logo

Ģenerālis Pēteris Radziņš. “Pastāvība un savienība”

29.06.2015 Pēteris Radziņš Latvijā

Latvijas un arī citu Baltijas valstu patstāvībai ar katru dienu vairāk nostiprinājās. Ja mēs salīdzinām citu tautu un valstu ieskatus attiecībā uz Latviju pagājušajā gada oktobrī ar tiem ieskatiem, kādi, valda pie šim pašām valstīm (to mēs redzam no viņu puses) šā gada oktobrī, tad ir redzama milzīga starpība. Pagājušajā rudenī citu valstu politiķu lielais vairums skatījās uz Latviju, kā uz pārejošu laika parādību; šī parādība bija priekš vieniem izdevīga un tādēļ viņi to pabalstīja; otriem tā bija neizdevīga un viņi lūkoja to apkarot. Kā vieni, tā otri bija pārliecināti, ka Latvijas valsts izbeigsies pati no sevis, tad kad viņa būs izspēlējusi lomu, kāda tai bija uzdota no viņas pabalstītājiem. Turpretim tagad visi skatās uz Latviju, kā uz pastāvīgu politisku faktoru. Pat cittautu un, it īpaši lielo kaimiņu reakcionāri tagad ir nākuši pie pārliecības, ka uz Latvijas patstāvību ir jāskatās kā uz notikušu faktu, cik arī pats šis fakts tiem nebūtu nepatīkams; fakts, ka Latvija nekādā ziņā vairs nevar tikt pārvērsta par vienkāršu kaut kādas kaimiņvalsts provinci.

Latvijas patstāvības fakts ir tomēr ļoti nepatīkams ne tikai priekš dažām sabiedriskām vai politiskām grupām, bet viņš ir ļoti ne pa prātam arī dažām kaimiņu valstīm visā viņu kopbūtībā, t.i. priekš visas attiecīgās kaimiņu tautas un viņas valsts, neatkarājoties no tam, kāda arī nebūtu šīs valsts sociālā iekārta. Kā katrs atsevišķs indivīds lūko atsvabināties no visām grūtībām un neērtībām, tāpat to dara arī katra valsts; jo katrai valstij ir jārīkojas tā, kā tas nāktu visai viņas nācijai par labu.

Mazās valstis, kā Latvija, Igaunija un Lietuva, ja viņu eksistence lielajiem kaimiņiem ir nepatīkama, var tikt nogādātas pie malas ar dažādiem līdzekļiem. Šie praktiķa jau izmēģinātie līdzekļi ir labi, kādus tos lietoja Katrīna II pie Polijas sadalīšanas, kādus lietoja Krievija, pievienojot sevim Baku un  Buhāru, tādus pat līdzekļus lietoja Anglija, lai padarītu būru republikas par savām kolonijām; Francija, lai piesavinātos Maroku u.t.t. nemaz jau par to nerunājot, kādā „neatkarībā” un „patstāvībā” tika turētas no lielvalstīm Balkānu valstis, kuras bija tomēr lielākas par Latviju, un tomēr neviena no šīm valstīm nebija pilnīgi patstāvīga, tā piem., līdz 1906.g. Bulgārija atradās zem Krievijas, un Serbija zem Austrijas iespaida; sākot ar 1907.gadu, Bulgārija nākt zem Austrijas un Serbija zem Krievijas iespaida. Par Melnkalni nav ko runāt, jo tā visu laiku atrodas pilnīgā atkarībā no Krievijas. Šī Balkānu valstu atkarība no Krievijas nebija visai apdraudoša, jo Krievijas robežas tieši nekur nesagājās ar šo valstu robežām un tamdēļ Krievija tās nevarēja sevīm pievienot; lai gan krievi projektēja nākotnē apvienot zem Krievijas visas slāvu tautas, un tas arī bija tas iemesls, kāpēc Bulgārija atsvešinājās no Krievijas un nāca zem Austrijas iespaida. Tā tad patstāvība šeit pilnīgi zaudēta nebija, bet bija tikai varbūtība – zaudēt to nākotnē.

Jau labu laiku pirms Polijas sadalīšanas viņas ekonomiskais stāvoklis bija ļoti grūts. Krievijas sūtnis Varšavā, saņemdams no savas valdības ļoti lielas summas, veikli izmantoja Polijas grūto saimniecisko stāvokli: viņš noorganizēja ar pabalstiem un uzpirkšanu ļoti plašu slepenās organizācijas tīklu. Caur saviem aģentiem viņš piedabūja sevim par naudu ļoti daudz piekritēju. Šie Krievijas sūtņa piekritēji nebūt nebija tūlīt arī Krievijas piekritēji, bet viņi vienkārši saņēma naudu par to, ka zināmos gadījumos tie nostājās opozīcijā pret Polijas valdību. Krievijas sūtnim bija no viņā valdības uzdots – nepielaist Polijas nostiprināšanos, viņas iekšējā ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos; un atrast – ja tādu nebūtu, tad radīt tos mākslīgā ceļā – tādus notikumus, pret kuriem Krievijai būtu iemesls protestēt. Lai neļautu Polijai nostiprināties, Krievijas sūtnis caur saviem aģentiem ļoti labi pārzināja viņas iekšējos apstākļus un ar savu piekritēju palīdzību viņš izsauca opozīciju pret katru valdības ziņojumu, kuram vajadzēja nākt Polijas nostiprināšanai par labu. Pateicoties tam, Polijas valdībai ļoti grūti nācās uzlabot valsts stāvokli; un, pie tam, pastāvīgi tika mazināta valdības autoritāte. Tāda bija Krievijas slepenā darbība. Atklāti viņš nodarbojās ar „Krievijas interešu aizstāvēšanu” visā Polijas valsts dzīvē un visos valdības rīkojumos tas lūkoja atrast ko nebūt tādu, pret ko Krievija varētu iesniegt protestu. Visbeidzot un visizdevīgāk nāca priekšā incidenti pareizticīgo jautājumā: ja kādam pareizticīgajam vai pareizticīgo mācītājam tika kaut kādā Polijas malā nodarīta pārestība, – par to nekavējoši tika iesniegts protests. Kad tādu gadījumu nebija, tad tie tika mākslīgi provocēti; katra sadursme starp pareizticīgo un katoli tika nostādīta tādā gaismā, it kā tā būtu notikusi uz reliģiskiem motīviem, un tādēļ Krievijai bija atkal jāaizstāv pareizticīgo tiesības. Tādā par kārtā tika izdarītas provokācija un radīti sarežģījumi it visur; – Krievija atkal protestēja, atrazdama tajos savu interešu aizkāršanu. Krievijas robežu tuvumā tika uzturētas un organizētas par Krievijas naudu lielas bandas un veselas šķiras – dažādu nemieru sacelšanai, kas atkal deva Krievijai iemeslu protestēt, atrodot tos par draudošiem vai nu tieši pašai Krievijai, vai priekš Polijā dzīvojošiem krieviem un pareizticīgajiem. Pret katru Krievijas protestu Polijai bija jāpiekāpjas un jāizpilda tas, ko prasīja Krievijas sūtnis; pretējā gadījumā Krievija savilka pie Polijas robežas savu karaspēku, kuram Polijas karaspēks nebija spējīgs pretoties. Jau kopš 1772.gada Varšavā faktiski rīkojās nevis Polijas karalis un Polijas valdība, bet Krievijas sūtnis; jo arī daži Polijas seima locekļi bija uzpirkti no Krievijas sūtņa; un tāpēc katrs jauns likums, kurš nepatika Krievijas sūtnim, tika seimā izgāzts cauri: visa seima darbību, pateicoties, uzpirktajiem seima locekļiem, tika pārvērsta vienkāršos savstarpējos strīdos, un Polija seims vairs nebija spējīgs pieņem jebkādus likumus vai rīkojumus; un katru, – daudz mazs svarīgāku rīkojumu Polijas valdība varēja izdot vairs tikai ar Krievijas sūtņa atļauju. Zināms, juridiski viss bija citādi: poļu valdība, baidīdamās ka Krievija atkal iesniegs protestu, vispirms sazinājās ar Krievijas sūtni, – vai tam nebūs kas pretim pret tādu un tādu rīkojumu un tikai tad šis rīkojums tika izdots. Caur Krievijas sūtņa šādu darbību Polijas galīgā sadalīšana un viņas lielākās daļas pievienošana Krievijai norisinājās bez kādām grūtībām. Ar Krievijas pastāvīgiem protestiem, Polijā vesto aģitāciju un poļu uzpirkšanu bija visai pasaulei pierādīts, ka vainīga ir Polija un, ka Krievijai nav citas izejas, kā – pievienot Poliju pie sevis. Tādā veidā bija panākta, tā sakot, likumīga otras valsts sadalīšana un viņas patstāvības iznīcināšana. Bet vēl daudz ātrāk un vieglāk tas ir izdarāms ar karu. Miera līgumi un, vispār, starptautiskie līgumi ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr abām līgumu parakstītāju abām šīm pusēm ir izdevīgs. Līdz ko priekš vienas šīs līgums paliek neizdevīgs, viņš zaudē spēku: ir jāslēdz jauns līgums jeb jāmeklē citi ceļi. Starptautiskā līgumā nevar paredzēt visus gadījumus, kuri nāks dzīvē priekšā; tādēļ starptautiskās attiecībās, it īpaši starp kaimiņvalstīm pastāvīgi nāk priekšā gadījumi, kuri līgumā nav perfekti, bet kuri var tikt attiecināti uz vienu vai otru līguma punktu, un izšķirti uz šā punkta pamata. Bet ja nu līgums priekš vienas puses nav vairs izdevīgs un, it īpaši ja viena puse meklē un cenšas atrast konfliktam iemeslus, tad tas viņai būs katru reizi sasniedzams: katrā gadījumā, kurš miera līguma nav tieši paredzēts, tā vienkārši neielaidīsies uz vienošanos ar savu kaimiņu. Bez tam, nekad nevar trūkt iemesli priekš tam, lai pierādītu – ja ne juridiski un uz tiešu dokumentu pamata, – tad tomēr tā, ka ļaužu masas būs pārliecinātas, ka otra puse ir lauzusi miera līgumu. Visa pasaules vēsture mums skaidri pierāda, ka nekas nav tik viegli, kā atrast iemeslus kara pieteikšanai. Tādēļ, kad iesākas kāds karš, tad sabiedrībai vēl nav zināmi īstie kara cēloņi; par kara cēloņiem tiek uzskatīti pēdējie konflikti un tie fakti kurus kara iesācējs izkliedz pa visu pasauli; bet īstais kara cēlonis ir tas, ka viens kaimiņš grib iedzīvoties uz otra rēķina, nevarēdams to citā ceļā izdarīt, lūko sasniegt ar varu.

Ņemam tādu varbūtību: viens no lielajiem kaimiņiem grib iegūt Latvijas teritoriju ar Latvijas ostām – vai nu pilnīgā atkarībā vai vienkārši pievienot pie sevis. Šis kaimiņš uzdod savam sūtnim, delegācijai, misijai vai citai Latvijā atrodošai organizācijai tādus uzdevumus, kādus 18.gadu simteņa beigās Krievijas valdība uzdeva savam Varšavas sūtnim: pabarot sliktākus Latvijas iekšējos apstākļus un radot konfliktus starp Latviju un šo kaimiņu. Ja nu šis sūtnis minēto mērķu sasniegšanai saņem milzu summas, vai tad būs jābrīnās, ja viņa darbam būs nabadzīgajā Latvijā vislabākās sekmes? Mazajā Latvijā tas tiks padarīts daudz ātrāk un daudz vieglāk, un ar lieliem panākumiem, kādi bija Katrīnas II sūtnim Varšavā. Vai šim kaimiņvalsts sūtnim grūti nāksies atrast kaut kādu gadījumu, kuru būs iespējams uztiept par līguma laušanu? – Nebūt nē; būs cilvēki, kuri sacīs, ka, lai gan viņi ir Latvijas pavalstnieki, bet viņi ir reizē kaimiņvalsts darbinieki un Latvijas valdība tiem ir darījusi pāri. Materiālu priekš protestiem šim sūtnim nekad netrūks: no sākuma – par atsevišķām personām, tad par dažiem gadījumiem, tad par kāda ierēdņa darbību u.t.t. Katrā protestā tiks pieprasīts gandarījums un pieprasīta izpildīšana, – neizpildīšanas gadījumā piedraudot, ka mūsu kaimiņš savukārt neizpildīs tādus un tādus līguma punktus, – ļoti sāpīgus priekš Latvijas. Latvijas valdībai cits nekas neatliksies, kā izpildīt.

Tad nāks svarīgāki, arvienu svarīgāki protesti, ar lielām prasībām. Kā arī necenstos Latvija izpildīt visus līguma punktus, protesti tomēr neizpaliks. Arī šīs lielās prasības būs jāizpilda, jo kaimiņš draudēs neizpildīt citus līguma punktus. Tādēļ Latvijai neatliks neviena cita ceļa, kā tikai izpildīt visu, ko kaimiņvalsts sūtnis pieprasīs. Sūtnis dos visai pasaulei paskaidrojumus, ka šeit vis grozās ap savstarpējo līgumu, kurš ir slēgts starp Latviju un viņas kaimiņu un, pie kura slēgšanas neviens cits nav ņēmis dalību; tādēļ šī līguma izpildīšana ir savstarpīga lieta, kurā cietiem nav vajadzīgs iemaisīties.

Šādā stāvoklī atrodas ne tikai Latvija, bet visas Baltijas valstis, ņemot katru atsevišķi. Tādēļ visām Baltijas valstīm, draud neapšaubāmas briesmas, – briesmas viņu neatkarībai, jo neviens no viņām, ņemta par sevi, nav spējīga aizsargāt savu neatkarību, izņemot Poliju, kura viena pati ir diezgan spēcīga. Bet ja visas Baltijas valstis sabiedrojas ciešā slotā, tad tās ir spējīgas aizstāvēt savu neatkarību un savas dzīvības intereses. Baltijas valstu savienība ir ļoti svarīgs faktors, ne tikai priekš šīm valstīm, bet priekš visas Vidus – Eiropas. Šā faktora svarīgums ir redzams no tā, ar kādu uzmanību sekoja Eiropa Baltijas valstu konferencei Bulduros; vēl svarīgāks ir šis faktors priekš Baltijas valstu – pagaidām vēl slepenajiem ienaidniekiem. Kad Igaunija delegācija atgriezās no Bulduriem Rēvelē, – nākošajā naktī tika izlaupīti galdi un skapji Igaunijas ārlietu ministrijā, – taisni tie galdi, kuros glabājās delegācijas dokumenti. Par laimi – Bulduru konferences dokumenti nebija krituši iebrucēju rokās. Vai šis fakts nerāda diezgan skaidri, ka kaut kam Baltijas valstu savienībā ļoti ķeras pie sirds, – ka kādam šis fakts ir ārkārtīgi nepatīkams. Bet tas taču nevar būt nekas cits, kā Baltijas valstu ienaidnieks, – tas, kurš noslēpies glūn un gaida izdevīgu brīdi, lai varētu iznīcināta šo valstu neatkarību. Ko šis slepenais ienaidnieks ir jau bijis spējīgs slepeni uzlauzt Igaunijas ārlietu ministrijas galdus un skapjus, tas pierāda, ka viņa priekšstāvji Rēvelē jau enerģiski darbojas un ir jau sasnieguši, labus panākumus. Nav šaubu, ka arī Rīgā tie strādā ar sekmēm, kaut gan Rīgā tie ir šo darbu iesākuši vēlāk nekā Rēvelē.

Baltijas valstu neatkarība dibinājās tikai uz Baltijas valstu visciešāko savienību, tai ir jātop par nepieciešamu priekš visām tām politiskām grupām un tautas šķirām, kuras stāv par Latvijas neatkarību.

Bet, – vienīgi ar starp valdībām noslēgtu un no parlamentiem ratificētu līgumu vai konvenciju šī savienība vēl nevar būt sasniegta; viņa eksistēs tikai uz papīra, bet viņa izpildīšana būs nedroša.

Katram nacionāli domājošam Baltijas valstu pilsonim ir jābūt pārliecinātam, ka viņa valsts intereses ir savstarpēji cieši saistītas – ka vienu valsti apdraudošais ienaidnieks reizē ar to apdraud arī otru; – ja vien viena no viņām zaudēs savu neatkarību, tad zaudēs arī citas.

Tikai tad, ja visas Baltijas tautas būs negrozāmi pārliecinātas par šīs ciešās savienības vajadzību, t.i. par to, ka attiecībā pret ārējo ienaidnieku visiem ir jārīkojas kopīgi, tikai tad vajadzības gadījumā, kad vienam draudēs briesmas, – vis patiešām uzstāsies, kā viena valsts un viena tauta; – tikai tad mūs ienaidnieks neuzdrošināsies apdraudēt mūsu neatkarību.

Latvijas Kareivis” 9.decembris 1920.gads N#244 (244)

 Raksts no Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības vietnes

http://www.draugiem.lv/gprb/

https://www.facebook.com/GeneralisRadzins?fref=ts

Biedrības mērķi:
– Izdot ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājumu un citus izdevumus, kas saistīti ar ģenerāli Pēteri Radziņu (šobrīd notiek līdzekļu vākšana);
– Informēt Latvijas sabiedrību par ģenerāļa Pētera Radziņa lomu neatkarīgas Latvijas valsts izcīnīšanā, latviešu virsnieku militārās izglītības nodrošināšanā un militārajā zinātnē;
– Veicināt ģenerāļa Pētera Radziņa piemiņu un sabiedrības cieņpilnas attieksmes veidošanu pret ģenerāli Pēteri Radziņu;
– Aktīvi iesaistīt Latvijas sabiedrību ģenerāļa Pētera Radziņa idejas par Latvijas armijas nākotnes attīstību;
– Iesaistīt Latvijas sabiedrību ziedojumu vākšanā, lai sniegtu materiāli tehnisko palīdzību Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nepieciešamā ekipējuma iegādē.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.