logo

Ilmārs Latkovskis: Eiropa pret izdabāšanu investoriem. Ko darīt Latvijai? (2)

02.07.2014 Ilmārs Latkovskis Saeimā

Foto: Mirco Wilhelm (CC BY-NC-SA 2.0)

Visa mūsu dzīve aizvien vairāk ir izdabāšana investoriem – spekulantiem. „Cilvēki zināmā mērā pat ziedojas, piedāvājot savu valsti investoriem un iegūstot tiesības piedalīties vairāksolīšanā, jo ir spiesti ne tikvien apmierināt investoru prasības, bet arī piedāvāt aizvien jaunus uzlabojumus.”

Šos franču zinātnieka un filozofa Bernāra Sordē (Bernard Sordet)* vērojumus apstiprina aktuālās dzīves notikumi Latvijā. Lūk, daži pēdējā laika piemēri.

Ekonomikas ministrs brīdina, ka „Citadeles” banka investoriem jāpārdod (jāatdod) ātri un diskrēti, jo, lūk, tādi ir noteikumi. Citādi būs ļoti slikti. Kaut gan attiecībā uz Eiropas Komisiju tā arī nav skaidrs, vai tie ir pagātnes acumirkļa ieteikumi vai arī strikta vienošanās.

Saeima ir sprukās pieņemt sarežģītus lauksaimniecības zemes pārdošanas nosacījumus tā, lai izlavierētu starp brīvo tirgu un Latvijas zemes pārmērīgu nonākšanu ārzemnieku rokās. Lietuvieši līdzīgā situācijā par šo jautājumu pat sarīkojuši referendumu, kuru pašu valsts vadītāji steidz apsaukt par bezjēdzīgu un pretlikumīgu. Jo tādi, lūk, ir Eiropas Savienības dalības nosacījumi.

Krievu miljardieris pie Jūrmalas būvē slēgtu ekskluzīvu ciematu. Tā iemītnieki visdrīzāk būs Krievijas jaunbagātnieki, kuri pēc principa „kas maksā, tas pasūta mūziku” šeit veidos „jauno Krieviju” ar savām sadzīves manierēm, skolām utml. Un tur neko nevar darīt. Mums taču jācīnās par investīcijām. Tāpēc arī jātirgo uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu.

Visus šos gadījumos vieno nepastrīdama prasība izdabāt investoriem.

Latvijā iebildumus pret notiekošo parasti mēģina iztēlot par provinciāli konservatīvu nacionālistu aizspriedumiem. Taču nevar nepamanīt, ka pret bezierunu izdabāšanu investoriem aizvien vairāk protestē arī vienotas un stipras Eiropas aizstāvji. Viņi saprot, ka investoru neremdināmā apetīte grauj gan nacionālās valstis un kultūras, gan ikvienu indivīdu pārvērš unificētā patērētājā. Sordē par to raksta: „Nonācis tik tālu, ka cilvēka eksistenci neatkarīgi no viņu nodarbošanās nosaka investori. Noraidītas netiek nevienas investīcijas, un tieši tās cilvēkam liek pielāgoties jeb – citiem vārdiem sakot – iet kopsolī ar laiku.”

Ko nozīmē iet kopsolī ar laiku, pakļaujoties globālo investoru un finansistu interešu loģikai? Tas nozīmē teritoriju savdabības degradāciju. Tas nozīmē nemitīgi kāpināt migrāciju, kuras apjomi daudzkārt pārsniedz valstu spēju integrēt migrantus. Tas nozīmē likumu pielāgošanu un visādi citādu nacionālo valstu savstarpēji konkurējošu izdabāšanu investoriem. Tas nozīmē izglītības sistēmas pakļaušanu investīciju menedžmenta interesēm. Tas nozīmē pilnvērtīga un radoša cilvēka attīstību upurēt patērētāja dzīves veidam.

Sordē norāda, ka tieši globālie investori ir ieinteresēti veicināt nodokļu nemaksāšanu. Tas saistīts gan ar lētāku darbaspēku, gan ar iespējām savas bagātības slēpt nodokļu oāzēs. Respektabls Krievijas žurnāls „Mir i politika” saviem lasītājiem sniedz legālu blēdību pamācības, kurās valstīs un kā labāk ielikt savu kapitālu, t.sk. pērkot uzturēšanās atļaujas un pilsonību. Latvija minēta kā vieta, kura cenšas konkurēt ar lielākajiem izdabātājiem.

Eiropas Savienības un tās institūciju lielais izvēles jautājums šobrīd ir – kam tās kalpos? Sākotnējā un joprojām formāli deklarētā iecere ir vienota un daudzveidīga Eiropa. Tātad nacionālo valstu attīstībai un arī visas Eiropas kā vienotas kultūras sekmīgai attīstībai globālajā pasaulē. Taču Sordē redz, ka patlaban Eiropas institūcijas vairāk tiek izmantotas kā instruments globālo korporāciju interesēs: „Mūsdienu Eiropa cieš sakāvi, jo izsmēlusi sevi, cenšoties piedāvāt konkurētspējīgus risinājumus globālajiem tirgiem. Globālie tirgi savukārt dominē pār Eiropas tirgu un to kolonizē, drīzumā tas, visticamāk, marģinalizēsies.”

Arī franču ekonomists Tomā Piketī (Thomas Piketty), nesenā intervijā vācu žurnālam „Zeit”** patreizējo Eiropas politisko arhitektūru sauc par monstru, kas nekalpo Eiropas attīstībai. Lielākas ievērības cienīgi būtu Piketī iebildumi pret Žanu Klodu Junkeru (Jean-Claude Juncker) kā Eiropas Komisijas prezidentu. Piketī neuzskata par būtiskāko britu premjera Deivida Kamerona (David Cameron) iebildumus, ka Junkers ir federālists vai citas norādes par Junkera žūpošanu. Piketī skatījumā daudz būtiskāk ir kas cits: Junkers nāk no Luksemburgas, kuras ekonomikas pamats ir finansu pakalpojumi. Luksmeburga ir nodokļu oāze. Vai mēs gribam, lai tāda persona ir Eiropas Komisijas priekšgalā?

Gan Piketī, gan Sordē ir par vienotu un stipru Eiropu, jo citādi Eiropas nācijām nav iespējams noturēties pret globālo investoru un finansistu postošajām ambīcijām. Tas prasa ne tikai jaunu domāšanu no politiķiem, bet arī ikviena cilvēka vēlmi mēģināt atteikties no patērētāja dzīves veida par labu radošai personībai. Skaidrs, ka šīs pārvērtības nevar notikt vienā dienā un vienā valstī.

Ko varam darīt Latvijā, šeit un tagad? Kādi būtu ikdienas politikas solīši?

Pirmkārt. Nepaļauties loģikai, ka jebkuras investīcijas, lai arī pirmajā mirklī šķietami materiāli izdevīgas, nebūs mums postošas tālākā perspektīvā. „Citadeles” gadījums prasa rūpīgu izvērtējumu un nepakļaušanos steidzināšanai pēc investoru spēlēs noteikumiem. Jāliek maksimāli šķēršļi lauksaimniecības zemju pārdošanai ārzemniekiem, jo iztirgotie apjomi jau šobrīd ir kritiski. Tas pats attiecas uz uzturēšanās atļaujām saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi.

Otrkārt. Izrevidēt visas mūsu starptautiskās saistības, lai saprastu, par kurām varam un vajag diskutēt ar starptautiskajām (jo īpaši – Eiropas) institūcijām, pārliecinot, ka ne tikai mūsu, bet arī kopīgā labuma interesēs ir citāda lietu kārtība. Šobrīd aktuālais jautājums ir dažādu normu salāgošana, lai Latvija kļūtu par pilntiesīgu OECD dalībvalsti.

Treškārt. Meklēt sabiedrotos citās valstīs, izmantojot gan divpusējās attiecības, gan dalību starptautiskajās institūcijās. Globālo investoru politika nacionālās valstis spiež būt nežēlīgiem un blēdīgiem konkurentiem, kas galu galā atstāj aizvien mazāk vietas veiksmes stāstiem.

Tas ir ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas nākotnes jautājums jeb nobeidzot Sordē vārdiem:

„Jā Eiropa ir nepārtrauktā tapšanas stadijā, taču, lai to neturpinātu būvēt uz smiltīm, tās rīcībā būtu jābūt skaidrai situācijas analīzei. Eiropa jāceļ uz stabiliem pamatiem – tādiem, kas ļaus attīstīties dzīves formai, nevis finanšu Sistēmas ekspansijai; savukārt dzīves forma nepieciešama, lai attīstītu cilvēka sociālo un sabiedrisko potenciālu, un tajā nav vietas Finanšu neparedzamībai un nepastāvīgajiem tikumiem.”

 Atsauces

* Bernard Sordet. Iespējamā Eiropa. Mansards, 2014.

** http://www.zeit.de/wirtschaft/2014-06/piketty-europa-vermoegen-ungleichheit

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Arturs Grava

    08.07.2014 17:08

    Mēdz teikt, ka no tālienes redz mežu, bet tuvumā kokus. Un, jāsaka, ka man no tālienes redzamajam mežam ir maz līdzības ar Ilmāra Latkovska apskatītajiem trīs kokiem. Vispirms, jāatzīst, ka investīciju jēdziens ir daudz plašāks par zemes, ēku vai banku pārdošanu un kopsummā nepelna negatīvo kritiku, kas nāk no Latvijas īpašumu nonākšanas svešā kontrolē. Zemes un īpašumu pircējus par investoriem pat nevajadzētu saukt; investīcijām ir jābūt līdzeklim turpmākai ekonomiskai darbībai. Īpašumu pirkšanas gadījumā lielāks svars ir tam, ko naudas saņēmējs ar iegūto kapitālu dara. Vai viņš to investē Latvijas attīstībā, izdod par ārzemju precēm un ceļojumiem, vai nogulda bankā, kur tas tikpat viegli, kā nācis, var atkal ārzemēs atgriezties. No ekonomiskā viedokļa arī jāatzīst, ka svešā kontrole ir investīcijas maznozīmīgā puse. Tādēļ, tikpat lieliem, vai pat lielākiem, ir jābūt polītiskajiem un nacionāliem apsvērumiem, kas šādām “investīcijām” nāk līdz. Ticamāk, Latvkovska iedvesmotājs, franču filozofs Sordē, būs saskatījis nevēlamus blakus efektus lielkapitālu investīcijās ražošanā. Rūpnieciski attīstītajā Francijā un citur Rietumeiropā tie ir viegli saskatāmi. Visvairāk tādēļ, ka svešzemju investori tur, nereti, ienāk kā konkurenti vietējiem ražotājiem. Kamēr jaunu konkurentu ienākšana var būt pieņemama patērētājam un nodokļu iekasētājam, tā var būt darba un iztikas zaudējums kādam strādniekam, vai sociāli saviļņojumi viņa darba vietas apkārtnē. Tomēr, par skaļu ir teikts, ka Eiropa būtu nostājusies pret investoriem; mazliet piesardzības, varbūt, viņu uzņemšanā, bet, visumā, investori visā Eiropā vēl vienmēr ir vēlami. Un, īpaši to var teikt par Latviju, kur ražošana, salīdzinājumā, ir uz zema efektīvitātes līmeņa. Esmu nesaprašanā, kādēļ latviešu pašu “kapitāli” neiet investīcijās, bet krājas bankās un tur vairāk kalpo sveštautiešiem nekā latviešiem pašiem. Kādēļ ne valdība, ne partijas, ne uzņemīgi indivīdi neprasa Citadeles pārdošanu Latvijas iedzīvotājiem? Saprotu, ka Citadele ir jau akciju sabiedrība; akciju skaitu varētu palielināt, piemēram, uz 10 miljoniem, un akcijas pārdot ( par 15 eu ) katram, kas tās vēlas iegādāties (ne vairāk kā 500 000 vienam investoram. Ieguvums būtu liels: 1) stabīla banka, 2) lielāka peļņa no investīcijas nekā noguldījuma, 3) tautā pamodināta apziņa, ka katrs var piedalīties valsts attīstībā, 4) ES prasības apmierinātas, 5) valstij līdzekļi nodokļu pazemināšanai vai aizdevumu atmaksai. Vai NA pietiks drosmes un uzņēmības šādam solim Latvijas ekonomiskajā attīstībā?

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.