logo

Ināra Mūrniece: vēsturiskajai atmiņai par deportācijām nevajag ļaut apsūbēt

14.06.2019 Latvijā

Ieva Ābele, Saeima

Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzruna fonda “Sibīrijas bērni” rīkotās konferences „1941. gada 14. jūnija piemiņai” atklāšanā

Pirms 31. gada (1988. gadā) šī diena aizrāva elpu. Pirmo reizi padomju okupācijas laikā kompartija bija spiesta oficiāli atļaut gājienu un mītiņu, kas veltīts 1941. gada 14. jūnija deportāciju upuru piemiņai. Šajā mītiņā un gājienā no Kongresu nama līdz Brīvības piemineklim piedalījās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku.
Tajā dienā notika vēl viens īpašs notikums. Par spīti represiju draudiem, pirmo reizi pa Rīgas ielām atklāti tika nests Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. To paveica [ar grupu “Helsinki-86” saistītais] Konstantīns Pupurs, kurš nu jau diemžēl aizgājis mūžībā, bet kura drosme un leģendārais gājiens 1988. gada 14. jūnijā piedeva vēl lielāku pacēlumu pretošanās garam, kas tobrīd virmoja gaisā.
Gadu vēlāk (1989. gadā) šajā dienā (14. jūnijā) jau notiek grandioza manifestācija «Par Latvijas destaļinizāciju», un tajā piedalījās 60 000 dalībnieku. Šajā dienā Torņakalna stacijā atklāj arī piemiņas plāksni deportētajiem.
Tie ir tikai daži brīži, kas liecina, ka pat vairāki desmiti gadu, ko latvieši pavadīja padomju režīmā, nespēj apdzēst tautas vēsturisko atmiņu.
Tagad 14. jūnijs ir mūsu kalendārā, tā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Jāatzīst, tagad mēs arī palaikam sūdzamies, ka tautai svarīgu notikumu piemiņas brīžos piedalās pārāk maz cilvēku. Ka tajos par maz jauniešu.
Vai ļaudis, brīvē dzīvojot, būtu zaudējuši savai tautai svarīgās vēsturiskās atmiņas?! Es domāju, pārmetumiem nav vietas.
Jauniešu sejas redzam visapkārt patriotiskos un valstij nozīmīgos pasākumos – gan svētkos, gan arī piemiņas brīžos. Skolēni, studenti un jaunās ģimenes ir 11. novembra krastmalā Lāčplēša dienā, svinīgos brīžos pie Brīvības pieminekļa, Simtgades pasākumos visā Latvijā, Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā Lestenes Brāļu kapos.
Jaunieši ir Jaunsardzē, jaunieši ļoti aktīvi piesākās skolās apgūt Valsts aizsardzības mācību. Pēta Neatkarības kara notikumus, nacionālās pretošanās kustību, pēta un izzina arī represēto likteņgaitas.
Un mēs, šeit klātesošie, labi zinām, ka ļoti liela nozīme vēsturiskās atmiņas uzturēšanā šodien ir stāstiem. Cilvēkstāstiem, likteņstāstiem. Tieši tādēļ Dzintra Geka veido filmas par Sibīrijas bērniem, tādēļ radās “Melānijas hronika”, tādēļ rodas tādi projekti, kā latviešu dramaturga un režisora Laura Gundara skaudrā pretstatu izrādē «Kabarē Sibīrija», kurā satiekas igauņu un latviešu teātra mākslinieki un savdabīgā rakursā piemin deportāciju absurdu.
Godātie represētie!
Šodienas paaudzei varbūt ir grūtāk izprast laiku, kad ļoti skarbi bija jācīnās tikai par izdzīvošanu vien. Taču jaunā paaudze ir ļoti atvērta stāstiem par dzīvi.
Es jūs lūdzu, turpiniet stāstīt savus dzīvesstāstus, turpiniet dalīties ar vēsturiskajām atmiņām, lai jūsu piedzīvoto labāk izprot arī nākamās paaudzes! Lai tie jaunie, kas neizlasīs vēstures dokumentus, tomēr uzzina par iepriekšējo paaudžu piedzīvoto. Lai tie, kuriem vecvecāki līdz šim varbūt vairījās stāstīt par savu likteni, tomēr atklātu piedzīvoto.
Katra jūsu personīgā atmiņa ir arī atmiņa un liecība par Latviju. Par brīvību, par pretošanos, par prasmi saglabāt tautas garīgās vērtības.
Jaunajai paaudzei jāuzzina par smagumu un briesmām, kas gūlās uz jūsu pleciem. Un par spēku, kas jūsos bija – spēju izdzīvot un atgriezties.
Mūsu visu svēts pienākums ir pieminēt deportāciju noziegumus, bet jūsu misija ir neļaut apsūbēt vēsturiskajai atmiņai par deportācijām.
Paldies, ka jūs esat izturējuši, paldies, ka sniedzat mums visaugstāko dzīvesgribas piemēru!
Saules mūžu Latvijai!

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.