logo

Edvīna Šnores runa ārpolitikas debatēs (1)

22.01.2015 Edvīns Šnore Saeimā

Pirms vairākām dienām Ārlietu ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka viena no Latvijas prioritātēm prezidentūras laikā būs totalitāro režīmu noziegumu tēmas aktualizācija un vēsturiskā taisnīguma atjaunošana.

Domāju, ka daudzi Latvijā jau sen gaidīja, ka valsts šos jautājumus izvirzīs kā prioritārus. Būdams deputāts vien pāris mēnešus jau esmu saņēmis vairākus man adresētus lūgumus no represētajiem palīdzēt viņiem, vēl dzīves laikā, atjaunot vēsturisko taisnīgumu. Esmu konsultējies ar juristiem, un secinājums allaž bijis viens – kamēr nebūs politiskās gribas, nebūs arī rezultāts.

Man ir prieks, ka šī politiskā griba ir parādījusies.

Kompensācijas Latvijas pilsoņiem, kuri vergoja Gulaga nometnēs, ir patiesi prioritārs jautājums, kuru ilgāk atlikt vairs nevar, ņemot vērā šo cilvēku cienījamo vecumu. Tāpat prioritārs ir gandarījums tiem vecākiem, kuru dēli nelikumīgi tika iesaukti PSRS armijā un tur aizgāja bojā vai atgriezās sakropļoti.

Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana noteikti ietver arī no Latvijas izvesto kultūrvēsturisko vērtību, filmu un arhīvu atdošanu.

Uzsākot prezidentūru, Latvijas ārlietu ministram jau bija iespēja tikties ar savu Krievijas kolēģi un es ticu, ka visi šie mūsu tautai tik svarīgie jautājumi tika apspriesti. Fakts, ka tas neizskanēja publiski, pieņemu, ir taktisks solis, diplomātiska stratēģija. Lai vai kā, galvenais, ka šie vēsturiskā taisnīguma jautājumi beidzot ir ārlietu ministrijas redzes lokā un prioritāšu sarakstā.

Prezidentūra dod arī lielisku iespēju ar plašu rezonansi atspēkot tos melus un izdomājumus, kurus Krievija nereti izplata par mūsu valsti. Pēdējais piemērs bija nesenā Latvijas un Krievijas ārlietu ministru kopējā preses konference, kurā Lavrovs kārtējo reizi apgalvoja, ka Latvijas nepilsoņi padarīti par otrās šķiras cilvēkiem, neskatoties uz to, ka savulaik referendumā balsojuši par Latvijas neatkarību.

Pasaules uzmanība, kas bija pievērsta šai preses konferencei bija lieliska iespēja, lai vienreiz un par visām reizām pateiktu, ka tie ir meli. 1991. gada 3. marta aptaujā par Latvijas neatkarību 411 000 cilvēku nobalsoja PRET. 1991. gada 17. marta referendumā PRET neatkarību balsoja gandrīz pusmiljons. Vēsturnieki un pētnieki, kas analizējuši šos datus, viennozīmīgi secina, vairums krievvalodīgo ieceļotāju balsoja nevis PAR, bet PRET. To atzīst gan latviešu, gan, kas interesanti, arī krievu pētnieki.

Neskatoties uz to Krievija gadiem ilgi tiražē šo mītu un nomelno mūsu valsti. Diemžēl Latvija līdz šim nav spējusi adekvāti atbildēt. Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ziemele šodienas Latvijas avīzē saka: “Mums nav pat bijusi vienota valsts pozīcija un konkrēts plāns, kā atspēkot vai vienkārši izstāstīt, kas Latvijā vēsturiski noticis un notiek; ka krievvalodīgie nav jaucami vienā maisā ar vēsturisko krievu minoritāti un minoritāšu tiesībām vispār.”

Tas, ka Latvija neatsaucas uz Saeimas deklarāciju par Okupāciju, uz Ženēvas konvenciju un citiem dokumentiem, kas skaidri norāda uz šodienas nepilsoņu nelikumīgo izcelsmi Latvijā, rada nopietnas problēmas Latvijas pārstāvjiem starptautiskās tiesās un citos forumos, kur nepieciešams aizstāvēt mūsu valsts intereses.

Es paužu cerību, ka Eiropas Savienības prezidentūra būs gana spēcīgs impulss mūsu ārlietu resoram, lai šo stāvokli mainītu.

Un nobeidzot burtiski daži vārdi par Latvijas un Eiropas Savienības pozīciju attiecībā uz Ukrainu. Gan mani, gan daudzus citus ar vien vairāk sāk uztraukt ES Ārlietu Augstās pārstāves Mogerīnī mēģinājumi, kas, izskatās, vērsti uz Krimas aneksijas de fakto legalizāciju. Proti, nesaistot sankciju atcelšanu ar Krimas okupācijas izbeigšanu. Lai nu kam, bet Latvijai, kas bijusi okupēta un anektēta 50 gadus, vajadzētu vislabāk saprast, kā tagad jūtas Krimas tatāri un ukraiņi Krievijas okupētajā Krimā. Mums vajadzētu būt pirmajiem, kas Eiropas Savienībā iestājas par Krievijas sankciju saistīšanu ar Krimas okupāciju.

Bažas rada arī Eiropas Savienības piedāvātais izkārtojums Austrumukrainā. Kā mēs zinām, šī izkārtojuma pamatā ir prasība pēc Minskas vienošanās pildīšanas. Taču ir zināms, ka karojošās puses dažādi interpretē šo vienošanos, sevišķi attiecībā uz vēlēšanām un teritoriju pašpārvaldi pēc karadarbības beigām. Tāpēc Eiropa nedrīkst pieļaut Krimas referenduma farsa atkārtošanos Austrumukrainā, pēc būtības atstājot šīs teritorijas Krievijas kontrolē, lai arī formāli Ukrainas sastāvā.

Latvijai kā ES prezidējošai valstij ir skaidri jāliek saprast Krievijai un starptautiskajai sabiedrībai, ka šāds risinājums nebūs pieņemams. 1994. gadā Rietumvalstis garantēja Ukrainas teritoriālo nedalāmību, bet nespēja šo garantiju pildīt. Tas, protams, ir apkaunojoši. Taču vēl apkaunojošāk būtu, ja tagad peļņas dzīti Rietumi, piekāptos agresoram un atceltu sankcijas. Ir jāsaprot, ka šāds solis galu galā nenesīs nedz peļņu, nedz arī mieru.

Deputāts Edvīns Šnore

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Jānis Ivanovskis

    25.02.2015 22:48

    Ja vēl kāds spēj liberāleiropiešiem vērt acis plašāk krievimpērijas ļaunrīcības sakarā tad tas ir E.Šnore

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.