logo

,,Vilnis Zariņš – nacionālo vērtību aizstāvis Latvijā’’

23.05.2018 Raivis Zeltīts Latvijā

Nolasīts 2018. gada 22. maijā Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro un sociālo zinātņu centra konferenču zālē Kalpaka bulvārī 4 filozofijas doktoram Vilnim Zariņam veltītajā konferencē “Dr. phil. Vilnis Zariņš: garīgais skolotājs, filosofs, tulkotājs, patriots”.

Latviešu filozofs, sabiedriskais darbinieks un politiķis Vilnis Zariņš savu daudzo darbības gadu laikā vienmēr ir iestājies par patiesību un par latviešu tautas interesēm. Turklāt abas šīs kategorijas viņa rakstos un intervijās ir savijušās kopā – latviešu tautas intereses viņš vienmēr ir aizstāvējis ar vēsturiskās patiesības izgaismošanu, faktiem un elementāra cilvēciskā taisnīguma nenogurstošu atgādināšanu. Tā kā patiesība no modes nekad neiziet, tad Vilņa Zariņa rakstos paustās atziņas ir aktuālas joprojām.

Patiesības aizstāvība Vilņa Zariņa rakstos laika gaitā ir bijusi atkarīga no sabiedrībā atļautās izteiksmes brīvības. Vilnis Zariņš pats par to raksta šādi: “(..) neesmu bijis disidents, jo savas domas, ja arī tās ne visiem likās vēlamas, esmu formulējis tā, lai tās nebūtu atklātā konfliktā ar oficiālo ideoloģiju. (..) Daži radikālāk noskaņoti jauni cilvēki varbūt drīz un vēl jo vairāk pēc gadiem jautās, kādēļ tik nelabvēlīgā situācijā ar nosacījumiem, kas negarantē cieņu pret autoru, vispār vajadzēja ko publicēt. Kādēļ autors ielaidies kompromisos ar okupantiem un viņu ielikteņiem, nevis gaidījis, kamēr atkal būs atjaunota Latvijas neatkarība?” [1] Protams, arī man un manas paaudzes aktīvistiem būtu viegli “mest ar akmeni”, jo mums vārda brīvība ir kaut kas pašsaprotams, bet PSRS laika cenzūras un baiļu atmosfēra nav pieredzēta.

Manuprāt, ir jāsaprot un jāpieņem, ka disidentisma ceļš ir tikai viens no ceļiem cīņā par brīvību un patiesību. Vilnis Zariņš izvēlējās darboties esošās sistēmas ietvaros, iespēju robežās iedrošinot cilvēkus ar oficiālās preses starpniecību, vismaz pietuvojoties patiesībai laikā, kad to skaļi izteikt nevarēja. Latvijas neatkarības atjaunošanā šādiem cilvēkiem bija nenovērtējami liela loma. Vilnis Zariņš pareizi norādīja, ka ne jau visi, kas atteicās no darbības sistēmā, bija cēli disidenti: “(..) bija ne mazums tādu potenciālu autoru, kam smagie apstākļi bija ērts iegansts, lai nedarītu neko, lai savu talantu, ja arī tāds bija, apraktu zemē un nosodītu tos, kuri kaut ko centās paveikt arī šādā situācijā.” [2]

Viens no pastāvīgākajiem tematiem Vilņa Zariņa rakstos un intervijās ir jautājums par noziedzīgo Latvijas kolonizāciju PSRS gados un šīs kolonizācijas sekām. Rakstā pēc 1987. gada 14. jūnija demonstrācijām (kas tā arī netika publicēts) Vilnis Zariņš aicināja izvērtēt vēsturiskos notikumus, t.sk. latviešu iznīcināšanu Padomju Savienībā 1937. gadā, Staļina-Ribentropa paktu, 1940. gada notikumus, deportācijas 1941. un 1949. gadā, apzināti veiktās nacionālā sastāva izmaiņas un jautājumu par latviešu valodas un kultūras nākotni.[3] Līdzīgi kā daudzi tā laika aktīvisti “atklātības” un “pārbūves” ēras laikā, arī Vilnis Zariņš atsaucās uz Ļeņinu, jo padomju vara tādējādi neko nevar pārmest. Atbildot uz kādu latviešiem nelabvēlīgu rakstu, viņš atsaucas uz Ļeņina pārdomām par apspiedējas nācijas nacionālisma atšķirību no apspiestās nācijas nacionālisma. Viņš skaidri norādīja, ka latviešu nacionālisti ir apspiestās tautas nacionālisti.[4]

Pieaugot izteiksmes brīvības iespējām, pieauga arī Viļņa Zariņa kritika par Latvijas rusifikāciju un nospiedošo migrāciju. Viņš drosmīgi pateica, ka tautas interesēm ir jābūt prioritārajām pār visiem citiem apsvērumiem: “Ļoti svarīgs, turklāt maz izstrādāts jautājums ir migrācija ne tikai no atsevišķo cilvēku, bet arī no dažādu tautu savstarpējo attiecību un nacionālo interešu saskarsmes viedokļa. Jāpatur prātā, ka tautu un nacionālo kultūru intereses ir daudz plašākas, ilgstošākas un tādēļ vēl jo vairāk respektējamas nekā atsevišķu resoru un indivīdu intereses. (..) tautu interesēm jādod priekšroka. Šādā aspektā būtu svarīgi tikt skaidrībā, kur ir pieļaujamā robeža citu tautu piederīgo skaitam republikā, lai netiktu apdraudēta un nopietni traucēta mūsu tautas pastāvēšana un nākotne. (..) Ja šādu jautājumu ignorēsim, teorētiski mums iespējams nonākt Ziemeļamerikas indiāņu situācijā, kuri savā senču zemē palikuši niecīgā mazākumā (..).”[5]

Zīmīgi arī tas, ka jau tolaik sabiedrībā bija manāmas politkorektuma vēsmas – saukt lietas citādi, lai aiz uzspēlētas “iejūtības” fasādes noklusētu patiesību. Atbildot uz jautājumu par to, vai “migranta” vārds nav aizvainojošs: “Manis dēļ migrantus varētu dēvēt kaut par zelta cīrulīšiem vai par karsti mīļotajiem draugiem, bet skaistu frāžu virknēšana nespēj mainīt realitāti, tādēļ tā būtu vēl aizskarošāka nekā lietu saukšana īstajos vārdos.” [6]

Un to arī Vilnis Zariņš darīja – sauca lietas īstajos vārdos. Viņš izteica ideju par noteiktas summas samaksu cittautiešiem, kas izvēlētos repatriēties uz dzimteni. Viņš vēl padomju ēras beigās izvirzīja domu par kompensācijām par PSRS okupācijas nodarītajiem zaudējumiem. Šīs kompensācijas tad varētu izmantot repatriācijas stimulēšanai. Ebreju tauta taču no Vācijas saņēma kompensāciju.[7] Latvija gan tā arī kompensācijas nav saņēmusi, bet repatriācijas jautājums ir “laimīgi” aizmirsts.

Vilnis Zariņš nodarbojās ar to, ko mūsdienās sauktu par informatīvo cīņu. Viņš skaidri apzinājās, ka patiesība pati par sevi neuzvarēs, jo tai ir vajadzīgi aizstāvji. Viņš rakstīja: “Pēc neatkarības atjaunošanas manu publicistisko rakstu konstantais mērkis jeb virsuzdevums bija veidot Latvijas pilsoņu apziņu. (..) Neatliekams uzdevums bija konkretizēt valstiskuma apziņu, konfrontēt to ar reālo situāciju, izvirzot reāli sasniedzamus mērkus (..), kā arī norādīt reālās briesmas, no kurām turpmākajā Latvijas attīstībā vajadzētu izsargāties. Ne mazāk svarīgs uzdevums bija kritizēt tādus uzskatus un viedokļus, kuru paudēji tiecās atturēt latviešu tautu no cīņas par savu tiesību atjaunošanu, virzīt to uz pasivitāti, uz samierināšanos ar okupācijas rezultātiem un ar okupācijas laika varasvīru kundzību.” [8]

1990. gadu sākumā viens no galvenajiem jautājumiem, kuriem Vilnis Zariņš pievērsa uzmanību, bija jautājums par pilsonību. “Katrs gads, kurā izdevās saglabāt puslīdz nemainīgu Latvijas pilsoņu kontingentu, neizdāļājot pilsoņu tiesības kolonistiem, ir bijis liels ieguvums latviešu tautai. Desmit gadu laikā no pēdējās PSRS tautas skaitīšanas līdz 1999. gada sākumam iedzīvotāju skaits Latvijā bija samazinājies aptuveni par 250 000. Tas noticis galvenokārt okupācijas karaspēka izvešanas un daudzo kolonistu repatriācijas rezultātā.(..) Latviešu skaits šajos gados samazinājies tikai aptuveni par 5000 (..) likumi, kas stingri nošķīra Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, veicināja sabiedriskā miera saglabāšanu un šajā aspektā bija izdevīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem, arī nepilsoņiem. Centieni dot pilsoņu tiesības cilvēkiem, kuri neprot valsts valodu un nespēj orientēties valsts dzīvē, jāvērtē kā avantūrisms.” [9] Iespējams, ka mēs šobrīd dzīvotu krietni citādākā Latvijā, ja 1990. gadu sākumā Latvijas pilsonība nebūtu nosargāta no izdāļāšanas. Ļoti iespējams, ka mums būtu oficiāla divvalodība, mēs varbūt nebūtu ne NATO, ne Eiropas Savienībā, bet iespējams, ka atrastos jau citā savienībā… Lai arī situācija ir tālu no ideālas, ir jāatzīst, ka virzība uz latvisku un arī Rietumniecisku Latviju ir notikusi.

Jautājums par pilsonību ir augstākajā mērā jautājums par taisnīgumu. Kā tagad, tā arī tolaik aktīvi tika meklēti naivie mūsu tautas vidū, kas “mīļā miera labad” būtu gatavi pilsonību uzdāvināt daudziem tūkstošiem kolonistu. Vilnis Zariņš uzsvēra: “(..)prettiesiska rīcība nevar būt pamats nekādām tiesībām. Hitlera Staļina līgums (..) ir noziedzīgs darījums, tādēļ juridiskā un arī morālā ziņā tas ir spēkā neesošs no paša sākuma līdz mūsdienām (..). Visas sekas, kas radušās nozieguma rezultātā – arī okupētās Latvijas kolonizācija ar PSRS iedzīvotājiem – , ir starptautisks noziegums.(..)”[10] Savukārt naivajiem tautiešiem viņš veltīja šos vārdus: “(..) arguments – ka pilsoņu tiesību piešķiršana Latvijas neatkarības ienaidniekus padarīšot par tās draugiem – ir pilnīgi no gaisa grābts. Latvijas draugi nav pērkami un pērkami draudi mēdz būt nodevīgi. (..) Citādi var iznākt pēc sakāmvārda citam iztapdams, sev sariebsi.” [11] Cik aktuāli!

Vilnis Zariņš skaidri lika nodalīt upurus no agresoriem. Bieži šīs divas kategorijas tika apzināti jauktas, lai kā upurus parādītu tos, kas kolonizēja okupēto Latviju, net latviešus sētu vainas apziņu par savu tiesību aizstāvību: “(..) jāatceras, ka šie cilvēki te nonākuši starptautiska nozieguma – okupētas zemes kolonizācijas rezultātā. Latviešu tauta par šo noziegumu nav atbildīga, tādēļ nav korekti tai uzvelt citu pastrādāto noziegumu sekas.” [12] Vilnis Zariņš pasaka skaidri – tas ir bijis noziegums! Un ja ir noziegums, tad ir vainīgie! Un nekādā veidā tie nevar būt Latvijas pilsoņi: “Okupantu smagākais noziegums pret latviešu tautu – Latvijas kolonizācija ar okupētājvalsts pavalstniekiem – ne tikai palicis nesodīts, bet palicis arī neizlabots, jo kolonistu lielākā daļa joprojām atrodas Latvijā. Palikuši daudzi, kas Latvijas neatkarību dziļi nīst, negatavojas iekļauties savas jaunās mītnes zemes dzīvē, nemācās tās valodu, bet ar provokatīvāk akcijām cenšas izraisīt sarežģījumus. (..) okupācijas un kolonizācijas upurim – Latvijas pilsoņiem kopumā – faktiski uzlikta atbildība par šo noziegumu līdzdalībnieku likteņiem. To kopīgiem spēkiem paveikuši agresīvākie Krievijas impērisko aprindu pārstāvji un Rietumeiropas liekulīgie politiķi(..)”[13] “Ja Krievija nespēj vai negrib risināt problēmas, ko radījusi tās pilsoņu masveida nometināšana Latvijā, šai problēmai jāmeklē starptautiski risinājumi. Aicinājumi latviešu tautai vienai izstrēbt putru, ko Latvijā ievārījuši totalitāro valstu noziedzinieki un liberālo valstu svētuļi, ir klaja liekulība un var izraisīt vienīgi riebumu.” [14]

Viņš gan pats vēlāk secināja, ka, diemžēl, Rietumeiropas politiķi nav ieinteresēti šīs problēmas risināšanā un paši atrodas lielu maldu varā. Atbildot uz Vācijas Bundestāga deputāta Gveiskirhena rakstu, “Tā pati propagandas mašīna, kas pirms dažiem gadiem centās iztēlot PSRS un tās vasaļvalstis gandrīz vai par paradīzi zemes virsū., šodien izplata rupjus melus par Austrumeiropas valstu, to skaitā par Latvijas politisko dzīvi. (..) grūti atbrīvoties no iespaida, ka daži šīs netīrās propagandas izdomājumi joprojām dezorientē sabiedrisko domu Vācijā. (..) Viens no izplatītākajiem Latvijas neatkarības ienaidnieku propagandas štampiem ir pasaciņa, ka Latvijā tiekot diskriminēti cittautieši, it īpaši krievi.” [15] Jāsecina, ka, diemžēl, arī šajā ziņā daudz nav mainījies – joprojām it kā cienījamos Vācijas TV kanālos tiek rādīti Latviju nomelnojoši sižeti, kur ārkārtīgi vienpusīgi tiek parādīta nepilsoņu situācija Latvijā.

Bet Vilnis Zariņš nekad nav bijis šovinists vai citu tautu nīdējs. Tieši pretēji – viņš skaidri ir nošķīris jautājumu par kolonistiem, kas ir tiesisks un vēsturisks jautājums, no etniskā jautājuma: “Ir svarīgi, lai republikā būtu kulturāli cittautieši, nevis “homo sovieticus”, kuri paši nezina, kas īsti viņi ir. Cittautiešiem jābūt tik kulturāliem, lai viņi spētu Latviju tuvināt savas valodas dzimtenei un otrādi. Tikai ar savstarpēju bagātināšanos, katras tautas specifiskā kultūras mantojuma apzināšanos, cilvēku savstarpējo cieņu mēs spēsim noiet ceļu uz vispārēju labklājību” [16]

Jautājums par tautas un valsts labklājību ir arī jautājums par mūsu morālajiem un ētiskajiem pamatiem. Šeit Vilnis Zariņš konstatēja lielus izaicinājumus mūsu tautai: “Trūdēšanas procesi PSRS varas virsotnēs atstāja demoralizējošu iespaidu uz visu sabiedrību, taču ar zināmu laika distanci. Tas var būt viens no izskaidrojumiem, kāpēc pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tūlīt nesākās tikumiska augšupeja, bet daži demoralizācijas procesi pat pastiprinājās.” [17]

PSRS Latviju neizmainīja tikai etniski un lingvistiski. Tika negatīvi ietekmēta arī mūsu tautas dvēsele: “(..) 50 nebrīves gadi un saskarsme ar dažādu tautu deklasētiem elementiem atstājusi liktu ietekmi uz latviešu tautas ētiskajiem principiem. Šī ietekme izpaužas ne tikai dzeršanā, bet arī mantas raušanā, arī paviršībā cilvēcisko attiecību sfērā… arī citādā ziņā.. taču visas šīs izpausmes ir sekas, nevis cēloņi.” [18] Viņš izteica arī aicinājumu, kas ir aktuāls arī šodien: “Nekāds uzplaukums nav domājams, ja pašu latviešu vidū netiks pārvarēts alkoholisms un citas smago Pelšes un Vosa valdīšanas laiku izraisītās tautas demoralizācijas izpausmes. Ir ļoti svarīgi, lai mūsu jaunie ļaudis veidotu ģimenes un audzinātu daudz bērnu. Tādēļ no tautas nākotnes viedokļa centrālais uzdevums ir panākt, lai viņiem būtu reāla iespēja saņemt pietiekami plašus dzīvokļus un jaunajām mātēm bērnu pirmajos dzīvības gados nevajadzētu strādāt algotu darbu.” [19]

Vilnis Zariņš, būdams savas tautas un valsts patriots, ar skumjām vēroja atjaunotās valsts izlaupīšanu 1990. gadu sākumā. Bet viņš nevis tikai konstatēja šos skumjos faktus, bet pamanīja to dziļākos cēloņus. Tas ir jautājums par nacionālās elites trūkumu tautā. Kur tad ir tie līderi, kas varētu vest tautu uz labākiem laikiem? “Piecdesmit gadu ilgās okupācijas laikā Latvijas sabiedrībā bija iznīcināti visi potenciālie latviešu valstiskuma kristalizācijas centri. (..) Tautas noraidošo attieksmi pret okupantiem centās pārvarēt, nomainot tautu – arvien lielākā skaitā ievedot kolonistus un nometinot tos Latvijā (..).”[20]

Ar ideju vien nepietiek: “Neatkarīgās Latvijas valsts ideja arī pēc ilgstošās okupācijas bija dzīva tautas vairākuma apziņā. Taču šī ideja bija kā emocionāla vēlēšanās bez saistības ar daudzu pilsoņu gatavību piedalīties valsts pārvaldīšanā un arī bez prasmes šādu darbu veikt. Pēc neatkarības atjaunošanas izrādījās, ka vienīgie cilvēki, kam ir kaut lādas vadītāju iemaņas, ja arī ne valsts, tad vismaz rajona līmenī, un kas nav okupantu atsūtīti kolonisti, ir tie paši darboņi, kas savu karjeru bija sākuši kā okupācijas iestāžu izsūtāmie zēni un amatos noturējušies galvenokārt sava konformisma dēļ.” [21] “Pastāvošo kārtību, kurā visvairāk tiek ņemtas vērā bijušo okupantu un bezprincipiālāko jaunbagātnieku intereses, var uzskatīt par amorālu (..) Ja kādu labvēlīgu apstākļu sagadīšanās rezultātā tie, kas skaļi nosoda bagātnieku izšķērdīgo un garīgi seklo dzīvesveidu, paši tiek pie reālas varas un relatīvi plašām darbības iespējām, piemēram, tiek ievēlēti Saeimā, viņi ar retiem izņēmumiem darbojas ļoti mērķtiecīgi, lai ienākumu un dzīvesveida ziņā tuvinātos jaunbagātniekiem.” [22]

Tomēr kopumā Vilņa Zariņa rakstos ir jūtams optimisms un viedums – viņš apzinājās, ka daudzām lietām ir vienkārši nepieciešams vairāk laika. Piecdesmit okupācijas gados uzkrātās problēmas nebija iespējams atrisināt pirmajos atjaunotās Latvijas neatkarības gados. Galvenais ir vienmēr iestāties par patiesību, par taisnīgumu, par mūsu tautas interesēm. Ja mēs katrs kā Vilnis Zariņš iespēju robežās tā darīsim, tad visai drīz mūsu tautai pienāks daudz labāki laiki.

[1]  Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 10. lpp
[2]  Turpat…,
[3]  Zariņš, Vilnis. NE STRUPCEĻŠ, BET KRUSTCELES. Notikumi pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 113. lpp
[4] Zariņš, Vilnis. Dogmatisms tuvplānā, Literatūra un Māksla, 1988. gada 16. septembrī. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 140. lpp
[5] Zariņš, Vilnis. Migrācijas problēmas cilvēciskais aspekts, Padomju Jaunatne, 1988. gada 7. oktobrī. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 145. lpp
[6] Zariņš, Vilnis. Kas esam un kurp ejam? Avots, 1989, Nr. 8. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 178. lpp
[7] Turpat…, 193. lpp
[8] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 16. lpp
[9] Turpat…, 15. lpp
[10] Zariņš Vilnis. Pilsonības likumam vēl nav pienācis laiks. “Atmoda”, 2.10.1990., Nr. 43 (103) Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 28. lpp
[11] Turpat…, 31. lpp
[12] Zariņš, Vilnis. Kurš kuram dara pāri. “Diena” 1992. g. 20. un 26. jūnijā.. No: Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 103. lpp,
[13] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? …, 18-19. lpp
[14] Zariņš, Vilnis. Kad izzuda bailes. “Atmoda Atpūtai” 1992. g. 29. aprīlī. No: Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 92. lpp,
[15] Zariņš, Vilnis. Kurš kuram dara pāri…, 100. lpp,
[16] Zariņš Vilnis. Mūsu ceļš – neatkarība, “Rīgas Balss”, 1991. gada 28. februārīZariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 42. lpp,
[17]  Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks…, 12. lpp
[18] Aktuāla intervija. Par šņabi, taloniem un nazi. “Sidrabavots”, 1991. g. Nr. 3. Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 52. lpp,
[19] Zariņš, Vilnis. Kas esam un kurp ejam?…, 192. lpp
[20] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? …, 8-9. lpp
[21] Turpat…, 10. lpp
[22] Turpat…, 19. lpp

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.