakovam nav izredžu atkal uzvarēt vēlēšanās un turpināt saimniekot Rīgā, jo latvisko vēlētāju ir vairāk. Ir arī citi aspekti, kas varētu mudināt raudzīties uz vēlēšanu rezultātiem cerīgi. Pēdējie statistikas dati parāda, ka no Latvijas vairāk brauc ārā krievi − daudzi tieši no Rīgas. Demogrāfiskā situācija latviešiem ir slikta, bet krieviem vēl sliktāka, jo viņiem dzimst mazāk bērnu. Līdz ar to mums vajadzētu justies nedaudz labāk, nekā tas bija pirms četriem gadiem.

DDD: Vai tiešām latvieši var justies droši, ka vēlēšanās atkal neuzvarēs krievvalodīgo vadonis Nils?

D.L.: Protams, nē! Problēma ir pašos latviešos. Praktiski ir skaidrs, ka Saeimas vēlēšanās pārsvarā uzvar tā saucamās latviskās partijas, bet pašvaldības vēlēšanās šādas pārliecības nav, jo Rīgā dzīvojošie latvieši neapzinās, cik svarīga ir viņu līdzdalība vēlēšanās. Mums, latviešu partijām, ir jāsauc tauta cīņā!

9.maijs – uzvara pār latviešiem

DDD: Ko jūs domājat ar vārdu salikumu “latviskās partijas”? Vai to, ka cilvēki tikai runā latviski, vai viņi patiešām jūtas latviešu tautai piederīgi un līdz ar to arī atbildīgi? Jūs sakāt – jāsauc cīņā, bet es kā latviete no Nacionālās apvienības Rīgas domes frakcijas un pat no Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas nedzirdu aicinājumus veikt deokupāciju un dekolonizāciju! Es dzirdu par naudu, par komunālajiem rēķiniem, par visu ko citu, bet nedzirdu pat pieminām Deklarāciju par Latvijas okupāciju, neesmu manījusi no Rīgas domes frakcijas deputātu puses mērķtiecīgus centienus likvidēt 9. maiju kā pasākumu, nojaucot uzvaras monstru. Kādā cīņā tad jūs gribat saukt?

Dainis Locis: Kā pašvaldību deputātiem mums laikam nevajadzētu runāt par tām lietām, kas ir Saeimas pārziņā. Bet, ja runājam par pašvaldību, piekrītu jums, ka mūsu nostādnes varētu būt skaļākas un asākas. Jūs pieminējāt 9. maiju un mums zināmo okupācijas pieminekli, kas drīzāk saucama par okupācijas smaili, nevis Uzvaras pieminekli. Nav noslēpums, ka tieši mēs arī pirms pagājušām vēlēšanām bijām ierosinājuši dažādas diskusijas par to, kā vajadzētu visu virzīt šī jautājuma risināšanai. Mums bija saruna ar arhitektiem, kas savulaik piedalījās šā kompleksa būvniecībā. Esam domājuši, ko darīt ar šo pieminekli, kas krieviski runājošajiem ir izveidota kā kulta vieta, kur katru gadu plūst cilvēki, kas neatzīst okupācijas faktu.

Mūs uztrauc tas, ka krievi tur 9. maijā pavisam ideoloģiski svin savu uzvaru pār latviešiem.

Esmu to publiski paudis arī agrāk.

Uz to, ka parādās Georga lentītes, lozungi, karogi un aprakstītās mašīnas, kas “izdaiļotas” braukā pa ielām, bez rūgtuma sirdī noskatīties nevar. Ja mēs runājam par praktiskiem soļiem, tad ‒ ko var izdarīt Rīgas domes opozīcijas frakcija, kurā ir 12 no 60 deputātiem?! Mēs esam rosinājuši diskusijas − arhitekti ir pateikuši, ka viņi tam piemineklim tādam, kāds tas tur ir, neredz nekādu māksliniecisku vērtību. Lai šo vietu Pārdaugavā mainītu, vajadzētu rīkoties soli pa solim. Man ir bijusi saruna arī ar Rīgas domes vadību, lai varētu jau šajā domes sasaukumā parādīt, ka mēs vismaz mēģinām iedzīvotājiem izskaidrot, kas tad īsti šī vieta ir bijusi, uzliekot plāksnes, kaut kādu vēsturisko redzējumu par to, u.tml. Tādējādi būtu vēsturiski izskaidrots, kas šajā vietā bija paredzēts, kāpēc ir tas vārds “uzvara”. Man liekas, ka krieviski runājošie domā, ka šim laukumam ir viennozīmīga saistība ar viņu uzvaru, konkrēti ar 9. maiju. Bet tā tas absolūti nav.

Šī vieta bija veltīta pavisam citam vēstures aspektam, un vēlāk, Latvijas laikā, mēs zinām, ka tur bija paredzēta vieta arī stadionam, šī iecere netika realizēta. Un tas jau parāda to absurdumu, ka padomju gados tā praktiski tika izveidota par kaut kādu kulta vietu ar okupācijas simbolu centrā, lai pielūgtu krievu armiju, kas ir zaimošana latviešiem. Tajā pašā laikā Rīgā nav vietas koncertzālei un stadionam…

Es mazliet saviju kopā to, ka pašvaldību deputātiem ir jādomā arī par saimnieciskiem jautājumiem, vairāk jāskatās uz Rīgas nākotnes redzējumu. Bet nākt klajā ar deklarāciju, ka mēs tagad nosodām to un to, īsti tā kā nebūtu pareizie soļi, jo esam daļa no partijas, nevis neatkarīga politiska vienība.

DDD: Tomēr jūs neesat kaut kāda autonoma grupa, bet partija, kas pārstāvēta Rīgas domē. Nu, labi, jums nav instrumentu, lai pieņemtu likumus, ietekmētu lielo politiku, bet jums ir kolēģi Saeimā, kultūras ministre, pie kuras varētu vērsties, lai tiktu izstrādāti attiecīgi likumi par šo uzvaras parku. Bet, kā mēs zinām, kolektīvais iesniegums risināt šo problēmu tika noraidīts. Saprotu, ka jūs, 12 cilvēki, nevarat aiziet un šo pieminekli nojaukt. Bet cilvēki – jūsu potenciālie vēlētāji, kurus vēlaties saukt cīņā, ‒ jūs nedzird, un tad rodas iespaids, ka nemaz negribat. Vai jūs esat par dekolonizāciju?  

D.L.: Protams, jo bez okupācijas un padomju perioda kolonizācijas seku novēršanas nav iespējams virzīties uz nacionālas valsts ideāliem.

Nebūtu nodevēju, nebūtu zaudējumu

DDD: Kāpēc visa Nacionālā apvienība nav par to? Saprotu, ka šobrīd Saeimā nav tāds deputātu sastāvs, lai nobalsotu par likumu, kas pilnībā likvidētu okupācijas sekas, bet par šo jautājumu ir vismaz jārunā? Kāpēc jūsu partija par to nerunā vai arī ļoti fragmentāri – ne pēc būtības?

Dainis Locis: Izejot ārpus Rīgas domes ietvariem, partejiski domājot, es varu jums piekrist. Esmu Nacionālās apvienības Rīgas nodaļas vadītājs. Tā ir lielākā Nacionālās apvienības nodaļa un galvenā partiju veidojošā sastāvdaļa. Taisnība, mums vajadzētu vairāk domāt par lielajām lietām, kas jādara latviešu tautas labā. Esam rosinājuši likuma izmaiņas valodas jautājumā, lai apturētu tādu amatpersonu kā, piemēram, N.Ušakovs klaju necieņas izrādīšanu valsts valodai, daudz darām demogrāfijas jomā, u.c., bet vienmēr ir vēl darāmie darbi.

Atgriežoties vēl pie darba Domē, jūs vienkārši nevarat iedomāties, kādos apstākļos mēs strādājam. Lielākā daļa cilvēku pat nezina, kā domes sēdēs tiek skatīti un pieņemti lēmumi – tā ir Saskaņas/GKR (Gods kalpot Rīgai) balsošanas mašīna, kurā opozīcijas partiju domas nemaz netiek ņemtas vērā. Kad ierosinājām atstādināt Nilu Ušakovu no amata, pieprasot viņa demisiju, pie domes ēkas bija lieli piketi. Ušakova bungu rībinātāji, atbalstītāji no arodbiedrības LABA bariem bija sapulcējušies, lai aizstāvētu savējo. Viņi netraucēti pauda savu viedokli, kamēr sabiedriski aktīvo Ievu Branti, kura domes sēdes zālē izritināja plakātu, pieprasot Ušakova demisiju, policija momentāni izraidīja. Kā redzat, mūsu iniciatīva neguva uzvaru – Nils Ušakovs joprojām ir Rīgas mērs.

Gribu teikt, ka domes sēdēs ir sava kārtība, kur nevar uzkāpt tribīnē un runāt vienkārši kaut ko, un pasniegt kādu projektu, kas neatbilstu darba kārtībai. Tātad jebkura darba kārtība tiek reglamentēta. Un, lai varētu iesniegt ārkārtas jautājumu, vajag vismaz 20 balsis. Šodien, pateicoties latviešu sašķeltībai, gļēvulībai un citiem tamlīdzīgiem faktoriem 2013. gada vēlēšanās, “Saskaņa” tur sēž un arī dabūja šo pārsvaru. Mūsu iespējas sasaukt ārkārtas sēdi ir naža galā. Pat viena deputāta prombūtne var apstādināt mūsu mēģinājumus kaut ko izmainīt. Redzat, cik milzīgs ir viņam – Ušakovam − pārsvars, neskatoties, ka krievvalodīgo balsstiesīgo iedzīvotāju proporcija nemaz tāda nav. Kas viņu balsta? Lūk, šis ir svarīgs jautājums.

DDD: Nav taču noslēpums, ka latviešu vidū ir ļoti daudz kolaborantu, kas sava personīgā labuma dēļ laizīs zābakus kolonistiem.

D.L.: Jā, kolaboranti. Tieši to jau arī gribu teikt, ka šis kolaboracionisms spiežas ārā it visur. Manuprāt, sabiedrībai ir jādomā, pēc kādiem kritērijiem mēs vērtējam cilvēkus, kuriem uzticam varu. Veidojums “Gods kalpot Rīgai” lepojas, ka ir lielākā latviskā frakcija Rīgas domē. Jā, aritmētiski saskaitot, viņu vidū patiešām ir vairāk latviešu, bet vai viņi arī domā un rīkojas kā latvieši?!

2013.gada pašvaldību vēlēšanās cilvēki mazāk uzmanību pievērsa politiskajiem aspektiem – koncentrējās tikai uz ekonomiskajiem labumiem. Iespējams, šogad būs citādāk, jo Krievija ir parādījusi savu agresiju, okupējot Krimu, turpinot karu Ukrainā… “Saskaņai” ir sadarbības līgums ar agresīvajā Krievijā valdošo partiju. Ceru, ka vēlētājiem tas liks aizdomāties.

DDD: Starp citu, Nils Ušakovs ir ne tikai noslēdzis līgumu ar Putina vadīto partiju, bet bija arī tas, kurš aicināja referendumā balsot par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā.

D.L.: Protams. Es ceru, ka latvieši to viņam nepiedos un atcerēsies šo faktu šajās vēlēšanās.

DDD: Lūk, lai kā politiķi censtos koncentrēties tikai uz Rīgas saimnieciskajiem jautājumiem, noteikumus diktē pilsētas iedzīvotāju nacionālais sastāvs un pārliecība. Lielais krievvalodīgo kolonistu un viņiem iztapīgo latviešu skaits latviešu tautu Rīgā un daļā Latvijas padara par minoritāti. Ko darīt ar tiem latviešiem, kuri nodevīgi sadarbojas ar okupantu pārstāvjiem, nejūtot sevi kā latviešu tautas daļu? 

D.L.: Domāju, ka pārspīlēti teikt, ka viņi nejūtas piederīgi latviešu tautai. Tur jau ir šī kolaboracionisma būtība – viņi, būdami latvieši, nespēj vai visticamāk nevēlas nostāties latviešu tautas interešu pusē, aizbildinoties, ka galvenais, lai ekonomiski viss sakārtotos. Viņi taču katru dienu ar katru savu izpausmi atbalsta…

DDD: …okupantus, jo, ja skatāmies juridiski, tad Nils Ušakovs ir naturalizēts okupantu pēctecis.

D.L.: Es varbūt neņemos spriest, vai tieši konkrēti N.Ušakovs ir okupantu pēctecis, bet šī kolaboracionisma politika, kas ir pilnīgi pretēja latviešu tautas vairākuma interesēm, tiek realizēta lielos mērogos − tas ir vairāk nekā skaidrs, to ar neapbruņotu aci var ieraudzīt.

NĪN vērsts pret latviešiem

Dainis Locis: Tagad liela jezga sacelta ap Nekustamā īpašuma nodokli, tiek rīkoti pat piketi pie Saeimas. Jā, varbūt Saeima var, ātri reaģējot, kaut ko mainīt, bet vai tad pilsētu domēm nav galvenā teikšana un iespēja labot situāciju?  Kad pirms diviem gadiem mēs – Nacionālās apvienības frakcijas deputāti − par to runājām no Rīgas domes tribīnes, tad lielai daļai tas nelikās svarīgi. Tikai tad, kad tika saņemti jaunie nodokļu paziņojumi, cilvēki sāka pamosties – tas ir smagi! Bet mēs kā frakcija, kā opozīcija toreiz centāmies pievērst sabiedrības uzmanību, mēģinājām aicināt medijus. Bet izrādās, ka tolaik tas nebija aktuāls jautājums arī medijiem, kuri tagad nenogurstoši runā par šo problēmu. Mums jau arī jāsaprot, kam tad šodien pieder liela daļa mediju un kas ir viņu intereses.

DDD: Bet, ja dome regulē nekustamā īpašuma apmērus, vai tad Ušakovs ar savu politiku nezaudē vēlētājus?

D.L.: Nē, jo Ušakovs realizē šobrīd politiku, kas ir viņa vēlētājam tīkama.

DDD: Varat paskaidrot?

D.L.: Ar Nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm Ušakovs ir gudri izspēlējis. Pagājušajā gadā bija noteikts, ka ar nodokli neapliks 50 m2 uz vienu deklarēto personu. Šogad ar nodokli neapliekamā platība tika samazināta līdz 40 m2, bet nākamajā jau līdz 30 m2. Viņa konsultanti ir izskaitļojuši, ka “viņējie” necietīs vismaz līdz 2018. gadam. Pēc tam jau atkal būs vēlēšanas un varēs domāt jaunas shēmas.

Šobrīd izskatās, ka tie, kas mīt daudzdzīvokļu namos, kuri sacelti pēc okupācijas periodā ap Rīgu, īpaši necietīs, jo vienā dzīvoklī ir deklarētas vairākas personas un atļautie kvadrātmetri netiek pārsniegti. Latviešiem, kuriem tradicionāli pieder individuālās savrupmājas, denacionalizētās ēkas un mantotie īpašumi, ir vistraģiskākā situācija. Tie cietīs visupirms. Un tā ir pašvaldību saimniecisko lēmumu politika, kas vērsta par labu savējiem (Rīgas gadījumā – krievvalodīgajiem kolonistiem – red.piez.), bet par sliktu latviskam vēlētājam.

Latviskais vēlētājs tā īsti nesaprot, kurš tad pie šīs situācijas ir vainīgs, un sāk celt troksni, ka atbildīga ir Saeima. Protams, vēlreiz saku, ka Saeima varētu skatīt šo lietu, bet visātrāk situāciju mainīt var pašvaldība. Mans personiskais ierosinājums bija noformulēt juridiski dzimtas un mantotos īpašumus tā, ka cilvēkam nav jācieš. Mantots īpašums – tā ir svēta lieta. Un ir svarīgi, lai šis nodoklis būtu samaksājams.

Sašķeltā nācija

DDD: Kāpēc, jūsuprāt, latviešu tauta ir tik sašķelta – bez vienotas nācijas izjūtas, bez patiesiem ideāliem un vēlēšanās būt īsteniem saimniekiem savā valstī?

Dainis Locis: Droši vien atbildes jāmeklē mūsu tautas vēsturē. Bijām klāt tiem notikumiem, kas sagrāva carisko Krieviju, un tiem Pirmā pasaules kara notikumiem, kuru rezultātā ieguvām iespēju radīt savu valsti. Latvieši bija ļoti aktīvi karotāji, ko vēlāk izmantoja arī vācieši leģionu cīņās, kurās mūsu leģionāri dabūja trīs tūkstošus Dzelzs krustus – daļa no tiem bija pat apzeltīti. Latvieši bijuši labi karavīri, kas spēja paveikt lielas lietas. Tāpēc jau mūs nīdēja, tāpēc bija jāiziet cauri lielām ciešanām. Patiesībā latvieši, ja skaita izvestos, nogalinātos, emigrācijā nonākušos utt., ir Eiropā visvairāk cietusī tauta. Šis varbūt ir tikai viens no aspektiem, kas izskaidro mūsu sašķeltību un ideālu trūkumu.

Neaizmirsīsim, ka cilvēku izsūtīšanas nebija tikai 1941. un 1949. gadā. Arī vēlākos gados no Latvijas tika izsūtīti cilvēki, kas lielās rusifikācijas politikas apstākļos cīnījās par latviešu tautas nacionālajām interesēm. Piemērs ir Eduards Berklavs. Jā, viņš bija komunists, bet pretojās partijas pārkrievošanas politikai. Vēlāk viņš bija LNNK rindās.

DDD: Starp citu, viņš, atšķirībā no daudziem citiem kādreizējiem LNNK dibinātājiem un aktīvajiem biedriem, līdz savam mūža galam iestājās par okupācijas seku likvidēšanu – deokupāciju un dekolonizāciju!

D.L.: Man bija tā laime būt kopā ar Berklavu. Un Berklava faktors bija tas, kurš noteica, kāpēc iekļāvos LNNK praktiski no pirmās dienas. Viņam bija dzimtenes mīlestība un nacionālisms, kas sauca cīņā.

Atgriezīsimies pie jautājuma par latviešu sašķeltību, par zudušo nācijas izjūtu… Pēc kariem, izsūtīšanas, padomju represijām ‒ kas tad beigās paliek? Liela daļa kolaboracionistu. Protams, ne visi viņi ir vienādi – vieni domā, ka mīkstina “Saskaņas” kremlisko politiku, bet citi tur iesaistījušies ar pilnīgu apziņu, ka viņiem tas ir izdevīgi. Tur taču ir iespēja būt pie tā katla. Rīgas ekonomiskais spēks un iespējas mums ir zināmas. Domāju, ka daļa atbirs, ja nebūs vairs iespējas būt klāt pie labuma. Bet trešie ir tie, kas, var teikt, tikpat kā nav vairs latvieši, tiem palicis latviskais vārds un uzvārds vien. Viņi klausās tikai krievu mūziku un ietekmējas vienīgi no krievu informatīvās vides.

Vai atkal tikai tukšas runas?…

DDD: Pieņemsim, ka Nacionālā apvienība un citas tā saucamās latviskās partijas uzvar Rīgas domes vēlēšanās. Kas mainīsies latviešu – es uzsveru – LATVIEŠU dzīvē?

Dainis Locis: Te jāskatās no vairākām šķautnēm. Viens ir tas, ko redzam no saimnieciskās situācijas. Šobrīd praktiski viss tiek darīts tā, lai nevis cilvēkam būtu labi, bet lai būtu labi kaut kādam noteiktam grupējumam un to atbalstītājiem. Un otrs spēcīgs dzinulis – noturēties līdz nākamajam vēlēšanu vilnim. Bet mums ir jāizdara, lai Domes darbība būtu caurspīdīga. Pirmkārt, lai kapitālsabiedrības, kas bez kādiem paskaidrojumiem paņem šobrīd mežonīgus naudas līdzekļus, vairs nebūtu naudas kāstuves. Rīgas kopējais budžets ir ap 800 miljoniem, bet 100 miljoni gluži vienkārši aiziet melnajā “Rīgas satiksmes” caurumā. Kāpēc tāds skaitlis, kur tam ir pamatojums? Klusums. Un kāpēc ir tādas tarifs ‒ 1,15 eiro par biļeti? Klusums. Tāds pats tarifs būs arī mikroautobusiem, kas ir gatavi sniegt lētāku pakalpojumu. Bet nē – Rīgas dome noteikusi šo latiņu, zem kuras nekas nedrīkst būt. Tas ir absolūti pretēji tirgus noteikumiem. Un nav atbildes.

DDD: Tas, protams, nav pareizi, bet mans jautājums bija par gaidāmajām izmaiņām Rīgā dzīvojošo latviešu dzīvēs. Vai plānojat īstenot pozitīvās diskriminācijas politiku, vispirms darbā pieņemot latviešus un tikai tad visus pārējos?

D.L.: Vai jūs iedomājaties, ka šī vara, kuru vada Nila Ušakova “Saskaņa”, būs tā, kas kaut kādā paredzamā nākotnē paries uz izglītību tikai latviešu valodā? Tas principā Latvijā bija jāizdara jau sen.  Tagad šis process savā veidā jau ir nokavēts. Bet mērķis ir viens, kuru mēs kā Nacionālā apvienība esam deklarējuši, – ir jāuzsāk pakāpeniska pāreja uz izglītību tikai latviešu valodā. Nesakām jau, ka tūlīt rīt visām klasēm jāpāriet uz latviešu valodu. Saprotam, ka ir praktiskas lietas – arī pedagogi šobrīd nav tādi, kas varētu strādāt. Ir vairāki faktori – gan algas, gan kādu programmu viņi ir saņēmuši, lai būtu gatavi mācīt. Bet mēs neredzam nevienu problēmu, kas traucētu uzsākt pakāpenisku pāreju. Tas jau būtu sasniegums, ja mēs pateiktu, ka uz Latvijas simtgadi sāksim skolu latviskošanu. Tas ir pilnīgi loģiski nacionālā valstī, ka valsts finansēta izglītība ir tikai valsts valodā. Izglītība krievu valodā ir padomju tradīciju turpinājums. Bet man atkal var teikt – tā nav jūsu tēma. Rīgas dome nenosaka valodas politiku, taču dome pieņem vai atlaiž no darba izglītības iestāžu vadītājus, rūpējas par pirmskolas un interešu izglītību.

DDD: Protams, pašvaldība nepieņem likumus un nevar izmainīt visu izglītības sistēmu, bet pašvaldības deputāti var sadarboties ar valdībā un Saeimā esošajiem deputātiem. Nacionālās apvienības pārraudzībā ir Kultūras ministrija. Ministre Dace Melbārde ir atbildīga par tā saucamo integrācijas politiku, kas ir pilnīgi izgāzusies, iztērējot milzīgas naudas summas. Vai viņa zina par 9. maija okupantu orģijām Rīgā? Vai viņa zina, ka lielākā daļa krievvalodīgo principā nerunā latviešu valodā, lai gan to prot pietiekami labi? Mainot valsts politiku, mainītos arī situācija Rīgā!

D.L.: Jums taisnība – daudzi zina latviešu valodu, bet vienkārši nerunā. Taču šie cilvēki ir kā Trojas zirgs. Piemēram, atnāk uz darba pārrunām jauns cilvēks, kurš perfekti runā latviski, darba aprakstā viss it kā normāli, tu pieņem viņu darbā, bet kā lai uzzina, kādu ideoloģiju viņš paudīs. Skolās tiek sagatavoti ļoti spēcīgi jaunieši – viņi zina ne tikai krievu un latviešu, bet arī angļu, vācu un vēl citas valodas. Viņi ir ļoti konkurētspējīgi, bet vai viņi ir patiesi Latvijas patrioti? Mums atliek vienīgi cerēt, ka tā ir. Man nav nekādu tiesību apgalvot, ka tur visi ir slikti. Domāju, ka daudzi arī no krievu jauniešiem šodien reāli skatās uz pasauli un saprot, kas ir kas. Mums jau nekas vairs neatliek kā cerēt.

Šodien situācija ir citāda

DDD: Bet mums jābūt gataviem arī sliktākajam variantam. Ministrijās daudzi ierēdņi ir latviski runājoši krievvalodīgie, un mēs nezinām, kā viņi rīkosies, ko viņi patiesībā domā.

Dainis Locis: Protams. Šodienas propaganda, kas nāk no Austrumiem, ieslēdzot gan radio, gan TV un krievu programmas, no kuras barojas t.s. “latvieši”, “Saskaņas” atbalstītāji, rītos un vakaros, ir ļoti bīstama. Protams, tajā ir arī savs labums, jo vajadzīgs saprast, ko tas ienaidnieks dara.

DDD: Ja Latvijā būtu veikta dekolonizācija un latviešu skaits nebūtu mazāks par 75 procentiem, tad nebūtu problēmu translēt Krievijas pārraides. Arī krievu valodai nav nekādas vainas, bet pašreizējos apstākļos tas ir bīstami un apdraud mūsu tautas un valsts drošību.

D.L.: Varu tikai pateikt par sevi – biju aktīvs Atmodas gados, man bija skaidrs, kur ir mana vieta un kā jārīkojas. Viss toreiz noveda pie tā, ka kopējā spiediena rezultātā atguvām neatkarību. Rīgas dome tika atjaunota 1994. gadā. Manuprāt, tik nacionāls domes sastāvs vairs nav bijis, un nezinu, vai kādreiz vēl būs. Vēlāk viss mainījās.

DDD: Domi pārņēma kolaboranti.

D.L.: Jā, kolaboranti. Bet 1994. gadā mēs – nacionāli domājošie – bijām nopietni pārstāvēti. Es tajā laikā vadīju Izglītības komiteju, un mūsu pozīcija bija viena – sākam strādāt ar skolām. Mēs bijām pirmie, kas uzsākām reorganizāciju. Toreiz, domāju, mēs pareizi rīkojāmies, jo sāka veidoties nacionālās skolas. Tas bija sarežģīti, tajā laikā tas nebija viegli. Piketi, draudi, avīzes bija pilnas ar skandāliem. Mēs to posmu izgājām, bet diemžēl tas tālāk neturpinājās. 1997. gadā pie varas nāca citi spēki, LNNK tika nostumts no Rīgas pašvaldības vadības, un arī valdībā tā īsti nenonācām. Šobrīd atkal ir iespēja nacionālajiem spēkiem atgriezties pie varas Rīgas domē.

DDD: Kāpēc tolaik – 1994. gadā – neizmantojāt situāciju un nenojaucāt Uzvaras pieminekli, pie kura, kā jūs iepriekš teicāt, ik gadu tiek svinēta uzvara pār latviešiem?

D.L.: Tās lietas varbūt tobrīd bija jārisina citādi. Bet igauņi savu Aļošu arī tikai apmēram pirms desmit gadiem novāca.

DDD: Ja mums Ādolfs Hitlers būtu uzlicis te kaut kādu pieminekli – mēs taču to neturētu un sen jau būtu aizvākuši?!

D.L.: Diemžēl neizmantojām brīdi, kad varēja to smaili Pārdaugavā novākt. Šobrīd mēs varam vienu – veidojam to tā, lai skaidrotu patieso vēsturi, atgādinot, ka tur reiz tika izpildīts pēdējais publiskais nāves sods Eiropā, ka vēlāk tur bija iecerēts stadions, ka šobrīd tas atgādina par padomju okupāciju.

DDD: Es varu vienīgi teikt, ka man kā latvietei šī vieta ir slēgta. Mani kā latvieti šī vieta aizskar. Es to uztveru kā spļāvienu sejā latviešiem.

D.L.: Es jums pilnīgi piekrītu. Bet vai tad mums īsti ir kāds memoriāls nacionālajai pretestībai? Mēs runājām par dažādiem latviešiem, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, par brīvību, par Dzimteni, par latviešu valodu, latviešu tautu u.tml., bet tas, par ko šodien mums neviens nevar muti aizbāzt, ir nacionālie partizāni. Tie bija latvieši, kuri aizgāja mežos un, gaidot palīdzību no Rietumiem, varonīgi cīnījās pret padomju okupantiem. Manuprāt, Rīgas centrā vajadzētu būt piemineklim nacionālajiem partizāniem.

DDD: Jau pirms gadiem vērsāmies Rīgas domē ar rosinājumu veidot sadarbību, piemēram, ar Kaļiņingradu, kur ar atbalstu no domes varētu pārcelties lielākā daļa Rīgā dzīvojošo krievvalodīgo.

D.L.: Tāds priekšlikums varētu ieinteresēt, bet ne jau šodienas vadībai šādu lietu varēsit popularizēt. Bet tikai tad, kad esam tiešām latviskie spēki.

DDD: Katrā ziņā, no malas skatoties, Nacionālajai apvienībai var ieteikt nebaidīties būt radikāliem un runāt par tām lietām, par kurām nerunā “Vienotība”, jo citādi jau nav nekādas atšķirības. Viss ir nolikts atvilktnēs, viss ir starp rindiņām, un, kad tiešā tekstā pajautā, ko darīt – vajag dekolonizāciju vai nevajag, tad sanāk tāda izlocīšanās.

D.L.: Ņemot vērā lielo pieredzi politikā, teikšu, ka pilnīgi piekrītu, bet ir brīži, kad esi spiests paklusēt vai ne tik tieši izteikt savas domas.

DDD: Problēma ir tā, ka ne tikai atklāti, bet pat aiz aizvērtām durvīm politiķi baidās runāt par dekolonizāciju. Nākas secināt, ka patiesībā runas par nacionālas un latviskas Latvijas atjaunošanu ir tikai miglas pūšana acīs.

D.L.: Ir, protams, kaut kas savā veidā nokavēts. Lai gan šobrīd to Latvijas iedzīvotāju daļu – gan krievvalodīgos, gan diemžēl arī latviešus, kas visu laiku uzticīgi balso par Nilu, ‒ mēs neizmainīsim; es tomēr visus aicinu 3. jūnijā iet uz vēlēšanām un balsot par latviešu partijām ‒ par tām, kuras redzat, ka reāli var pārvarēt 5 procentu barjeru.

Zinu, ka liela daļa ir vīlusies un sajūta ir tāda, ka nav neviena, par ko balsot. Es tomēr vēlreiz saku – cerēsim, tā ir vienīgā iespēja. Ja metam plinti krūmos, tad esam jau zaudējuši. Ir jāiet un jācīnās. Teikšu godīgi – man ir cerība, ka vismaz piecas latviskās partijas var tikt Rīgas domē. Šobrīd ir tikai divas latviskas partijas ar ļoti minimālu deputātu skaitu – balsojumos ir svarīgs ikviens.

2013.gada vēlēšanās Ušakova uzvara bija nesatricināma, bet šodien situācija ir mainījusies. Ušakovs ir parādījis savu īsto seju – ir bijis valodas referendums, “Saskaņas” sadraudzības partijas vadītā Krievija ir okupējusi Krimu. Tā ir Krievijas agresija, kas lika saprast, ka nav joka lieta, ka, pieļaujot attiecīgo situāciju, būtībā spēlējamies ar Latvijas tālāko likteni. Tādējādi man ir cerība, un, ja latvieši ir aktīvāki, tad praktiski varam teikt, ka Ušakovam nav izredžu nekādu.

Es ceru, ka 3. jūnijā latviešiem būs pozitīvs rezultāts. Protams, tad sāksies nākamais posms. Ja esam uzvarējuši, tad jautājums, cik spēsim realizēt nacionālās idejas koalīcijā. Bet, ja nebūs pirmā soļa, nebūs arī otrā un trešā. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Intervēja Liene Apine
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.7(381) un Nr.8(382)
www.fronte.lv

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.