logo

Cilvēki ir noilgojušies pēc godīgas un racionālas politikas. Saruna ar Egilu Levitu

25.05.2015 Vija Beinerte Latvijā

Foto: Anda Krauze

Intervija ar Valsts prezidenta amata kandidātu Egilu Levitu publicēta žurnālā “Mājas Viesis”.

1.daļa “Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu” (publicēta 08.05.2015.)
2.daļa “Cilvēki ir noilgojušies pēc godīgas un racionālas politikas. Saruna ar Egilu Levitu” (publicēta 22.052015.)

I Izlaušanās no cietuma

Mēs iepazināmies 1989. gada rudenī profesora Dītriha Andreja Lēbera mājā Hamburgā. Pirms tam profesors man klusiņām pačukstēja: iepazīstināšu tevi ar izcili gudru cilvēku, kam paredzu lielu nākotni, viņa vārds ir EGILS LEVITS. Profesora paredzējums izrādījās pravietisks. Egils Levits ir Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas autors, pirmais Augstākās Padomes padomnieks, pirmais tieslietu ministrs pēc Satversmes darbības atjaunošanas, pirmais vēstnieks Vācijā pēc valsts atjaunošanas, pirmais vēstnieks Austrijā un Šveicē, pirmais Latvijas pārstāvis Eiropas Cilvēktiesību tiesā, pirmais Latvijas pārstāvis Eiropas Savienības tiesā. Ar viņa pūlēm tapuši daudzi svarīgi likumprojekti, viņš ir arī Satversmes preambulas autors. Tagad – viens no Valsts prezidenta amata kandidātiem. Es teiktu – cienīgs šā amata kandidāts, kura ievēlēšana būtu liels ieguvums Latvijai. Aicinot Egilu Levitu uz sarunu, zināju, ka tā būs saturīga un dziļa, taču man prātā nebija nācis, ka tajā būs arī piedzīvojumu romāna cienīgi sižeta pavērsieni un gluži negaidīti atklājumi.

Savu pirmo apzināto un spilgto atmiņu varu pat datēt, jo droši zinu, ka tobrīd man bija trīs gadi: mēs ar māmiņu ejam uz Rīgas staciju sagaidīt vecomāti un vecotēvu.

Vilcienam priekšā lokomotīve ar dūmiem un svilpi. No tā izkāpj veca tante un vecs onkulis, abi vateņos, gumijas zābakos, apkrāvušies ar kaut kādām pauniņām. Es skatos un domāju: vai patiešām tie ir mani vecvecāki?

Šī pirmā atmiņa man ir no 1958. gada, kad manas mātes vecāki un māsas atgriezās no izsūtījuma. Kopā ar četrdesmit tūkstošiem citu latviešu 1949. gada 25. martā viņi bija deportēti uz Sibīriju.

Taču ir arī saulainas atmiņas. Piemēram, vasaras laukos pie tiem pašiem vecvecākiem. Šad un tad pie mums atbrauca arī tētis un māmiņa paciemoties. Reiz tēvs gribēja mani mācīt lasīt, man bija nepilni četri gadi un prāts uz lasīšanu tobrīd nu nemaz nenesās. Bet vecmāmiņa mani paglāba, teica, man noteikti esot jānāk viņai līdzi kaut ko darīt dārzā.

Tomēr lasīt es iemācījos, turklāt agri. Jau pirms skolas lasīju avīzes, un tad vecāki izdomāja, ka man pirmajā klasē nav ko darīt. Aizveda uz Rīgas 2. vidusskolu, kur toreizējā direktore Gulbe mani eksaminēja – deva lasīt dažādus tekstus, aprunājās ar mani un beigās pateica: jā, tev jāiet uzreiz uz otro klasi.

Mani vecāki droši vien domāja: aha, labi! Bet man tas nozīmēja būt savā klasē jaunākajam. Tas ne vienmēr bija patīkami.

Lai gan nebiju teicamnieks, dažādos priekšmetos palīdzēju klasesbiedriem. Tā nu iznāk, ka ar padomu došanu nodarbojos jau kopš skolas sola un turpinu to joprojām. (Smejas.)

Mans tēvs bija konsekvents padomju režīma pretinieks. Viņš man īsti nestāstīja, ko dara, bet atceros, ka reiz māte bija ļoti satraukusies, jo viņš bija izsaukts uz čeku. Pats viņš teica, ka man par to nekas neesot jāzina. Tas man toreiz šķita normāli.

Tēvs bija inženieris, taču par sevi stāstīja maz. Zinu, ka visi viņa piederīgie ir tikuši nogalināti holokaustā. Par savu ģimeni tēvs nekad nerunāja, šo vardarbīgi iznīcināto pasauli viņš bija noslēdzis un atslēgu aizmetis. Tāpēc no tēva puses man nav ģimenes. Arī tas man toreiz šķita normāli, ka ģimene man ir tikai no mātes puses.

Toties tēvs ar mani daudz runāja par politiku. Viņš bija saglabājis skaidru rietumnieciski demokrātisku spriešanas spēju. Katru vakaru mēs ar tēvu klausījāmies “Amerikas balsi”, BBC un “Deutsche Welle”, tas mums bija tāds rituāls pēc vakariņām. Tādēļ jau no agras bērnības man bija skaidrs, ka Latvija ir okupēta zeme. Tēvs mēdza teikt: Padomju Savienība ir cietums, mēs dzīvojam cietumā.

Tā jau no kādu piecu gadu vecuma es guvu ne tikai politisko interesi, bet arī divas svarīgas atziņas: mēs dzīvojam cietumā; tāpēc tas, par ko runājam mājās, nedrīkst tikt apspriests nekur citur. Mājās ir mūsu patiesie uzskati, bet skolā tos nedrīkst izpaust. Pirmais politiskais notikums, kam pats aizrautīgi sekoju līdzi, klausoties Rietumu radio, bija Kongo krīze 1960. gadā. Adula, Gizenga, Lumumba, Čombe, Katangas separātisms, beļğu algotņi – šie vārdi un notikumi man joprojām spilgti iespiedušies atmiņā…

Tagad man šķiet, ka tēvs ar mani, mazu zēnu, tik daudz runāja par politiku tādēļ, ka viņam nebija citu uzticamu cilvēku, ar ko dalīties savās pārdomās.

Tēvs bija vairāk racionāls, politisks, bet māte – ļoti emocionāla, saulaina, sirsnīga. Un, tā kā visi radi mums bija no mātes puses, par tiem bija daudz stāstu. Mātes vectētiņš Jānis Bargs, tāpat kā viņa divi brāļi, bija aktīvs 1905. gada revolucionārs. Viņa dzīvoklī Rīgā, Tēriņu ielā, kādu laiku atradās nelegālā latviešu sociāldemokrātu izdevuma “Cīņa” tipogrāfija. To atklāja, un manu vecvectēvu kopā ar abiem viņa brāļiem apcietināja. Laimīgā kārtā viņiem izdevās izbēgt un Rīgas ostā paslēpties uz kāda kuģa, kas devās uz ārzemēm. Šīs odisejas beigās mans vecvectēvs nonāca Vācijā, Hamburgā, bet viņa brāļi – viens Francijā, otrs ASV. Vēlāk viņam pievienojās arī viņa sieva ar trim mazām meitenēm – jaunākā no viņām bija mana vecmāmiņa. Viņa uzauga un gāja skolā Vācijā, viņas galvenā valoda bija vācu, lai gan viņa bija latviete. Jaunībā kādu laiku viņa bija dzīvojusi arī pie tēvoča Parīzē, kur gribēja kļūt par pianisti. Tomēr 20. gadu vidū atgriezās Latvijā, apprecējās, nopirka lauku mājas un viņi abi ar manu vectētiņu kļuva diezgan turīgi jaunsaimnieki. Par to krievi viņus 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Maziņš būdams, aizrautīgi klausījos vecmāmiņas stāstos par Hamburgu, Parīzi… Tas man šķita tik tālu un tik neaizsniedzami.

Mana māmiņa 1944. gadā kā daudzi latvieši devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Jau Rīgā viņa bija izmācījusies par vecmāti, strādāja Berlīnes tuvumā. 1945. gadā, kad notika lielā Berlīnes bumbošana, viņa iesaistījās glābšanas dienestā, lai palīdzētu cilvēkiem, kas bija palikuši namu pagrabos zem drupām. Tie gan bija šausmu stāsti: no gruvešiem spraucas roka, bet atrokot izrādās, ka vairāk tur nekā nav…

Es brīnījos, kā tādā apokaliptiskā laikā vispār varēja tikt radīti un dzimt bērni. Bet viņa teica: kad pasaule iet bojā, alkas dzīvot ir spēcīgākas par visu.

Pēc kara māte bija palikusi Austrumberlīnē. 1946. gadā krievi viņu saņēma ciet un nosūtīja uz Latviju. Rīgā, Talsu ielā, bija dzīvoklis, kur viņa agrāk bija dzīvojusi. Māte vispirms devās turp. Durvis atvēra kāds krievu virsnieks un nobļāvās: vācies prom, te tev nekas vairs nepieder! Pa pavērto durvju spraugu viņa redzēja savas mēbeles.

Arī mana māte bija 1949. gadā izsūtāmo latviešu zemnieku (komunisti viņus dēvēja par budžiem) sarakstā. Viņas vecmāmiņu, vecākus un jaunākās māsas apcietināja viņu zemnieku saimniecībā, bet māmiņa dzīvoja Rīgā. Kad 25. martā, nākdama mājās no darba, viņa ieraudzīja, ka pie nama durvīm stāv milicijas mašīna, iekšā negāja. Pēc tam diezgan ilgi slēpās. Tad draugi pateica, ka ir cilvēks, kas varētu viņai izgādāt kādus pagaidu dokumentus. Tā viņa sapazinās ar manu tēvu. Dokumenti nebija īsti, visu laiku bija jābaidās, ka tas var nākt gaismā. Tādēļ es piedzimu mājās, jo slimnīcā, reģistrējot manu dzimšanu, māte tiktu atklāta. Tā sanāk, ka es piedzimu nelegāli, pagrīdē. Tikai kādu laiciņu pēc Hruščova izsludinātās vispārējās amnestijas, 1959. gadā, māte uzdrošinājās aiziet uz miliciju, lai piereģistrētu manu eksistenci. Taču viņa bija gatava arī uz to, ka par ilgo izvairīšanos no izsūtījuma var tikt apcietināta.

Tā kā mums Vācijā bija radi, vecāki mēģināja ģimeņu apvienošanas kārtā dabūt izceļošanas atļauju, taču viņu iesniegumi arvien tika noraidīti. Un tad nāca 1972. gads ar tā saukto “saspīlējuma atslābuma politiku”. Pirms ASV prezidenta Niksona vizītes Maskavā vairākiem tūkstošiem cilvēku, kas skaitījās padomju disidenti vai tiem tuvu stāvoši, paziņoja: jūs varat braukt! Šāda iespēja tika piedāvāta arī manam tēvam. Viņš nekavējoties teica: jā, labprāt! Tā mēs nonācām Vācijā, ar ko, kā jau teicu, mums vairākās paaudzēs pastāvēja ģimenes saites.

Man toreiz bija 17 gadu. Mani vecāki prata vācu valodu, bet es – ne. Biju absolvējis Rīgas 2. vidusskolu, taču ar tās atestātu nepietika, lai es varētu studēt augstskolā Vācijā. Tāpēc es vispirms aizgāju uz Latviešu ģimnāziju Minsterē, kur pabeidzu 12. klasi. Pēc tam sāku studēt ķīmiju Hamburgas universitātē, jo Rīgas 2. vidusskola bija ar ķīmijas novirzienu, man pat bija ķīmijas laboranta diploms. Un vēl arī māmiņa teica: ķīmija vienmēr un visur būs noderīga.

Jau Minsteres ģimnāzijas laikā biju aktīvi iesaistījies latviešu trimdas sabiedrības dzīvē. Tur bibliotēkā aizgūtnēm izlasīju visu trimdas literatūru par Latvijas vēsturi. Redzēju, ka vairums latviešu trimdinieku ir inženieri, ķīmiķi, nodarbojas ar dažādām tehniskām lietām, taču starp viņiem maz ir tādu, kas profesionāli nodarbojas tieši ar valsti un sabiedrību. Bet Latvija taču bija valsts, lai gan pasaules politiskajā kartē tolaik neredzama!

Tā pēc diviem ķīmijas studiju gadiem sapratu, ka mans īstais aicinājums ir tiesības un politika. Tās ir zinātnes, kas politiskam latvietim piešķir profesionālus instrumentus, kuri efektīvāk palīdz ceļā uz brīvību. Spriedu: ja jau esmu brīnumaini izkļuvis no padomju cietuma, man jādomā par to, kā palīdzēt citiem, kas tur palikuši. Mana studiju izvēle bija mērķtiecīgi politiski motivēta. Arī savas vēlākās darbavietas līdz pat pašreizējai Eiropas Savienības tiesā vienmēr esmu izvēlējies aiz politiskiem motīviem – lai varētu ar savu profesionālo darbību veicināt tādu sabiedrības attīstību, ko uzskatu par saturiski pareizu un morāliski labu.

Sākumā Hamburgas universitātē izstudēju jurisprudenci, tad politiskās zinātnes.

Jau kā students, izmantojot krievu valodas prasmi, sāku nodarboties ar Padomju Savienības un Austrumeiropas pētniecību. Tolaik tā bija ļoti svarīga politiskās zinātnes nozare, ko vienkāršoti mēdza dēvēt arī par sovjetoloģiju. Ātri iegāju šajā zinātniskajā apritē. Iepazinos ar profesoru Lēberu un profesoru Meisneru, kas kļuva par maniem akadēmiskajiem skolotājiem. Viņi abi bija baltvācieši, Lēbers no Latvijas, Meisners no Igaunijas. Lēbera vārds Latvijas juristu un vēsturnieku aprindās ir vispār pazīstams, bet Meisners ir plaši zināms Igaunijā – viņš savulaik zinātniski pamatoja Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku, kanclera Adenauera laikā viņš bija PSRS nodaļas vadītājs Vācijas Ārlietu ministrijā.

*

Neilgi pirms studiju beigām profesors Lēbers man vaicāja: vai negribi nākt strādāt uz Ķīles universitāti par zinātnisko referentu? Tā sākās mans darbs pie viņa Juridiskajā fakultātē. Mēs rīkojām konferences, izdevām grāmatas, sniedzām komentārus radio un televīzijā, rakstījām atzinumus valdībai. Tajā laikā bija liels pieprasījums pēc speciālistiem, kas varēja kompetenti analizēt norises Padomju Savienībā, jo Rietumiem vajadzēja noorientēties jaunajos apstākļos.

Tad es sāku jurista praksi, kas Vācijā tiek saukta par referendariātu. Strādāju arī Bundestāga zinātniskajā dienestā. Tur, starp citu, sagatavoju Vācijas parlamentam starptautiski tiesisku analīzi par Hitlera un Staļina paktu un tā sekām. Vēlāk manu ziņojumu savās nostādnēs izmantoja Vācijas vadība, atzīstot, ka šis pakts nekad nav bijis spēkā.

Kad 1989. gadā pabeidzu referendariātu, domāju, ka būs jāmeklē darbs, taču man piezvanīja profesors Meisners un pajautāja: vai negribi sākt strādāt Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē?

Tas bija interesants laiks – institūts piedalījās Vācijas apvienošanas procesā, kas bija ļoti komplekss valstiski juridisks pasākums, tā īstenošanā piedalījās daudzi juristi. Protams, mana uzmanība visu laiku bija pievērsta arī Baltijas valstu pētniecībai, es regulāri publicēju analītiskus ziņojumus, starp tiem plašu politoloğisku analīzi par atmodu – par konfliktu starp Padomju Savienības pretenzijām uz Latviju un latviešu tautas patstāvības centieniem.

Ilgus gadus es nedrīkstēju iebraukt okupētajā Latvijā. Kad 1987. gadā pirmo reizi dabūju padomju vīzu un ierados Rīgā, sajūta bija sirreāla. It kā es būtu ceļojis laika mašīnā. No vienas puses – te ir mana bērnības un jaunības zeme. No otras – viss pelēks, spiedīgs, cilvēki noslēgti, aizdomīgi. Ne jau man vienam no mazām dienām bija ieaudzināts ne ar vienu nerunāt par politiku.

Tagad kā zinātnieks varu teikt: ja tev ilgu laiku ir liegts par kaut ko runāt atklāti, beigās var pazust doma. Iekšējā pašcenzūra ir pārāk spēcīga. Savukārt tie, kas turpina domāt vienatnē un noslēgtībā, bieži vien izdomā dīvainas lietas. Jēdzīgas politiskas koncepcijas un risinājumi vislabāk izkristalizējas diskusijā, dzīvā domu apmaiņā.

Pasaules brīvo latviešu apvienība – trimdas latviešu centrālā organizācija – jau 80. gadu vidū mēģināja pa dažādiem nelegāliem ceļiem iesūtīt Latvijā manas publikācijas. Daudzi no režīma pretiniekiem tās jau bija lasījuši, tādēļ es varēju ātri iekļauties atmodas kustībā, jo man uzticējās. Es centos palīdzēt, precizējot un virzot atmodas idejas, novēršot strupceļus, dažkārt arī konfliktus.

*

Es darbojos gan Tautas frontē, gan Pilsoņu kongresā. Kā jurists un politologs es pētīju un pārzināju procesus visā Padomju Savienībā, īpaši Baltijā. Kā demokrāts un latvietis es jutos atbildīgs par to, kas šeit notiek. Tādēļ es ne vien analizēju notikumus, bet arī aktīvi tajos piedalījos, dodot konkrētus padomus, ko un kā darīt, lai mērķtiecīgi virzītos ceļā uz brīvības atgūšanu. Savukārt kā zinātnieks Getingenes institūtā mēģināju palīdzēt Rietumiem pareizi izprast situāciju Baltijas valstīs. Rietumi jutās nedroši, baidījās, ka Baltijas valstu neatkarības kustība varētu novest pie PSRS sabrukuma, un tad nav zināms, kā rokās varētu nonākt atomieroču arsenāls.

No vienas puses, Rietumi ideoloģiski un morāli atbalstīja šo procesu, bet sava mīļā miera labad teica: ne tik ātri, kuš, kuš, pamazām, palēnām… Ja toreiz mēs būtu paklausījuši, tagad mēs nesarunātos kā brīvas Latvijas pilsoņi neatkarīgā valstī.

*

Man kā juristam Latvijas valstiskā situācija bija skaidra. Tagad tā ir skaidra visiem, taču toreiz – tikai retajam. Tādēļ es mēģināju izskaidrot un nostiprināt domu, ka ir nevis jādibina jauna Latvijas valsts, bet jāatjauno kaut arī okupētās, bet joprojām pastāvošās Latvijas valsts neatkarība.

Interesanta sakritība: 1985. gada maijā es publicēju juridisku rakstu, kur teicu, ka okupācija reiz beigsies un tad, kad latviešu tautai atkal būs iespēja lemt savu likteni – vienalga, vai tas notiks pēc pieciem vai piecdesmit gadiem –, tai būs nevis jādibina jauna valsts, bet gan jāatjauno 1918. gada 18. novembra Latvijas Republika. No abiem maniem retoriski minētajiem datumiem pareizais izrādījās tuvākais, valsts neatkarība tika tiesiski atjaunota tieši pēc pieciem gadiem – 1990. gada maijā. Šis raksts sākumā tika nelegāli iesūtīts Latvijā, un daudziem okupantu pretiniekiem tas palīdzēja ievirzīt politisko domu un rīcību. Vēlāk, jau 1989. gadā, to varēja legāli publicēt LTF laikrakstā “Atmoda”.

Kad 1990. gada 18. marta vēlēšanās uzvarēja Tautas fronte, es tajā pašā dienā sagatavoju pirmo neatkarības deklarācijas koncepciju, jo parlamentam taču būs jāpieņem lēmums, par ko neviens konkrēti tobrīd vēl nebija domājis.

Apspriedu šo koncepciju ar tuvākajiem domubiedriem – Rolandu Rikardu, Romānu Apsīti, Vilni Eglāju, Valdi Birkavu. Kad Zinātņu akadēmijā notika pirmā Tautas frontes frakcijas sēde, es tajā uzstājos ar priekšlasījumu – kas tagad un tūlīt ir darāms, lai atjaunotu Latvijas valstiskumu, balstoties uz valsts nepārtrauktības ideju. Uzsvēru divus aspektus: valsts atjaunošanas juridisko koncepciju, kas būtu jāietver attiecīgā juridiskā dokumentā, un valsts varas praktisko pārņemšanu, izveidojot Tautas frontes vadītu valdību. Frakcija šo koncepciju akceptēja, projekta sagatavošanai izveidoja darba grupu, kurā piedalījos arī es.

Tā kā vienlaikus turpināju strādāt Getingenes institūtā, aprīļa beigās man bija jālido uz konferenci. Man klāt neesot, lai mazinātu iespējamo Maskavas pretreakciju, pēc Ilmāra Bišera ieteikuma deklarācijas projektā tika iekļauts papildinājums “par pārejas periodu”. Tas bija labi domāts, taču draudēja sagāzt visu koncepciju.

Kad 30. aprīlī lidoju uz Rīgu, biju plānojis panākt šā bīstamā papildinājuma svītrošanu. Taču lidostā mani aizturēja. Pēkšņi pa logu redzu, kā no lidmašīnas bruņoti vīri izved trīs pasažierus, kas satraukti žestikulē. Tikai pēc tam sapratu, ka šādi tika atbrīvota vieta man – divu padomju karavīru pavadībā ar to lidmašīnu mani pārveda uz Maskavu. Un tad no Maskavas izsūtīja uz Stokholmu. Vēlāk uzzināju, ka gan Pilsoņu kongress, gan Austākās Padomes deputāti pieņēmuši īpašus paziņojumus, ka protestē pret manu apcietināšanu un izraidīšanu.

Neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdī biju Stokholmā. Uzreiz pēc tam mani uzmeklēja vispirms zviedru radio, tad arī citi ārvalstu žurnālisti un lūdza komentēt, ko nozīmē “pārejas periods”. Vai tā ir vai nav neatkarība? Es skaidroju, ka ir. Tā ir Latvijas valsts neatkarība!

II Cilvēki ir noilgojušies pēc godīgas un racionālas politikas

Šoreiz par to, kāpēc nodibināt demokrātiju ir vieglāk nekā izveidot tiesisku valsti; kas savulaik notika ar privatizāciju; vai prezidenta kandidātam ir arī personiskā dzīve; ko viņš dara brīvā laikā un kas būtu svarīgākais, uz ko Valsts prezidentam vajadzētu skubināt Latvijas tautu un Saeimu mūsu valsts uzplaukuma un celsmes labad.

Pēc 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas mēs ar Pasaules brīvo latviešu apvienības Informācijas biroja vadītāju, nu jau nelaiķi Jāni Riteni palīdzējām ārlietu ministram Jānim Jurkānam, kā arī Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministriem Aļģirdam Saudargam un Lennartam Meri tikties ar Rietumu valdību pārstāvjiem, lai panāktu jaunās valdības atzīšanu.

Tūlīt pēc 1991. gada 21. augusta puča, kad sākās straujš Latvijas valdības starptautiskas atzīšanas process, mēs ar Jurkānu atgriezāmies Rīgā. Tajā pašā dienā abi ar Jāni Riteni sākām dežurēt Ārlietu ministrijā, kas tolaik atradās Vecrīgā un kur bija viens no Latvijā nedaudzajiem faksa aparātiem. Mēs pieņēmām citu valstu atzīšanas apliecinājumus un atbildējām uz tiem. Ārlietu ministrija tobrīd faktiski nedarbojās, un mēs ar Riteni smējāmies, ka esam gandrīz vai privātpersonas, kas Latvijas valsts vārdā pieņem starptautisko atzīšanu. Taču formalitātēm tobrīd nebija laika.

Dažas dienas vēlāk pēc deputāta Rolanda Rikarda ierosinājuma Augstākā padome uzaicināja mani par padomnieku. Es strādāju galvenokārt pie starptautiskās atzīšanas jautājumiem un pie valsts un tiesību reformas.

Kad nodibināja diplomātiskās attiecības ar Vāciju, Augstākās padomes Ārlietu komisijas sēdē, man pat nejautājot, tiku norīkots par vēstnieku Vācijā. Jurkāns zvana un saka: tu tagad nedrīksti atteikties, tas ir tavs pienākums! Tā es kļuvu par Latvijas pirmo vēstnieku Vācijā pēc valsts atjaunošanas. Tas nozīmē, ka pilnīgi viss bija jāizveido no pašiem pamatiem, jāsāk no nulles.

Kad nodibināja apvienību “Latvijas ceļš”, tās sākotnējais mērķis bija nostādīt Latviju uz eiropeiska, Rietumu vērtībās balstīta attīstības ceļa. Bija 1993. gads, tuvojās 5. Saeimas vēlēšanas, pirmās brīvās vēlēšanās kopš 1931. gada. Iedzīvotāju vairākums vēl ticēja “labajiem komunistiem”, kas cīņā par valsts atjaunošanu bija pārgājuši Latvijas pusē, tādēļ “Latvijas ceļš” pēc vētrainām diskusijām uzņēma Gorbunovu un vēl dažus tautā populārus izbijušos funkcionārus. Trimdas latviešiem tas ļoti nepatika, taču mūsu bija mazāk. Nolēmām tomēr palikt apvienībā, jo sapratām, ka pretējā gadījumā kopā ar Augstākās padomes frakciju “Satversme” (tā tika izveidota 1991. gadā kā alternatīva mērenajai Tautas frontes frakcijai) būsim mazākumā un nespēsim veikt valstij nepieciešamās radikālās reformas. Arī koalīcija ar LNNK tika bloķēta, jo viņi bija sapinušies ar avantūristu Zīgeristu. Gorbunovs bija lojāls pret pareizi noformulēto reformu kursu, kas ļāva Latvijai krietni ātrāk izrauties no postpadomju vides. Taču šis kompromiss neļāva īstenot konsekventu un pilnīgu lustrāciju.

Piebildīšu, ka “Latvijas ceļš” nekad nav bijis vienots. Tā nacionālais spārns, ko veidoja agrākie frakcijas “Satversme” biedri un trimdas pārstāvji, palika mazākumā, tāpēc daudzi, arī es, no aktīvās politikas drīz vien aizgāja. Vairākkārt mēģināju pamudināt šo spārnu uz aktīvu rīcību, dažas svarīgas lietas mums tomēr izdevās panākt, piemēram, es Saeimā aktīvi cīnījos par lustrāciju, un joprojām ir spēkā toreiz pieņemtais aizliegums VDK darbiniekiem un “stukačiem” ieņemt valsts amatus.

1993.gada jūlijā tiku ievēlēts 5. Saeimā, kļuvu par tieslietu ministru un Ministru prezidenta biedru, ievadīju tiesību reformas, kā Ministru prezidenta biedrs biju atbildīgs par drošības un ārpolitikas jautājumiem.

Nodibināt demokrātiju ir vieglāk nekā izveidot tiesisku valsti. Demokrātijai pietiek ar labu gribu. Tiesiskai jeb taisnīgai valstij nepieciešamas zinības, prasmes un pieredze. Tolaik Latvijā tādu nebija, un to nevar pārmest. Vārdi “tiesiska valsts” un “pilsoniska sabiedrība” gan bija populāri, taču neviens īsti nezināja, kas tas ir un kā to panākt. Sapratu, ka ar tādu Tieslietu ministriju, kādu to pārņēmu no Godmaņa valdības ministra Skudras, nekas labs nav paveicams, tāpēc mans pirmais rīkojums bija: atlaist visu ministriju un mēneša laikā sakomplektēt jaunu. Tā arī notika. Apmēram pusi veidoja jau bijušie darbinieki, bet otru pusi – jauni.

Okupācijas laikā Tieslietu ministrija bija represīvā varas aparāta iestāde. Man bija svarīgi apliecināt, ka patiešām ir notikusi varas maiņa, tādēļ vadošajās pozīcijās iecēlu cilvēkus, kas nav bijuši saistīti ar šo režīmu. Par saviem padomniekiem uzaicināju Arvīdu Dravnieku – juristu, kas jau no paša sākuma bija profesionāli atbalstījis Atmodas kustību, un Rolandu Rikardu – inženierzinātnieku, manu tuvāko politisko domubiedru, vienu no “Satversmes” frakcijas vadītājiem. Par parlamentāro sekretāru iecēlu Romānu Apsīti, arī “Satversmes” frakcijas locekli. Ar Rikardu un Apsīti bijām kopā strādājuši pie Neatkarības deklarācijas. Bet par Tieslietu ministrijas valsts sekretāru iecēlu Oļegu Batarevski, arī “Satversmes” frakcijas locekli, bijušo disidentu, kas pirms trīspadsmit gadiem tajā pašā ēkā tika notiesāts par pretpadomju darbību. Tas, protams, nepatika ne daudziem tieslietu sistēmas vecajiem kadriem, nedz dažiem “Latvijas ceļa” vadītājiem, taču viņu kurnēšanu es ignorēju.

Ko nozīmē vadīt Tieslietu ministriju? Vispirms jau – gatavot likumprojektus. Un te nu man neklājās viegli. Es nevarēju ministrijas darbiniekiem uzdot sagatavot likumprojektus, jo tas, ko viņi man pēc tam atnesa, lielākoties nekam nederēja. Tāpēc pa vakariem, sestdienās un svētdienās es pats rakstīju vai arī laboju savu darbinieku sagatavotos likumprojektus. Svarīgākie no tiem bija par Satversmes tiesu un Administratīvo procesu. Saeimā daudzi tos nesaprata, jo šādi regulējumi padomju tiesībās nepastāvēja. Satversmes tiesas likumu gan pieņēma, taču svītroja no tā manis paredzēto konstitucionālo sūdzību. To ieviesa tikai 2000. gadā. Savukārt Administratīvais process kā konceptuāli pilnīgi jauns regulējums Saeimā iestrēga, tādēļ to pieņēma vien kā Ministru kabineta noteikumus. Plašāka likuma formā (darba grupa to gatavoja vairākus gadus) tas stājās spēkā tikai 2004. gadā.

Deviņdesmitajos gados ļoti svarīga bija ekonomiskā reforma. Padomju Savienībai sabrūkot, sabruka arī Latvijas ekonomika, jo okupācijas laikā tā bija pārvērsta par daļu no PSRS plānsaimniecības, kas nespēja eksistēt suverēni. Tolaik bija liels spiediens no Rietumiem: privatizējiet visu, cik ātri vien spēdami! Tā pa daļai bija ideoloģiska nostādne, neoliberālisms, kas balstījās brīvā tirgus radikālo aizstāvju Frīdmaņa un Hajeka kļūmīgajās teorijās. Šo spiedienu pastiprināja veikli pašmāju darboņi, visvairāk kompartijas un komjaunatnes nomenklatūras pārstāvji, kas gribēja pievākt sev izdevīgus kumosus, taču neprata vai negribēja darboties kā nopietni uzņēmēji. Tādēļ privatizācija daudzos gadījumos diemžēl kļuva par “prihvatizāciju”. Latvija šajā ziņā nebija izņēmums, tā notika visā Austrumeiropā. Jaunais komersantu slānis izveidojās ar būtisku morāles defektu. Vairākums savus īpašumus bija ieguvuši vismaz netikumīgi – kas manīgāks, pakampa vairāk. Parasti uz pārējās sabiedrības rēķina.

Man tā bija milzīga dilemma, es mēģināju apturēt un caurskatīt lielā steigā virzītos privatizācijas likumus. Tika pat publicēta karikatūra: es kā suns sēžu uz siena kaudzes un nelaižu šos likumus tālāk. Mani par to kritizēja arī daži ārvalstu pārstāvji. Kādas mums draudzīgas valsts vēstnieks teica, lai taču es darot kā Austrumvācijā, kur izveidota sistēma “Treuhand”. Atbildēju, ka Vācija darbam jaunizveidotajā “Treuhand” norīkoja vairākus tūkstošus augsti kvalificētu juristu no Rietumvācijas, kas spēja privatizācijas procesu noturēt tiesiskā gultnē. Mums šādu resursu nebija. Redzēju, ka iesniegtie likumi nav īsti pareizi, pārāk vienkāršoti, pārāk viegli apejami. Cik varēju, precizēju, uzlaboju, taču apturēt savtīguma vilni un pārvērst to pārdomātā reformā nebija iespējams. Sapratu, ka nevaru un negribu šajā procesā piedalīties. Kad Birkava valdība atkāpās, es nākamajā vairs neiesaistījos. Un noliku arī savu deputāta mandātu, lai pievērstos lietām, ko varu darīt profesionāli un pienācīgi.

*

Tad es tiku norīkots par vēstnieku Austrijā, Šveicē un Ungārijā. Arī tur es biju pirmais Latvijas vēstnieks pēc valsts atjaunošanas, un arī tur visu nācās sākt no nulles. Tas bija interesants darbs. Vienlaikus es bez atlīdzības turpināju sniegt padomus valdībai un Saeimai. Mums bija laba sadarbība ar toreizējo valsts reformu ministri Vitu Tēraudu. Nedēļas nogalēs es sagatavoju virkni likumu, piemēram, administratīvā procesa likumu, valsts pārvaldes iekārtas likumu un vēl citus. Man šķita, ka šādi varu kalpot Latvijai vislabāk, jo ir ļoti maz cilvēku, kas šo svarīgo darbu spēj veikt profesionāli.

Arī tagad es turpinu dot padomus, pie manis joprojām vēršas dažādi cilvēki – sākot ar ministriem, beidzot ar ministriju vai pašvaldību ierēdņiem. Es izsaku savu viedokli, dažos gadījumos to ņem vērā, dažos ne. Taču zinu, ka savu uzdevumu es esmu paveicis. Man to darīt nav grūti, jo tas man patīk.

1995.gadā es tiku ievēlēts par pirmo tiesnesi no Latvijas Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Deviņus gadus vēlāk – par pirmo tiesnesi no Latvijas Eiropas Savienības tiesā. Manas īpašas uzmanības lokā tagad ir Eiropas konstitucionālā attīstība, Eiropas sociālās tiesības, kā arī jaunās tehnoloģijas un to ietekme uz sabiedrību.

Līdztekus tam darbojos arī akadēmiskajā laukā. Mans pētniecības objekts un specializācija ir valsts. Valstij ir dažādas dimensijas – politiskā, juridiskā, socioloģiskā, filozofiskā, ekonomiskā un vēl citas. Mani interesē valsts ontoloģija, kas mēģina visas šīs dimensijas aptvert kopsakarā. Esmu pievērsies arī jautājumam par to, kas ir valsts būtība, kāda ir indivīda loma valstī un valsts loma globalizētajā pasaulē un kā tas viss ietekmē Eiropas Savienību un Latviju. Satversmes preambula savā ziņā sniedz atbildes uz šiem jautājumiem.

Pasaule ir ārkārtīgi interesanta, turklāt jūtu, ka gadu gaitā tā kļūst arvien aizraujošāka.

Kā visu pagūstu? Parasti es ceļos ap septiņiem, kādos pusdeviņos izbraucu uz darbu, padzeru kafiju, izlasu avīzes internetā – vispirms Latvijas portālus, tad franču “Le Monde”, vācu “Frankfurter Allgemeine”, britu “The Times”. Tad sāku darbu, proti, gatavoju tiesas spriedumus un piedalos tiesas sēdēs. Mājās parasti esmu ap astoņiem vai deviņiem.

Brīvā laika klasiskā izpratnē man nav, jo vienmēr jau ir kaut kas jāraksta, jālasa vai ar kādu jāsatiekas. Nedēļas nogalēs parasti vai nu esmu konferencēs, vai arī gatavoju kādu rakstu. Man ir nemierīga sirdsapziņa, ja kaut ko nevaru pagūt. Visvairāk lasu zinātnisku literatūru. Esmu iemācījies lasīt ātri, atzīmēju svarīgākās domas. Patlaban uz mana galda ir kanādiešu liberālā filozofa Čārlza Teilora grāmata “Sources of the Self: The Making of the Modern Identity” – “Identitātes avoti”. Manuprāt, tas ir viens no labākajiem Rietumu ideju vēstures analītiskiem atspoguļojumiem.

Atvaļinājums ir laiks, kad var pagūt izdarīt to, kas iekavēts, proti, tie jau atkal ir raksti, konferences. Kā daudziem Latvijas juristiem arī man ik vasaru stingri noteikts pasākums ir Publisko tiesību institūta rīkotais konstitucionālo tiesību seminārs Bīriņos. Vienkārši gulēt pludmales smiltīs – to es nekad neesmu darījis. Turklāt nogulēt ilgāk par divdesmit minūtēm es nemaz nespētu.

Ja braucu uz konferencēm, mēģinu kādu stundu vai pat dienu pieķert klāt, lai apskatītu pilsētu. Man patīk staigāt nevis pa tūristu vietām, ko lielākoties jau esmu redzējis, bet doties turp, kur tūristi parasti neiet. Piemēram, bijušajā Kurzemes kolonijā Tobago, kur ir liela noziedzība, draugi mani uzreiz pabrīdināja: tajā un tajā rajonā labāk neiegriezies. Es saliku pa dažādām kabatām sīkas dolāru banknotes un devos turp. Kolīdz kāds agresīvi noskaņots tipiņš nāca man klāt, es, neielaižoties sarunās, uzreiz iedevu viņam dolāra banknoti un gāju tālāk. Tāda bija mana pastaigu taktika.

Interesanti, ka Ķīnas parlaments uzaicināja mani nolasīt deputātiem lekcijas par to, kā panākt, lai konstitūcija darbotos. Viņi bija noskaidrojuši, ka esmu bijis tieslietu ministrs laikā, kad Latvija pārgāja no padomju uz Rietumu tiesību sistēmu, proti, ka man ir pieredze tiesību transformācijā. Sarunās ar ķīniešu politiķiem un juristiem konstatēju, ka viņu priekšstats par tiesisku valsti ir apmēram tāds kā Latvijā 1993. gadā.

Mana sieva Andra ir ginekoloģe. Arī dēls Linards gatavojas kļūt par ārstu. Meita Indra strādā Latvijas prezidentūrā Eiropas Savienības padomē. Ar Andru iepazināmies Annabergā pie Bonnas, kur latviešu studentu apvienība ik gadu svin Jāņus. Iepazināmies Līgo vakarā pie ugunskura. Apprecējāmies. Vasaras ar ģimeni parasti pavadām Latvijas laukos. Andras māte ir no Latgales, bieži vien 15. augustā svētkos mēs visi esam Aglonā. Pa abiem mēs nosedzam visas četras latviešu zemes – Andras vecāki nāk no Latgales un Vidzemes, manējie – no Kurzemes un Zemgales. Kā kurzemnieku pēctecis un valststiesībnieks esmu Kurzemes patriots – jo Kurzemes hercogiste bija pirmā modernā valsts tagadējā Latvijas teritorijā, tā pastāvēja 224 gadus, tas ir ilgāk nekā līdz šim Latvija. Tādēļ jutos pagodināts, saņemot Atzinības krustu, ko 1710. gadā iedibināja Kurzemes hercogs Frīdrihs Vilhelms un ko nesen atjaunoja Latvijas valsts. Šī mūsu vēsturiskā valstiskuma lappuse būtu jāatspoguļo iespējami plaši.

*

Atmodas laikā cilvēkus dalīja attieksme pret okupācijas varu. Bija krievi, kas nostājās pret totalitāro režīmu, un bija latvieši, kas pieslējās Interfrontei. Taču pēc neatkarības atgūšanas daudziem no Padomju Savienības Latvijā iebraukušajiem nebija skaidrs, kādā valstī viņi dzīvo. Viņiem bija grūti saprast, ka padomju okupācijas gados Latvija ir tikusi kolonizēta un ka viņi – ne katrs individuāli, bet visi kopumā – ir izmantoti par koloniālās politikas instrumentiem. Daudzi domāja, ka Latvijas Republika ir Latvijas PSR pēctece. Daži ērtības labad vēl tagad tā domā, jo nav viegli atzīt, ka tas, kam esi svēti ticējis, izrādījies māns. Tās ir sāpes, ko grūti pieņemt. Kad situācija mainījās, kad latviešu pašapziņa apliecināja, ka šī ir Latvija, nacionāla Eiropas valsts, tas prasīja un joprojām prasa nopietnu refleksiju par savu lomu un vietu šajā valstī. Ne katram indivīdam šāda refleksija ir pa spēkam. Taču to prasa atbildīga pilsoņa stāja. Kamēr, piemēram, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga joprojām ir no sirds pateicīgas par to, ka amerikāņi 1945. gadā tās atbrīvoja no nacistiem, bet neokupēja, tikām Latvijas ciešanas ar nacistu padzīšanu nebeidzās, jo Padomju Savienība okupētajās teritorijās iedibināja savu terora režīmu, no kā cieta simtiem tūkstošu cilvēku. Nav viegli no impērijā valdošās grupas pārstāvja kļūt par lojālu mazas valsts pilsoni, par mazākumtautības pārstāvi. Diemžēl Latvijas integrācijas politika ir bijusi pārāk bikla un neefektīva. Latvijas valsts pienākums ir pacietīgi, bet konsekventi un nepārprotami skaidrot šo patiesību tai no mūsu valsts atsvešinātai iedzīvotāju daļai, kas vēl joprojām dzīvo savā ilūziju pasaulē. Turklāt šīs ilūzijas nedrīkstētu tikt pārmantotas.

Runājot par Satversmes preambulu, ko pirms gada Saeima pieņēma ar divām trešdaļām balsu, vēlos uzsvērt, ka tas ir konstitucionāls teksts, kas ne tikai juridiski nostiprina Satversmes kodolu, bet arī pamazām maina sabiedrības attieksmi pret savu valsti, apliecinot latviešu nācijas valstsgribas negrozāmību, proti, latviešu nācijas gribu dibināt, uzturēt un attīstīt savu – Latvijas – valsti. Tādējādi tagad Satversme nosaka, ka latviešu nācija nevar un nedrīkst atteikties no savas valsts. Tādēļ tik ļoti svarīga ir valstsgribas stiprināšana, kas apziņas un politiskās gribas līmenī noraida mūsu nelabvēļu destruktīvas idejas par Latviju kā neveiksmīgu valsti, ko nav vērts aizsargāt.

Latvieši ir tāda pati Eiropas nācija kā somi, zviedri, poļi vai vācieši. Mums ir sava valoda, un nedrīkst būt tā, ka latvietis savā zemē darba tirgū tiek diskriminēts tikai tādēļ, ka neprot krievu valodu.

Latvija nav tilts starp Eiropu un Krieviju, bet gan pilnvērtīga un pilntiesīga Rietumeiropas valsts. Arī Zviedrija vai Somija neuzskata sevi par tiltu. Tas mums ir skaidri jāapzinās, jo šie jautājumi skar ne tikai fizisko ģeogrāfiju, bet arī politiskās un kultūras telpas uztveri. Vienkāršs piemērs: attālums no Rīgas līdz Stokholmai ir tāds pats kā no Rīgas līdz Maskavai. Padomju laikā šķita, ka Stokholma ir kaut kas neiedomājami tāls – kā cita pasaule, bet Maskava – tepat līdzās. Tagad situācija ir mainījusies. Tomēr daļa sabiedrības joprojām atrodas Krievijas informācijas telpā. Uz to norāda gluži vienkāršas lietas. Piemēram, latviešu ziņu portālu izklaides sadaļā var lasīt par kādas krievu seriālu aktrises strīdu ar vīru vai to, ka viens no krievu miljonāriem nopircis bentliju. Taču netiek rakstīts, ka arī kāds zviedru miljonārs kaut ko nopircis vai kādai zviedru aktrisei ir bijusi asāka vārdu apmaiņa ar vīru. Tas nebūt nav tik nevainīgi, kā varētu šķist, jo ikviena informācijas telpa veido vai vismaz ietekmē argumentācijas un domāšanas modeļus. Somijai ir daudzreiz garāka robeža ar Krieviju un daudzreiz lielāks tirdzniecības apjoms ar Krieviju nekā Latvijai, taču somus neinteresē krievu seriālu aktrišu vai krievu miljonāru privātā dzīve. Izklaidei viņi lasa, ko runā britu un zviedru aktieri vai futbolisti. Somi gluži noteikti atrodas Eiropas informācijas telpā. Ja Krievijā valdītu tāda pati demokrātijas izpratne kā Zviedrijā, šis jautājums mums nebūtu svarīgs. Taču tā nav, un tādēļ daļa Latvijas sabiedrības kļūst viegli manipulējama. Arī šeit ir jārod risinājumi.

Latvijā visas politiskās partijas ir vairāk vai mazāk orientētas uz ekonomisko grupējumu interesēm, taču mazāk rūpējas par ierindas cilvēku. Tas, ka pie mums joprojām nav ieviests progresīvais ienākumu nodoklis, ir milzīga netaisnība. Tiem, kas vairāk pelna, ir jāmaksā proporcionāli lielāki nodokļi un jāuzņemas lielāka sociāla atbildība. Pēdējos gadu desmitos pasaulē ir veikts simtiem pētījumu, kas liecina: nevienlīdzīgas, ekonomiski netaisnīgas sabiedrības izirst, tās ir nesekmīgas, un tajās visiem klājas sliktāk, arī bagātajiem.

Vēlos uzsvērt arī to, ka Latvijai ir jākļūst par vienu no Eiropas zinātnes centriem. Patlaban tas var šķist neticami, taču, īstenojot mērķtiecīgu un konsekventu atbalsta politiku, tas nudien ir iespējams. Mums ir nopietns intelektuālais potenciāls, tādēļ ir jāiegulda līdzekļi projektos, kas veicina zinātni desmit un piecpadsmit gadu perspektīvā.

Kā vērtēju iespēju kļūt par Valsts prezidentu? Pieļauju, ka ne visi politiskie spēki varētu būt mierā ar uzstādījumiem, kas izriet no manas līdzšinējās darbības, taču es savus politiskos uzstādījumus nemainu.

Latvijas politikas galvenā problēma ir tā, ka pie varas tikušie domā īslaicīgi: kāds labums no tā būs man tūlīt un nekavējoties. Valsts prezidentam ir jādomā ilgā perspektīvā un nesavtīgi. Prezidentam ir jāparedz un jāpārredz valsts attīstība desmit, piecpadsmit un pat divdesmit gadu periodā.

Mani iepriecina sabiedrības aktivitāte, kas uzvirmojusi ap gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Tā liecina, ka lielai daļai cilvēku ir apnikusi politiķu nemitīgā “shēmošana” un intrigas. Cilvēki ir noilgojušies pēc godīgas, atklātas, racionālas politikas. Neatkarīgi no tā, vai tikšu ievēlēts, šī sabiedrības attieksme vieš cerības.

***

22.maijā Saeimas trīs frakciju deputāti oficiāli iesniedza tiesību eksperta Egila Levita kandidatūru uz Valsts prezidenta amatu.

Iesniegumu parakstījuši Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“TB/LNNK” (NA) frakcijas pārstāvji: Ināra Mūrniece, Saeimas priekšsēdētāja, Gaidis Bērziņš, frakcijas vadītājs, un Imants Parādnieks, deputāts un NA valdes loceklis; deputāti no frakcijas “Vienotība”: Lolita Čigāne un Veiko Spolītis, un frakcijas “No sirds Latvijai” deputāts Ringolds Balodis.

Egils Levits ir akcentējis, ka viņa prioritātes Valsts prezidenta amatā būs tiesiskums, nacionālā drošība, sociālā atbildība un sabiedrības saliedētība.

“Egils Levits ir labākais kandidāts prezidenta amatam, jo viņš ir politiski pieredzējis, kompetents eksperts, augsti novērtēts Latvijā un starptautiskā sabiedrībā un politiskajām partijām neitrāls kandidāts”, akcentē NA frakcijas vadītājs Gaidis Bērziņš.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.