logo

Gaidis Bērziņš: Vēsture mums saka to, kas notiks nākotnē. (5)

07.09.2014 Gaidis Bērziņš, Paul Goble Latvijā

Pols Goubls. Publicitātes foto.

Pavisam nesen 23.augustā Eiropas atceras dienu ietvaros Latvijā pieminējām totalitāro režīmu – nacisma un komunisma – upurus. Caur vēstures prizmu konferencē vērtējām divu lielvalstu pirms 75 gadiem slēgtā noziedzīgā pakta atskaņas mūsdienās.

Kopīgi guvām būtiskāko konferences atziņu – visā Eiropā mums nepieciešams rast vienotu izpratni par visiem totalitārajiem noziegumiem, jo to izpausmju rezultāts bija vienāds – miljoniem cilvēku nāve un ciešanas, kuru sekas pavisam tieši un konkrēti vēl šodien ietekmē cilvēkus, valstis un tautas.

Vēsture mums saka to, kas notiks nākotnē. Un tas, ko vēsture mums saka šodien, ir ļoti satraucoši, it īpaši ņemot vērā Krievijas šobrīd īstenoto karadarbību Ukrainā. Līdz ar to Eiropas reakcija un nostāja par situāciju Ukrainā ir reāls katalizators tam, kāda nākotne mūs sagaida citviet Eiropā.

Konferencē Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs nolasīja iespaidīgu un aktuālu Pasaules politikas institūta Vašingtonā profesora Pola Goubla* uzrunu, kas liek mums būt īpaši modriem. Vēlos ar šo runu iepazīstināt visus Latvijas iedzīvotājus:

Bez galīgām uzvarām, bez galīgiem zaudējumiem: Latvija Molotova–Ribentropa pakta septiņdesmitpiecgadē

Pols Goubls

Es ļoti nožēloju, ka veselības problēmas man neļauj būt šodien jūsu vidū. Latvija un Baltijas valstis kopumā bijušas manas dzīves centrā daudzus gadu desmitus, un es ļoti vēlējos būt Rīgā, lai atzīmētu šo gadadienu. – Pols Goubls.

Molotova –Ribentropa paktu, ko pirms 75 gadiem šajā dienā noslēdza Hitlers un Staļins, tiek atzīts par Latvijas divdesmitā gadsimta lielāko traģēdiju. Nešaubīgi – pakts bija traģēdija Latvijai; taču tas tai pašā laikā iesēja sēklu lielākajam Maskavas zaudējumam tai pašā gadsimtā. Tas noveda pie Padomju Savienības bojāejas, iezīmējot ceļu uz draudošo Krievijas Federācijas sabrukumu.

Tas notika tādēļ, ka Staļins sagrāba par daudz, nelegāli okupējot Latviju, tās divas kaimiņvalstis, Rietumukrainu, Rietumbaltkrieviju un Moldovu. Rezultātā Padomju Savienība kļuva nepārvaldāma, Baltijas valstīm atvērās ceļš uz NATO un Eiropas Savienību un bija radīti priekšnoteikumi Ukrainas revolūcijai. Tie ir notikumi, kas patlaban Latviju nostāda labākā pozīcijā, nekā tā bijusi pēdējos simts gadus, bet tai pašā laikā atgādina, ka Latvijai, tāpat kā citām valstīm, nav galīgu zaudējumu, tāpat kā – galīgu uzvaru.

Šodien es vēlos koncentrēties uz šo dualitāti ne tikai sakarā ar Molotova–Ribentropa paktu kā tādu, bet arī attiecībā uz Latvijas tagadējo situāciju attiecībā uz draudiem un iespējām, kas tai stāv priekšā, un Latvijas nākotni, ievērojot, cik radikāli mainās pasaule, kurā Latvija atradīsies nākamajos gadu desmitos.

Pārprastais Molotova–Ribentropa pakts

Pēc tam, kad tik daudz ir rakstīts un teikts par Molotova–Ribentropa paktu, it sevišķi tā slepenajiem protokoliem, ar kuru palīdzību Hitlers un Staļins sadalīja Austrumeiropu un uzsāka Otro pasaules karu, ir pārsteidzoši, ka nav ievērotas trīs visintriģējošākās un, iespējams, vissvarīgākās šīs vienošanās sekas.

Pirmkārt, vissvarīgākais šī pakta rezultāts bija nevis Eiropā, bet Japānā. Jūtoties nodoti no Hitlera puses, demisionēja toreizējā Japānas valdība. To aizvietoja valdība, kas neuzbruka Padomju Savienībai Tālajos Austrumos 1940. gadā, bet Amerikas Savienotajām Valstīm 1941. gadā. Tokijas lēmums nozīmēja, ka Staļinam nebija jākaro divās frontēs, kad Hitlers viņu nodeva, tādejādi, visticamāk, ļaujot Padomju Savienībai izdzīvot. Tas arī nozīmēja, ka ASV karoja divās frontēs un pusi gadsimta kļuva par pasaules lielvaru un Rietumu bastionu pret Padomju Savienību un komunisma pasauli. Ja kaut viena no šīm situācijām būtu bijusi citāda, pasaule, kurā mēs tagad dzīvojam, būtu pavisam citāda.

Otrkārt, pakts vedināja Staļinu okupēt Baltijas valstis, Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju, neskatoties uz padomju diktatora paša agrāko izpratni, ka šāda rīcība būtu riskanta Padomju Savienībai. 1920. gadu sākumā savā tēžu uzmetumā otrajam Komunistiskās internacionāles kongresam par nacionālo un koloniālo jautājumu Ļeņins ieteica, ka revolūcijas gaitā Maskavai jauniegūtās teritorijas būtu jāanektē kā Padomju Savienības republikas. Nav zināms, kā uz šo ideju atsaucās biedru vairākums, bet telegrammā Padomju Savienības vadītājam Staļins šo ideju nosodīja kā absurdi bīstamu. Šī telegramma padomju laikā parādījās tikai vienreiz: to publicēja cilvēks, kurš tādēļ nemira savā gultā.

Staļins argumentēja, ka nācijas, kuras bijušas neatkarīgas valstis, nekad nepieņemtu Padomju Savienības republiku statusu Maskavas pakļautībā. Ar to tiktu aizskarta viņu pašcieņa, un tās kļūtu par bumbu ar laika degli zem padomju sistēmas. Tā vietā, viņš argumentēja, revolūcijai izplatoties, Maskavai būtu jāizveido starptautisko attiecību sistēma komunistisko valstu vidū. Tāpēc Staļins neiekļāva Mongoliju un Tuvu 1920. gados un neanektēja Austrumeiropu 1940. gados.

Taču viņš pieļāva fatālu kļūdu: viņš okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, un viņš anektēja Rietumukrainu, Rietumbaltkrieviju un Moldovu. Ja viņš to nebūtu izdarījis, 1989. gada revolūcijas nebūtu tik ātri izplatījušās Padomju Savienībā, Padomju Savienība nebūtu sabrukusi tad, kad tas notika, Baltijas valstis nebūtu atguvušas neatkarību pirmās un citādā veidā nekā citas PSRS republikas, un tās tagad nebūtu ES un NATO dalībvalstis. Izsakoties īsi: traģēdija beigās noveda pie triumfa.

Treškārt, Latvijas un tās kaimiņvalstu okupācija mudināja ASV paziņot savu neatzīšanas politiku. Šī politika balstījās Stimsona doktrīnā, ka ASV nekad neatzīs teritoriālas izmaiņas, kas panāktas ar militāru varu.

Vairāk nekā 50 gadus šī doktrīna sniedza palīdzīgu roku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem un tai pašā laikā atgādināja, ka Savienoto Valstu acīs Padomju Savienība pamatā bija nelikumīga, jo tā bija impērija, kas balstījās varā un nevis demokrātiskā leģitimitātē. Tas ne tikai noveda pie PSRS sabrukuma, Latvijas un viņas kaimiņvalstu de facto neatkarības atgūšanas, bet arī nostiprināja principu, ko Vladimirs Putins ir pārkāpis Krimā.

Latvija tagad un Putina izaicinājums starptautiskās sistēmas pamatprincipiem

Tas mani noved pie otra punkta. Šajā atceres dienā Latvijai ir daudz iemeslu būt lepnai, bet tai arī ir no daudz kā jābaidās. Molotova–Ribentropa pakta 75. gadskārtā pasaule ir daudz bīstamāka, nekā tā bija vēl tikai pirms pāris gadiem. Ar savu rīcību Ukrainā Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir izaicinājis trīs pamatprincipus. Ja viņu neapturēs, man nav ne mazāko šaubu, ka starp viņa nākamajiem mērķiem būs Latvija un līdz ar to – Rietumu alianses iznīcināšana, kurai tā pieder.

Krimā Putins ir ne tikai anektējis Ukrainas teritoriju. Viņš ir pārkāpis 1991., 1945. un 1918. gada vienošanās un tādejādi būtiski un bīstami izaicinājis Krievijas kaimiņus un starptautisko sistēmu.

Pirmkārt, Putins ir pārkāpis 1991. gada nolīgumu, kas noteica, ka iekšējās valstu robežas, kas pastāvēja Padomju Savienībā, kļūst par to valstu robežām, kas izveidojās pēc PSRS sabrukuma, vai vismaz tās netiks mainītas ar varu. Krievijas valdība atkārtoti pieturējās pie šī principa, pamatoti bažījoties, ka tās robežas ir visneleģitīmākās no visām.

Otrkārt – un tas jau ir daudz nopietnāk – Putins ir pārkāpis 1945. gada vienošanos un principu, ka pilsonība ir svarīgāka par etnisko izcelsmi. Hitlers pārkāpa šo principu, tagad Putins dara to pašu. Viņš uzstāj, ka “krievu pasaulei,” kas sastāv gan no etniskajiem krieviem, gan krievvalodīgajiem, gan no tiem, kas identificējas ar krievu kultūru, ir prioritāte pār pilsonību. Tas riska priekšā nostāda visas valstis Krievijas perifērijā, jo tajās visās dzīvo cilvēki, kurus Putins uzskata par piederīgiem Krievijai. Latvieši noteikti zina, ka Latvija ir viena no šādām valstīm.

Treškārt, un potenciāli visnopietnāk, Putins ir pārkāpis 1918. gada vienošanos: principu, ka nacionālas valstis un nevis impērijas ir pareizais pamats, uz kā veidot starptautiskās attiecības. Sekojot šim mērķim, Putins nostāda riska priekšā ne tikai nacionālās pašnoteikšanās principu, bet arī valstis, kuras ieguvušas neatkarību, balstoties uz šo principu.

No tā izriet secinājums: ja Putinu neaptur Krimā un Ukrainā – lai gan pastāv cerības, ka Ukrainas tauta to spēs veikt, neskatoties uz starptautiskās sabiedrības acīmredzami lēno izpratni par riska būtību – viņš noteikti turpinās rīkoties arī citur. Man ir lielas bažas, ka viņš par nākamo mērķi izvēlēsies Latviju, ne tikai tāpēc, ka Latvijas robežās dzīvo etniskie krievu nepilsoņi, bet drīzāk tāpēc, ka, laužot Latviju, viņš salauztu NATO un saskaldītu Transatlantisko aliansi, tādejādi ļaujot viņam īstenot drausmīgo sapni, ko sapņoja viņa padomju priekšteči – Maskavas pārvaldītu Eiropu.

Šajā gadadienā es ietu vēl tālāk: Eiropas un pasaules nākotne varētu izšķirties Latvijā. Tas Latvijas tautai un Latvijas valstij uzliek milzīgo atbildību integrēt visus iedzīvotājus, lai tiem, kas grib izaicināt divdesmitā gadsimta trīs vienošanās, tas neizdotos divdesmit pirmajā gadsimtā. Latvija jau paveikusi daudz šai ziņā, un latvieši drīkst ar to lepoties. Bet, kā ikviens šajā telpā zina, ir vēl daudz darāma.

Latvija Padomju–Nacistu alianses simtajā gadadienā

Pēc būtības gadadienām ir divas Janusa sejas. Tās dod iespēju atskatīties uz pieminamo notikumu un ieskatīties nākotnē. Daudzi patlaban atskatās, kā to es nupat darīju, bet mums jāpaskatās arī uz priekšu. Kāda būs Latvija nākotnē pēc 25 gadiem, Molotova–Ribentropa pakta simtgadē?

Man šķiet, ka ir trīs iespējamības, kas katra tāpat kā pagātnē nozīmē, ka nav ne galīgu uzvaru, ne galīgu zaudējumu. Vispirms pastāv briesmas, ka Latviju sevī ieraus jaunā Krievijas imperiālisma vilnis. Tas gan ir mazāk ticams, nekā daudzi Maskavā domā, jo tie paši spēki un procesi, ko Kremlis ir izraisījis Ukrainā, tagad vēršas pret pašu Krieviju.

Es esmu dziļi pārliecināts, ka Krievijas Federācija 2039. gadā vairs nepastāvēs, bet Latvija gan. Taču iespējai, ka mana pārliecība varētu nebūt pareiza, būtu jākalpo kā atgādinājumam, ka latvieši nedrīkst atdusēties uz lauriem. Piederība NATO un ES nedrīkst kļūt par vēstures gala notikumu. Šīs ir svarīgas organizācijas un Latvija ir cienījama to locekle. Bet vēsture māca, ka šādas organizācijas kā visas cilvēciskas lietas attīstās un pat mirst. Latvijai jāpalīdz gādāt, lai tas nenotiktu.

Otrkārt, pastāv risks, ka Latvija izdzīvos, bet nepilnvērtīgā veidā kā valsts, kas nenosaka savu likteni, bet kā valsts, kas ir gan nomināli neatkarīga, bet ko traģiskos veidos ietekmē tās mirstošais austrumu kaimiņš. Putins ir izvēlējies vājināšanas stratēģiju Ukrainā, un šī stratēģija ir sasniegusi vairāk, nekā tai vajadzētu sasniegt: viņš ir anektējis Krimu, un tikai nedaudzas rietumu valstis ir gatavas stāties viņam ceļā. Kāpēc gan viņam nepieņemt, ka viņš ko līdzīgu nevar izmēģināt citur? Varbūt Latvijā, kur Kremļa valdnieks var izmantot etniskās problēmas? Šī otra iespēja ir pietiekami reāla, lai tā noteiktu latviešu darba kārtību nākamajās desmitgadēs – darba kārtību, kurai jāiekļauj visu iedzīvotāju integrācija Latvijas pilsoniskajā nācijā, korupcijas izskaušana, ko ārējie spēki var izmantot savā labā, un tādas sabiedrības veidošana, kas pie sevis paturēs jaunus cilvēkus un dos tiem paļāvību laist pasaulē nākamās paaudzes.

Un treškārt, pastāv iespēja – gan tikai iespēja – ka Latvija to visu var paveikt un būt plaukstoša un vitāla nācija Eiropas nomalē. Tas ir mans vēlējums Latvijai un latviešiem. Bet es vēlos beigt ar brīdinājumu: pat ja latvieši visu izdarīs pareizi, viņi dzīvo bīstamā apkārtnē, un tāpēc nav galīgu uzvaru. Bet tāpat nav galīgu zaudējumu, kā to rāda Hitlera–Molotova pakta liktenis. Un tam jābūt pašam labākajam dzinulim – sasniegt tādu Latviju nākamajā gadsimta ceturtdaļā.

Referāts angļu valodā nolasīts konferencē
Totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu sekas mūsdienās:
upuri, okupācija un to atbalss mūsdienu Eiropā
Rīgā, 2014. gada 23.augustā
Valtera Nollendorfa tulkojums

*Pols Goubls (Paul Goble) ir ilggadējs etnisko un reliģisko jautājumu Eirāzijā speciālists, pašlaik gatavo pārskatus par notikumiem šajā reģionā savam blogam windowoneurasia2.blogspot.com.

Agrāk strādājis Centrālās izlūkošanas pārvaldes, ārlietu informācijas dienestā kā eksperts padomju tautību un Baltijas lietu jautājumos, bijis pētniecības, komunikāciju un tehnoloģiju direktors Radio Brīvība/ Radio Brīvā Eiropa un Karnegī Starptautiskās miera dotācijas vadītājs.

Izglītību guvis dažādās universitātēs ASV un Igaunijā, kā arī pats pasniedzis universitātēs ASV.  Pauls Gobls bijis redaktors daudziem rakstiem par etniskiem un reliģiskiem jautājumiem, kā arī pats rakstījis vairāk nekā 100 dažādus rakstus par šīm tēmām. Pašlaik dzīvo ASV, Virdžīnijas štatā.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Modris Slava 08.09.2014 01:14

    Atkal šī "dziesmiņa" par padomju okupantu un kolonistu integrēšanas nepieciešamību... Vai tas padarīs Latviju stipru - šie neveiksmīgie un utopiskie mēģinājumi to darīt? Mēs varam un drīkstam integrēt tikai daļu viņiem - tos, kas paši to godīgi vēlas, bet pārējos ASV vajadzētu palīdzēt dabūt ārā no Latvijas, nevis auklēties ar viņiem kā ar jēlām olām. Viņu nekaunība aug no gada gadā.

    • Jānis Šlapiņš 08.09.2014 22:32

      "Svešķermeņu" integrācijai noteikti nav jēgas. Ja viņi nemaitātu nākamās paaudzes (savus bērnus un mazbērnus), tos vēl varētu pieciest. Taču, ņemot vērā pašreizējo globālo noskaņu, viņus arī nekur prom nedabūsim. Līdz ar to vairāk jādomā, ko likt pretī, lai mazinātu viņu ietekmi.

    • Ainārs Kļaviņš 08.09.2014 10:17

      jā, nav ņemts vērā, ka ar nepilnīgu uzvaru nekas nav atrisināms!

      • Ainārs Kļaviņš 08.09.2014 10:24

        nav ņemts vērā ka ar nepilnīgu uzvaru neko nevar atrisināt! Atkal jaunas teorijas par mākslīgi radītu nākotnes sabiedrību

        • Jānis Derums 11.09.2014 10:00

          Ko var muldēt par visu ieklīdeņu un kolonistu integrāciju!/ Ja kāds kaut ko tādu skandina, tad tas tikai liecina, ka šim cilvēkam galvā kaut kas nav kārtībā un viņš nav nopietni uztverams. Starp citu, ja Ukrainā nebūtu tik daudz krievu, tad nebūtu nekādi Doņeckas un Luganskas dumpenieku veidojumi un asins izliešana. Ne jau ukraiņi karo ar ukraiņiem, bet ar Krievijas atbalstīto krievu diasporu.

          Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.