logo

Gundars Kalve: Lai nedegradētos, jāpaplašina horizonts!

15.03.2016 Dace Kalniņa, Laila Ozoliņa Latvijā

Foto: Harijs Liepiņš

Gundars Kalve ir “Visu Latvijai!” dibinātājs un šobrīd viens no uzticamākajiem Nacionālās apvienības balstiem reģionos. Viņš ir izcils saimnieka un latviešu patriota piemērs. 16. marta pasākumu organizēšana Krustpilī un arī pasākumu norise Rīgā ir cieši saistīta ar Gundaru, jo viņš ir viens no tiem, kurš pirms daudziem gadiem šīs tradīcijas aizsāka. Praktiskajā darbā un dzīvē Gundars vairāk saistīts ar lauksaimniecību un pašvaldības darbu – pašlaik Gundars ir Krustpils novada priekšsēdētāja vietnieks, līdz 2014. gadam bija pašvaldības vadītājs.

Kā Tu nonāci nacionālo spēku rindās?

Par šo politisko izvēli man nekad nav bijis jautājumu. Atgriežoties no armijas, nonācu vidē, kas bija ļoti labvēlīga, lai šāds spēks darbotos, jo šībrīža Krustpils novads un arī toreizējais Jēkabpils rajons ir gana latvisks – laukos ap 80 % ir latviešu. Tādā vidē ir iespējams realizēt savas idejas un vēlmes. Sākotnējā doma nebija par partiju, taču man ir vienmēr bijis skaidrs viedoklis par okupāciju, par latviskuma saglabāšanu un par tikumiskām lietām. Jebkurš cilvēks manā apkārtnē bija gatavs šādam dialogam, tādēļ ieiešana partijā notika ļoti dabiski.

Līdz kādam 2005. gadam balsoju vispirms par LNNK, pēc tam par Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, tad, izveidojoties domubiedru grupai “Visu Latvijai!” un izlasot par to “Lauku avīzē”, sapratu, ka nu vienreiz ir jālien ārā no saviem ierakumiem un jāapvieno līdzīgi domājošie. Sakontaktējos ar Raivi, pirmoreiz tikāmies pie Oskara Līvmaņa Ādažos. Tur mēs kādu gadu vai pusotru tikāmies katru trešdienu, kamēr dzima partija. Pirmajā kongresā tiku ievēlēts arī domē. Taču no Krustpils līdz Rīgai ir liels attālums un jaunajā partijā jāiegulda liels darbs, tāpēc sapratu, ka vairāk spēka veltīšu vietējās apkārtnes ļaužu informēšanai par to, kas partijā notiek. Biju tāda kā laipa starp vadību un vietējām aktivitātēm. Izveidojām “Visu Latvijai!” Krustpils nodaļu, kas pārauga par Nacionālās apvienības nodaļu. Šobrīd mums ir ļoti spēcīga Krustpils nodaļa, kuras vadītājs no šī gada februāra ir Kārlis Stars, kurš ilgstoši bijis viens no mūsu flagmaņiem un uzticamākajiem biedriem.

Tādējādi tiešā vai netiešā veidā ar politiku nodarbojos jau 25 gadus. Varbūt jādod vieta jaunākiem un enerģiskākiem cilvēkiem. Labprāt stafetes kociņu nododu Kārlim, bet tas nenozīmē, ka esam pašķīrušies – gluži otrādi, esam kļuvuši vēl stiprāki.

Tu biji arī Abrenes akcijas dalībnieks 2007. gadā.

Varu izstāstīt, kā esmu apmānījis likteni! Drīz pēc Abrenes zaudēšanas es nopirku zemes gabalu, kas bija jāatdala no cita lielāka īpašuma. Šādās reizēs jaunajam gabalam ir jādod nosaukums. Daudz nedomājot, es to nosaucu par Abreni. Tas bija ārkārtīgi aizlaists ar krūmiem, ar liekiem virsūdeņiem, neapsaimniekots. Nospraudu sev mērķi īsā laikā sakārtot šo īpašumu tādu, kāda ir mana pārējā zeme, jo viens no Abrenes atdevēju argumentiem bija – ko mēs darīsim ar to aizaugušo nostūri. Šobrīd man tur aug brīnišķīgi kvieši, skaisti rudzi ar iekoptu meža stūrīti. Mana Abrene man katrā brīdī ir sasniedzama, un es tur varu aizbraukt izbļaut sāpi, izdziedāt prieku. Man Abrene ir tepat līdzās.

Abrenes akcija ir viena no skaistākajām dienām manā mūžā. Ja kāds man sirmā vecumā jautās, ko Tu atceries kā lielāko godadienu, tad šī diena būs pirmā, par ko pastāstīšu mazbērniem. Bet, tā kā es arī rakstu dzeju, man ir cikls ar nosaukumu “Abrene”, kur aprakstu Abrenes atgūšanu gan no karavīra, gan zemnieka, gan intelektuāļa viedokļa. Kādreiz, ja liktenis lems, droši vien izdošu šādu brošūru ar 20 līdz 30 dzejoļiem.

Vai 16. martā, kā parasti, brauksiet uz Rīgu?

Jā, protams! Mums dienaskārtība jau ir zināma, tā ir nemainīga jau 12 gadus.

Agrāk braucām individuāli ar savām mašīnām un tikāmies Doma baznīcā vai gājienā uz Brīvības pieminekli. Taču kopš mūsu novadā, Kūku pagastā, tiek organizēti 16. marta pasākumi, īrējam lielo autobusu, ko šobrīd ar dāsnu roku aizdod pašvaldība. Atkarībā no tā, vai gājiens iekrīt brīvdienā vai darbdienā, grupa 30 līdz 55 cilvēku sastāvā ierodas Rīgā. Pēc dievkalpojuma vienmēr noliekam ziedus, un arī karogi mums ir līdzi, jo mūsu jaunieši piedalās goda alejas veidošanā leģionāriem. Atgriežoties Krustpilī, mūs sagaida vietējie patrioti – parasti kopā esam vairāki simti. Pēc pasākuma Krustpilī un Jēkabpils pilsētā dodamies uz vēsturisko Sūnu skolu, kurā notiek novada ikgadējais lielais 16. marta pasākums.

Vai arī apkārtējos novados 16. martā notiek kas līdzīgs?

Krustpils ir pietiekoši savdabīga, bet līdz šim esam draudzīgi strādājuši kopā ar Jēkabpils pilsētu, kas pasākumam dod finansiālu atbalstu. Finansiāli palīdz arī Salas novads, Jēkabpils novads, Viesītes novads, no kuriem ierodas arī dzīvi esošie leģionāri un nacionālie partizāni, un piedalās pašvaldību vadības pārstāvji ar uzrunām. Latviešu Leģiona dienu Krustpils novadā pamazām esam pārvērtuši par tādu brīvības cīnītāju dienu, jo viens no mūsu lielākajiem uzdevumiem ir atrast veidu, kā to atcerēties arī tad, kad Zemītē būs guldīts pēdējais leģionārs. Lai nav pārrāvuma, esam vairākus gadus aicinājuši šajos godos arī brīvības cīnītājus – gan nacionālos partizānus, gan cilvēkus, kas par savu rīcību sodīti Mordovijas spaidu nometnēs. Tādējādi lēnā garā pārmetam laipu no leģionāra uz brīvības cīnītāju, no brīvības cīnītāja uz vienkārši patriotisku cilvēku.

Tu esi arī savācis arhīvu par vietējiem leģionāriem.

Jā. Arhīvs atrodas pie manis saimniecībā. Ēkas otrajā stāvā ir muzeja telpa un saviesīga zāle, kurā tiekamies ar patriotiski domājošiem cilvēkiem. Šajā zālē izvietota gan uzkabju, ieroču, arsenāla kolekcija, gan karoga turēšanas vieta un arī arhīvs. Mums ir zināms, ka no Krustpils Otrā pasaules kara laikā tika iesaukti un brīvprātīgi Leģionā un policijas vienībās iestājušies apmēram 1200 latviešu puišu, kurus mēģinām apzināt. Ja “ieraktos” arhīvos dziļāk, droši vien varētu dabūt atsauksmes arī par visiem 1200, bet šobrīd ir apzināti tuvu pie 400 zēniem. No tiem ap 100 mums ir fotogrāfijas, kuras Leģionāru dienā tiek izvietotas zālē, lai katram ir iespēja atpazīt savu tuvinieku vai kaimiņu, aizdegt svecīti un noliekt galvu.

Cik no leģionāriem šajos pasākumos piedalās?

Šajā 16. martā mums būs četri dzīvi esošie leģionāri, iespējams, būs arī piektais, kā arī trīs nacionālie partizāni.

Tu parasti aicini piedalīties arī lietuviešus un igauņus.

Jā, arī šogad aicinām divas organizācijas no Lietuvas – Lietuvas nacionālo jauniešu savienību un Viļņas nacionālistu klubu un trīs organizācijas no Igaunijas – Igauņu leģiona draugu klubu, 20. grenadieru divīzijas veterānu vienību un parlamentā pārstāvēto NA sadarbības partiju – Igaunijas konservatīvo tautas partiju.

Ja Tu būtu ministru prezidents, vai arī tad Tu ietu 16. marta gājienā?

Protams! Un atlaistu tos ministrus, kuri neietu. Ministriem ir jābūt lojāliem valstij – viņi taču saņem pielaides, viņiem jārāda paraugs… 16. marta gājiena apmeklēšana parāda tavu lojalitāti iedzīvotājiem. Tur nav jābūt lielam matemātiķim, lai saprastu, ka Otrā pasaules kara laikā leģionā, policijas vienībās, starmešu vienībās karoja 9/10 latviešu puiku. Latviešu tauta gāja un stājās leģionā. Šodien iet gājienā – tas ir pienākums, nevis kaut kas sodāms.

Tu pieminēji Krustpils savdabību. Pastāsti, lūdzu, par Jēkabpils un Krustpils attiecībām!

Krustpilieši sevi īsti par jēkabpiliešiem neatzīst, un vēsturiskie jēkabpilieši neatzīst sevi par krustpiliešiem. Līdz 1962. gadam šīs bija divas dažādas pilsētas, kuras vienkārši salika kopā, kad pār Daugavu uzbūvēja tiltu. Mums likās tikai taisnīgi, ka Krustpils novads, kurā nav lielas apdzīvotas vietas, bet vairāki pagasti, varētu atvērt jautājumu par Krustpils kā atsevišķas pilsētas statusa atgūšanu. Nebūtu slikti, ja pie sešiem tūkstošiem Krustpils novada iedzīvotāju mēs pievienotu vēl astoņus tūkstošus Krustpils iedzīvotāju. Tad būtu runa par spēcīgu, lielu novadu ar konkrētu kultūrvēsturisko centru.

Bet šobrīd stāsts ieņēmis nedaudz citādāku formu. Zinot pēdējo gadu notikumus saistībā ar Ukrainu, saistībā ar Sīriju, ar Krievijas ekspansiju, saprotam, ka ir atsevišķi jautājumi, kurus pašiem latviešiem varbūt nav lietderīgi “kustināt”, kas varētu izraisīt asas diskusijas. Mēs neesam no tiem spēkiem, kas apzināti provocēs tādas sekas, kas varētu būt latviešiem un Latvijai nelabvēlīgas. Pilsētu dalīšana ir viena no tām lietām, uz kurām spēlē arī Krievija. Nedošu viņiem iemeslu saklausīt arī manos vārdos kaut ko līdzīgu. Tādēļ šī iespējamā Jēkabpils sadalīšana divās atsevišķās pilsētās, mūsuprāt, šobrīd Latvijai ir politiski neizdevīgs jautājums – tādēļ tas ir nolikts malā. Diez vai kāds vispār to skars arī turpmāk, jo viss, kas saistās ar intrigām, ar dažādu radikālu viedokļu izpausmi arī lokālā līmenī Latvijai šobrīd nav nepieciešams.

Kādas pašlaik ir NA pozīcijas Krustpils novada domē?

Mums domē ir stabilas piecas vietas no 15 – tikpat, cik mūsu sadarbības partneriem no “Vienotības”. Būtu bijušas arī sešas, taču daļa mūsu atbalstītāju, nenoticot mūsu iespējām iegūt labus rezultātus, vēlēšanās nenobalsoja.

Jāteic, ka mūsu sadarbība ar “Vienotību” nav vienkārša. Redzu zināmas paralēles ar to, kas ar “Vienotību” notiek Rīgā, tādēļ būtu bijis daudz priecīgāks, ja mums būtu tās sešas vietas, jo seši pret četri ir pavisam kas cits kā pieci pret pieci. No atlikušajām vietām trīs ir Reformu partijai, kas nu jau izčibējusi, no tām viena pievienojusies “Vienotībai”, kam faktiski tātad ir 6 vietas, un divas vietas ir “Saskaņai”, ar kuru mums nav vispār nekādu diskusiju. Godīgi sakot, man vieglāk runāt ar atlikušajām divām Reformu partijas deputātēm, nevis “Vienotību”.

Mūsu atpazīstamība novadā ir no darbiem, nevis vārdiem. Ja paņemtu NA priekšvēlēšanu programmu un sāktu pa vienam izsvītrot padarītos darbus, tad maz paliktu neizsvītrotu punktu. Esam konsekventi gājuši, lai savus vārdus īstenotu darbos.

Vismaz agrāk Tu biji aktīvs arī Zemessardzē. Kā šobrīd Krustpilī ir ar Zemessardzi?

1991. gada rudenī, kad atnācu no krievu armijas, uzreiz oktobrī vai novembrī tika dibināta Zemessardze. Iestājos kā viens no pirmajiem apkārtnes zemessargiem. Kā tikko izdienējušam man bija viegli pārņemt militāro struktūru organizētību un kārtību. Sākumā biju dežurants, pēc tam – sakarnieks, no kāda 1993. gada pēc attiecīgi izietiem kursiem darbojos speciālo uzdevumu vienībā.

Tajā laikā visu Latviju bija pārņēmusi reketa sērga un ietekmes sfēru dalīšana. Turklāt Jēkabpils un Krustpils ir zīmīga ar to, ka šeit saskārās divu lielāko reketa centru – Rīgas un Daugavpils – intereses, tāpēc atradāmies kā starp diviem dzirnakmeņiem. Zemessardzei bija tas gods likvidēt šos perēkļus. Lepojos, ka arī personīgi ar savām rokām esmu šo reketa mugurkaulu lauzis, un 1995. gadu var uzskatīt par to, kad rekets no pilsētas aizgāja un speciālo uzdevumu vienība vairs nebija vajadzīga. Tad kādu laiku vēl biju operatīvajā grupā, bet tad nāca ģimenes veidošanas un bērnu dzimšanas laiks, saimniecības veiksmīga attīstība. Kopš tā laika no aktīvā dienesta esmu prom, šobrīd Zemessardzē esmu vienkārši ārštata cilvēks.

Cik liela ir Tava ģimene?

Ģimenē aug trīs meitas un dēls. Vecākā meita ir 20 gadus veca, vidējā – 15, jaunākā –12, puikam tūlīt būs seši gadi.

Vai Tev izdodas vērtības, kuras uzskati par svarīgām, audzināt arī savos bērnos?

Uzskatu, ka šīs lietas nav ieaudzināmas ar varu, ar mehāniskām rīcībām. Mans nacionālisms ir nācis no maniem vecākiem un vecvecākiem, no dzimtas, kas man ir bijusi tuvumā, tas ir noklausīts sarunās. Krievu okupācijas laikā nekad nebļāva, ka esam nospiesti uz ceļiem, ka mums nav nākotnes. Tieši otrādi – svinējām ļoti krāšņus un dziedošus Jāņus, vienmēr Ziemassvētkos dedzinājām eglīti, nevis svinējām Jauno gadu. Lielākie svētki faktiski bija tie, kas tajā laikā bija noliegti, bet tie tika svinēti ar tādu īpaši jūtīgu latviskuma stīgu. To mēģinu parādīt arī saviem bērniem, lai gan šodien laikmets nacionālisma ieaudzināšanai ir vēl grūtāks nekā okupācijas laikā. Šodien dzīvojam datorlaikmetā, vienā sekundē varam apskatīties, kas notiek ASV vai Vakareiropā. Saprast, ka tieši šis punktiņš pasaules kartē ir vismīļākais, vislabākais, vismīlamākais, nav tik viegli. Manā laikā viss bija gana vienkārši: bija latvieši un bija cittautieši, manējie un pretspēks, skaidri redzamas robežas gluži kā karalaukā leģionāriem un sarkanarmiešiem: visi, kas nāca no pretējās puses, bija jānošauj.

Šodien iespējamie apdraudējumi nav tikai valstij nelojālie cittautieši. Nepieciešams uzsvērt, ka ir arī tādi cittautieši, kas būtu gatavi cīnīties par Latviju. Līdzīgi kā policijas vienībās bija septiņi cittautiešu bataljoni, kas karoja vācu armijas pusē, nelaižot iekšā krievus. Apdraudējums ir arī islamizācija, neregulētā arābu ieplūšana Eiropā, tas, kas notiek Anglijā, Vācijā, Francijā, Grieķijā. Kā pamatiedzīvotāji, baltā rase, noturēs attiecību, kultūrvēsturisko un ticības jautājumu tā, lai paši paliktu ilgstoši aizsargāti no tiem, kas katru dienu nāk pāri robežām tūkstošos..?

Šodien dzīvojam pavisam citā pasaulē, un tajā notiekošo bērniem nav vienkārši iemācīt. Droši vien jāiemāca tikumi, darba mīlestība, tas, ko mūsu vecmāmiņas mācīja mums pašiem, bet jābūt arī gudriem skolotājiem, lai šo situācijas analīzi ļautu saprast viņiem pašiem.

Tāpēc uzskatu, ka mums būtu jārunā ar Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Zviedrijas, Vācijas, Itālijas un citu valstu patriotiem. Tikai tādā veidā, paplašinot savu horizontu, varam cerēt, ka nesāksim degradēties iekšienē.

Foto: Harijs Liepiņš

Foto: Harijs Liepiņš

Vai joprojām esi arī aktīvs zemnieks un lielsaimnieks?

Jā, saimniecību joprojām attīstām. Šobrīd esam sasnieguši man iekšēji nospraustās robežas augkopībā, pagājušā gadā sējām 800 hektārus graudu, griķu un dažādu citu lauksaimniecības produktu. Ieguvām ļoti labas ražas, sasniedzām rekordkūlumu. Cenas gan varēja būt labākas, bet negribu par to īpaši runāt, lai nesaka, ka zemniekam nekad nebūs labi – ziemā slikti, jo auksts, vasarā, jo karsts. Esmu ļoti apmierināts ar visiem procesiem.

Paplašinājām arī dīķu platības, esam arī reģionālais mācību centrs un zinātniski pētnieciskā saimniecība akvakultūrām, pasniedzam lekcijas gan vietējiem censoņiem, gan cilvēkiem no citiem Latvijas reģioniem, kuri vēlas saimniecību saistīt ar akvakultūru, piemēram, zivju vai vēžu audzēšanu. Tāpat arī strādājam mežsaimniecības nozarē, kas ir vairāk tā kā finansiāls spilvens, ja vēlamies realizēt lielākus projektus, piemēram, tehnikas iegādi. Pagājušogad iegādājāmies septiņas jaunas tehnikas vienības – ir jauns kombains un ļoti moderns lieljaudas traktors ar izcilu sējmašīnu un minerālmēslu kliedētāju. Arī šogad plānojam pilnveidot tehnikas parku un akvakultūras projektus. Vēlamies palielināt mākslīgi – Veisa mēģenēs – izaudzēto zivju skaitu, kur kāpuri, kas izšķiļas no ikriem, tiek pārvietoti uz audzēšanas vannām, bet no vannām apmēram pēc divām nedēļām šīs zivtiņas tiek izlaistas dabiskos dīķos. Atšķirībā no dabiskās vairošanās, izdzīvojušo īpatsvars ir piecas līdz septiņas reizes lielāks, tādējādi no vienas vaislas mammas un tēva iegūstam piecas līdz septiņas reizes vairāk mazuļu. Agrāk audzējām tikai karpas, bet šobrīd audzējam arī tādu salīdzinoši retu zivi kā balto amūru. Esam attīstījuši arī plēsēju – līdaku un zandartu – audzēšanu. Esam apguvuši tās teritorijas blakuspagastā, ko nedaudz pametām novārtā, sākoties 2008. gada krīzei. Pagājušogad atjaunoti apmēram deviņi dīķi, kādi četri vai pieci vēl jāatjauno, un tad varēsim ar pilnu jaudu audzēt zivis arī blakuspagastā. Gribam nostiprināt savas pozīcijas visā Vidusdaugavas reģionā. Plāni ir lieli.

Cik saimniecībā kopā ir hektāru?

Pēc tūkstoš hektāriem atmetu skaitīšanu, varētu būt aptuveni kādi 1400 hektāri.

Foto: Harijs Liepiņš

Foto: Harijs Liepiņš

Kā ir būt saimniekam Latvijā? Vai saskati, ka ir kādi bremzējošie faktori no valsts puses?

Šeit man ir vairāk laba sakāmā. Manuprāt, lauksaimniecība ir viena no aizsargātākajām nozarēm valstī, tādēļ ka ir Lauku atbalsta dienesta (LAD) maksājumi – tie ir ieņēmumi, ar kuriem var dzelžaini rēķināties, ja esi bijis likumpaklausīgs un neesi izdarījis kādus rupjus pārkāpumus. Šie LAD maksājumi ļauj daudz nopietnāk attīstīt saimniecību atšķirībā no citām nozarēm. LAD ir ļoti labs sadarbības partneris – tā ir struktūra, kas kopš pirmās dienas ir veidota, lai zemniekam sniegtu labāko konsultāciju, labākais palīgs un padomdevējs. Šis dienests kanti joprojām tur, un bura joprojām ir ļoti balta un slaida.

Tad vēl mani kā uzņēmēju ļoti iepriecina, ka atšķirībā no tiem nesmukumiem, ko mēs televīzijā redzam par finanšu policiju, Valsts ieņēmumu dienests pēdējo 10 gadu laikā savu darbības metodiku ir diametrāli mainījis – ja agrāk, saņemot vēstuli no VID, uzreiz bija mazās šausmas, ko nu grib noplēst un kas nu būs, tad tagad arī viņi ir kļuvuši par konsultantiem un padomdevējiem un galīgi ne par pērējiem. Sanāk tāda neoficiāla dienestu palielīšana, bet, kā vienmēr esmu teicis – es nemāku melot: ja būs kas skarbs, ko pateikt, es to pateikšu. Arī VID, kas pārējiem izsauc bažas par kontroles rezultātiem, ja strādā godīgi un kārtīgi, tur nav no kā bīties. Arī par Pārtikas un veterinārā dienesta darbību jāsaka tā – tās funkcijas, ko viņi pilda, un tās lietas, ko viņi liek darīt man kā saimniekam, ir pilnīgi pamatotas. Neredzu ne mazāko jautājumu, ja zivju mājas kūpināšanas zālē ir jāuzlabo attiecīgas lietas, kas novērš iespējamu kādas baktērijas ienākšanu ražošanas telpā, tad tas ir jādara. Arī ar PVD mēs sastrādājamies labi.

Taču ir arī nepatīkamais. Mani uztrauc, ka valstij nav plānveidīgas, tālredzīgas politikas. Es kā zemnieks nevaru pateikt, ka pēc pieciem gadiem valsts kā prioritātes risinās vienu vai otru jautājumu. Mēs mētājamies no viena grāvja otrā. Lai gan pēdējos trīs, četros gados laukums sāk kļūt skaidrāks. Varbūt jāpateicas tam, ka ir nostabilizējušies politiskie spēki Saeimā. Nacionālā apvienība stabili ieņēmusi savu vietu un nekur mēs nepaliksim, tas pats droši vien attiecas uz ZZS. Par “Vienotību” šobrīd ir daudz jautājumu, bet koalīcijā tā ir bijusi. Droši vien šī politisko spēku nemainīga esamība ministrijās mums kā zemniekiem dod daudz ko labu. Krasi mainot Saeimas sastāvu, uzreiz mainās ministri, mainās virzība no labējiem viedokļiem uz centriskiem vai kreisiem.

Ko Tu domā par Latvijā pastāvošo situāciju, kad lielas zemes platības ir ārzemnieku īpašumā un latvieši ir nomnieki vai strādnieki?

Jautājums ir skatāms no divām pusēm. Protams, ideāli būtu, ja visi zemju resursi piederētu latviešiem. Bet te es pieskaršos okupācijas sekām… Latvieši kaut kādā ziņā ir palaiduši savu stingrā saimnieka roku vaļīgu. Protams, ka pie vainas ir objektīvie faktori. Pirmais ir latviešu izvešana 1941. gadā, Otrā pasaules kara sekas un izvešanas 1949. gadā, kad tika izvesta zemniecība. Faktiski mūsu vectēvi kā stiprākie, zinošākie saimnieki tika apzināti noslaktēti, izsūtīti un atpakaļceļu nerada. Tādēļ mēs, kas 1991. gadā saņēmām saimniekošanas iespējas savās rokās, nemācējām tās pilnvērtīgi izmantot, jo zināšanas pie mums nenonāca pārmantošanas ceļā. Mans vectēvs – nogalēts, kaimiņa vectēvs – izsūtīts un miris badā, vēl kāds kritis leģiona sastāvā. Mūsu paaudzei nav bijis praktiskā piemēra, un bija nepieciešams ilgs laiks, lai sakopotu savu domāšanu.

Šos padsmit gadus izmantoja veikli darboņi, kuri lauksaimniecisko ietekmi pārņēma savās rokās. Un varbūt ir labi, ka tie ir dāņi, nevis krievi. Ja jārunā par dāņu saimniekošanas praksi, tad, godīgi sakot, vienu otru jautājumu esmu no viņiem mācījies, skatoties, kā viņi vāc akmeņus no saviem tīrumiem, kā viņi apkopj grāvmalas un ceļmalas un kā veic meliorāciju tur, kur bebri aizdambējuši mazās upītes…

Protams, ka tas ir finansējuma jautājums. Man kā saimniekam, lai veiktu šādus kapitālieguldījumus, vispirms ir jānopelna. Pēdējos gados, par laimi, bijušas labas ražas, ir arī jau minētie atbalsta maksājumi, un latviešu zemnieks ir kļuvis pietiekami turīgs.

Ja nebūtu šo dāņu zemnieku, kuri ienāca Latvijā ap kādu 1994. gadu, tad būtu divi varianti: vai nu zemes, ko viņi šobrīd apsaimnieko, būtu aizaugušas ar tik lieliem kokiem, ka tās jau būtu jāsauc par meža zemēm, jo mēs, latviešu puiši, savas zemes sākām attīrīt no apauguma pirms gadiem 3-4, vai arī dāņu vietā būtu krievi… Tad ir jāizsver, ko mēs gribam labāk: vai lai kaimiņos ir dānis ar sakoptu tīrumu, cilvēks, kurš iemācījies latviešu valodu un integrējies vidē, vai krievu burlaks, kurš noteikti būtu pievienojies milzīgajai krievu kopienai un ienesis savu kultūru vai nekultūru.

Krustpils novadā par 4 pagastiem pilnīgi droši varu teikt, ka tur ir pilnīga latviešu zemnieku tīrkultūra, kur tuvu 90 un vairāk procenti zemju pieder latviešiem. Divos pagastos paspēja ienākt dāņi, taču šie lauki ir pietiekoši labi kopti un dāņu klātbūtni mēs nejūtam.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.