logo

Intervija ar Eināru Cilinski. Nevienam ne no viena nevajag baidīties (6)

13.03.2014 Laila Ozoliņa Latvijā

Einārs Cilinskis

16. marts, gluži kā ikgadējais pasaules gals, tuvojas. Taču šoreiz līdzi nesot vēl lielākas kaislības, nekā ierasts. Maidans, Ukraina, Krievija… kara draudi. Iemeslu doties pie Brīvības pieminekļa ir vairāk, nekā stāvēt malā.  Par to saruna ar Eināru Cilinski.

Šodien vara un nauda ir sabiedrības vērtību piramīdas virsotnē, godīgums un nesavtīgums nav cieņā. Ir redzams, ka tu pēc varas neraujies, bet ideoloģiju bez varas taču nav iespējams realizēt.

Jautājums, kur vispār atrodas vara?

Jā, un kur tā atrodas?

Katra ziņā ne parlamentā.  Varbūt Ukrainā vara šobrīd atrodas Maidanā, bet Latvijas vara atrodas ārvalstu vēstniecībās, pie bagātniekiem, lielajās pašvaldībās, pie preses, pie ierēdņiem un ļoti ierobežota daļa pie politiķiem.

Vai to ir iespējams mainīt?

Ne tik vienkārši. Protams, var mainīt proporciju. Un kaut kādās krīzes situācijās visu var mainīt radikālāk – kā tas notiek Ukrainā.

Vai tev liekas, Latvijā kaut kādā veidā Ukrainas notikumi atbalsosies, ka tie liks varai transformēties? Mūsu ārpolitiku nosaka Eiropas Savienība, un šobrīd tā nespēj krasi reaģēt, pieņemt iespaidīgus lēmumus, viss notiek novēloti.

Ukraina, protams, jau šobrīd maina savu politisko dienaskārtību un tāda veidā tā ietekmē un ietekmēs arī Latviju. Šeit ir pārāk daudz scenāriju, lai es pateiktu, kā tieši tas notiks.

Ko tu pats esi ieguvis no politikas, un ko politika no tevis, kamēr tu tajā darbojies?

Vai vispār ir iespējams formulēt, ko ir ieguvusi politika? Kas ir politika – tas ir kaut kāds process. Vai process ir kaut ko ieguvis, vai zaudējis – nezinu, bet es esmu ieguvis iespēju zināmā ierobežotā apmērā īstenot savas idejas.

Šīs idejas skar arī Latvijas reģionu problēmas un piedāvā tām risinājumus.

Latvijas reģioni arī paši ir piedāvājuši savus risinājumus, un es piekrītu valsts prezidentam, ka pašvaldību vara šobrīd ir attīstītāka un spēcīgāka par valsts varu. Attiecīgi ministra uzdevums ir nevis kaut kā traucēt un kaut ko sabojāt, bet gluži otrādi – palīdzēt tām visdažādākajos procesos. Diemžēl iepriekš Vides ministrija pašvaldībām daudz kur nepalīdzēja.

Tu pārņēmi ministriju laikā, kad tai jārisina lērums problēmu. Vai un kā tu visu paspēj?

Tāpēc strādāju arī sestdienās. Svarīgākais ir saprast prioritātes un nenodarboties ar lietām, ko var risināt vēlāk, nešķiest laiku bezjēdzīgās sarunās. Jā, un vēl – nepieņemt apmeklētājus. Atzīstu, tas ir zināmā mērā bezkaunīgi, bet neļauju ar sevi manipulēt.

Atgriežamies pie jautājuma par varu. Vēl pirms 20 gadiem cilvēki sadevās rokās, lai sasniegtu kopīgu mērķi – neatkarību. Šodien…

Blefs. Nekad nekas tāds nav bijis! Arī toreiz Latvijas spēki bija sadrumstaloti. Vieni skatījās uz padomju pusi, citi skatījās uz Brežņeva laika Somijas modeli, citiem vēl kaut kas bija padomā. Attiecības starp LNNK un Tautas Fronti nebija labākas par tagadējām Vienotības un Nacionālās apvienības attiecībām.

Vai, tavuprāt, mēs glorificējam tos laikus?

Mēs glorificējam kopības sajūtu, vienotību mērķu sasniegšanā. Politiķu vidū tādas nebija. Protams, cilvēki gāja barikādēs, un tas ir pavisam cits stāsts – stāsts par milzīgu vienotību.

Viņi gāja barikādēs, cīnoties par kādiem ideāliem. Mūsdienās cilvēki, šķiet, vairāk grūstās ar elkoņiem, nekā sadodas rokās. Vai, tavuprāt, ideālisma laikmets palicis pagātnē?

Īstenībā sadarbība dod daudz lielāku efektu, nekā savstarpēja cīņa. Vienmēr un visās situācijās. To es redzu arī pašvaldībās. Vissliktākās pašvaldības ir tās, kurās pozīcijai tikai vienas balss pārsvars. Pozīcija un opozīcija ik pa brīdim mainās, kā tas bija ilgāku laiku Jūrmalā. Tā ir visneefektīvākā pārvaldība. Bet, ja priekšsēdētājs spēj saliedēt komandu, pašvaldība strādā labāk. Un – kaut vai pie varas ir visu lamāts oligarhs vai mikro oligarhs, viņš tiek ievēlēts atkal un atkal. Sabiedrība redz un novērtē rezultātus šīs pašvaldības darbā.

Vai tev kā politiķim noder akadēmiskajā vidē gūtās zināšanas un pieredze?

Tas bija tikai tāds iesācēja zinātnieka līmenis, kas beidzās ar Atmodas laiku. Es mēģināju kaut ko paralēli darīt, bet zinātnē tā nevar. Tā prasa visu laiku.

Bet vai ir kāda eksaktās zinātnes teorija, ko var attiecināt uz politiku?

Jā, tā ir sistēmanalīze. Metode, kas tiek izmantota gan zinātnē, gan sabiedrības veidošanā un politikas plānošanā. Sistēmas jāanalizē visur, jo viss ir savstarpēji saistīts. Sistēmu struktūra.

Arī 16. marts?

Ar 16. martu viss ir ļoti vienkārši. Krievijas režīmam ir vēlme noteikt dienaskārtību Latvijā, un nav nozīme, vai tas ir 16. marts, vai kāds cits datums.

Ja 16. martu piepeši svītrotu, tad visi šie paši ļautiņi izvēlētos citu datumu, pret kuru protestēt – vai tas būtu 18. novembra lāpu gājiens, vai kāds cits pasākums. Piekāpšanās nenovestu ne pie kāda ieguvuma. Lietuvā protesti notiek valsts svētku gājiena laikā un atbrauc tās pašas krievu organizētās protestētāju organizācijas.

Vai 16. marta piemiņas pasākumos nevajadzētu piedalīties visiem trim mūsu ministriem? Savu lēmumu Tu esi pieņēmis, bet, vai Tev līdzās nevajadzētu iet arī tieslietu ministrei un kultūras ministrei?

Tas ir katra individuāls lēmums. Par sevi varu pateikt, ka noliecu galvu karavīru priekšā.

Esmu godinājis par Latviju kritušos, kad nebiju partijā, arī – kad biju ierindas biedrs, un godināšu tos tagad, kad esmu politiķis! Un punkts! Mani nebiedē citu politiķu draudi padzīt mani no valdības.

Taču vienlaikus es apzinos, ka Nacionālajai apvienībai ir būtiski palikt šobrīd valdībā. Personālijas pat nav būtiskas.  Arī tas jāvērtē.

Kā tad mēs izskatīsimies, ja no mums viens ministrs ies, bet divi neies. Citi teiks – re, kā viņiem tur iekšienē – domstarpības…

Domāju, nevienam ne no viena nevajag baidīties. Nevajag baidīties iet un nevajag baidīties neiet. Nekas nav jādara piespiedu kārtā.

Bet Tava pārliecība ir tā, ka mums ir tiesības atzīmēt tos datumus, kurus gribam?

Tas ir galvenais. Ja godīgi, tad es uzskatu, ka 17. marts ir pat svarīgāks datums – gadadiena Latvijas Centrālās padomes Manifestam, kas bija vērsts pret abiem okupācijas režīmiem. Ir labi, ka mēs šogad sāksim to atzīmēt. Taču neatkarīgi no tā, kā mēs kuru datumu vērtējam, neviens no ārpuses nedrīkst noteikt, kur mums un ko būs darīt.

Premjerministre Straujuma un Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka neviens no valdības nedrīkst iet… Tu tik un tā iesi?

Varu izstāties no valdības, ja vajag. Es ļoti augsti vērtēju Straujumas kundzi, viņa droši vien rūpējas par to, lai Latvija starptautiski labi izskatītos, bet domāju, tas, kas notiek Ukrainā, var būtiski izmainīt notikumus līdz 16. martam.

Piemēram, kas tāds varētu notikt?

Neesmu pareģis, bet, ja notikumi Ukrainā attīstās nelabvēlīgi, kā tas izskatās šobrīd, tad tas atstās iespaidu uz Latviju un arī uz politiskajiem procesiem. Krievijas darbība ir absolūti prognozējama jau no Staļina laikiem – un šī brīža plāns šobrīd ir Krimas „anšluss” [aneksija – red. piez.] bez tālākas izvēršanās Ukrainas teritorijā. Tas ir tas, ko ir iecerējusi Krievija. Taču kumoss var izrādīties pārāk liels, un tad viss var izvērsties neprognozējami.

Katrā ziņā šogad 16. marts nebūs tikai datums, kurā pieminam kritušos par Latviju. Tas būs protests pret agresori Krieviju, un tas nozīmē, ka nepieciešamība piedalīties 16. marta pasākumos ir daudz lielāka nekā citus gadus. Sabiedrības piedalīšanās ir ļoti būtiska, nacionālo minoritāšu piedalīšanās ir ļoti būtiska. Politiķu piedalīšanās varbūt ir pārspīlēta. Bet lielākais pārspīlējums ir apstāklī, ka politiķi ir kaut kas būtisks. Ja palasām presi, palūkojam TV, tad politiķi visu dara nepareizi. Nu, kurš cilvēks Latvijā ieredz politiķus?

Politiķi ir cūkas un mērkaķu krustojums – tā tu rakstīji savā Twiterkontā.

Ja politiķis ko dara, tad mediji raksta, ka viņš dara to savās savtīgajās interesēs, ka tās ir vērstas pret valsti. Ja politiķis neietu 16. martā, tad medijos būtu tāda pati retorika – ka viņš neiet savās gļēvulīgajās interesēs, lai saglabātu savu amatu un turpinātu zagt.

Faktiski iznāk, ka politiķis pēc dabas ir kaut kas slikts un viņa rīcība jebkurā gadījumā ir kaut kas slikts.

Intervēja Laila Ozoliņa

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Guntra Riņķe Riņķe

    14.03.2014 17:26

    Einārs Cilinskis ir drosmīgs un uzticīgs vērtībām. Izcila intervija, jo ļauj lasītājam izprast Cilinska personību un saprast viņa rīcības motīvus!

  • Jānis Derums

    14.03.2014 09:53

    Paldies Eināram par principiālo un godīgo nostāju! Kaut tādu politiķu mums būtu vairāk! Pašam labprātīgi gan nevajadzētu aiziet no ministra amata! Tad rezonanse šim solim būs daudz mazāka un čiks vien iznāks! Einār paliec savā amatā! Ja Straujuma Tevi atlaiž, tā ir viņas atbildība! Attiecībā par 16. martu ir sašutums par Latvijas varas vīru rīcību, grūti pat tam atrast vārdus- vai tas ir gļēvums, nodevība, vai noziegums?! Tajā pašā laikā, kad ņotiek leģionāru piemiņas gājiens, ziedu nolikšana dot atļauju Maskavas provokatoriem turpat rīkot ļembastu ir noziedzīga rīcība! Pērn vēl varēja aizbildināties ar pārsteiguma, pēkšņuma, negaidītu rīcību! Kāds šogad var būt attaisnojums? Dzird latviešus, pat it kā patriotiski noskaņotus aicinām latviešu patriotiem nedoties šogad pie Brīvības pieminekļa šajā dienā, neļauties provokācijām, bet vislielākie provokatori patlaban ir valsts un pašvaldību institūcijas, kas pieļauj Latvijai naidīgo spēku ālēšanos Brīvības pieminekļa tiešā tuvumā! Tiem kas aicina nedodies 16. martā pie Brīvibas pieminekļa atbildu vai jūs gribat, ka nelielu veco leģionāru un viņu atbalstītāju pulciņu aprej un noķengā satracinātu kolonistu, Maskavas aģentu bars? Pirms izteikt šādus aicinājumus, padomājiet ar galvu!

  • ezis x

    14.03.2014 02:00

    Ja valdība grib rīkoties konsekventi un atbildīgi, nevis tikai reaģēt uz spiedieniem, tai būtu jāpieņem lēmums precizējot kuras augstas valsts amatpersonas nedrīkst piedalīties kuros pasākumos. Piemēram, vai Rīgas mērs drīkst piedalīties 9.maija pasākumos pie Okupācijas pieminekļa? Vai Prezidents (arī bijušie) drīkst turpat piedalīties? Tālāk -- kā ir ar valsts valodas lietošanu oficiālām personām, piem. Saeimas priekšsēdētājai, dodot oficiālas intervijas Latvijas mēdijos?

  • Biruta Puiķe Wilson

    13.03.2014 22:01

    Ja mana mammite vel butu dziva, vina butu lepna, ka ir politiki ar mugurkaulu, kurus ar draudiem par darba zaudesanu nevar piespiest atteikties no ta kam tic. Paldies, Einar, par cilvecigumu un patriotismu!

  • Marlēna Pirvica

    13.03.2014 20:01

    Līdzīgus vārdus kaļu latviešu prātos vairāku gadu garumā.. "Ja 16. martu piepeši svītrotu, tad visi šie paši ļautiņi izvēlētos citu datumu, pret kuru protestēt – vai tas būtu 18. novembra lāpu gājiens, vai kāds cits pasākums. Piekāpšanās nenovestu ne pie kāda ieguvuma." (Einārs Cilinskis)

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.