logo

Edvīns Šnore: Uzvaras piemineklim nav sakara ar apbedījumiem, un tas nav 1994. gada Latvijas-Krievijas vienošanās priekšmets

26.03.2019 Latvijā

Speciāli nacionalaapvieniba.lv intervēja Marlēna PIRVICA

Marlēna Pirvica: Iepriekšējās Saeimas laikā tika savākti 10000 parakstu par Uzvaras pieminekļa (Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā veltīto) demontāžu, kuru noraidīja Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija saistībā ar Ārlietu ministrijas norādījumu, ka starp Latviju un Krieviju ir noslēgts starpvalstu līgums par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kurā ir pants, kas paredz pušu savstarpēju memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu saglabāšanu un uzturēšanu.

Tagad, otro reizi portālā „Manabalss.lv” ir savākti 11’235 paraksti par Uzvaras pieminekļa demontāžu, vai Jūs varētu lūdzu izskaidrot Līguma patieso jēgu?

Edvīns Šnore: Ārlietu ministrija saka, ka Uzvaras pieminekli nevar nojaukt, jo to sargā 1994. gada Latvijas-Krievijas līgums. ĀM atsaucas uz 1994. gadā noslēgto Latvijas un Krievijas Valdības vienošanos par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību. Tur ir 13. pants, kurš satur šādu tekstu:

“Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek Šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”

1994.g. līguma tekstā nekur nav minēts nedz Pārdaugavas Uzvaras piemineklis, nedz arī paskaidrots, kas tiek saprasts ar vārdiem “memoriālās būves”. Šādā situācijā saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32. pantu līgumslēdzējas puses, lai izprastu Vienošanās teksta jēgu, tiesīgas izmantot jebkuras savstarpējas vienošanās un dokumentus, kurām abas puses piekrīt.

Šajā gadījumā izmantojama 2007. gadā noslēgtā Latvijas un Krievijas vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā, jo tas ir vienīgais Latvijas un Krievijas abpusēji parakstītais dokuments, kurā sīkāk paskaidrots jēdziens “memoriāla būve”.

Saskaņā ar šo skaidrojumu ar memoriālām būvēm tiek saprasti tikai tādi memoriāli, kas ir daļa no apbedījumiem.
Tā kā Uzvaras piemineklim nav nekāda sakara ar apbedījumiem, to nevar uzskatīt par 1994. gada Latvijas-Krievijas vienošanās priekšmetu.

Jāuzsver, ka 1994. gadā Krievija noslēdza vienošanos par apbedījumiem un memorāliem arī ar Poliju. Polija viennozīmīgi uzsver, ka šī vienošanās neattiecas uz PSRS pieminekļiem un memoriāliem, kas atrodas ārpus apbedījumu vietām. Neskatoties uz Krievijas protestiem, Polija jau ir demontējusi desmitiem šādu PSRS pieminekļu un memoriālu.

To, ka Krievija mēģina uzspiest ačgārnu 1994. gada vienošanās interpretāciju, Latvijas puse jau pārliecinājās 2016. gadā, kad Limbažos tika demontēts piemineklis PSRS jūrniekiem. Toreiz Krievijas ĀM iesniedza Latvijai notu, apgalvojot, ka arī Limbažu pieminekli Latvija esot uzņemusies sargāt saskaņā ar 1994. gada līgumu. Neskatoties uz Krievijas protestiem, piemineklis Limbažos tika nojaukts.

M.P: Uģis Polis parakstu vākšanas portālā Manabalss.lv iniacatīvu motivē šādi: „Uzvaras piemineklis, tika atklāts 1985. gadā. Tas ir laika posmā no 1944. gada līdz 1991. gadam, kad Latvijas Republika, tika nelikumīgi okupēta. Realitātē tā nebija Latvijas atbrīvošana no nacistiem, bet gan nacistiskais režīms tika nomainīts pret citu okupācijas režīmu- vēl asiņaināku, nežēlīgāku, zvērīgāku- Padomju savienības režīmu. Diemžēl viens no šiem simboliem, kas latviešu tautai atgādina milzīgās ciešanas Padomju okupācijas dēļ, vēl aizvien atrodas Latvijas sirdī, Rīgā. Uzvaras piemineklis ir kļuvis par simbolu visām zvērībām, ko Padomju vara 51 gadu laikā ir nodarījusi Latvijai un tas fakts, ka pēc 26 gadiem, kopš Latvijas republika ir neatkarīga valsts, šis piemineklis, kas simbolizē milzīgo ļaunumu ko PSRS ir nodarījusi Latvijai, man, pārējiem latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem šķiet absolūti nepieņemams.”

Uģis Polis un savāktie 11’235 paraksti liecina, ka Uzvaras piemineklis ir demontējams. Taču lai „klupšanas akmens”11’235 paraksti nepiedzīvotu iepriekšējās Saeimas likteni, tos noraidot, kādi darbi tagad ir veicami, lai Saeimā „mana balss” būtu sadzirdēta un okupācijas simbols demontēts?

E.Š.: Tauta savu vārdu ir teikusi. Tagad viss ir atkarīgs no Saeimas deputātiem un viņu lēmuma. Manasbalss savāktie paraksti jau nodoti Saeimas mandātu un ētikas komisijai. Tā sagatavos lēmumu un izvirzīs balsošanai Saeimas plenārsēdē. Tad nu būs iespēja redzēt, vai deputātiem ir politiskā griba kaut ko mainīt šajā jautājumā, vai nav.

M.P: Austrumeiropas valstis no šādiem okupācijas režīma simboliem taču atbrīvojas, kāpēc ārvalstīs to darīt var, bet Latvija nevar. Vai Latvijas piemērs krasi atšķiras no ārvalstīs notiekošo, vai arī pieminētais Līgums starp Krieviju un Latviju ir tikai aizsegs, no kā izriet, ka arī mums ir tādas pašas tiesības kā citām okupācijas režīma pārdzīvojošām valstīm?

E.Š.: Citās Austrumeiropas valstīs patiešām atbrīvošanās no okupantu atstātajiem pieminekļiem notiek ātrāk. Latvijā tā noris salīdzinoši lēni. Domāju, tas ir tāpēc, ka Latvijā ir salīdzinoši vislielākais PSRS kolonistu skaits. Neaizmirsīsim, ka arī bēdīgi slavenā 1994.gada Latvijas-Krievijas starpvalstu vienošanās tikai garāmejot runā par memoriāliem, kopumā tā ir par Krievijas militārajiem pensionāriem. Latvijā tādu palika vairāk nekā 20 000, kopā ar ģimenēm – 60 000. Tas ir tik, cik Tukums, Cēsis, Sigulda un Kuldīga kopā ņemot. Palika arī vairāk nekā pusmiljons civilo pārceļotāju no PSRS. Kad Latvija iestājās ES, daļa no viņiem laimīgi devušies tālāk uz Rietumiem, bet liela daļa vēl arvien mīt Latvijā un kopā ar Krievijas militārajiem pensionāriem veido kodolu 9. maija svinētājiem pie Uzvaras pieminekļa.

M.P: Tā vietā, lai atbrīvotos no okupācijas izraisītām sekām, notiek pretējais, Rīgas mērs cenšas tās nostiprināt, un ar Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta palīdzību Uzvaras parka infrastruktūras atjaunošanā šogad plāno ieguldīt 3,81 miljonu eiro. Departamenta ziņojumā teikts, ka iecerēts veikt ceļu seguma atjaunošanu 34 000 kvadrātmetru platībā, uzbūvēt vienu tiltiņu pār Mārupīti, izbūvēt sešus pandusus, 23 velo novietnes, uzstādīt 50 soliņus un 55 atkritumu urnas.. Izskatās nevainojami, taču Rīgas pieminekļu aģentūra paziņojusi, ka Uzvaras piemineklis ir sliktā tehniskā stāvoklī, un tā uzturēšanai būtu nepieciešami 135 000 eiro.

Tātad notiek diskusija par pieminekļa saglabāšanu un uzturēšanu. Vai Jūs nesaskatāt šajā finanšu nodrošināšanas procesā tomēr politisku spiedienu un cīņu par ideoloģiju, kas saistāms ar padomju okupāciju un nepārprotami ar Krievijas ietekmi Latvijā, ņemot vērā, ka 1961.gadā Uzvaras parks bija nodēvēts par „Padomju savienības komunistiskās partijas 22 kongresa parku.”

E.Š.: Uzvaras piemineklis tika celts ar “izglītojošu” mērķi, un tam tika piešķirta “liela ideoloģiski politiska nozīme”. Tas viss atrodams atbildīgo PSRS iestāžu dokumentos. Uzvaras pieminekļa “ideoloģiski politiskā” nozīme Maskavai bija kā toreiz, tā tagad. Tagad tā pat ir lielāka. Jo kopš 1985.g. Latvija ir atšķēlusies no “vienotās un nedalāmās” un Uzvaras piemineklis palicis kā tāda maza saliņa, kas liecina par Maskavas varenību un kādreizējo kontroli pār šo teritoriju.

M.P: Kāpēc Uzvaras piemineklis netika nojaukts uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?

E.Š.: Domāju, tāpēc, ka tas ir tika liels un tāpēc grūti demontējams. Domāju, tas ir vienīgais iemesls. Ja piemineklis būtu mazāks, to būtu aizvākuši jau 1991. gadā.

M.P: „Saskaņas” politiskie pārstāvji ik pa laikam ir akcentējuši pieminekļa svarīgo lomu, pie kura 9. maijā aizvien vairāk pulcina Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvaras svinētājus, un pieminekļa nojaukšana varētu izraisīt nevis vienojošu izpratni par vēsturi, bet nesaskaņas un šķelšanos, piedraudot ar masu nemieriem. No vienas puses šis arguments būtu saprotams uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, bet tagad pēc Latvijas 100gades nosvinēšanas vai šāda iebiedēšana ir adekvāta un tas būtu galvenais iemesls, lai apstādinātu pieminekļa demontāžu?

E.Š.:

Šantāža ar nemieriem ir daļa no prokrieviskās propagandas.

Atceramies arī skolu reformu nācās atlikt no gada uz gadu, jo visu laiku bija draudi par potenciālajiem nemieriem un protestiem. Varu teikt tā: jo ilgāk vilks garumā, jo smagākas būs sekas. Par to liecina bijušo PSRS republiku pieredze šajā jomā. Pozitīvais piemērs ir Igaunija. Tā izšķirošo soli spēra jau pirms 12 gadiem, bija protesti, bija kiberuzbrukumi, bet viss notikušais padarīja Igauniju tikai stiprāku. Negatīvie piemēri: Ukraina un savā ziņā arī Gruzija. Tur PSRS pieminekļi savu graujošo “ideoloģiski politisko” funkciju pildīja līdz pat laikam, kad tur iebruka Krievija. Tikai pēc fiziskas Krievijas agresijas un cilvēku upuriem, šīs valstis pieņēma lēmumu nojaukt PSRS okupantu simbolus. Nedomāju, ka mums vajadzētu lietas aizlaist tik tālu.

M.P: Runājot par kopīgo vēstures satura izpratni, kad notiks pieminekļa demontāža, tad kāds ir vienojošais piedāvājums tās vietā?

E.Š.: Vienojošais piedāvājums tiem, kas grib dzīvot Latvijā, ir pieņemt šīs valsts tradīcijas, kultūru un valodu, nevis mēģināt aizstāt to ar Krievijas analogiem.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.