logo

Divi un divi ir četri. Vienmēr!

19.06.2015 Raivis Zeltīts

Rakstīt tikai par t.s. ‘’praidu’’ būtu kā rakstīt par blusas augšlūpas funkcijām – tas, protams, var kādu aizraut, bet nez vai tas ir būtiskākais. Kā vienmēr – ir jāredz sistēma, jo tas, kas neredz plānu, jau automātiski kļūst par šī plāna sastāvdaļu, pat ja sevi godā par brīvāko no brīvajiem cilvēkiem. Aprakstīšu tikai dažus no aspektiem, kurus nedzirdēsiet propagandas rakstu un aizkustinošo TV sižetu jūrā.

Radikāļa desmitais likums

1971. gadā kreiso aktīvistu leģenda Sauls Alinskis (Saul David Alinsky) izdeva savu darbu ‘’Rules for Radicals’’ (‘’Noteikumi radikāļiem’’), kura tēzes kopš tā laika aktīvi ir izmantojušas dažādas interešu grupas. Naivs jautājums – cik no tiem 1300 cilvēkiem, kas Facebook ir pieteikušies kā ‘’praida’’ gājiena dalībnieki, ir izlasījuši šo darbu? Kā vienmēr, tie, kas saprot plānu, ir neskaitāmas reizes mazāk salīdzinot ar tiem, kas ir plāna sastāvdaļa. Alinska darbā parādās dažādas stratēģiskas atziņas, kuras apzināti vai neapzināti pielieto kreisi-liberālo uzskatu pārstāvji, piemēram, – ‘’Izsmiekls ir spēcīgākais ierocis’’, vai arī ‘’uzbrūc indivīdam un izolē to no sabiedrības simpātijām’’ u.c. No šiem būtiskākais ‘’praida’’ kontekstā ir desmitais likums, kas skan šādi – ‘’ja tu uzspiedīsi negatīvo tendenci pietiekami spēcīgi, tad to var izvirzīt tālāk un tā kļūst par pozitīvo. Vardarbība no pretinieka ļauj iegūt sabiedrības simpātijas, jo sabiedrība vienmēr simpatizē upurim.’’ Tādējādi varam piekrist ‘’Mozaīkas’’ viedoklim, ka ‘’‘’Praids’’ ir līdzeklis attieksmes maiņai pret homoseksuāliem cilvēkiem’’. Jā, visai nekrietns līdzeklis…

Un tagad vēlreiz jautājums 1300 ‘’brīvdomātājiem’’ – vai jūs apzināties, ka piedālieties provokācijā, kuras mērķis ir panākt vardarbīgu reakciju no pasākuma oponentiem, lai panāktu sabiedrības simpātijas?

Saprotu, ka tīri cilvēcīgi ir grūti noskatīties uz to, kas notiks Rīgā, ja mēs redzam, ka citās valstīs šādos pasākumos ir vērojamas arī pedofiliskas izpausmes. Atgādināšu, ka sākotnējā kultūrmarksistu projektā kopā ar geju tiesībām bija paredzēta arī pedofilijas izvirzīšana, kas tolaik gan bija par daudz un tika apturēts. Tomēr jāsaprot, ka ‘’praidistu’’ avangards šobrīd ir īpaši aktīvs, jo viņi zina, ka viņu idejas sabiedrība principā nepieņem. Esot ielenkuma stāvoklī, ‘’streipiska’’ agresija ir tikai dabiska. Lai arī viņi turpina lamāties un ārdīties no savām šī brīža pozīcijām!

No tā arī patiess lūgums tai lielajai sabiedrības daļai, kuru aizskar šis pasākums – ignorēt to un neļaut kļūt par kāda cita plāna sastāvdaļu. Lielākā vilšanās šīs provokācijas autoriem būs pilnīga ignorēšana no sabiedrības puses. Gājiena dalībniekiem varbūt arī šķitīs, ka viņi ir kaut kādā veidā uzvarējuši, bet tas ir tāpēc, ka viņi nezina, kādā netīrā spēlē ir iejaukti.

Liberālisms kā kategoriska patiesības noraidīšana

Labas grāmatas parasti var lasīt neskaitāmas reizes, jo, cilvēkam nobriestot, tas pamana arvien jaunas sakarības, dziļākas domas un līmeņus, kurus iepriekš nav saskatījis. Nesen pārlasīju Orvela ”1984” un piesaistīja skarbā beigu sadaļa, kur tiek spīdzināts galvenais varonis Vilsons. Pirmkārt, jau tas notiek ‘’Mīlestības’’ ministrijā – vārds, kas ir pilnīgi pretējs tur notiekošajam. Arī šajās dienās dzirdam daudz par ‘’toleranci’’ un ‘’mīlestību’’. Bet, kas ir būtiskākais, ir šīs spīdzināšanas iemesls. Vilsons ticēja, ka īstenības raksturs ir kaut kas pašsaprotams, kamēr ‘’partija’’ uzskatīja, ka īstenība nav ārēja. Lūk, īstenība eksistē tikai cilvēku prātā, bet ‘’partija’’ kontrolē cilvēku prātus, tāpēc tā nosaka, kas ir īstenība. Vai nav īsts postmodernisms? Vilsons ir vājprātīgs, jo tic, ka patiesība ir nemainīga. Vilsons ir vājprātīgs, jo redz, ka divi un divi ir četri, nevis ‘’reizēm pieci un reizēm trīs, dažkārt trīs, četri un pieci reizē’’. Vilsonam saka – ‘’Jums jātiek vaļā no šiem deviņpadsmitā gadsimta uzskatiem par dabas uzskatiem. Mēs dabai dodam likumus’’. Arī šodien mums ir tādi, kas uzskata, ka var dot dabai savus likumus.

Kaut kur lasīju, ka šodienas liberālisms ir kategoriska patiesības noraidīšana. Šķiet, precīzāku definīciju neatrast. Jau kopš jakobīņu terora, kreisos totalitāristus ir vadījusi tieksme uzdot vēlamo par patieso. Viss, kas ir jaunāks un labāk izklausās, arī ir labāks par to, kas ir senāks, bet pārbaudīts, vai ne? Kategoriski noraidot idejas par iedzimtām atšķirībām, kreisie radikāļi ir mēģinājuši un mēģina uzspiest ideju par cilvēku kā baltu lapu, kuru samaitā tikai sabiedrības sliktā ietekme. Jo vairāk brīvības no sabiedrības, jo lapa baltāka, tīrāka un nesamaitātāka.

Visradikālākās pārmaiņas sabiedrībā notiek nemanāmi gadsimtu laikā. Kreisi-liberālā ideoloģija ir pilnībā nomainījusi klasisko Rietumu domāšanas paradigmu, saskaņā ar kuru dabai ir četri esamības līmeņi – neorganiskais, augu, dzīvnieku un cilvēciskais. Cilvēciskais līmenis ir atvērts garīgajai pilnveidei, bet tikai sabiedrībā. Kā atzina Aristotelis – ārpus sabiedrības var būt tikai Dievs, vai zvērs. Tātad sabiedrība ir nepieciešama nepilnīgā cilvēka pilnveidošanai. Kreisie totalitāristi no sava pasauluzskata pilnībā izdzēsuši ceturto esamības līmeni, jo to neparedz vienlīdzības doktrīna. Nevis kā vajag, bet kā pienākas, vai precīzāk – kā iegribās. Vilinoša doma. Ideāli tiek uzskatīti par kaut ko tumsonīgu un aizspriedumainu – šodien pietiek ar to, ka tu esi un tas, kāds tu esi, jau ir pietiekami labi, lai saņemtu tās pašas tiesības, kas pienākas citiem. Tas tiek dēvēts par progresu, bet patiesībā precīzāks apzīmējums būtu entropija – stabila nekārtības palielināšanās un kārtības sabrukums.

Ideoloģijas un realitātes sadursme

Kad ‘’divi un divi ir pieci’’ mēģina ieviest reālajā dzīvē, mēs saskaramies ar trako mājas cienīgām situācijām, kur ‘’Mīlestības ministrijas’’ iebiedētā sabiedrība spēlē līdzi trako lomām. Mēs visi gribam būt labi un taisnīgi – kurš gan grib skaitīties tumsoņa un neiecietīgais? Tāpēc oficiālā līmenī tiek noliegta patiesība par to, kas ir dzimums, patiesība par to, kas ir ģimene, un patiesība par to, kas ir cilvēks. Īstā ‘’dubultdomas’’ garā mēs pieņemam vienlaicīgi savstarpēji izslēdzošas patiesības, ticam tām abām, vai arī pēc nepieciešamības ignorējam vienu, lai ticētu otrai. Kaut kādā brīdī programmai ir ‘’jāuzkaras’’.

Nesen plaši izskanēja Ketlīnas Dženeres gadījums. Progresīvā cilvēce uzgavilēja faktam, ka vīrietis izliekas par sievieti. Taču drīz pēc tam sekoja melnādaino aktīvistes Reičelas Dolezalas gadījums. Tā pati progresīvā cilvēce nu bija apjukusi – baltādainā sieviete bija izlikusies, ka ir melnādaina. Vai arī nav izlikusies, bet tāda arī ir? Daži paziņoja, ka šie gadījumi nav salīdzināmi, citi atgādināja – pag, pag, vai tad rase arī nebija ‘’sociāls konstrukts’’? Kur starp šiem gadījumiem ir atšķirība? Nerunāsim par indivīdiem, kas uzskata, ka ir dzīvnieki, kas ir iesprostoti cilvēka ķermenī, bet arī tādu ir daudz. Kur ir atšķirība? Tiktāl viss ir samērā nekaitīgi, bet tālāk mums ir gadījumi, kas jau robežojas ar vardarbību pret bērniem, kuros iejaukt vairāki psihiski nelīdzsvaroti indivīdi, kuriem interesē tikai viņu tiesības, ne bērna labklājība. Izlasiet šo piemēru un tad mēģiniet nopietni pateikt, ka tā ir ģimene, kas pelnījusi tādu pašu tiesisko aizsardzību kā ģimene dabiskajā izpratnē!

Propagandas faktors

Lai tādu ideoloģisku uzstādījumu kā ‘’divi un divi ir pieci’’ pieņemtu par patiesu, pietiekot to dzirdēt un redzēt dažādos veidos 400-500 reizes. Visefektīvākais medijs ir kino, kas skatītāju atstāj pasīva uztvērēja lomā. Prasmīgi ievietoti vēstījumi nogulsnējas zemapziņā, kura pēc tam paveic pārējo darbu, saskatot tikai tos argumentus, kas palīdz apstiprināt, ka ‘’divi un divi ir pieci’’. Piemēram, tā var būt kāda komēdija, vai asa sižeta filma, kur cita starpā kāds no pozitīvajiem varoņiem izrādās homoseksuāls. Pārējie filmas dalībnieki par to priecājas, vai arī kāds viņam uzbrūk kā nevainīgam upurim, kas, protams, izraisa līdzjūtību. Filmas mākslinieciskajai vērtībai tas īsti neko nedod, bet sava loma tam visam ir. Ideja tiek pieņemta nekritiski, jo cilvēka prāts ‘’noklusējuma režīmā’’ vienmēr taupa enerģiju un nespēj reflektēt.

Tāpēc vēl jo vairāk, uz visaptverošās ‘’praida’’ propagandas fona smieklīgi ir tie, kas uzskata, ka ir īsti drosminieki un brīvdomātāji, paužot dāsni finansētu oficiālo ‘’partijas’’ līniju. Visi, kas ir bijuši saistīti ar pasākumu organizēšanu, zina, cik grūti ir noorganizēt vienu atsevišķu pasākumu, vai varbūt divus, trīs pasākumus. Rīgas ‘’Praida’’ nedēļas ietvaros ir paredzēti vairāki desmiti pasākumu! Es domāju, ka ikviens no mums labi saprot, ka tas nav iespējams bez milzīgiem finanšu līdzekļiem, ja vien uz ‘’gaismas spēkiem’’ neattiecas citi faktori kā uz parastajiem mirstīgajiem. Nerunāsim par milzīgo rakstu un TV sižetu apjomu, kas arī pauž absolūti vienveidīgu ‘’partijas’’ līniju. Tas viss rada jautājumus par finansējuma avotiem un motīvu tīrību. Vai kāds no šiem 1300 potenciālajiem ‘’Praida’’ dalībniekiem ir mēģinājis noskaidrot, kas tās ir par interešu grupām, kurām ir šāda ietekme, un kāpēc tas tiek darīts? Protams, to jautāt laikam ir naivi…

Nobeiguma vietā

Kas šodien ir drosme un brīvdomība?

Teikt, ka vīrietis ir vīrietis, ka sieviete ir sieviete!

Teikt, ka ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti, kuras rezultātā dzimst bērni!

Teikt, ka divi un divi ir četri!

Divi un divi vienmēr ir četri, neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk, vai mums tas šķiet godīgi, toleranti, politkorekti. Divi un divi ir četri pat tad, ja tie, kas to saka, tiek saukti par tumsoņām, kretīniem, ar aizsērējušām smadzenēm un citos lamuvārdos, kas tā vien liecina par šo vārdu paudēju patieso iecietības līmeni. Pat ja Putins starp visiem saviem meliem kādreiz pasaka, ka divi un divi ir četri, mums nav jāizliekas, ka tas ir pieci. Objektīvās patiesības atzīšana nepadara mūs par putinistiem, vai citiem -istiem. Tam nav nekāda sakara ar ideoloģijām un laikmeta tendencēm.

Divi un divi ir četri. Vienmēr!

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.