logo

Brīvības jautājumi

13.11.2019 Guntis Kalme

Uzruna 11.11.2019 pie Brīvības pieminekļa

Brīvības jautājumi

Svētīga tā tauta, kurai tas Kungs ir par Dievu (Ps 144, 15)

Šodien, Rīgas atbrīvošanas no Bermonta simtgadē, ir nozīmīgi dzirdēt kādu būtisku atziņu par Neatkarības kara nozīmi. To var izteikt īsi un konkrēti: mēs, latviešu tauta, ne tikai nodibinājām savu valsti, bet pierādījām, ka esam spējīgi to aizstāvēt, savu brīvību izcīnot militāri.

Šī atziņa, lai cik arī svarīga nebūtu, tomēr ir orientēta uz pagātni. Bet vēsture tikai tad pilnvērtīgi pilda savu lomu, ja tā rosina uzdot jautājumus šodienai. Tas ir nepieciešams, lai mēs vēsturē redzētu ko vairāk kā tikai faktu kolekciju, meklētu orientierus un spēka pielikšanas punktus nākotnei.

Tāpēc šodien uzdosim sev nopietnus jautājumus un meklēsim atbildes. Tiem, kuri izcīnīja mums brīvību, arī vajadzēja darīt to pašu, tikai daudz skarbākos apstākļos.

  • Cik svarīgi mums, latviešiem, ir dzīvot savā valstī? Cik mums ir nozīmīgs savs valstiskums, brīvība? – Tas nav jautājums par mūsu valsts perfekciju (zinām, ka Latvija ir ļoti tālu no tā), bet par savas valsts principiālo nepieciešamību.

Atbilde ir acīmredzama: mums atpakaļceļa vairs nav. Mēs savu vēsturisko izvēli starp brīvību, neatkarību, vai – nebrīvi, verdzību, – esam jau veikuši. Attiecīgi ir divas iespējas, pirmā – sava valsts, lai arī cik nepilnīga, bet tomēr sava. Otrā – okupācija, Gulaga nometnes Sibīrijā un bada nāve tur.

Tāpēc novērsties no savas valsts, nicināt to – jebkuru iemeslu dēļ, ir mazākais tuvredzīgi un pašnāvnieciski. Tad ātri varam tapt par Kremļa troļļu propagandas upuriem. Vergturiem aizvien ir vajadzīgi kādi, kuri objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ pūš viņu taurēs, tā vājinot savu valstsgribu. Ar savas valsts trūkumiem un nebūšanām mums jātiek galā pašiem, nevis jātop par neapzinātiem pretinieka ietekmes aģentiem. Diemžēl arī Rietumiem mēs bieži esam izrādījušies galvenokārt lēts darbaspēks.

  • Kādai tad jābūt mūsu brīvībai? Vai nepietiek, ka mums ir sava valstiskā atribūtika, svētki un ceremonijas?

Mūsu brīvība nav pašsaprotama, ja līdzās ir agresorvalsts. Tāpēc brīvība šajos apstākļos nedrīkst būt pasīva, bet vienīgi un tikai aktīva, proaktīvi cīnošās brīvība. Zinot, ka ļaunums kā agresors aizvien ir mērķtiecīgi aktīvs, mums ir jāprot tas apsteigt.

Kā mēs uzvarējām Neatkarības karā? – Uzbrūkot un padzenot ienaidnieku ne tikai no Rīgas, bet pēc tam arī no Latgales, tā atbrīvojot visu Latviju. Ne velti ģenerālis Pēteris Radziņš, – abu uzvaru plānu autors, – Latgales operāciju uzskatīja par ne mazāk svarīgāku kā Rīgas atbrīvošanu.

Morāle ir vienkārša: daba nemīl tukšumu. Ja Latvijas vērtībtelpu neaizpildīsim ar tām vērtībām, kuras Satversmē esam noteikuši par savām – proti – latviskām un kristīgām, to vietā ievazāsies amerikāniski makdonaldiskās vai arī mērķtiecīgi tiks iefiltrētas impēriski krieviskās, kas jau arī notiek lēni lienošās rusifikācijas veidā.

Piem., kāds Daugavpils domes rosina izvietot norādes pie atsevišķām ēkām, kas atgādinās par pilsētas vēsturi. Viņš saka:

Vairākās Krievijas un Ukrainas pilsētās šādas plāksnes jau ir izvietotas un ir ļoti populāras. Arī Daugavpilī ir līdzīga pieredze, tieši Cietoksnī. Līdzīga prakse ir arī Rīgā.

Ielas nosaukums uz zīmes būs norādīts krieviski un transkripcijā latīņu burtiem. Piemēram, blakus norādei ”Saules iela” plānots uzstādīt zīmi ar tās vēsturisko nosaukumu XIX gadsimta beigās, XX gadsimta sākumā – ”Peterburgskaja”.[1] Komentāri te lieki.

Mums ir jābūt modriem, un ienaidnieks jāapsteidz. Uzbrūkot mūsu valstiskuma draudiem jebkurā to veidolā, maskējumā, mēs apliecinām savu pilsonisko stāju, valstgribu.

Kāds latviešu advokāts, tiesā aizstāvot latviešu patriotu, sacīja:

Politiski katru dienu un katru brīdi katrs latvietis izvēlas un vārdiem un darbiem gan sev, gan citiem pauž un apliecina, vai latvieši joprojām:

  • grib pastāvēt kā nācija (tai skaitā – saglabāt un uzturēt savu valodu, kultūru, vēsturi) un vai
  • vēlas saglabāt savu nacionālu valsti.[2]
  • Kur ņemt šai pilsoniskai cīņai spēku? Mūsu ikdiena, kas pārsātināta ar izdzīvošanas drudzi, daudz vairāk mudina rīkoties pēc egoistiskiem motīviem nevis patriotiskiem.

Ja salīdzinām šodienas situāciju ar 1919. gada novembri, tad varam sacīt vienu – toreiz bija slikti, ļoti slikti. Un tomēr, mēs ne tikai aizstāvējāmies, bet pat guvām uzvaru. Kā tas bija iespējams?

A.Brigadere uz to ir atbildējusi dzejā:

Kur gūšu Latvijas spēku?’

– Pats viņas spēks ja tiksi. –

‘Kā celšu Latvijas ēku?’

– Sirdi ja pamatā liksi.[3]

  1. un 1919. gadā LV saviem pilsoņiem nekādu labumu nevarēja sniegt, bet tikai prasīt iesaistīties cīņā par tās pastāvēšanu.

Ja Neatkarības karu mēs iesākām ar dažiem simtiem vīru, tad kara beigās Latvijas armijas rindās bija jau vairāk nekā 76 000 karavīru. Tā bija patriotu armija, kas 628 dienās izcīnīja Latvijai uzvaru. Karavīri apzinājās – mēs cīnāmies par sevi, savu ģimeni, dzimtu, mājām, zemi, lai beidzot paši būtu noteicēji tajā. Mums nevajag ne vācu, ne krievu, ne komunistu varu.

Jebkura brīvība – individuālā vai valsts – iesākas ar katru vienu no mums pašiem. Tas aizvien ir jautājums par spēku – šodien – vispirms par gribas spēku rauties ārā no laikmetam tik populārā gļēvuma, mīkstčaulības, vienaldzības.

Latvija ir mūsu Latvija, citi mums palīdzēs vienīgi tad, ja redzēs, ka paši esam spējīgi to nosargāt – nacionāli, politiski, militāri, pilsoniski.

Un te atgriežamies pie tā, ar ko iesākām – Svētīga tā tauta, kurai tas Kungs ir par Dievu. Pravietis Dāvids zināja, cik stiprs ir labklājīgas dzīves mietpilsonības vilinājums. Mēs katrs arī zinām, cik daudz ikdiena uzstājīgi pieprasa un cik it kā maz atliek laika un spēka vispārības lietām. Tieši tāpēc, ir labi, ka augstākā vērtība – Dievs mums neļauj letarģiski iemigt nedz labklājībā, nedz iestigt rūpēs, bet rauj mūs ārā no komforta zonas uz aizvien lielāku un pilnīgāku brīvību.

Tātad,

  • mēs savu brīvības izvēli esam jau vēsturiski izdarījuši; atpakaļ okupācijas verdzībā mēs nevēlamies.
  • mūsu tautai ir jābūt aktīvai cīņā par mūsu vērtībtelpu, tās piesātināšanu ar savām, ne svešām antivērtībām.
  • LV ir katra tās pilsoņa personisks jautājums.

Un visbeidzot:

  • Dievs kā pārpersonisks spēks mūs ceļ ārā no ierastajām atrunām: nevaru, nespēju negribu, uz: varu, gribu, spēju.

Tāpēc – svētīgi mēs esam, ka mums ir tāds Dievs, – svētījošs, mīlošs, bet arī prasīgs. Mums pašiem par labu.

 

[1] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/daugavpili-plano-izvietot-norades-ar-vesturiskajiem-ielu-nosaukumiem.a337894/

[2] No Daiņa Rūtenberga aizstāvja zvērināta advokāta Alda Allika tiesas debašu runas kriminālprocesā Nr. 11087040214 Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā 10.08.2015.

http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3713

[3] https://sandisreinvalds.wordpress.com/2015/12/08/anna-brigadere-kalpaks-tik-sauli-vel-cere/

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.