Limbažu nodaļa
na-limbazi
logo

Dainis Īvāns sakur janvāra barikāžu ugunskuru Limbažos

Dainis_Ivans_Limbazi

Attēlā: Latvijas Tautas frontes (LTF) kādreizējais līderis, publicists Dainis Īvāns (no kreisās), Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Limbažu nodaļas vadītāja Ilze Dzintare, Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļas vadītājs Gunārs Grīnbergs

Saeima, izskatot 2017.gada budžetu, nolēma atbalstīt Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” priekšlikumus un piešķīra finansējumu projektam “Mūsu ceļš uz Latvijas simtgadi”. Pasākums notika minētā projekta ietvaros.

Latvijas neatkarības atgūšanas tik nozīmīgajā datumā 20. janvārī Limbažos ar interesentiem tikās Latvijas Tautas frontes (LTF) kādreizējais līderis, publicists Dainis Īvāns. Šo pasākumu finansiāli atbalstīja Kultūras ministrija. Klātesošo rindās bija daudzi sirmgalvji – kādreizējie 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieki, arī viens otrs Limbažu pedagogs, tāpat pāris pulciņu jauniešu – jaunsargi no Viļķenes puses, arī Limbažiem. Viņu dēļ viesis ik pa laikam pieteica sak, jūs jau nezināt tos 20 – 30 gadu vecos notikumus, jo nebijāt vēl dzimuši un sniedza skaidrojumus. Tikšanās lielāko daļu aizņēma D. Īvāna stāstījums, ko papildināja fotogrāfijas. Vēl aizvien viņš runāja gana aizrautīgi, labajam ticoši, tāpat kā toreiz, kad nostājās tautas nevardarbīgās kustības priekšā, kaut arī viņa galvu vairs neklāj neklausīgais matu ērkulis. Un viņa leģendārais džemperis, ko uzdāvināja, izraugot par tautas kustības līderi, atrodas Trešajai atmodai veltītajā LTF muzejā. Tur viņš arī pats strādājot par eksponātu. D. Īvāns gan īpaši negribēja runāt par šodienu, uz ko vedināja viens otrs klātesošais. Viņš nav pie valdīšanas Latvijā, lēmumus nepieņem, un galvenais taču – Latvija ir brīva!

200 gadu veca sacelšanās deva drosmi šodienai

Lai nonāktu pie tāsdienas tikšanās galvenā temata, viesis iezīmēja vairākus gadus pirms 1991., kas sagatavoja augsni barikāžu laikam un arī tam, ka 1990. gada 4. maijā varēja pieņemt neatkarības deklarāciju. Viņš pat pieminēja vairāk nekā 200 gadu vecus notikumus valstī, meklējot sakarības tajos ar 1991. gadu. Ik pa laikam viesis minēja tā laika LTF moto Ar garaspēku pret karaspēku. Izrādās, šos vārdus savā dzejolī 1969. gadā minējis dzejnieks Māris Čaklais, rakstot par kauguriešu sacelšanos pirms vairāk nekā simtgades Ziemeļvidzemē. Latvieši pirmoreiz sacēlās nevis par lielāku desas luņķi, bet par brīvību, viņš secināja. Runātājs pieminēja arī vēsturiskās Ziemassvētku kaujas

1916. gadā, par ko šobrīd top Askolda Saulīša filma un kuras veidošanā viņš arī iesaistījies. Šīs kaujas stiprinājušas mūsu tautas, mūsu nācijas pašapziņu. Stiprinājušas sapratni, ka neesam maziņi, vārgi, ka varam sevi aizstāvēt un uzvarēt spēcīgas un agresīvi apbruņotas impērijas, viņš teica. Pēc D. Īvana domām, šī vēsturiskā atmiņa bija viens no spēkiem, kas palīdzēja cīņā pret padomju impēriju. Un, protams, arī tas, ka izveidojās LTF (vienā laikā tajā bija pat 250 000 biedru), kas izstrādāja nevardarbīgās pretošanās programmu.

Viņš ieskicēja Latviju pirms janvāra barikādēm sovjetizēta, militarizēta. Tāda armijas – pie tam svešas valsts koncentrācija, kā toreiz bija mūsu valstī, pasaulē esot reti atrodama. Tomēr pirms pāris gadiem jau bija noticis Baltijas ceļš. Bija arī ievēlēta Latvijas Augstākā padome (AP) un pašvaldībās, ko pamatā vadīja LTF biedri, pildīja tās, nevis Maskavas Kremlī pieņemtos lēmumus. Kompartijai sāka atņemt īpašumus. Prese bija kļuvusi brīvdomīga. Pasaules sabiedrība sāka just līdzi Baltijai. Rietumvalstu vadītāji uz to noraudzījās nogaidoši, Baltijas valstis viņiem bija kā kaklā iesprūdis kauls ne norīt, ne izraut. Ja mēs kaut brīdi sašaubītos par sava ceļa pareizību, viņi tikai aplaudētu, ja viss paliktu pa vecam. Bet Amerika Baltijā notiekošo neuzskatīja par iekšēju lietu, un tas lika toreizējam PSRS vadītājam Gorbačovam kļūt draudzīgākam, atceras D. Īvāns. Latvija bija pirmā, kas pārstāja Maskavai maksāt nodokļus. Tas un arī AP lēmums, ka Latvijas puiši vairs nedienēs Padomju Savienības karaspēkā, bet gan dosies pašu valsts alternatīvajā dienestā, lielo kaimiņu satracināja ne pa jokam.

Pašapziņu nevar nošaut!

Mēs staigājām kā pa naža asmeni. Kremlis meklēja iemeslu, lai destabilizētu situāciju Baltijā, lai rastos nekārtības. Tad varētu pateikt jūs, latvieši, neprotat pārvaldīt savu valsti, mums jānāk talkā. Līdzīgi scenāriji, viņaprāt, izspēlēti Ukrainā, Abhāzijā. Runātājs atcerējās, ka jau 1990. gada rudenī LTF sāka gatavoties X stundai, un tas arī noderēja.

D. Īvāns klātesošajiem atgādināja nozīmīgos 1991. gada janvāra datumus. Jau gada pirmajā dienā PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēks – omonieši jeb t.s. melnās beretes – bija ieņēmis Preses namu un apturēja preses izdošanu. 7. janvārī Kremlī pieņēma lēmumu ievest divas gaisa desanta divīzijas, lai gūstītu jauniesaucamos, kuri negribēja kļūt par lielgabalu gaļu svešā armijā. Pēc pāris dienām sākās viņu tvarstīšana. Visu laiku notika baltiešu sarunas ar Gorbačovu. Lietuvā iebrauca armijas kolonnas un 10. – 11. janvārī lietuvieši sāka aizbarikadēt sava parlamenta ēku. Naktī uz 13. janvāri notika uzbrukums TV tornim. D. Īvāns apgalvo, ka patiesībā scenārijs bija sākt ar Rīgu, jo, atrodoties trīs valstu vidū, zaudējot cīņā, tā varēja izjaukt Baltijas valstu vienotību. Tāpēc arī bija īpašas darbības, lai izjauktu Baltijas ceļu tieši Latvijā, jo bez šī savienojošā posma grandiozā akcija, kas ierakstīta pat UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā, vispār nenotiktu.

Nakts uz 13. janvāri bija kā signāls, ka X stunda ir klāt. Tonakt LTF līderis latviešu un krievu valodā pa radio uzrunāja tautu, un Rīgas ielas un tilti sāka pildīties cilvēkiem. Dienā notika lielākā tautas manifestācija Latvijas vēsturē – Daugavmalā pulcējas savi 700 000 cilvēku. Sākās barikāžu celšana. Sākumā tās bija vienkāršākas, tad arvien gudrākas. Izskanēja gan viedokļi, ka tās nepasargātu no armijas. Bet ne jau to stiprums baidīja padomju karaspēka vadītājus, čekistus. Tā bija cilvēku lielā kopības sajūta, kas radīja viņos paniku un bailes. Pašapziņu jau nevar nošaut, secināja D. Īvāns. Bet šīs Latvijas neatkarības barikādes prasīja arī septiņus upurus.

Ieguvums brīvība, pārējais atkarīgs no pašiem

Viesim runājot, bibliotēkas zālītē valdīja klusums. Lielākā daļa no klātesošajiem droši vien prātā pārtina savu atmiņu filmu par nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni vecajiem notikumiem. Vieni bija bijuši uz barikādēm, citi tur piedalījušies attālināti. Divi vīri ar sarūgtinājumu runāja par to, ka vīlušies šodienas Latvijas valstsvīros. Par savām niecīgajām pensijām. Pārējie mēģināja viņus kušināt. Tāda ir mūsu sabiedrība. Problēma ir mūsos pašos, secināja D. Īvāns. Viņš atgādināja lielo cīnītāju par zemnieku tiesībām Andi Kāpostu, kurš, nonācis Saeimā, neizturēja pārbaudi ar varu un naudu. Tādas ir mūsu augšanas grūtības. Saeimā un valdībā ir arī domājoši cilvēki, nevajag visus norakstīt, secināja viesis. Viņš uzsvēra, ka lielākais ieguvums ir brīvība, un mūsu pašu varā ir valstī daudz ko mainīt, tai skaitā arī ievēlēt cilvēcīgu parlamentu. Jautāts, vai taisnība, ka LTF solījusi visiem pilsonību, kā tagad nereti dzirdot, viņš atbildēja noliedzoši. Tai nav bijušas pat tādas tiesības. Kāds no zāles painteresējās, vai LTF muzeja eksponātos ir arī barikāžu sašautais autobuss. Neesot vis. Bet ir dzeltens busiņš, ko varot pasūtīt atbraukt arī uz Limbažiem, lai runātu par barikāžu laiku.

Atvadoties no D. Īvāna, pasākuma organizētāji – Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” un Daugavas Vanagu pārstāvji Ilze Dzintare un Gunārs Grīnbergs pasniedza viņam mūspuses lepnumu – Lielezera rupjmaizes klaipu. Paldies par iespaidīgo vēstures stundu un milzīgo atmiņu ugunskuru! teica I. Dzintare. Viesis limbažniekiem valsts simtgadi vēlēja sagaidīt, mazāk vaidot, sirsnībā, ar apziņu, ka otro reizi atgūstot brīvību, Latvija ir 20. gadsimta veiksmes stāsts.

Arī pēc tam klātesošie vēl apstāja viesi nelielām sarunām, bet es uzrunāju piecus puišus jaunsargu tērpos. Tās dienas tēma viņus ļoti interesējusi un, lai arī skolā par to laiku ir runāts, tovakar uzzināts daudz kas jauns. Stāstījums bijis no cita skatpunkta. Puiši jaunsargos darbojas jau krietni ilgi – dažs pat gadus septiņus. Viņu mērķis, sasniedzot pilngadību, ir pāriet Zemessardzē. Divi sprieda, ka savu nākotni varētu saistīt arī ar militāro karjeru, bet visi – Markuss, Mareks, Andris, tāpat arī Kristaps un Kārlis – apgalvoja, ka vajadzības gadījumā nešaubīdamies dotos arī uz barikādēm.

Teksts un foto: Regīna TAMANE
Datums: 27.01.2017
Izdevums: Auseklis
Avots: www.auseklis.lv

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.