Jaunieši
na-jauniesi-lapas-header
logo

Rūdolfs Bangerskis – aizmirstais varonis? 2. daļa – Latviešu leģiona ģenerālinspektors

Bangerskis2Neatkarības beigas Bangerskis sagaidīja Daugavpilī, pēc Dziesmu svētku beigām. Latvijas republika bija sasniegusi ļoti augstu saimniecības, kultūras un sociālās attīstības līmeni, bet vienā boļševiku valdīšanas gada laikā visa Latvijas politiskā, saimnieciskā un kulturālā dzīve un labklājība tika sagrauta un iznīcināta. Arī Bangerski 1941. gadā vajāja, bet viņam izdevās izvairīties no čekistu rokām. To vis nevar teikt par viņa māsu, māsas bērniem un māti. No čekistiem viņš izglābās kādā Kurzemes saimnieka viensētā. Un, kad vācieši beidzot iesoļoja Rīgā, tad arī Bangerskis turp devās ar tādām pašām cerībām kā citiem, ka Latvijas valstiskums tiks atjaunots. Tomēr beigās tas tā arī nepiepildījās. Tā Bangerskis pavadīja pirmos vācu okupācijas gadus sākotnēji savā vecajā darbā ķieģeļrūpniecības nozarē. Pēc uzaicinājuma no Latviešu zemes pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektora Alfrēda Valdmaņa, Bangerskis kļuva par tieslietu ģenerāldirekcijas referentu. 1943. gada 17. februārī Valdmanis iesauca Bangerski savā kabinetā un paziņoja: “Nu, apsveicu jūs kā Latvijas armijas komandieri!” Šis paziņojums Bangerski pārsteidza, bet viņš arī saprata, ka nu jau krievu spēki atkal virzās atpakaļ uz rietumu pusi, un, ja tie tiks ielaisti atpakaļ Latvijā, tās tauta sagaidītu vēl vienu “baigo gadu”. Vai viņš kā Latvijas patriots un vecs karavīrs drīkstēja palikt malā kā skatītājs, nemēģinot neko darīt, lai censtos dzimtenei un tautai draudošās briesmas novērst? Tā arī Bangerskis paziņoja Dankeram: “Ja jau tāds Leģions būs un latviešu jaunekļi tiek iesaukti, tad kā es, tā arī mēs, vecākie virsnieki, vispār nevaram atteikties nākt viņiem palīgā ar savām zināšanām un piedzīvojumiem, atstājot viņus vienīgi vācu rokās. Es nekādu aģitāciju neizdarīšu, nevienu neaicināšu iestāties, bet personīgi dodu piekrišanu manas kandidatūras uzstādīšanai Leģiona komandiera amatā.”.

1943. gada 20. marta rītā atbildīgais vācu ģenerālis Hansens ielūdza Bangerski, Dankeru un Silgaili uz brokastīm. Kad visi trīs ieradās, tad Hansens piecēlās un svinīgi apsveica Bangerski ar kļūšanu par pirmās latviešu divīzijas komandieri un Silgaili par tās štāba priekšnieku. Pirmais Bangerska uzdevums bija savākt 1000 jauniešus parādei un filmēšanai propagandas nolūkos, bet Bangerskis uz to nereaģēja, jo viņš bija divīzijas komandieris bez divīzijas. Viņš šo pavēli uzskatīja tikai kā ierosinājumu.

Tomēr izrādījās, ka viņš bija divīzijas komandieris tikai uz papīra. Kamēr Bangerskim pat nebija štāba telpas, tad tikmēr Hansens jau bija iesaucis 1000 latvju jaunekļus un tiem dalīja vācu formas. To uzzinājis, Bangerskis pārskaitās, jo starp šiem 1000 latviešu jauniesauktajiem nebija neviens latviešu virsnieks vai instruktors, tie visi bija vācieši. Kad Bangerskis ar to nāca pie Hansena, vienīgais, ko viņš saņēma pretī, bija lūgums uzstāties parādē ar svinīgu uzrunu. Viņš tam piekrita ar vienu norunu, ka viņš varēšot nobeigt savu sakāmo ar himnu “Dievs, svētī Latviju”. Dažas dienas vēlāk Bangerskis tomēr panāca savu un ar protokolu nr. 95 tika dota atļauja aicināt latviešu virsniekus un instruktorus pievienoties Leģionam. Tā arī 28. martā pēc svinīgās parādes un Bangerska aicinājuma, visi klātesošie ar lielu degsmi nodziedāja “Dievs, svētī Latviju”; un nu Leģiona dienas bija sākušās.

Jau nākamajā dienā vācu solījumi bija vējā. Ģenerāli Bangerski no paša rīta iztraucēja kāda uztraukta jauniesauktā tēvs ar ziņojumu, ka visus jauniesauktos lādē vagonos un sūta uz fronti. Neizpratnē Bangerskis tūlīt zvanīja Hansenam un lika paskaidrot šo situāciju. Dabiski Hansens tikai atbildēja, ka tā tas ir; un viņam pašam tas nepatīkot, bet neko nevar darīt, un lūdza, lai Bangerskis dodas tos pavadīt. Pret to Bangerskis automātiski protestēja un atteicās sūtīt neapmācītus latviešu jauniešus nāvē kā lielgabala gaļu, kā arī paziņoja, ka šādos apstākļos, kad vācieši apiet latviešu virsniekus, viņš nevarot strādāt. Izteicis savu neapmierinātību majoram Knēbelam, kas ieradās kā oficiāls Vācijas sūtnis, Bangerskis saņēma atbildi, ka latvieši netiks sūtīti frontē, bet 30 km aiz tās apmācībai, jo Rīgā neesot ieroči. Uz to Bangerskis atbildēja, ka vāciešiem vairs nevarot uzticēties, bet piekrita doties pavadīt latviešus. Zemitānu stacijā viņš tos uzrunāja apsolot, ka viņi netiek sūtīti uz fronti un ka 10 dienu laikā viņš tos apciemošot, lai kur tie atrastos. Tas jauniesauktos nomierināja un vilciens aizgāja, tiekot pavadīts ar saukļiem “Lai dzīvo Latvija!” no vilciena iemītniekiem. Tomēr Bangerska protesti pret to turpinājās vēl ilgi pēc šī notikuma, gan pie Hansena, gan pie Jekelna. Jo šie 1000 jaunieši pat nebija armijas rezervisti, kas vismaz zinātu kas ir kas, bet visi viņi nāca svaigi no skolas vai universitātes sola un pat nemācēja pareizi izmantot ieroci. Izteicis savu protestu abiem vācu ģenerāļiem, viņš atgādināja, ka tomēr viņš ir divīzijas komandieris. Uz šo Jekelns strupi atbildēja, ka viņa iecelšana par divīzijas komandieri ir bijis parasts pārpratums un Bangerskim šī posteņa vietā piedāvāšot kļūt par Leģiona ģenerālinspektoru. Tas Bangerski neapmierināja, jo sākumā viņam bija jākļūst par Leģiona komandieri, tad tas tika samazināts uz divīzijas komandieri un nupat viņš tika degradēts līdz ģenerālinspektoram. Bangerskim viss bija skaidrs, nekāda nopietna sadarbība ar vāciešiem nevarēs būt. Ja vismaz Hansens bija ar latviešiem draudzīgi noskaņots un saprotošs, Jekelns bija atklāti naidīgs un nosodīja latviešu inteliģenci. Uzvarēt Jekelnu nekad nebūtu bijis iespējams, tas Bangerskim bija skaidrs, bet viņš uzskatīja, ka arī mazākie panākumi un labumi priekš latviešiem bija pašuzupurēšanās vērti. Šeit pie viņa atkal atgriezās ģenerāļa Zeļeņecka mācība: dzimtenei jāziedo viss – dzīvība, veselība, patmīlība, jācieš sāpes, nievas un pazemojumi.

Bangerskis, turot savu solījumu, arī devās uz frontes štābu – Duderhofu. Tur viņš satika ģenerāli Šolcu, kas bija iecelts par 2. Latviešu brigādes komandieri. Ar šo virsnieku Bangerskis labi sapratās, jo viņu abu viedoklis par latviešiem neatšķīrās. Dodot solījumu nesūtīt nevienu no jauniesauktajiem kaujā, līdz katrs no viņiem nebūs pabeidzis apmācību, Šolcs bija ieguvis Bangerska uzticību. Atvadoties no jauniesauktajiem un atbildot uz viņu saucieniem, ka tie mācēs mirt kaujas laukā, Bangerskis atteica, ka ne mirt jāmāk, bet gan gūt panākumus un uzvaru. Viņš devās atpakaļ uz Rīgu. Vēlāk Bangerskis uzzināja, ka viņa vēlme, lai latviešus apmāca latvieši, arī piepildījās. Veckareivji no policijas bataljoniem tika izmantoti kā instruktori, lai apmācītu visus jauniesauktos leģionārus. Pēc vēlākā ziņojuma Bangerskis uzzināja, ka tikai pēc nedēļas ilgas apmācības, jaunie kareivji jau izrāda izcilas prasmes kaujā mākslā. Arī virsnieku jautājumu Šolcs atrisināja. Līdz pulka komandiera amata pakāpei visi bija latvieši. Pulkvežleitnanta Veisa iecelšana par pirmo latviešu leģiona pulka komandieri stipri uzlaboja latviešu morāli. Arī lazaretes ārstus vēlāk nomainīja latviešu ārsti. Beigās vismaz viens vācu ģenerālis bija turējis Bangerskim dotos solījumus. Šis pats vācu ģenerālis Šolcs vēlāk izteicās, ka Leģiona materiāls esot tik labs, ka pēc kārtīgas apmācības un apbruņošanas ar pirmklasīgiem ieročiem, Leģiona vienības varētu kļūt par pirmās šķiras uzbrukuma karaspēku, kas arī vēlāk piepildījās.

Nākamā cīņa ar vācu valdību Bangerskim bija saistībā ar izpalīgiem. Ap 20 000 latviešu jauniešu bija nosūtīti Vērmahtam. Zemes pašpārvalde un Bangerskis par katru cenu centās viņus dabūt atpakaļ vismaz uz Leģionu. Sakarā ar to, Bangerskim pat sanāca tikties ar Himleru, kurš galu galā piekrita tos atdot. Bet brūkošās vācu frontes rezultātā tas arī netika veikts. Bangerskis atminas, ka, vēlāk aicinot kādam vācu Vērmahta ģenerālim atgriezt latvju jauniešus Leģionam, viņš saņēma šādu atbildi: “Kā gan es varu atdot latviešus, ja visa mana divīzija par 48% sastāv no latviešiem?”. Tā nelaimīgie izpalīgi, kaut arī tie būtu varonīgi cīnījušies vēlāk frontē, palika nezināmi un zuduši latvju tautai; viņu varoņdarbi bija zuduši latvju tautai tāpat kā kritušo vārdi.

Bangerskis nekomandēja, bet bija tieši tas, kas aizstāvēja visas latviešu intereses okupācijas laikā, jo viņam vienīgajam bija vajadzīgie sakari un amats, lai to veiksmīgi veiktu. Visus viņa tautai nezināmos varoņdarbus pat nevar uzskaitīt. Kā piemēru var ņemt Konstantīna Čakstes un viņa brāļa apcietināšanu, jo Konstantīns tika pieķerts spiegojot. Vēl neiepazinies ar apcietināšanas iemeslu, Bangerskis pieprasīja abus atbrīvot nekavējoties. Mintauta atbrīvošanu, par laimi, Bangerskim izdevās panākt, bet Konstantīna, nē. Bija arī epizode, kad 16 latviešu pusaudži bija nepamatoti apcietināti, un par viņu atbrīvošanu Bangerskis cīnījās mēnešiem. Tā kā var droši teikt, ka latviešu intereses viņam vienmēr bija pirmajā vietā un par tām viņš cīnījās, kamēr vien vēl bija Latvijas zemes stūrītis, kura aizstāvēšanā pret uzbrūkošām sarkanajām briesmām varonīgi karoja latviešu nacionālās karaspēka vienības.

Jau pirms Kurzemes cietokšņa izveides Bangerskim bija liels uztraukums par Latvijas tautas nākotni. Tādēļ viņš ilgi un dikti cīnījās par to, lai Vācija atzītu Latvijas okupāciju par nelikumīgu, kā arī atzītu, ka Latvijas likumīgās robežas ir tādas, kādas tās bija 1940. gada 17. jūnijā, un ka Vācijai jāatzīst Latvijas pagaidu valdību (Latvijas Nacionālo Komiteju) par vienīgo suverēno Latvijas valdību. Tas Bangerskim gandrīz izdevās, jo ar šo neatlaidīgo cīņu viņš panāca Latvijas Nacionālās Komitejas dibināšanu. Tā arī 20. februārī Potsdamā, uzpostā pilsētas sēžu zālē, kura tika rotāta ar Latvijas karogiem, tā tika atklāta un ģenerālis Bangerskis tika vienbalsīgi ievēlēts par tās prezidentu. LNK aktīvi darbojās, lai aizstāvētu un realizētu latviešu bēgļu, kareivju un citu valsts piederīgo intereses gan Vācijā, gan Kurzemē. Kad tomēr pienāca neizbēgamais, un Vācija zaudēja un kapitulēja, tad LNK ar Bangerski priekšgalā turpināja savu aktīvo darbu, lai nodrošinātu visiem latviešiem nākotni.

Un ar 1945. gada  29. aprīlī izdotu pavēli, Latvijas Nacionālas Komitejas prezidents un Leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Bangerskis atbrīvoja visus Vācijā esošos latviešus no zvēresta un dienesta:

“Jūsu lielumlielais vairums tagad palicis bez apbruņojuma, un es neredzu arī citādi kādu iespēju, ar ko jūs kā karavīri varētu būt šeit noderīgi Latvijai. Es neredzu nekādu iespēju un nozīmīgumu pārvietot jūs neapbruņotus uz Latviju. Bez tam Rietumu sabiedroto (angļu, amerikāņu un franču) fronte ir jau pienākusi tik tuvu mūsu novietojumam, ka man ir jāgādā par pārpratumu novēršanu ar tiem, kurus mēs esam visā mūsu valsts pastāvēšanas laikā uzskatījuši par saviem draugiem un bez kuru atbalsta mūsu daudz cietušās latviešu tautas labākas nākotnes nodrošināšana nav pat iedomājama. (..) [Pavēlu] Mūsu karaspēka daļām, savā vairumā gandrīz pilnīgi neapbruņotām, atrauties no Austrumu frontes, lai izvairītos no krišanas boļševiku gūstā. (..) Disciplinēti uzsākt gājienu rietumu virzienā, izvairoties no katras darbības, kas varētu radīt pārpratumus par mūsu miermīlīgo nolūku un internēties angļu, amerikāņu vai franču ieņemtajās joslās, vienalga, vai tas būtu panākams lielāku grupu vai sīkāku vienību veidā. (..) Ar šo pavēli es tātad atbrīvoju jūs no jūsu līdzšinējām karavīru saistībām. Jūsu alga lai ir jūsu apziņā, ka jūs esat darījuši savas valsts un tautas labā visu, kas cilvēka prātam un spēkiem iespējams. Šī apziņa lai dod jums ticību un izturību arī turpmākajā liktenī, ko mēs neviens nevaram ne noteikt, ne paredzēt. Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī mēs nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!”

Ar šo faktiski arī Leģiona dienas bija beigušās. Latvijas dēli, kas bija spiesti doties tālos mežos un muklājos, gadiem un mēnešiem miglā, lietū un salā modri vērot ienaidnieku, spītēdami nāvei un nicinādami elli, kas trakoja ap viņiem. Latvijas vārdu un vairogu nesdami uz rokām, tie izgāja kaujas laukos, lai liktu atmirdzēt vīru garam, ko rūsai un sārņiem likt saēst, izdzēst un izdeldēt velti bija gribējis boļševiku nežēlības gads, slepkavodams, spīdzinādams ar varmācību un viltu. Nereti gluži ar pārcilvēcīgu spēku un elpu aizraujošu varonību šo cīnītāju zobeni atkal rakstīja latviešu karavīru leģendāro slavu, ko nodibinājuši mūsu senči, kuri, muguras sagriezdami, cirtušies viens pret septiņkārtīgu pārspēku, un ko pauž Lāčplēšu saime par mūsu pirmajām brīvības cīņām. Mūsu leģionāru sīkstums un drosme, ko redz augstajās atzinības zīmēs pie karavīru atlokiem, un dārgie asins upuri – Brāļu kapi austrumos – apliecina, ka baigā gada rūsa ir nodzēsta, sārņi nošķīsti, un tagad, nezvēra taustekļiem no jauna stiepjoties uz mūsu zemi, Latvijas un visas Eiropas liktenīgajās dienās, tautas skati, cerību un ticības pilni, varēja vērsties uz saviem karotājiem. Nu viņu dienas bija beigušās.

Pēc kara 1946. gadā Bangerskis darbojās „Daugavas Vanagu” organizācijā un sāka rakstīt memuārus par viņa dzīves piedzīvojumiem, ko diemžēl viņam nebija lemts pabeigt. Šis lielais Latvijas patriots, kuram vienmēr tā un tās tauta ir bijusi sirdī, nu bija piespiests palikt sagrautajā Vācijā, jo viņš taču arī bija cīnījies pret cilvēces aplaimotājiem no austrumiem. Tā arī šis Latviešu varonis, kas bija zaudējis visu, dzimteni, tautu, ģimeni, draugus, aizgāja mūžībā 1958. gadā pēc satiksmes negadījuma. Viņš tika apglabāts Vācijā, bet 1995. gadā viņš tika svinīgi atgriezts savā dzimtenē Latvijā un pārapbedīts Brāļu kapos.

Es uzskatu, ka tas ir nepieļaujami, ka šādi cilvēki kā ģenerālis Bangerskis aiziet vēstures nebūtībā un tautā tiek aizmirsts gan viņš, gan viņa mūža garie darbi latviešu tautas labā – no strēlniekiem līdz leģionam.  Tādēļ es aicinu 16. martā ne tikai atcerēties leģionārus, bet arī cilvēkus, kas par tiem rūpējās un aizstāvēja pret vācu nežēlību. Jo, bez tādiem vīriem kā Rūdolfs Bangerskis, leģionāru un latviešu liktenis varēja būt daudz sliktāks.

Kristaps Gulbis