logo

Hitlera – Staļina ēnas kliedējot (3)

26.08.2014 Ritvars Jansons Latvijā

No kreisās: Ritvars Jansons, Džeimss Šerrs (James Sherr), Apvienotās Karalistes Starptautisko attiecību institūta Krievijas un Eirāzijas programmas vadītājs, Valters Nollendorfs, Jorāns Lindblands (Göran Lindblad), Eiropas piemiņas un sirdsapziņas platformas prezidents

Nupat aizvadīta Hitlera un Staļina slēgtā noziedzīgā pakta 75. gadadiena. 1939. gada 23. augustā abi diktatori vienojās par Eiropas sadali, bet vienošanās sekas nav likvidētas vēl šodien. 2015. gadā Latvija kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, un tā ir laba iespēja palīdzēt kliedēt pakta ēnas mūsdienu Eiropā.

Jāizmeklē arī komunistisko režīmu noziegumi

Viena no jomām, kurā pakta sekas nav pārvarētas, ir komunistisko noziegumu juridiska izvērtēšana. Eiropā lielākoties izvērtēti  tikai nacistu veiktie noziegumi pret cilvēci. Par komunistisko režīmu veiktajiem noziegumiem pret cilvēci Austrumeiropā tiesas prāvas bijušas maz. Masveida represijas Eiropā veica ne tika PSRS, bet arī citi komunistiskie režīmi. Bulgārijā 1944. gada. septembrī – oktobrī bez izmeklēšanas un tiesas nošāva vairāk kā 18 000 iedzīvotājus. Bijušajā Dienvidslāvijā 1945. gada rudenī un ziemā iznīcināja 11 000 Serbijas monarhijas un Horvātijas neatkarības atjaunošanas atbalstītājus. Rumānijā 1951. gadā no Dienvidslāvijas pierobežas apgabaliem deportēja ap 40 000 nacionāli un šķiriski neuzticamus cilvēkus. Etniska iemesla dēļ 1949. gadā uzsāka 600 ungāru ģimeņu izsūtīšanu no Dienvidslovākijas. Pēc Padomju Savienības parauga 1944. līdz 1953. gadam tūkstošiem politiskos ieslodzītos turēja nometnēs Polijā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Albānijā. Visas minētās represijas prasa arī juridisku izvērtējumu. Tiesāšanu par noziegumiem pret cilvēci Austrumeiropā apgrūtināja komunistisko režīmu atstātās sekas un tas, ka tiesību normas bija piemērotas nacistiskās, bet ne komunistisko diktatūru noziegumu tiesāšanai.

1945. gada 8. augusta Londonas Statūti par  noziegumu pret cilvēci definēja: „(..) slepkavību, iznīcināšanu, paverdzināšanu, deportāciju un citu nehumānu rīcību attiecībā pret jebkuriem civiliedzīvotājiem pirms kara vai kara laikā. (..)”  No 1945. gada karadarbība Eiropā nenotika. Juridisko zinātņu doktors, Londonas Universitātes koledžas mācībspēks Mārtiņš Paparinskis uzskata, ka arī uzbrukums ir darbības veids, kas sevī ietver vardarbības aktu izdarīšanu. Starptautiskajās paražu tiesībās uzbrukums var sākties ātrāk par militāro konfliktu, turpināties pēc tā beigām vai norisināties paralēli. Nav nepieciešama savstarpēja saistība starp militāro konfliktu un uzbrukumam kā noziegumam pret cilvēci. Jāsecina, ka ir nepieciešama atsevišķa starptautiska konvencija par noziegumiem pret cilvēci. Līdzīga tai, kāda ir 1948. gadā ANO pieņemtā Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Tas sekmētu noziegumu pret cilvēci, tajā skaitā komunistisko diktatūru noziegumu, izmeklēšanu plašākā apjomā.

Kā liecina Latvijas pieredze nacistisko un komunistisko noziegumu izmeklēšanā, ir nepieciešama griba noziegumus izmeklēt. Tāpat nepieciešams koncentrēt izmeklēšanas resursu, lai izmeklēšanu veiktu īsā laikā. Gados vecie liecinieki un apsūdzētie mirst, iegūt dokumentālus pierādījumus no tūkstošiem KGB arhīva lietām ir ļoti laikietilpīgi.

Bez lustrācijas un atklātības pagātni neizvērtēt

Hitlera – Staļina pakta seku izvērtēšana ir arī Eiropas valstu attieksme pret kolaborāciju ar totalitārajiem režīmiem un lustrācijas procesu. Ņemot vērā, ka Eiropa pēc Otrā pasaules kara beigām bija izteikusi attieksmi pret nacistu režīmu, kolaborēšana ar nacistu režīmu vērtēta jau gadu desmitiem. Komunistiskie režīmi Austrumeiropā valdīja vēl 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, tāpēc to atstātās rētas ir svaigas, un kolaborācijas jautājums jūtīgs. Pastāvot dažādām kolaborācijas definīcijām, vērtējumi ir dažādi. Baltijas valstis ar trīskāršu okupāciju ir vēl sarežģītākā situācijā, jo  okupanti mainījās, un okupācija ilga līdz 1991. gadam. Vienota kolaborācijas definīcija nevar būt, runājot par staļinisma periodu, kad notika masveida represijas un terors, un runājot par periodu, kurš sākās pēc Staļina nāves. Otrajā, vairākas desmitgades stagnējot, vairs nenotika masveida, bet individuālas bez represijas.  Par tām atbildīgi konkrēti cilvēki. Pētniecībā šādam kolaborācijas aspektam maz pieskārušies gan Rietumos, gan Austrumos. Tādēļ svarīgi, lai Baltijas situāciju Eiropā zinātu un kolaborācijas jautājumi tiktu pētīti.

Lustrācijā, sadarbības ar komunistiskajiem drošības dienestiem pierādīšanā valstis ir gājušas dažādu ceļu.  Dažādo traktējumu un politisko nostādņu dēļ šie procesi nav līdz galam pabeigti visā Eiropā. Ir skaidrs, ka bijušo komunistu tiesību neirobežošana un viņu atrašanās pie politiskās varas bremzējusi komunistisko režīmu izvērtēšanu.  Šobrīd uz pārējo Austrumeiropas valstu pieredzi lustrācijā ļoti skatās Ukraina. Ir prognozējams, ka neierobežojot komunistu varu valstī, demokrātija neattīstīsies un tiks kavēta integrācijas eiroatlantiskajā telpā.

Pagātnes pārvarēšanā nozīmīga ir izpratne par komunistisko drošības dienestu darbību, to bijušo darbinieku tiesību ierobežošana un drošības dienestu dokumentu atklāta publicēšana. Vācija ar bijušās komunistiskās Austrumvācijas drošības iestādes – STASI dokumentiem 111 km garumā ir veiksmes stāsts. Dažādas valsts institūcijas un kompānijas pirms pieņemšanas darbā pārbauda savus potenciālos darbiniekus, vai viņi nav agrāk sadarbojušies ar STASI. Uz STASI dokumentu pamata regulāri tiek veikti pētījumi, dokumenti publicēti. Ierobežojumus bijušajiem drošībniekiem un dokumentu publicēšanu sekmīgi veikušas Polija un Čehija. Par dokumentu atklātību izlēmusi arī Ungārija. Mūsu kaimiņvalstis – Lietuva un Igauniju lustrāciju veikušas, ļaujot bijušajiem drošībniekiem pašiem atzīties par savu darbību. Informāciju par KGB darbiniekiem un informatoriem, kuri nebija savu darbību deklarējuši, bet dokumenti liecināja pretējo, šīs valstis publicēja.

Latvija ir izvēlējusies Eiropas ceļu bijušo KGB darbinieku tiesību ierobežošanā. Šis ceļš arī jāiet, publicējot visas KGB dokumentu grupas. Tā tiks noskaidrota KGB vieta varas sistēmā. Jāparāda pavēļdevēji – sākot no Maskavas komunistu partijas vadības līdz Rīgai. Jāparāda arī organizētāji un izpildītāji. KGB informatori bija tikai zemākais posms šajā sistēmā. Publicēšanai jābūt preventīvam pasākumam, lai totalitārisms neatkārtotos. KGB dokumentu pētniecībā un publicēšanā  liela loma ir jaundibinātajai LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijai. Valsts attieksme pret komisijas darbu būs kā lakmusa papīrs Latvijas gribai pārvarēt totalitāro pagātni.

Eiropas prezidentūra – iespēja pagātnes pārvarēšanai

Nacistisko un komunistisko režīmu vēsturiskajā izvērtējumā Rietumeiropā joprojām dominē uzvarētāju teorija – t.i., ka absolūtais ļaunums ir bijis nacisms. Tādēļ uz nacisma sagrāvi veicinājušās PSRS  noziegumiem pievērtas acis. Tikai pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienībā dzirdīgas ausis atradis Austrumeiropas valstu vēstītais, ka arī komunistiskie režīmi bijuši noziedzīgi. Eiropas Parlaments rezolūcijās nosodījis gan nacistiskos, gan komunistiskos režīmus. Latvijai kā Eiropas Savienības prezidējošai valstij 2015. gadā ir iespēja skaidrot Baltijas īpašo situāciju triju okupāciju kontekstā. Tāpat Latvija varētu uzņemties līderes lomu visā Eiropā veicinot komunistisko un nacistisko režīmu izpēti, upuru piemiņu un noziegumu izmeklēšanu. Tajā skaitā ierosinot izveidot vienotu Eiropas institūciju genocīda un noziegumu pret cilvēci izmeklēšanai, kas koncentrētu kopējos izmeklēšanas resursus. Minēto jautājumu virzīšanai sabiedrotā būtu Eiropas totalitārisma pētījumu institūciju apvienība – Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma.

Ritvars Jansons, Dr.hist.
Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks
Rīgas domes deputāts

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Uldis Veģis

    03.09.2014 21:43

    Lai saprastu Latvijas vēsturi un šodien notiekošo gan Latvijā gan arī aiz tās robežam ir jāzina labi PSRS vēsturi. Ir par maz zināt Staļina un viņa pēcnācēju īso vēstures kursu,ir jāzina daudz vairāk. Pēc Kolčaka,Deņikina un citu balto armijas sakāves,krievu emigrantu aprindās rietumos un arī austrumos japāņu pusē radās satraukums par milzīgās krievu caru iekarotās valsts pastāvēšanu un viņu galvenā doma bija kā pārveidot komunistu-internacionālistu radīto padomju valsti par krievu impēriju.Tā radās krievu nacionālboļševiku kustība kuras galvenais teorētiķis ir bijušais kolčakietis Nikolajs Ustrjalovs ,kas kopā ar citiem rietumos izdeva žurnālus,kuros aicināja emigrantus pievienoties jaunās Krievijas celtniecībā. Pēc tam kad Padomju Krievija iebruka 1920.gadā Polijā ar domu izraisīt proletārisko revoluciju Polijā un Vācijā nacionālboļševiki aicināja cariskās armijas ģenerāļus un citas militārpersonas pakļauties Padomju Krievijai jo viņi saprata to kā vienīgo iespēju kā atjaunot bijušo Krievijas impēriju un atgūt ietekmi Eiropā. Vēsturnieks Vladlens Sirotkins raksta ka nacionālboļševiku idejas uztvēra arī krievu komunisti un priecājās par balto emigrantu kustības šķelšanos emigrācijā,kā arī viņi piesaistija Padomju Krievijai lojālos emigrantus ,lai sekmētu Padomju Krievijas atzīšanu Eiropā. Krievu nacionālboļševisms pamazāmiespiedās krievu komunistu prātos un sirdīs,bet it sevišķi kad pēc sakāves Polijā Lēņins rdzēdams ka poļu strādnieki nav nemaz tik viegli pakļaujami internacionālajām Marksa idejām drīz vien saslima un nomira vēl tikai paspējot pārorganizēt valsti uz jauno ekonomisko politiku. Kā raksta V.Sirotkins savā grāmatā"Počemu proigral Trockij" Staļins bija bija pilnīgi nacionālboļševiku ideju ietekmē un redzēja ka proletāriāta revoluciju var izplatīt tikai ar Krievijas valsts varenības nostiprināšnu. Pats nacionālboļševiku tēvs N.Ustrjalovs ,tad kad atgriezās dzimtenē drīz vien 1937.gadā tika noslepkavots. Viņš vairs viņam nebija vajadzīgs ,viņš bija labi pastrādājis krievu šovinisma-imperiālisma ideju popularizēšanā,viņš varēja iet uz citiem medību laukiem. Mēs bieži mēdzam runāt par Sociālistisko revoluciju Latvijā,bet negribam skaidri atzīt ka 1940.gada okupācija bija Krievu impērijas atjaunošana Pētera pirmā iekarojumu robežās. Vajag saprast ka tas milzīgais krievu pieplūdums kas notika okupācijas laikā ir krievu imperiālisma noziegums. Man šķiet, katrs latvietis PSKP biedrs ir lielāks noziedznieks pret savu tautu nekā kāds parasts "stukačš",kas ,iespējams,kaut kādu personīgu iemeslu dēļ ir kaut ko ziņojis okupācijas iestādēm par kādu savu līdzcilvēku. Latvietim,PSKP biedram, jau pēc definīcijas jāstāv komunistiskās iekārtas sardzē.Palasiet Hruščova laiku komunistiskās morāles kodeksu

  • Uldis Veģis

    03.09.2014 21:26

    Ritvars Jansons:"Tikai pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienībā dzirdīgas ausis atradis Austrumeiropas valstu vēstītais, ka arī komunistiskie režīmi bijuši noziedzīgi. Eiropas Parlaments rezolūcijās nosodījis gan nacistiskos, gan komunistiskos režīmus." ----------- „Eiropas Parlaments nosoda Padomju Savienības realizēto šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu okupāciju, kas iesākās 1940. gadā Molotova - Ribentropa pakta rezultātā un kas turpinās pašlaik [..] Eiropas Parlaments aicina savus ārlietu ministrus iesniegt Baltijas valstu jautājumu izskatīšanai ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā” . (No Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijas „Par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā”) Tātad, Latvija bija okupēta un latviešiem nekāds savs komunistiskais režīms nevarēja būt ,kā tas bija piem.Polijā. Latviešiem nebija komunistiskās partijas, PSKP bija krievu nacionālboļševiku partija,kas tāpat kā vācu nacionālsociālistiskā partija bija nacistiska. Tie latvieši,kas stājās PSKP ir noziegušies pret savu tautu jo bija sastāvējuši citas,okupētājvalsts, partijā.Izņēmums ir Berklavs un viņam līdzīgie ,kas bija Ulmaņa režīma disidenti un viņiem nebija citas izejas kā bēgt uz Krieviju ,ienākot Latvijā vācu karaspēkam.

  • Uldis Veģis

    31.08.2014 20:54

    Man šķiet te ir tikai tāda tukša okupācijas muzeja direktora izrunāsanās.Tas jau mums visiem ir zināms ka Krievijas -Vācijas 1939.gada pakts bija noziedzīgs. Šodien man šķiet ir svarīgāk runāt par krievu imperiālisma atdzimšanu,par ko latviešiem jau 1939.gadā vēstija LU profesors Roberts Vipers savā grāmatā:"Vēstures lielās problēmas" Es domāju ka tāda vispārēja komunisma nosodīšana,ko jau sen sludina Kalniete nav Eiropā iespējama un par to šodienas krievu imperiālisma barveži tikai smej.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.