logo

Balti – no sašķeltības līdz vienībai

22.09.2019 Raivis Zeltīts

Pirms 783 gadiem – 1236. gada 22. septembrī – lietuviešu cilts žemaiši kopā ar zemgaļiem sakāva Zobenbrāļu ordeni kaujā pie Saules. To atzīmē kā Baltu vienības dienu. Tomēr baltu vēsture drīzāk ir sašķeltības vēsture, kas diemžēl arī noveda pie baltu tautu pakļaušanas. Baltu vienība paliek nākotnes uzdevums. Tomēr šis fakts nepadara mūsu senču vēsturi mazāk aizraujošu. Mēs varam ar to lepoties un no tās mācīties, lai arī turpmāk saglabātu savu brīvību un identitāti.

  1. Kas bija balti?

Mūsu vēsturi var izprast, tikai lūkojoties tālāk par ierastajām robežām. Latvieši nav vieni šajā pasaulē. Divas baltu nācijas – latvieši un lietuvieši – ir cēlušās no vienām saknēm. Ja vēstures apstākļi būtu veidojušies citādāk, tad mēs šodien būtu viena nācija. Bet kas tad ir balti?

Balti[1] tradicionāli tiek uzskatīti par vienu no indoeiropiešu[2] valodu grupām. Bieži valodnieki to saliek kopā ar slāvu valodu grupu, izveidojot savādo intelektuālo abstrakciju ar nosaukumu “baltu-slāvu” valodas, jo tām esot viena un tā pati izcelsme. Šī ideja ir maldīga un balstās šodienas aizspriedumos – tā kā slāvu valodu grupa ir skaitliski lielāka par baltiem, tad abas valodu grupas tiek mehāniski saliktas kopā vienā kategorijā. Diemžēl, ir pētnieki, kas nevis iedziļinās katras tautas unikālajā identitātē, bet gan nezina ko ar šīm tautām iesākt, ja tās neietilpst viņu shēmās. Rekonstruētā indoeiropiešu pirmvaloda[3] un ar šo valodu saistītas pasaules uzskats parāda, ka baltu valodas ir vissenākās, bet slāvu – salīdzinoši jaunākas indoeiropiešu valodas, tātad nav loģiski divas dažādas laika līnijas ievietot vienā kategorijā. Jā, baltu valodām ir zināmas līdzības ar slāvu valodām. Taču šīm līdzībām ir citi iemesli. Pirmkārt, tā kā baltu valodas ir vistuvākās indoeiropiešu pirmvalodai, tāpēc jebkura cita indoeiropiešu valoda līdzinās baltu valodām – jo senākas tās ir, jo līdzīgākas; otrkārt, slāvu tautas asimilēja sevī baltu tautas, un tas atstāja ietekmi uz slāvu valodām.

Baltu valodu lielā tuvība ar rekonstruēto indoeiropiešu pirmvalodu ir ļoti būtiska. Mūsdienās, kad visas vērtības un idejas tiek apšaubītas un “dekonstruētas”, ir apbrīnojami, cik maz ir mainījusies indoeiropiešu valodas struktūra un vārdi, kā arī indoeiropiešu pasaules uzskats, kas joprojām veido mūsu domāšanas pamatstruktūru un sabiedrisko iekārtu. Indoeiropieši senajai Eiropai atnesa vīrišķīgu cīnītāju kultūru; hierarhisku sabiedrību, kas atbilstoši garīgās sfēras prioritātei paŗ materiālo sfēru organizēta trīs sabiedrības kārtās – priesteros/valdniekos, karavīros un ražotājos (agrikultūra un lopkopība); vienlaikus arī kultūru, kas pieļauj personības brīvību un autonomiju un ar aizdomām skatās uz Austrumu stila tirāniju; vietsēžu dzīves stilu (cilvēku organizēšanos mājās, ciemos, pilsētās); kā arī pasaules uzskatu, kurā Dievs simboliski saistās ar debesīm un Kārtību pretstatā pirmatnējam Haosam. Neskatoties uz šķietamām indoeiropiešu kultūras pārmaiņām, šie pamatmotīvi nav mainījušies. Atmest indoeiropiešu kultūru nozīmētu atgriezties haotiskā un ar citām civilizācijām nekonkurētspējīgā pirmatnējā sabiedrībā, kas zīmīgā kārtā ir komunisma un kreisā multikulturālisma ideāls.

Indoeiropiešu kultūras ir devušas dzīvību vairākām lielajām civilizācijām. Gandrīz visas no tām ir zudušas, jo tās zaudēja savus ideālus un līdz ar to attālinājās no iepriekš aprakstītās indoeiropiešu sabiedrības struktūras. Pēdējā no tām – Rietumu civilizācija – ir šāda procesa sākumā. Rietumu atdzimšana ir iespējama, bet tikai tad, ja Rietumi kā varens koks iesakņosies dziļāk savā pirmavotā un tieksies augstāk pēc garīgām un ētiskām vērtībām. Esmu pārliecināts, ka šis pirmavots ir atrodams pie mums – pie baltiem.

Baltu tautas nav tikai viens no indoeiropiešu atzariem – mēs esam celms un saknes. Indoeiropiešu pirmdzimtene ir meklējama baltu apdzīvotās teritorijās. Uz to norāda zinātniski atzinumi. Pirmkārt, somugru valodas ir aizguvušas daudzus indoeiropiešu vārdus vēl laikā, kad indoeiropiešu valodas nebija sadalījušās daudzos atzaros. Tas nozīmē, ka indoeiropiešu izcelsmes vieta ir tuvu somugru valodu izcelsmes vietai, kas tiek identificēta ap Volgas un Urālu upes zonu.[4] Otrkārt, indoeiropiešu tautu ekspansija notika pamatā austrumu-rietumu virzienā no kāda centra. Britu etnologs un filologs Roberts Gordons Latams (Robert Gordon Latham) šo “smaguma centru” lokalizēja Centrālajā-Austrumu Eiropā, jo šeit sastopama lielākā indoeiropiešu valodu dažādība, kas radusies ilgākā laika posmā.[5] Treškārt, indoeiropiešu pirmdzimteni var arī meklēt pēc t.s. interferences faktora – jo tālāk no indoeiropiešu dzimtenes (un tātad lielāki kontakti ar citām valodu grupām), jo lielākas atkāpes no indoeiropiešu pirmvalodas. Tātad baltu valodu tuvība indoeiropiešu pirmvalodai nozīmē arī tuvību indoeiropiešu tautu izcelsmes zemei.[6] Ceturtkārt, indoeiropiešu valodu pētnieks profesors Volfgangs Šmits (Wolfgang P. Schmid) indoeiropiešu valodu izcelsmi saista ar Baltijas teritoriju, jo šeit ir atrodami upju nosaukumi, kuru ekvivalenti vēlāk ir pārnesti uz citām indoeiropiešu tautu teritorijām.[7]

Tas, protams, nenozīmē, ka indoeiropiešu izcelsme meklējama Latvijas teritorijā. Mūsu zeme iezīmē seno baltu apdzīvoto teritoriju galējo ziemeļu malu. Taču tieši šajā mežiem un purviem bagātajā teritorijā balti varēja dzīvot lielākā nošķirtībā no dažādām tautu staigāšanām un impēriju cīņām. Baltu nošķirtība radīja labvēlīgus apstākļus sākotnējās indioeiropiešu kultūras saglabāšanai. Kā parāda mūsu tautas dainas, šī kultūra līdzīgi kristietībai bija ar augstām ētikas normām, kā arī poētisku, varētu teikt, māksliniecisku apkārtējās dabas uztveri, to ārkārtīgi cienot un tāpēc meklējot savu vietu kopējā pasaules Kārtībā.

Taču lielajai nošķirtībai bija arī ēnas puses – baltu tautas politiskā nozīmē bija “aizmigušas”. Kamēr apkārtējās slāvu un ģermāņu etniskās grupas apvienojās ap spēcīgiem valdniekiem un veica ekspansijas karagājienus, baltu zemes bija sašķeltas un sarāvās. Izteikts individuālisms neļāva baltiem saskatīt kopējās ilgtermiņa intereses. Par labu nenāca arī baltu pasaules uzskata miermīlīgums un atvērtība, ko daudz agresīvākas etniskās grupas izmantoja pret baltiem. Jā – baltu ciltis spēja pierādīt izcilas karotāju spējas un zināmā mērā arī apvienoties, bet tikai tad, kad briesmas bija pienākušas par tuvu. Taču ilgtermiņa varas sistēmas veidošanai nepietiek ar mirkļa iedvesmu.

Palūkosimies uz trīs baltu cilšu grupām. Uz austrumiem un dienvidiem mūsdienu Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas teritorijās dzīvoja austrumbaltu ciltis. Tās tika asimilētas slāvu ekspansijas laikā, kas sākās ap 5. gadsimtu. Balti pazaudēja lielāko daļu savas teritorijas. Slāvu ekspansija arī nošķīra pie Maskavas dzīvojošo austrumgalindu cilti, kas vēl 13. gadsmitā bija saglabājusi savu baltu identitāti. Vēlāk arī šī cilts tika asimilēta krievu tautā. Saprotams, ka par šo baltu cilšu likteņiem un ievērojamajām baltu vēsturiskajām teritorijām mūsdienās daudz nerunā – daudziem tas nav īpaši izdevīgi. Rietumbalti kā, piemēram, prūši – tika pakļauti un asimilēti vācu tautā. Kuršu cilts izvairījās no līdzīga likteņa, jo pievienojās vidusbaltiem.

Taču baltu teritorijas bija vēl plašākas par iepriekš apskatītajām. Iespējams, ka baltu tautām bija arī ceturtā grupa – dienvidbalti. Salīdzinošā valodniecība norāda uz ciešu radniecību starp baltu valodām un dāku un trāķiešu valodām, kurās runāja mūsdienu Rumānijas un Bulgārijas teritorijās.[8] Lietuviešu pētnieks Jonas Basanavičs apzināja 600 identiskus baltu un trāķiešu vārdus.[9] Bulgāru valodnieks Ivands Duridanovs apgalvo, ka trāķiešu valoda ir saistīta ar baltu valodām.[10] Zīmīgā kārtā šāda līdzība netiek saskatīta ar slāvu valodām, kurām teorētiski bija jābūt tuvākām šīm dienvidu tautām. Varam secināt, ka iespējams, ka slāvu valodas vēsturē parādījās krietni vēlāk nekā šobrīd tiek uzskatīts, iespējams, Lielās tautu staigāšanas rezultātā. Līdz tam baltu apdzīvotās teritorijas ir bijušas ievērojami plašākas – no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Līdzīgi ķeltu tautām, baltu šī brīža teritorijas ir vien neliela daļa no kādreizējās plašās teritorijas, kas nu ir zudusi un atdota citām tautām. Palikušas ir tikai divas baltu nācijas – latvieši un lietuvieši, kuru pastāvēšana 21. gadsimtā ir apdraudēta.

Latviešu un lietuviešu nācijas izveidojās uz vidusbaltu cilšu pamata. Latviešu pamatā ir letgaļu, jeb letu cilts, kas asimilēja Livonijas teritorijā mītošos sēļus, zemgaļus, kuršus, kā arī somugru cilti līvus, bet lietuviešu nācija izveidojās no augštaišiem, kas sevī asimilēja žemaišus, kā arī sēļus, zemgaļus un kuršus, kuri palika Lietuvas teritorijās. Kā redzam, mums ir gandrīz viena un tā pati izcelsme. Taču mūsu vēsturiskie ceļi ir izrādījušies ļoti atšķirīgi tieši baltu sašķeltības dēļ. Divu baltu nāciju izveidošanās piemērs mums parāda sarežģīto situāciju 13. gadsimta vidusbaltu zemēs, kuras tikai par mata tiesu izvairījās no austrumu un rietumu baltu cilšu traģiskā likteņa.

  1. Lietuvieši un latvieši – divi nācijas veidošanās ceļi

Tie, kas grib pareizi izprast vēsturi, ņems vērā, ka 13. gadsimtā nebija “Senlatvijas” – tā vietā ir jāraugās uz visu baltu apdzīvoto telpu. Laikā, kad pastiprinājās politiskais un militārais spiediens no austrumiem un rietumiem, to liktenis vēl nebija izšķirts. Vai tās tiks asimilētas krievu tautā līdzīgi austrumbaltu tautām? Vai asimilētas vāciešos kā prūšu cilts? Vai tomēr apvienotos vienā baltu valstī, kas ļautu visefektīvāk nosargāt tās dzīvos spēkus? Tomēr tā nenotika.

Vācu krustneši, kas ieradās Latvijas teritorijā, šeit ieraudzīja sašķeltas un bieži vien savstarpēji naidīgas valstis. Neviena cilts nebija apvienota vienā valstī, kas arī bija par pamatu baltu cilšu politiskās patstāvības zaudēšanai.[11] Daudz par vēlu sākās apvienošanās centieni. Saskaroties ar jauno draudu no Rietumiem baltu tautas izvēlējās dažādas stratēģijas, kas rezultējās divu baltu nāciju izveidē.

Par politiski veiksmīgāku atzīstama lietuviešu stratēģija, kas bija iespējama tieši Lietuvas ģeopolitiskajā novietojumā. Kamēr ciltis tuvāk Baltijas jūras krastiem bija ierautas konfliktā, Lietuvai, kas atradās dziļāk iekšzemē, bija laiks apvienoties. Lietuvas valdnieks Mindaugs ar dzelzs gribu un arī nežēlību apvienoja lietuviešu zemes pret iebrucējiem, atņemot pārlieku lielo varo mazajiem zemju kunigaišiem. Lietuva kļuva par Eiropas lielvalsti jeb dižkunigaitiju.

Lietuvas vēsturisko lomu nevar pārvērtēt – izdzenot mongoļus no Kijevas 1363. gadā, tā nosargāja rutēņu tautas jeb mūsdienu ukraiņus un baltkrievus, kuri netika asimilēti mongoļu pārvaldītajā Krievijā. Vēlāk, apvienojoties ar Poliju, tika izveidota Polijas-Lietuvas federācija. Tā, sakaujot vāciešus Tannenbergas kaujā 1410. gadā, nošķīra Prūsiju no Livonijas, tā pasargājot latviešus no vācu kolonizācijas viļņa, kas iznīcināja prūšus. Polijas-Lietuvas federācija bija ievērojams ģeopolitisks spēlētājs no Baltijas līdz Melnajai jūrai, kuras robežās uzplauka daudzas Centrālās un Austrumeiropas tautas, kuras citādi tiktu ģermanizētas vai rusificētas. Šī federācija sargāja visu Rietumu civilizāciju – vispirms pret mongoļu ordām, bet 1683. gadā arī no turkiem, kas karaļa Jāņa Sobieska vadībā tika sakauti kaujā pie Vīnes. Diemžēl šajā federācijā lietuviešu elite pazaudēja savu etnisko identitāti un pārpoļojās, tā pazaudējot saikni ar savas valsts pamatiem. Lietuviešu zemnieki nokļuva tādā pašā dzimtbūšanā un apspiestībā kā latviešu zemnieki, kaut arī tos teorētiski pārvaldīja pašu valdnieki. Tomēr vairāki Lietuvas lielvalsts patstāvības gadsimti ir ievērojamākais politiskais sasniegums baltu tautu vēsturē.

Cits baltu nācijas veidošanās ceļš norisinājās tagadējās Latvijas teritorijā. Livonijas izveidošanās Latvijas teritorijā 13. gadsimtā ir līdzīga tiem procesiem, kas notika citās viduslaiku Eiropas zemēs – vietējo cilšu apvienošanās no ārvalstīm nākušas elites vadībā. Vispirms līvi, bet vēlāk letgaļi, sēļi un kurši apvienojās ap jauno varas centru Rīgā, kas bija vācisks. Tā sašķeltās baltu zemes ieguva kopīgu galvaspilsētu, rakstību, ekonomisko sistēmu un spēcīgus sabiedrotos kopīgiem karagājieniem pret Krievijas uzbrukumiem. Šādas simbiozes procesa rezultātā radās Livonija, kurā augstākā politiskā vara gan nepiederēja latviešiem, tomēr vietējie valdnieki kā, piemēram, kuršu ķoniņi, sākotnēji saglabāja savas tiesības un ietekmi. Jāuzsver, ka Livonija nebija moderna centralizēta valsts, bet gan konfederācija, kurā vietējai pašpārvaldei bija ievērojama loma. Arveds Švābe raksta: “13. gs. Baltijas jautājums bija kļuvis starptautisks. Viņas dēļ savā starpā cīnījās Dānija, Zviedrija, Krievija. Ja cīņā nebūtu iejaukusies Vācija, tad droši vien Latvija pakļūtu zem vairākiem kungiem. (..) jaundibinātās Māras zemes robežas ietvēra sevī gandrīz visas Baltijas nekrievu tautības. Ar to tās paglābās no pārkrievošanās. (..) Kopīgas cīņas un ieroču brālības vienā sabiedrotā karaspēkā, zem vācu virspavēlnieka, izlīdzināja seno Baltijas tautu naidu, iemācīja agrākos ienaidniekus slēgt mieru.”[12]

Tikai zināms savstarpējs izdevīgums izskaidro to, kāpēc lielākā baltu cilts leti sadarbojās (nevis tika iekaroti!) ar dažiem desmitiem vācu ieceļotāju, lai Latvijas teritorijā pirmo reizi izveidotu vienotu valsti. Livonijas projekts varēja pastāvēt tik ilgi, cik pastāvēja decentralizēta sistēma un abas puses – pamatiedzīvotāji balti un ienācēji vācieši – respektēja viens otru. Protams, šāds projekts varēja pastāvēt tikai uz noteiktu laiku – veidojoties modernai un centralizētai valstij parādījās jautājums par valdošo eliti un nāciju un tā Latvijā var būt tikai viena – latvieši! Savukārt augstākās politiskās varas nodošana citai etniskajai grupai – mūsu gadījumā vāciešiem – ilgtermiņā vienmēr ir bīstama pamatnācijai, jo tā vairs nelemj par savu likteni.

Tomēr pirmajos Livonijas pastāvēšanas gadsimtos kopā pastāvēšana bija mierīga un saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem starp vāciešiem un baltu ciltīm. Zemniekiem piederēja sava zeme un bija tiesības nēsāt ieročus. Nodevas un klaušas bija nelielas. Tiesas notika pēc vecajām ieradumu tiesībām. Baltu valoda, ticība un paražas tika respektētas.[13] Pamatiedzīvotāji veidoja ordeņa karaspēka lielāko daļu – kā zināms augstākais punkts baltu, vāciešu un arī igauņu sadarbībai Livonijas teritorijā bija kauja pie Smoļinas, kad 1502. gadā ordeņa mestra Pletenberga vadībā un ar kuršu ķoniņa Andreja Peniķa vienību dalību tika sakauts Maskavijas karaspēks un uz pusgadsimtu apturēta tās invāzija.

Livonijas laikmets ļāva apvienoties un izdzīvot Latvijas teritorijā esošajām baltu ciltīm, kas apvienojās ap letu cilti, izveidojot latviešu tautu. Tās nepiemeklēja to baltu tautu liktenis, kas tika asimilētas krievu tautā.[14] Tomēr, sākot ar 16. gadsimtu, latvieši sāka zaudēt savas tiesības. Drīz pēc kopīgās uzvaras Smoļinas kaujā zemniekiem aizliedz nēsāt ieročus – tas ir būtisks pagrieziens attiecībās ar vāciešiem, kad latvieši no sabiedrotajiem kļūst par pakļautajiem. Livonijas sabrukuma laikā muižnieki ieguva zemniekus kā savus īpašumus ar tiesībām piespriest nāvessodu. Taču dzimtbūšana kā verdzība tiek ieviesta līdz ar latviešu zemju iekļaušanu Krievijas impērijas sastāvā 18. gadsimtā – vāciešiem tika dota pilnīga vara pār latviešu zemniekiem, tajā skaitā spīdzināt aizbēgušos zemniekus un sadarbībā ar Krievijas impēriju tos izsūtīt uz Sibīriju. Latviešu kultūras līmenis kritās – tauta tika apzināti nodzirdīta. Ja saspīlējums starp latviešiem un vāciešiem pamazām pieauga sākot ar 16. gadsimtu, tad 18. gadsimtā tas jau kļūst par nelabojamu savstarpēju naidu un bezkompromisu cīņu par varu, kas rezultējas neatkarīgas latviešu valsts dibināšanā 1918. gadā, uz visiem laikiem izbeidzot vācu muižniecības ietekmi mūsu zemē.

  1. Baltu vienība šodien

Baltu vēsture ir diža un piedzīvojumiem bagāta. Ko mēs no tās varam mācīties?

  1. Balti ir indoeiropiešu sākotnējās valodas un kultūras tiešākie mantinieki. Tā ir milzīga privilēģija un vienlaikus atbildība visas Rietumu civilizācijas likteņa priekšā!
  2. Baltu dzīvesgriba ir bijusi stiprāka par politiskām izmaiņām – valstis un režīmi mainās, bet tauta paliek! Baltu dzīvesgriba radīja divas nācijas – latviešus un lietuviešus – kurām ir vienas saknes;
  3. Reizēm tauta var zaudēt brīvību pati savā valstī, ja tās elite zaudē savu etnisko identitāti. Taču tauta gandrīz vienmēr zaudē savu brīvību, ja tai nav savas valsts! Tātad, lai tauta saglabātos, pats svarīgākais ir sava valsts, kā arī elite, kas neaizmirst savu atbildību tautas priekšā;
  4. Uz etniska kompromisa veidotas valstis nav ilgtspējīgas. Lietuviešiem nebūtu jāvaino poļi par savu likteni, tāpat kā latviešiem nav jātur naids uz vāciešiem, bet jāatceras vēstures mācība, ka multikulturālas sabiedrības nav ilgtspējīgas;
  5. Pārāk liels individuālisms, miermīlīgums un politiska pasivitāte ir pārvērtusi baltus no vienas no lielākajām par vienu no mazākajām indopeiropiešu etniskajām grupām. Vēsture pierāda, ka uzvar tautas, kas spēj apvienoties, kas neaizmirst, ka karš un citu tautu tīkojumi uz mūsu zemi ir realitāte;
  6. Astoņus gadsimtus šķirtajām baltu nācijām, kurām ir tūkstošiem gadu kopīga senatne, ir jātuvinās. Mēs nevaram pilnībā izprast savu vēsturi, ja neskatāmies uz to kā visu baltu vēsturi. Bet vēl svarīgāk – mēs nevaram droši veidot savu nākotni, ja to neveidojam kopā ar mums tuvāko tautu – lietuviešiem. Lietuvas atdzimšanas kustības Sajūdis viens no dibinātājiem, rakstnieks, filozofs un politiķis Arvīds Jozaitis ir aicinājis apvienot Latvijas un Lietuvas valstu telpu intelektuāli un ekonomiski, izveidojot valstu sadraudzību![15]

Un tik tiešām – latviešu īpašā misija Rietumu kultūrā ir piepildāma tikai kopā – kā baltu tautu misija! Es esmu pārliecināts, ka tā nav nejaušība, ka baltu tautas par spīti visiem iebrucējiem un apspiedējiem ir saglabājušas unikālo indoeiropiešu kultūras mantojumu cauri gadu tūkstošiem un stāvējušas sardzē par visu Rietumu kultūru pret mongoļu, krievzemes, osmaņu un boļševiku invāzijām. Tajā ir saskatāma kāda augstāka spēka darbība un misija, kas mums ir likta par svētu mantojumu un pienākumu. Tūkstošiem mūsu tautiešu paaudžu paaudzēs ir atdevuši savas dzīvības par šo svēto pienākumu un šīs cīņas karogu ielikušas mūsu rokās. Tāpēc Latvijas-Lietuvas sadraudzībai būtu jākļūst par latviešu un lietuviešu patriotu mērķi, atraisot baltu tautu radošo spēku un pārsteidzot visu pasauli! Iedvesmojoties no Lietuvas dižkunigaitijas un Lietuvas-Polijas federācijas pieredzes, šai baltu tautu sadraudzībai jākalpo kā jaunas Baltijas-Melnās jūras tautu savienības kultūras kodolam, kas atgrieztu visu Rietumu kultūru pie savām saknēm un dotu tai jaunu enerģiju nākotnes attīstībai.

 

 

 

 

[1] Vārds “balti” ir 19. gadsimta vācu valodnieka Georga Neselmana jaunievedums. Ir ierosinājmi lietot alternatīvo apzīmējumu “aisti”, taču tas savukārt ir romiešu vēsturnieka Tacita apzīmējums. Nav zināms vai baltu tautām bija pašām savs pašnosaukums, tāpēc lietošu vārdu “balti”, kas ir visvairāk nostiprinājies lietošanā.

[2] Indoeiropieši ir lielākā valodu grupa pasaulē. Tās izcelsme ir viena no lielākajām vēstures mīklām. Apzīmējums “indoeiropieši” radās 19. gadsimtā no priekšstata, ka šīs valodu grupas tautas cēlušās no Indijas. Vēlāk šī teorija tika apgāzta un indoeiropiešu dzimteni pētnieki meklē Eiropā vai Krievijas stepēs.

[3] Par indoeiropiešu tautu pirmvalodu nav nekādu rakstisko liecību. Tā pastāvēja apmēram piektajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Pirmās rakstiskās liecības par indoeiropiešu valodām parādās vairākus tūkstošus gadus vēlāk. Tomēr valodnieki indoeiropiešu pirmvalodu lielā mērā ir atjaunojuši izmantojot indoeiropiešu valodu salīdzinošo analīzi.

[4] Mallory, J.P. In Search of the Indo-Europeans. Language, Archeology and Myth. Thames and Hudson Ltd., London, 1992., P. 148-149.

[5] Turpat…, P. 152-153.

[6] Turpat…, P. 156-157

[7] Klimas, Antanas. Professor Wolfgang P. Schmid and his Trojan horse. LITHUANIAN QUARTERLY JOURNAL OF ARTS AND SCIENCES, Volume 34, No. 4 – Winter 1988, Editor of this issue: Antanas Klimas. Skatīts: http://www.lituanus.org/1988/88_4_03.htm

[8] Mayer, E. Haevey. Dacian and Thracian as Southern Baltoidic. LITHUANIAN QUARTERLY JOURNAL OF ARTS AND SCIENCES. Volume 38, No.2 – Summer 1992, Editor of this issue: Antanas Klimas, University of Rochester, Skatīts: http://www.lituanus.org/1992_2/92_2_02.htm

[9] Rosales, Jurate. Goths and Balts: The Missing Link of European History, Vydunas Youth Fund (2004)

[10] http://www.palaeolexicon.com/Thracian

[11] Švābe, Arveds. Cīņa par Latvijas tiesībām. No: Latvju kultūra. Rakstu krājums prof. Dr. A. Švābes redakcijā, A. Klāvsona apgāds, 1948., 170. lpp

[12] Švābe, Arveds, Latvijas vēsture I daļa, Trešais izdevums, Rīga, Avots 1990., 104. lpp.

[13] https://www.delfi.lv/news/versijas/agris-dzenis-latviesi-livonijas-ordena-valsti-vergi-vai-saimnieki-fragmenti.d?id=21763223

[14] Bet ne visi balti, kas palika aiz Zilupes, tika asimilēti krievu tautā. Ģenerālis Mārtiņš Peniķis raksta: “Kad 1920. gadā mūsu kareivji atbrīvoja austrumu un dienvidaustrumu Latviju, viņi gāja līdz Osvejai un tālāk, tik tālu, cik dzirdēja iedzīvotājus runājam latviski. Tas bija tālāk, kā savā laikā vācu mācītājs A. Bīlenšteins bija konstatējis latviešu etnogrāfisko robežu.” Diemžēl, 1920. gada 11. augusta miera līgumā šīs latviešu zemes tomēr tika atdotas Padomju Krievijai. No: Stalšāns, K. Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi. Jāņa Šķirmanta apgāds, 1959., 423. lpp

[15] https://nra.lv/kultura/personibas/257532-arvids-jozaitis-katra-sev-lietuva-un-latvija-nebus-laimigas.htm

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.