logo

Dace Melbārde: „Kultūra būs izšķirošais spēks, cik ilgi pastāvēsim kā nācija un nacionāla valsts”

19.09.2016 Dace Kalniņa, Laila Ozoliņa Latvijā

Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi

Vai ir kaut kas, ko Jūs vēlētos fundamentāli mainīt Latvijas kultūras politikā?

Esmu Latvijas kultūrpolitiku pētījusi arī akadēmiski, jo tā ir bijusi mana pētniecības tēma, kad mācījos doktorantūrā. Pašrocīgi esmu rakstījusi vairākus kultūras politikas dokumentus. Līdz ar to, no vienas puses, manis teiktais var tikt uztverts kā subjektīvs skatījums, bet, no otras puses, to nevar uztvert tikai kā personisku vērtējumu, jo Latvijas kultūrpolitiku esmu daudz vērtējusi arī starptautiskā kontekstā un salīdzinājusi ar citām valstīm. Tāpēc varu apgalvot, ka Latvijā mēs vienmēr esam spējuši sagatavot ļoti labus kultūrpolitikas darbus un projektus. Jebkurš kultūrpolitikas dokuments vienmēr bijis moderns, atbilstošs laikam un starptautiski augsti novērtēts.

Mūsu problēmas ir ar šo darbu praktisku ieviešanu. Ja būtu ideāli apstākļi, es gribētu panākt, lai tas, ko mēs apņemamies un kopīgi radām kultūrpolitikas dokumentu līmenī, tiktu ieviests arī dzīvē. Bet ieviešana parasti atduras pret ierobežotām iespējām resursu ziņā. Otrs – es ļoti gribētu mainīt attieksmi lēmumu pieņēmēju vidū. Lai tie, kas politikas dokumentus lasa, saprastu, ka kultūra nav tikai greznumlieta, kas mūs izklaidē, bet tai ir daudz dziļākas funkcijas. Pirmkārt, kultūrai ir sociālekonomiskā ietekme, un vairākās ES valstīs šī ietekme kļūst aizvien vairāk nozīmīga, jo kultūra sekmē radošās ekonomikas veidošanos. Kultūra raisa cilvēku radošo potenciālu un tā pārnesi uz dažādām jomām. Otrkārt, kultūra ir vērtību sistēmas veidotāja. Mūsu darbība, uzvedība un visas ikdienā veiktās izvēles ir saistītas ar mūsu vērtībām. Ja pēc iespējas vairāk cilvēku ieraudzītu kultūras dziļākos slāņus un izprastu tās funkcijas, tas mainītu arī attieksmi pret kultūru. Tas ir smalks un reizē milzīgs izskaidrošanas darbs, tieši tāpēc tas nav tik vienkārši.

Kāda būtu Jūsu programma Latvijas simtgades svētkiem, ja nepastāvētu finansiāli un organizatoriski šķēršļi?

Es pasākumu īstenošanā un norisē gribētu vairāk iesaistīt sabiedrību. Šajā sakarā man patīk Somijā īstenotā pieeja. Tur ir izveidots atsevišķs fonds, kurā definētas galvenās svētku vadlīnijas, un šis fonds ir pieejams ikvienam iedzīvotājam. Tādējādi katrs, kas vēlas, var iesniegt savu projektu izskatīšanai dažādās jomās, un, ja iecere atbilst mērķim, var saņemt atbalstu.

Mēs šobrīd šādu pieeju īstenojam ar Kultūrkapitāla fonda palīdzību. Lai cilvēkiem būtu lielākas iespējas iesniegt savas iniciatīvas, esmu rosinājusi citus fondus – Sabiedrības integrācijas fondu, Vides fondu un arī citas nozares vairāk domāt par to, kā iesaistīt sabiedrību. Šobrīd mēs Latvijā esam atraduši zelta vidusceļu, un nešaubos, ka mums būs ļoti skaisti svētki!

Ko Jūs gribētu ieteikt potenciālajiem partneriem un tūristiem apmeklēt Latvijā 2018. gadā?

Es ļoti gribētu, lai cilvēki dodas arī ārpus Rīgas un ierauga Latvijas dabas un kultūras daudzveidību visā valstī. Priekšstatu par Latviju neveido tikai mūsu bagātības Rīgā. Latvijas reģionos ir vairākas ļoti skaistas koncertzāles, kur var gūt augstas kvalitātes māksliniecisku pārdzīvojumu, Daugavpilī – Rotko centrs.

Savukārt galvaspilsētā 2018. gadā apmeklētājiem būs pieejami vairāki nacionāli nozīmīgi objekti. Jau šobrīd varam rādīt Nacionālo mākslas muzeju. Biju tur vakar, un apmeklētāju bija tik daudz! Es būtu ļoti laimīga, ja paspētu atvērt Rīgas pils konventa daļu, kur jābūt Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam. Šobrīd tas tiek renovēts un tiks atvērts kā viduslaiku arhitektūras piemineklis, kas līdz ar to būs atguvis savu pirmatnējo vērtību.

Jābrauc arī uz Dziesmu un deju svētkiem… Tā kā divas trešdaļas pasākumu notiek pilsētvidē un tie ir pieejami bez maksas, ir jābauda svētku atmosfēra kopumā!

Kādi varētu izskatīties Dziesmu svētki pēc 100 gadiem?

Es ļoti ceru, ka ne sliktāki kā patlaban! Ceru, ka dziedātāju nebūs mazāk kā pašlaik, ka joprojām redzēsim svētkos piedalāmies visas paaudzes un ka kvalitāte būs sabalansēta ar plašas dalības iespējām.

Dziesmu svētki savā ziņā ir indikators Latvijas demogrāfijai, jo Dziesmu svētku kustība ir trešā lielākā kopiena valstī, pēc kuras var spriest, kāda ir kopējā demogrāfiskā situācija. Būtu jau jauki, ja koris būtu divreiz lielāks! Ļoti gribētu arī redzēt kopkorī vairāk vīru, jo pašlaik kungu iztrūkums korī ir ļoti jūtams.

Anna Brigadere teikusi, ka sevi piepildīt var katrs tikai savā tautā”. Vai Jūsu skatījumā māksla/kultūra ir nacionāla vai pārnacionāla?

Gan, gan! Kultūra pēc definīcijas ir ļoti universāla.

Saistībā ar šo jautājumu Latvijas kontekstā ir daudz konceptuāli neizdiskutētu lietu, par kurām neesam vienojušies un diez vai par to vispār ir iespējams vienoties. Pirmā no tām – ko mēs vispār saprotam ar vārdu “nacionāls”, ko mēs pieskaitām nacionālajai kultūrai? Vai tas ir viss, kas radīts uz Latvijas zemes, vai tas ir viss, ko radījuši latvieši, un kas ir latvieši? Lai varētu atbildēt, parādās papildu jautājumi.

Mana pārliecība: kultūra ir gan nacionāla, gan pārnacionāla, jo tā tiek radīta kādā noteiktā zemē un noteiktā sabiedrībā, bet tai pašā laikā nacionālas kultūras augļus bauda arī citu valstu iedzīvotāji. Kultūra ir viens no līdzekļiem, kā mēs veidojam dialogu un sadarbību ar citām tautām.

Mūsdienās arvien vairāk redzam dažādas hibrīdkultūras izpausmes, par kurām var diskutēt, bet tās ir pasaules radošuma formas.

Ļoti svarīgi, lai kultūrai ir abas šīs lomas – gan nacionālā, gan pārnacionālā, lai kultūra dod nācijai iespēju sevi izpaust, un 21. gadsimtā šī aspekta nozīme tikai pieaug, jo kultūra un valoda kļūst par vienīgajiem elementiem, ar kuru palīdzību identificējam sevi kā nāciju un nacionālu valsti. Tai pašā laikā mēs nedzīvojam izolēti, mēs dzīvojam daudzveidīgā pasaulē, kur esam nemitīgā kontaktā ar citiem un ar saviem kultūras sasniegumiem dalāmies, veidojam arī jaunus un kopīgus darbus. Mums Latvijā ir daudz ar citām tautībām kopīgi rīkotu kultūras pasākumu, caur kuriem satiekas kultūras.

Turpinot par latviskumu: ir ļoti radikāli liberāli noskaņoti cilvēki, kas uzskata, ka latviskums ir mākslīgi konstruēts jēdziens un patiesībā neeksistē, jo to neesot iespējams definēt. Vai Jums ir kādi pieturas punkti, ko mēs saucam par latviskumu?

Protams, latviešu valoda ir ļoti nozīmīgs latviskuma pamats. Arī latviskās tradīcijas, kas ir mūsu mantojums, īpašs dzīvesveids un skatījums, taču jau ar mūsdienu saturu piepildīts, jo kultūrai visu laiku jābūt kustībā. Tradīcijām un mantojumam ir jābūt radošam iedvesmas avotam, kas turpina vēstīt citiem mūsu pasaules redzējumu un apliecina, kādas vērtības mums ir būtiskas.

Rietumeiropā uzskata, ka labākais modelis ir multikulturālisms: vienā valstī var sadzīvot vairākas kultūras, un neviena no tām nav vadošās pozīcijās. Vai šāds modelis jebkad būtu iespējams (vai vēlams) Latvijai?

Nav taisnība, ka Rietumeiropā vadošais modelis ir multikulturālisms. Daudzas Rietumeiropas valstis, tai skaitā Lielbritānija, ir atzinušas, ka multikulturālisms kā ideoloģija ir izgāzies. Es teiktu, ka klasisks multikulturālisms ir valstīs, kas veidojušās kā ieceļotāju valstis, piemēram, ASV un Austrālija.

Ir tiesa, ka Eiropā, sevišķi 21. gadsimta sākumā, ir bijušas plašas akadēmiskas diskusijas par multikulturālismu kā Eiropas kultūras daudzveidīgumu nodrošinošu ideoloģiju, bet reālajā dzīvē patlaban tiek aktualizēts jautājums, kas ir politiskā nācija un kādi ir nepieciešamie pamatnosacījumi, lai katra valsts saglabātu savu identitāti; kāda vide jāveido, lai, no vienas puses, nodrošinātu visu valstī dzīvojošo nāciju cilvēktiesības, bet, no otras puses, – katra valsts tomēr uzturētu savas nacionālās valsts savdabību. Taču realizēt šo ideju nav vienkārši. Cilvēkiem ir garantētās pamattiesības uz savas kultūras, valodas un reliģijas saglabāšanu, taču, ieejot citā valstī un tās pamatnācijas kultūrā, dažkārt tie nespēj pielāgoties un protestē, kas izpaužas dažādās ekstrēmās formās. Terorisma izpausmes slēpj arī fundamentālas kultūru un vērtību atšķirības, kas diemžēl atklāj, ka iecietība nav katrai kultūras sistēmai nozīmīga vērtība. Terorisma pamatā, protams, ir arī daudzi citi  faktori, kas saistīti ar sociālekonomisko situāciju, nespēju konkurēt darba tirgū, atsvešināšanos un tamlīdzīgi.

Tāpēc nevar vienkāršoti teikt, ka Rietumeiropā ir multikulturālisms. Vairākas valstis, kas sākotnēji vēlējušās to attīstīt, kādā brīdī sapratušas, ka tas ved uz šo valstu sabrukumu. Jēdziens, ko pašlaik biežāk lieto multikulturālisma vietā, ir starpkultūru dialogs. Taču arī tā ir tikai teorija, kas praksē ne vienmēr izdodas, jo dialogā abām pusēm jāizturas ar pietiekoši lielu pašcieņu un arī savstarpēju cieņu. Ne katra kultūra ir atvērta dialogam.

Kas varētu būt piederīgi latviešu politiskajai nācijai?

Tas ir diskutējams jautājums. Klasiskā izpratnē tie ir visi cilvēki, kas saņēmuši Latvijas Republikas pilsoņa pasi. Bet tam būtu jāiet roku rokā ar nacionālās kultūras pieņemšanu un praktizēšanu. Mūsdienu nācijas konceptu nav iespējams balstīt uz „asins” teoriju, zinot, cik daudz ir jaukto ģimeņu. Ir normāli, ka eksistē daudzšķautņainās jeb multiplās identitātes. Piemēram, operdziedātājs Aleksandrs  Antoņenko pēc izcelsmes ir ukrainis, bet man viņš ir arī latvietis. Jautājums, protams, kā viņš sevi identificē un pozicionē pats. Mana pārliecība ir tāda, ka mūsdienās piederība visvairāk ir identificējama tieši ar kultūru: par latviešiem būtu uzskatāmi tie, kas pieņēmuši šīs valsts kultūru, valodu, ciena un praktizē to.

Latvijā jau vēsturiski ir izveidojušies apstākļi, lai cilvēki varētu sevi identificēt gan balstoties uz etnisko izcelsmi, gan kā piederīgus Latvijas valstij, kultūrai, valodai, un tas ir mūsu integrācijas politikas pamatos. Cik daudz ar informācijas telpu, kultūru, izglītību radām apstākļus, lai cilvēki arvien vairāk šo piederību izjustu? Piederība ir personiskās izvēles jautājums, un parasti mēs gribam piederēt kam vērtīgam. Vai esam aizdomājušies, cik mēs paši savu valsti un kultūru godājam kā vērtību, cik lepni par to esam, lai kāds, kurš vēl nav izdarījis izvēli, vēlētos tai būt piederīgs?

 Kultūra ir mūsu kodols. Izsitot kodolu, tauta un nācija tiek iznīcināta. Skatoties vēsturiski, esam veidojušies kā kultūras nācija. Kultūra bija, ir un būs izšķirošais spēks, cik ilgi pastāvēsim kā nācija un nacionāla valsts. Ja kāds grib mūs ievainot, kultūra, mūsu lepnums, ir tas, kas mums visvairāk varētu sāpēt.

Kādi varētu būt veidi, kā stiprināt un saglabāt latviešu identitāti kosmopolītisma pārņemtajā Eiropā?

Ļoti būtiska ir kultūras un izglītības jomas sadarbība. Mūsdienu cilvēkam – tik brīvam, kāds viņš aug – neko nevar uzspiest. Cilvēkam kaut ko var iemācīt un ieaudzināt, pirmkārt, rādot piemēru ģimenē, otrkārt, cieņpilni to ieviešot izglītības procesos, treškārt, par paraugiem izmantojot sabiedrības intelektuālās autoritātes un politisko eliti. Ceturtkārt, ļoti svarīga ir informatīvās telpas loma latviskās kultūrtelpas stiprināšanā.

 Kādi latviešu mākslinieki un radošās personības ir ietekmējuši Jūsu pasaules redzējumu?

Katrā dzīves posmā ir bijušas savas autoritātes un sarunu partneri. Jaunībā ļoti aizrāvos ar Zentu Mauriņu, kladēs rakstīju viņas citātus. Ļoti patika Mauriņas dzīves filozofija, tas, kā viņa domāja par ļoti lielām vispārcilvēciskām vērtībām. Skolas gados obligātās literatūras kontekstā no domāšanas ietekmes viedokļa numur viens bija Rainis. Tāpat kā Mauriņā, arī Rainī man patīk plašais pasaules redzējums un spēja savas idejas un tēlus iekodēt simbolos, kas vienlaikus ir dziļi saistīti ar mūsu latvisko mentalitāti un mantojumu, bet tai pašā laikā ļoti universāli interpretējami, tāpēc aktuāli arī mūsdienās. Raiņa gads ļoti labi parādīja, cik mūsdienīgi joprojām iespējams ir interpretēt Raiņa atstāto mantojumu. Tas apliecina literāta ģenialitāti.

Šobrīd ar atsevišķiem darbiem mani ļoti personīgi uzrunājusi Nora Ikstena, īpaši viņas pēdējais darbs “Mātes piens”. Man pašai vienmēr bijušas ļoti aktuālas attiecības pa mātes līniju. Ikstena fantastiski drosmīgi atklāj, cik nozīmīga katrai sievietei viņas dzīvē ir māte, vecāmāte, meita, un kā šī asinslīnija nāk dzīvē līdzi un mūs ietekmē. Tai pašā laikā viņa šo personisko šķautni ir iekļāvusi vēsturiskajā kontekstā, apliecinot, kāda loma cilvēku dzīvē vairākās paaudzēs ir laikmeta vēsturiskajiem notikumiem. Lai gan katram mums ir savs dzīvesstāsts, vilku paralēles ar savu dzīvi un, lasot grāmatu, jutu, ka esmu pastāvīgā dialogā ar sevi. Mani uzrunā tādi autori, kuri liek domāt un meklēt atbildes uz iekšējiem jautājumiem. Lasīt Noras Ikstenas darbu man bija personīgs pārdzīvojums.

Kā personība mani ļoti uzrunā arī Māra Zālīte. Ne tikai kā rakstniece un dzejniece, bet kā personība plašākā nozīmē – radoša un domājoša publiskajā telpā, ar spēju drosmīgi skaidrot dažādus procesus un situācijas. Atceros, ar kādu lepnumu un argumentāciju viņa piedalījās diskusijā par Latvijas himnu, skaidroja, kāpēc himna joprojām ir aktuāla un kāpēc tā nav jāmaina. Māra Zālīte ir arī Latvijas valsts simtgades svētku radošajā padomē, un viņas domāšanas veids un idejas ir daudzviet iestrādātas un tiks izmantotas simtgades pasākumos.

Runājot par personībām – no visiem ministru amatiem tieši kultūras ministram jāatrod kopīga valoda ar nozares speciālistiem, taču mākslinieki ir lielas un pārsvarā emocionālas personības. Kā izdodas sabalansēt daudzu personību un interešu grupu intereses?

Mākslinieki ir tādi, kādi viņiem jābūt, jo tāda ir viņu sūtība, tāpēc viņi arī spēj radīt to, ko pārāk racionālās būtnes nespēj. Galvenais ir izturēties ar cieņu pret šīm personībām, pret viņu personīgo unikalitāti. Empātija ir ļoti būtiska īpašība. Jādod iespēja izteikties – tas nozīmē, ka jāveido dažādas platformas, lai cilvēki var sanākt kopā un izrunāties. Citādi tas var plaši „uzsprāgt” kaut kur sabiedriskajā telpā. Es neteiktu, ka vienmēr izdodas, tāpēc pie tā ir jāstrādā visu laiku!

Daudziem, tostarp kultūras cilvēkiem, kā ļauns murgs atmiņā ir padomju laikā valdošā cenzūra. Mūsdienās tādas it kā nav, taču reizēm dzirdama neapmierinātība par otru galējību – visatļautību.

Protams, salīdzinot ar padomju laikiem, mums ir brīvi mediji un brīva kultūra, brīvas izteikšanās iespējas. Taču nav tā, ka mūsdienās nav cenzūras. Kopumā mums ir iztrūkusi diskusija par cenzūras izpausmēm mūsdienās. Var konstatēt dažādas galējības. Cenzūras jēdziens šobrīd ir izplūdis līdz tādai pakāpei, ka reizēm politiķis pat nedrīkst atvērt muti un izteikt viedokli. No otras puses – arī sarunā ar žurnālistu politiķim vai jebkuram cilvēkam var būt vēlme viņu ietekmēt, izmantot situāciju sev labvēlīgi.

Savukārt, runājot par propagandu, jāsaprot, ka dzīvojam informācijas laikmetā, kurā nav iespējams aizvērt visus kanālus. Ja kaut ko var nerādīt televīzijā, to nevar izdarīt internetā, un šī informācija plūst iekšā ar literatūru, grāmatām un citos veidos. Tāpēc „piegriešana” neko nerisina. Pamatatbilde uz citu valstu propagandu ir ieguldījumi cilvēkos! Ja man būtu tādas iespējas, es ļoti daudz resursu piešķirtu medijpratības apguvei gan izglītības procesā, gan informācijas telpā. Veidojot jaunāko valsts budžetu, izdevies panākt līdzekļu piešķiršanu mediju fonda izveidei, kur būs iespējams atvērt arī medijpratības programmas.

Lai pretotos propagandai, ir svarīgi arī visi citi izglītības aspekti. Lai cilvēks spētu izvērtēt, vai attiecīgais raksts par vēsturi nav propaganda, viņam pašam jābūt pietiekamām vēstures zināšanām, tas pats attiecas uz politiku vai ģeopolitiku.

Mākslinieki uzskata, ka mākslai jābūt pašai par sevi, nevis jākalpo kādam mērķim. Tai pašā laikā ir mākslas darbi, piemēram, spēlfilmas, kas, iespējams, nesasniedzot augstākos mākslinieciskās kvalitātes kritērijus, kļūst populāras un, nenoliedzami, sniedz pozitīvu ieguldījumu, piemēram, nacionālajā pašapziņā. Hipotētiskā situācijā – ja būtu iespējams, piemēram, uzņemt tikai vienu filmu un būtu jāizdara absolūti melnbalta izvēle starp viduvēju mākslu plašākai sabiedrībai, kas kalpo pozitīvam mērķim, un mākslinieciski augstvērtīgu, bet tikai šaurai intelektuāļu elitei pieņemamu mākslas darbu, kam par labu sliektos Jūsu izvēle?

Nav neiespējami izveidot mākslas darbus, kas būtu vienlaikus kvalitatīvi un aktualizētu valstiski nozīmīgus jautājumus, un nav tā, ka valstisku audzināšanu var veikt tikai ar viduvējas kvalitātes mākslas darbiem. Tieši augstas kvalitātes mākslas darbi to var izdarīt vislabāk. Abiem elementiem jābūt kopā, tāpēc šādu izšķiršanos vispār negribētu veikt. Esmu pārliecināta, ka Latvijā ir tik gudri un radoši profesionāļi, kas ir spējīgi radīt augstas kvalitātes darbus, tajos runājot par valstiski nozīmīgām tēmām. Arī pašlaik tiek uzņemtas Latvijas simtgadei veltītas filmas, veidota literatūras sērija, kas aktualizēs vēstures, identitātes un valstiskuma jautājumus. Arī latviešu teātri aizvien vairāk spēj atrast valodu un mākslinieciskos paņēmienus, lai „paceltu” ar valstiskumu saistītas tēmas. Raiņa gadā visas izrādes, manuprāt, bija mākslinieciski ļoti veiksmīgas un vienlaikus aktualizēja valstiskās idejas.

Atbilde lielā mērā ir līdzsvarā. Tiklīdz no mākslas sāk pārāk daudz prasīt kādu ideoloģisku mērķi, tas rada spriedzi un nesaprašanos.

Vēsturiskās un valstiskās tēmas kultūrā bija populāras Atmodas gados. Kādas ir Jūsu atmiņas par Atmodu?

Man ir ļoti daudz atmiņu! Atmodas laiks man sakrita ar romantiskajiem jaunības gadiem. Man bija 17, 18, 19 gadu, kad notika Atmodas procesi. Kad veidoja Tautas fronti, es biju vecākās klases skolniece, iestājos Tautas frontes šūniņā, braucu uz Rīgu un piedalījos dažādos pasākumos. Ārkārtīgi spilgtā atmiņā ir rokopera „Lāčplēsis”, piedalīšanās manifestācijās Daugavas krastmalā.

1991. gadā, kad jau bija atjaunota Latvijas neatkarība, es iestājos Vēstures fakultātē. Tā izredzētības sajūta, ka tu vari mācīties pavisam citu vēsturi… Cik kvalitatīvas tai laikā bija diskusijas starp pasniedzējiem un studentiem! Visi vārti vērās vaļā, arī pasniedzēju iespējas brīvi stāstīt un runāt. Gaisā virmoja vēlme iepazīt dziļāk un izprast Latvijas vēsturi.

Esmu piedalījusies janvāra barikādēs un ļoti labi atceros augusta puča notikumus. Tai laikā atrados arheoloģisko izrakumu praksē Kurzemē, ko vadīja Ingrīda Virse. Dziļos laukos uzzinājām, ka pa Rīgu brīvi braukā tanki, nezinājām, vai vispār ir, kur atgriezties… Mēs visu pārtraucām un satraukti braucām atpakaļ uz Rīgu. Aizbraucām uz Rīgu, un viss jau bija beidzies.

Kāds ir bijis lielākais gandarījums ministres darbā?

Viens – lielākais?… (Pauze).. Es drīzāk teikšu jaunāko: esmu gandarīta, ka Ministru kabinetā ir apstiprināts Latvijas valsts simtgades budžets trim gadiem. Ir tik laba sajūta, ka uz tik daudzu cilvēku idejām balstīto programmu un pasākumu plānu varēs ieviest dzīvē, un varēsim strādāt un radīt simtgades svētkus!

Vēl man ir gandarījums, ka izdevies „iekustināt” vairāku lielu nacionālu simbolu sakārtošanu: Mežaparka estrādi, Laikmetīgās mākslas muzeju, Daugavas stadionu. Kad tikko biju sākusi strādāt, man tas likās pilnīgi neiespējami. Patlaban aktuāla ir nacionālās koncertzāles celtniecība. Ja man izdotos ielikt pamatus arī tai, tas man pašai būtu liels sasniegums.

Varbūt būtu minamas arī mūzikas un mākslas skolotāju algas?

Nevarētu teikt, ka man ļoti jālepojas ar šo rezultātu, jo algas pedagogiem joprojām nav lielas – un tas attiecas ne tikai uz mūzikas pedagogiem. Pie šī jautājuma drīz būs jāatgriežas. Bet man ir gandarījums, ka netikām nobīdīti malā un esam visa pedagogu algu jaunā modeļa sastāvdaļa, un ka šis modelis aptver visus izglītības līmeņus, tai skaitā kultūrizglītībā, un arī visas pakāpes – profesionālo ievirzi, vidējo izglītību un augstskolas, kas ir ļoti svarīgi, citādi modelis būtu nepilnīgs. Ieguvums ir tāds, ka esam vērtējuši visu izglītības procesu un kopā ar Izglītības ministriju panākuši, ka tajā tiek iekļauti visi pedagogi. Tomēr jāapzinās, ka esam tikai pusceļā un atalgojuma jautājums jāturpina risināt. Un ne tikai pedagogiem, arī kultūras darbiniekiem un visiem Latvijā publiskajā sektorā strādājošajiem. Aizvien vairāk jāapzinās, ka, dalot resursus, vairāk jādomā par cilvēku dzīves kvalitāti. Ja vēlamies, lai cilvēki gribētu dzīvot Latvijā, viņiem ir jānodrošina cilvēka cienīgi dzīves apstākļi, ko katrs ir pelnījis.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.