logo

Gunta Kalmes uzruna Lestenes Brāļu kapos 16.03.2014.

18.03.2014 Guntis Kalme

Lūkas evaņģelijā (11, 17) Kristus saka zīmīgus vārdus: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.”

Jēzus brīdina, ka pretēji darbojošies spēki grauj valsti. Sabiedrība un valsts ir jāvieno uz kopēju vērtību pamata.

Satversmes preambulas projektā ir minētas latviskās un kristīgās vērtības. Viena no tām ir Dieva ieceltā pasaules morālā kārtība, kas noteikta baušļos. Ceturtais vēsta: “Tev būs savu tēvu un savu māti godāt” (5 Moz 5, 16), ko latviešu leģionāru gadījumā var izteikt īsi – “Tev nebūs aizmirst!”

Mums ir vismaz divkāršs iemesls viņus godāt. Pirmkārt, tādēļ, ka viņi ir mūsu senči. Otrkārt, to vērtību dēļ, par kurām viņi iestājās un kuras viņi aizstāvēja. Viņi ir patriotisma, vīrišķības un drosmes paraugs. Mums ir jāmācās dzīvot no vērtībām, ne no ērtībām un pragmatiskiem apsvērumiem.

Latviešu leģiona 15. divīzijas komandieris, oberfīrers (virspulkvedis) vācietis Ādolfs Akss (Ax, 1906 – 1983) 1945. gada 27. janvāra ziņojumā par latviešu cīnītāju noskaņojumu vēstīja: ”Pirmām kārtām viņi ir latvieši! Viņi vēlas patstāvīgu latviešu valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju, jo meklē saikni ar Rietumu civilizāciju. Vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālu pienākumu.”

Leģions cīnījās tieši tādēļ, ka saprata, ka Vācija karu nevar uzvarēt. Bija cerība uz 1919. gada atkārtošanos, mums vajadzēja būt gataviem šai cīņai. To ilgi mēdza saukt par viltus cerībām. Bet nu Dr.hist. R.Jansons var pamatoti sacīt, ka “Čērčils 1945. gada maijā uzdeva savam Kara kabinetam izstrādāt Trešā pasaules kara plānu ar uzbrukumiem Sarkanajai armijai. Saskaņā ar plānu 1945. gada 1.jūlijā britu un amerikāņu karaspēkam vajadzēja sākt uzbrukumu Vācijas ziemeļos un virzīties uz Poliju. Tā karadarbība nonāktu arī līdz Baltijai un latviešu partizāni varētu iesaistīties karadarbībā ASV un Lielbritānijas pusē. Ja Čērčila plāns tiktu realizēts, ļoti iespējams, ka šobrīd starptautiskā sabiedrība bijušos leģionārus atzītu par varoņiem.”[1]

Ja tas būtu noticis, pasaule jau 70 gadus izskatītos savādāka. Bet tā ir tikai vēlamība, t.s. alternatīvā vēsture – kā būtu, ja būtu. Bet ir tā, kā ir. Ko mēs varam mācīties no savas faktiskās vēstures?

Tā vēsta, ka pēc neatkarības proklamēšanas 1918.gadā mums nācās tūlīt karot pret Latviju šķeļošiem, postošiem un naidīgiem spēkiem un mieru guvām tikai 1920.gadā. Tātad Latvijas Republikas proklamēšana bija tikai iespēja valsti iegūt, bet tālāk tā bija jāizcīna. Neviens okupants brīvību par brīvu nedod un neatdod.

Šodien kara veids ir mainījies, konvencionālo militāro ir papildinājis mīkstais karš. 1991.gadā atgūstot neatkarību, mums vajadzēja šo mīksto karu izcīnīt sev par labu. To neizdarījām līdz galam. Nu redzam tā sekas.

Notiekošais faktiski rāda, ka valsts vara nespēj radīt saliedētu Latvijas sabiedrību. Tā dzīvojam savā ilūziju pasaulītē, ko raksturo “veiksmes stāsti”, kas varbūt ir veiksme valdībai un Briselei, bet ne tautai, no kuras 2/3 joprojām cīnās par izdzīvošanu. Sarunas par sekmīgo integrāciju faktiski ir strausa politika, jo tīšām negribam redzēt notiekošo īstenību.

Valodas referendums parādīja, ka Latvijas valstij nelojālo pilsoņu skaits sasniedzis 273 347, Visticamākais, ka tam jāpieskaita vēl daži simti tūkstoši civilokupanti, kas vienkārši ir bijuši par slinkiem, lai iegūtu viņiem dāsni piedāvāto pilsonību. Jāsecina, ka mums sava valsts joprojām vēl ir jāizcīna.

Velkot paralēli ar E.Levita teicienu par gļēvlatvismu, vērojot varas impotenci 16. marta jautājumā, diemžēl jājautā – vai tiešām dzīvojam gļēvlatvijā? Leģionāru sakarā mums nemitīgi iesaka ieturēt zemu profilu. “Izskatās, ka cienījamie ieteicēji patiesi tic, ka piekāpjoties Krievijas propagandas priekšā mēs spēsim jel kā ietekmēt vai kavēt Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu rietumos. Ukrainā nebija nedz 16.marta, nedz “pazemojošu” naturalizācijas eksāmenu, nedz nepilsoņu un vienalga Krievija atrada iemeslu, lai ievestu tur savu karaspēku. Pie tam skandējot to pašu, ko vienmēr – cīņu pret fašismu.”[2]

Mums joprojām nav savas nacionālas ideoloģijas un nopietnas, jēgpilnas valsts attīstības stratēģijas, ko nevar sacīt par mūsu agresīvo kaimiņu. Lūk, ko krievu ģeopolitiķa S.Karaganova doktrīna vēl 1992.gadā vēstīja: “krievvalodīgie iedzīvotāji ir .. varens Krievijas aktīvs. .. jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie patreiz atrodas .. mums jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu .. tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga.”[3]

Acīmredzami, ka Latvijas valsts šķelšana un faktiski divkopienu valsts savstarpējā rīdīšana ir t.s. 5. kolonas darbs, kas tiek vadīts no Krievijas. Lūk, ko lasām A.Gapoņenko vadībā izdotās grāmatas Etniskie konflikti Baltijas valstīs: pēcpadomju periods: “Sākumā pēc PSRS sabrukuma Krievija praktiski neizrādīja atbalstu ārpus tās dzīvojošiem tautiešiem, jo bija aizņemta ar savu iekšējo problēmu noregulēšanu. Ar 2000.gada sākumu tā sāka izrādīt aktīvu politiku krievu valodas saglabāšanas, izglītības un kultūras, aiz robežām dzīvojošo tautiešu etnisko tiesību saglabāšanas jomās. Tika izveidoti atbalsta finasu fondi, pie Krievijas vēstniecībām izveidotas tautiešu koordinācijas padomes, .. Krievijas ĀM dienas kārtībā ienāca jautājumi par cīņu ar tautiešu masveida bezpilsonību un diskrimināciju Baltijas valstīs.”[4]

Nevar neredzēt šovinistisko lielkrievu propagandu krievvalodīgajā presē, neseno piketu pie Izglītības ministrijas, krievu skolu bērnu rīdīšana pret valsti, aicinot tos nemācīties valsts valodu, atbalstot to dalību dažādos pret valsti vērstos pasākumos, prokremlisko Eiropas parlamentāriešu pretlatvisko rīcību, utt., utjpr.

Krievu vēsturnieks un politiķis Vladimirs Kara-Murza (Кара-Мурза, dz. 1981) to dēvē par revanšismu. Viņš atgādina: “Viens no pirmajiem Putina režīma soļiem bija Staļina laiku himnas atjaunošana. Valsts iekšpolitikā tiek izmantotas VDK metodes, ir politieslodzītie, ir cenzūra, opozīciju tiek apspiesta, nav brīvu vēlēšanu. Revanšisms arī ārpolitikā. Atcerēsimies, ka pirms dažiem gadiem Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja oficiālu pozīciju attiecībā uz Baltijas valstīm, kurā bija apgalvots, ka tās brīvprātīgi iestājušās PSRS un tas noticis atbilstoši starptautiskajiem līgumiem. Krievijā esošajam režīmam patīk apsūdzēt citus vēstures falsificēšanā, taču īstie falsifikatori ir viņi paši.”[5]

Tie ir spēki, kas apzināti negrib saliedētu Latvijas sabiedrību. Visi, kas savulaik ir lasījuši Iļjiča darbu Valsts un revolūcija, atcerēsies divskani: “nespēj un negrib” (augšas vairs nevar dzīvot pa vecam, bet apakšas negrib dzīvot pa vecam), kas ir revolucionārās situācijas raksturojums. Mūsu valdošie nespēj, 5. kolona negrib. Mākslīgas revolūcijas nosacījumi ir gatavi.

Te nepalīdz sasteigta domāšana un situatīvi lēmumi nedēļu pirms 16. marta. Arī apgalvojumi, ka situācija tiek monitorēta vairs nepārliecina, jo kāds gan labums ir monitorēt, ja neseko efektīva rīcība nacionālās drošības interesēs? Ir nepieciešama preventīva darbība visa gada garumā. Tas nozīmē likvidēt 5. kolonu, izveidot nacionālu ideoloģiju, stiprināt valstiskuma apziņu, atrast saikni ar cittautiešiem – Latvijas patriotiem, palielināt militāro budžetu, stiprināt Zemessardzi, slēgt Krievijas retranslējošos kanālus, kas sludina tās imperiālismu utt.

Mīkstajā karā masu mediji, sevišķi televīzija, ir nevis ceturtā vara, bet gan viens no Kremļa varas instrumentiem: “Televīzija ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā prezidentu Putinu dabūt katra iedzīvotāja istabā. Profesionāli strādājot, var izveidot paralēlo realitāti, kurā notikumi pasaulē un arī vēstures interpretācija parādās pavisam citā gaismā un kļūst ticama, jo redzēta “savām acīm””[6].

Putina darbības jēga iekšpolitiskā ir pāreja uz policejisku valsti – diktatūru. Ārpolitikā tā ir neosovjetizācija, neostaļinisms. Viņam nav svarīgs savs starptautiskais tēls, savas sejas saglabāšana. Ja A.Merkelei pēc sarunas ar viņu nebija pārliecības, ka viņš dzīvo saskarē ar realitāti, tad Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite ir tieša: “Mēs redzam valsti, kas kļuvusi par ķīlnieci viena cilvēka ambīcijām, iespējams, pat slimīgām.”[7]

Publicists Ilmārs Šlāpins saka: “Rusofobijas veicināšanai visā pasaulē Putins šī gada 2. martā ir izdarījis tik daudz, cik nav spējis neviens no iepriekšējiem Krievijas valdniekiem. Viņš ir skaidri norādījis, ka krieviski runājošo iedzīvotāju atrašanās ārpus Krievijas ir drauds šo mītneszemju neatkarībai. Viņš ir atklāti atzinies, ka krievu valodas statusa jautājums ir tikai instruments kara izraisīšanai un tam nav nekāda sakara ar rūpēm par tiem citvalstu pilsoņiem, kas nespēj iemācīties vietējo valodu.”[8]

Ar satraukumu vērojot Krievijas ārpolitiskās ambīcijas, atcerēsiemies tomēr, ka 73 procenti Krievijas iedzīvotāju ir pret intervenci Ukrainā. Jau minētais V.Kara-Murza atzīmē: “Tas ir ironiski – kamēr Putina režīms runā par “krievu aizsargāšanu” kā iemeslu iebrukt Ukrainā, Putina policija arestē un sit krievus Maskavas un Sanktpēterburgas ielās, jo viņi protestē pret šo karu. Šis karš padarīs Putina režīma beigas vēl tuvākas.”[9]

Krievijas neatkarīgo filmu Artdokfest festivāls publicējis Krievijas kinomākslas 120 pārstāvju parakstītu vēstuli, nosodot Krievijas iebrukumu Ukrainā un valsts mediju propagandu: “Mēs aicinām mūsu kolēģus ārzemēs, lai viņi atceras: Krievija ir Dostojevska, Tolstoja, Čaikovska, Pasternaka, Vertova zeme. Šī Krievija nav mirusi. Un šī Krievija šodien izjūt dziļu kaunu.”[10]

Ko mēs varam darīt? Esam jau izsmēluši strausa politikas un zema profila ieturēšanas limitus, neko labu tas nav devis. Atcerēsimies, ka Saeimas 1998. gada deklarācija par leģionāriem Otrajā pasaules karā vēsta: “Latvijas valdības pienākums ir: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.”

Tāpēc, kā Latvijas Republikas pilsonis ierosinu, lai turpmāk katru gadu 16.martā valdība īpašā sēdē atskaitās leģionāru un tautas priekšā, kā tā ir šo pienākumu veikusi.

 



[3] www.tautasforums.lv/?p=4497

[4] Гапоненко A, Этничесkие конфликты в странах Балтии в постсоветский период (Рига: Институт Европейских исследований), 7.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.