logo

Jaunie “divdabji” – brīvprātīgās kvotas un apņemšanās bez pamatojuma (3)

21.07.2015 Rihards Kols

Pirms mēneša notikušajā Eiropas Savienības (ES) Iekšlietu ministru tikšanās reizē Luksemburgā, Latvija bija to valstu vidū, kuras oficiāli iebilda pret kvotu sistēmu kā esošās bēgļu krīzes risinājumu. ES dalībvalstis vienojās, ka krīze tiks risināta, bēgļu uzņemšanu organizējot pēc brīvprātīguma principa; Latvijas Ministru kabinets nule pieņēmis lēmumu brīvprātīgi Latvijā uzņemt 250 bēgļus. Šis skaitlis iegūts, izmantojot aprēķinu “IKP pret iedzīvotāju skaitu plus 15% slīdošais koeficients” jeb t.s. Luksemburgas aprēķina formula, citādi zināma arī kā kvotu aprēķina formula.

Esam nonākuši visnotaļ “divdabīgā” pozīcijā – no vienas puses, esam pret kvotām, no otras – pārņemam kvotu kā savu brīvprātīgo pozīciju. Kamēr Ministru kabinets ar Iekšlietu ministru un Ministru prezidenti priekšgalā izvairās atbildēt un ar kvalitatīvu argumentāciju pamatot pieņemto lēmumu, turpinot apmierināti atkārtot vārdu “solidaritāte”, gan Latvijas sabiedrība, gan daļa Saeimas, gan arī institūcijas ceļ trauksmi un mēģina vērst valdības pārstāvju uzmanību uz šī nepārdomātā un sasteigtā lēmuma potenciālajām sekām. Vai tiešām nedzird?

Iepriekš piedāvātā kvotu sistēma visā Eiropas Savienībā pārliecinoši tikusi atzīta par neveiksmīgu ideju – tieši tāpēc tā pirms mēneša ES iekšlietu ministru tikšanās reizē Luksemburgā tika noraidīta. Viens no noraidīšanas iemesliem ir pašu kvotu pārlieku mehāniskā būtība – piedāvājot dalībvalstīm uzņemties šādas ilgtermiņa saistības, netiek ņemtas vērā ne dalībvalstu, ne arī pašu imigrantu intereses, vēlmes, tradīcijas vai īpatnības.

Protams, humānās krīzes laikā “kaut kāds” plāns ir labāks nekā nekāds, taču vēlāk panāktā vienošanās ir daudz pārdomātāka nekā iepriekš piedāvātais kvotu plāns – patlaban ES panākta vienošanās, ka bēgļi tiks pārvietoti starp starp dalībvalstīm, balstoties uz brīvprātīguma principu. Par sadalījumu un to, cik bēgļus uzņems katra dalībvalsts, būs jāvienojas līdz jūlija beigām.

Vairākas ES dalībvalstis sarunās par sev pieņemamo uzņemamo bēgļu skaitu jau ir uzsvērušas savus īpašos apstākļus un efektīvi skaidrojušas iemeslus, kādēļ tagad spēj uzņemt tieši tik maz bēgļu, cik tās spēj. Ungārija un Bulgārija bēgļus neuzņems, jo jau uzņēmušas 50 000 bēgļu no Serbijas. Polija stingri noteikusi, ka uzņems 2000 bēgļus, bet tikai ar nosacījumu, ka tie visi būs kristieši. Austrija, Slovākija un Spānija uzņems patvēruma meklētājus, bet neuzņemsies oficiālas saistības, t.i., Luksemburgas prezidentūras piedāvāto formulu. Dānija un Lielbritānija izmantos savu izņēmuma statusu un esošās ārkārtas situācijas ietvaros neuzņems nevienu bēgli.

Latvijas pozīcija tagad ir abstrakts skaitlis, valsts interešu pārstāvniecība – bezzobaina un kusla; diplomātiskajās sarunās nav bilsts ne vārds par mūsu īpašajiem apstākļiem, vēl šodien cīnoties ar okupācijas laika nelikumīgās imigrācijas viļņa radītajām sekām. Arī pārliecinošais sabiedrības viedoklis pret tik liela skaita bēgļu uzņemšanu Latvijā, ko uzskatāmi parāda nesen publiskotie pētījumi, tiek aktīvi ignorēts. Valdība nedzird arī ar bēgļiem strādājošo organizāciju paustās bažas par valsts spēju nodrošināt imigrantu integrāciju valstī.

Nav šaubu – “jāpiedalās” šīs humānās krīzes risināšanā būs arī mums, iespējams, arī uzņemot bēgļus. Taču stratēģisku, izsvērtu un informētu lēmumu pieņemšanas vietā, valdība ir izvēlējusies paņemt Luksemburgas – kvotu – formulu, un to izmantot, lai noteiktu, cik lielu skaitu patvēruma meklētāju Latvija var uzņemt. Jāuzsver, ka šī izvēle būtiski apiet un neņem vērā virkni nosacījumu, kas izšķirti iepriekš definētajā un apstiprinātajā nacionālajā pozīcijā pret kvotu sistēmu, un ir klaja valsts lēmumu pieņemšanas un darbības struktūru neievērošana.

Valdība mērķtiecīgi atsakās atbildēt uz ļoti būtiskiem jautājumiem. Cik gatavi esam bēgļu uzņemšanai Latvijā? Vai ir saņemts risku izvērtējums no Latvijas drošības dienestiem? Vai drošības dienesti spēs parūpēties par drošību – gan sabiedrības, gan šo bēgļu -, ja mēs patlaban pat nespējam izkontrolēt nelegālo imigrantu “uzlidojumu” mūsu robežai no Krievijas puses? Vai PMLP ekspertiem ir nepieciešamā kvalifikācija un kapacitāte šāda procesa veikšanai, ņemot vērā, ka problēmas sagādā jau termiņuzturēšanās atļauju process? Vai sociālie dienesti, izglītības un veselības sistēma ir gatava strādāt ar bēgļiem? Kozlovska kungs sola, ka tuvākajā laikā tiks veidota darba grupa, kura strādās ar bēgļu uzņemšanas jautājumiem. Darba grupa, protams, ir brīnišķīgi, bet vai šādas grupas nebija jāveido pirms saistoša lēmuma pieņemšanas? Vai lēmumam nav jābūt pamatotam tā pieņemšanas brīdī, nevis pēc tā pieņemšanas jāmēģina “sakasīt” darba grupas, kas mēģinās pamatot post factum?

Ir norises, kas liecina par to, ka atbildes uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem patlaban nav apstiprinošas. Tā pavisam nesen koalīcijas partneri noraidīja Nacionālās apvienības izvirzīto priekšlikumu, kas paredzēja, ka turpmāk ikvienam imigrantam izglītība Latvijā būtu pieejama tikai latviešu valodā – inicitīva, kas, uzņemot bēgļus, varētu sniegt būtisku pienesumu šo patvēruma meklētāju integrācijai Latvijas sabiedrībā un kultūrā. Cik zināms, nav izstrādāts arī rīcības plāns, ko, patvēruma meklētāju uzņemšanas gadījumā mēs darīsim pēc 12 mēnešiem – tad, kad būs izmaksāti gan visi pabalsti, gan izpildītas pārējās saistības un šie bēgļi pametīs bēgļu centrus.

Vai Latvijas valsts nodrošinās palīdzību darba meklēšanā, mājokļa atrašanā, izsniegs papildus pabalstus? Vai arī mēs esam apņēmušies “ražot” bezpajumtniekus?

Mums ir jābūt godīgiem – gan pret sevi, gan pret tiem cilvēkiem, kurus plānojam aicināt rast patvērumu Latvijā. Mūsu rīcībai un nostājai jābūt konsekventai, mums jābūt pārliecinātiem, ka tam skaitam cilvēku, kurus uzņemam, mēs arī spējam nodrošināt drošu patvērumu, nevis dzīvi izstumtībā uz ielas, kad būs “notecējis pabalstu termiņš”. Protams, mēs varam arī uzņemt šos 250 bēgļus, iztērēt uz katru atvēlētos 6000 eiro skaistu atskaišu un papīru parakstīšanā, Latvijai kļūstot par savdabīgu “tranzītvalsti”, kurā uzņemtajam cilvēkam nav ne iespēju, ne vēlmes palikt vai integrēties.

Taču varam arī vēlreiz atgriezties pie plānošanas – noskaidrot savas iespējas, izsvērt visus iespējamos riskus un nākt klajā ar kvalitatīvu un loģisku piedāvājumu. Pieņemt tādu lēmumu, kuru varam izskaidrot un pamatot visiem Latvijas iedzīvotājiem. Un laikā, kad jāiesaistās sarunās, jāpārstāv savas nacionālās un iedzīvotāju intereses Eiropas līmenī, būt gudriem un pārliecinošiem sarunu biedriem, kuri apzinās gan savu pieņemto lēmumu pamatojumus, gan neaizmirst savas intereses un iespējas. Ir jāsāk domāt pragmatiski un loģiski, nevis kārtējo reizi cīnīties ar sekām, līdzīgi kā to tagad darām, pārtverot jau pēc skaita nezin kuro vjetnamiešu bēgli uz mūsu robežām. Cik daudzi “izlīduši” nepamanīti? Cik droši mēs esam par to, ko plānojam uzņemties? Laiks iedarbināt diplomātiju.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Arturs Grava

    29.07.2015 20:42

    Bēgļi nav aitas, ko jāpieradina pie Latvijas ganībām un klimata, lai viņus integrētu latviešu sabiedrībā. Bēgļi ir cilvēki ar savu nacionalitāti, valodu, reliģiju, dzīves veidu un tradīcijām, ko viņi visiem spēkiem vēlēsies paturēt. Bēgļu integrēšana citās tautās un kulltūrās ir viņu pašu kultūras iznīcināšana; izkliedēšana pa visiem Eiropas stūŗiem ir tikai viltīgs un efektīvs veids, lai to izdarītu. Esmu bijis leģionārs un 2PK kaŗa bēglis. Nekādu bēgļu uzņemšanas kvotu toreiz nebija. Bēgļus uzņēma valstis, kas varēja bēgļus nodarbināt tur, kur ar pašu pilsoņu darbaspēku nepietika - ogļraktuvēs, meža darbos, kokvilnas un cukurniedru plantācijās, par apkopējiem slimnīcās un trako namos, vai citur, kur bēgļi paši atrada darba piedāvājumus. Eiropas varenajiem no 2PK pieredzes vajadzētu mācīties. Ar kvotām un garantētu uzņemšanu bēgļu skaits nākotnē garantēti pieaugs.

  • Alberts Magone

    28.07.2015 17:51

    Ja šos bēgļus palaistu vienkārši mūsu darba /izdzīvošanas tirgū pat pēc valodas iemācīšanas, tad nāktos konstēt, ka Rīgā ir visai pagrūti sameklēt darbu ar algu, kas atbilst dzīvokļa īrei un pārējām dzīves izmaksām. Tā mēs vietējie dzīvojam. Savukārt, maksāt pabalstus darbaspējīgam bēglim ir nekaunīga vietējo diskriminācija! Bēgļu jautājums priekšplānā izvirza to, cik netaisnīga patiesībā ir valsts politika pret parastajiem pilsoņiem. Kādus nodokļus tā iekasē no mazajām algām un, ka tas lēnām iznīcina mūsu tautu.

  • Uldis Vipe

    21.07.2015 10:22

    Šis vispār nav valdības, bet Latvijā kā minimums Saeimas kompetences jautājums, kura "neizskatīšanu" nodrošināja arī Nacionālās apvienības deputāti. Ir labi, ka kāds labāk informēts partijas biedrs informē par notiekošā detaļām, tomēr ir pēdējais laiks nevis iedarbināt diplomātiju, bet gan referenduma sasaukšanu. Vēlreiz atkārtošos un jautāšu, kad Nacionālā apvienība plāno no runām pāriet pie konkrētiem darbiem?

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.