logo

Lai Eiropa nepārvērstos par vienu lielu Kalē. Intervija ar Edvīnu Šnori

23.08.2016 Elita Veidemane Latvijā

– Jūs pagājušajā nedēļā apmeklējāt Francijas vēstniecību. Kāds bija mērķis šai vizītei?

– Nesen pie Kalē tuneļa nelegālie migranti uzbruka Latvijas pilsonim, kas ar smago mašīnu brauca uz Angliju. Viņš tika aplaupīts. Mēs, četri NA Saeimas Ārlietu un Eiropas lietu komisijas deputāti, vēstniecībā paudām savu satraukumu, vēlējāmies uzzināt, vai kaut kas tiek darīts, lai Francijā pasargātu ES pilsoņus no migrantu agresijas. Saruna vēstniecībā bija diezgan draudzīga, taču tās laikā kļuva arī skaidrs, ka problēma tiek risināta tikai tehniski: ap ceļu būvē žogu, par pieciem kilometriem tika pagarināta drošības josla. Savukārt migranti tagad uzbrūk ceļa posmā pirms uzceltā žoga. Tāpēc žogu celšot vēl tālāk, migranti pārvietosies vēl par pieciem kilometriem utt…

– Izklausās pēc seku likvidēšanas.

– Es Francijas pārstāvim vaicāju: kas ir šie cilvēki, kas uzbrūk -bēgļi, migranti? Ja tie ir bēgļi, kāpēc viņi nepaliek Francijā? Ja tie ir nelegālie imigranti, kāpēc viņus nedeportē? Konkrētas atbildes nebija: esot vajadzīgs tiesas lēmums. Jautāju arī, cik procenti no nelegālo imigrantu nometnes ir deportēti. To vēstniecībā nezināja. Varēja noprast, ka nelegālo robežpārkāpēju deportēšana tur netiek izskatīta kā reāla iespēja. Acīmredzot nav politiskās gribas risināt šo problēmu pēc būtības un tā, kā to nosaka likums.

– Nesaprotu, kā var nebūt politiskās gribas, ja Francijā notikuši vairāki traģiski terorakti, kurus izraisījuši imigranti vai viņu pēcteči.

– Domāju, ka iemesls meklējams dziļāk – Eiropas vēsturē. Pēckara apvienota Eiropa tika veidota kā pretmets karā sakautajai Hitlera Vācijai. Pretmets it visā, arī ideoloģijā. Ja Hitlers bija galējs rasists, pēckara Eiropā par dominējošo kļuva tieši pretēja ideoloģija, turklāt visai ekstrēmā formā. Ikviens, kas iebilda, piemēram, pret migrāciju, viegli varēja izpelnīties nacista birku. Kāda gan jēgpilna diskusija varēja būt šādā situācijā? Tās arī nebija! Rietumeiropā tā tas turpinājies gadu desmitiem. Politkorektums ir paralizējis lēmumu pieņemšanu. Politiķi un sabiedrība tur nevar dabūt pār lūpām lietas, kas jelkādā veidā ierobežotu vai būtu represīvas attiecībā pret citas rases vai ādas krāsas cilvēkiem. Rezultātu mēs šodien spilgti redzam Kalē Francijā. Nelegāli robežpārkāpēji no Āfrikas ar mietiem rokās katru dienu uz šosejas aptuveni vienā un tajā pašā vietā dauza mašīnu stiklus un laupa, bet policija pat pēc aizturēšanas viņus palaiž vaļā, lai noķertu atkal rīt. Politkorektuma paralizētā Eiropa vienkārši nespēj neko iebilst, pat ja tai kāpj uz galvas. Merkele ir spilgts piemērs. Pirms gada viņa paziņoja, ka uz Vāciju var doties ikviens, kas to vēlas, rezultātā miljons «bēgļu» pārpludināja Vāciju. Tur notika briesmu lietas, un visi gaidīja, ko Merkele teiks šogad. Bet viņa atkārtoja gandrīz to pašu – ka bēgļiem durvis ir vaļā. Tas nekas, ka vairums, kas pagājušajā gadā izmantoja Vācijas atvērto durvju politiku, nebija bēgļi, bet ekonomiskie migranti no valstīm, kur kara nemaz nav. Izskatās arī, ka nekādi migrantu izraisīti terora akti un uzbrukumi nespēs mainīt Merkeles retoriku, ir jānāk pilnīgi citiem politiķiem. Kad ūdens jau smelsies mutē, tad tādi tur visdrīzāk nāks. Iespējams, nāks kādi radikāļi, kas varētu būt arī Krievijas draugi – tieši pateicoties tai migrācijas politikai, kāda šodien valda Eiropā. Un politika ir bezzobaina.

– Jūs sakāt – tur ir bezzobaini politiķi. Bet šeit jau arī tos zobus īsti neredz… Paskatieties, patlaban notiek kaut kāda absurda ANO kampaņa Mēs darītu tāpat, to kūrē odioza persona Didzis Melbiksis, aicinādams visus uz gļēvulību un nepatriotismu. Kāpēc vairums politiķu klusē par šo nelietību?

– Šī kampaņa balansē uz likumpārkāpuma robežas. Ja tas būtu Krievijas vēstniecības sponsorēts projekts, tad es saprastu, tur būtu kāds racionālais grauds: apdraudējuma gadījumā bēdziet, nevis aizstāvieties. Bet tas ir ANO projekts. Iespējams, ka tā ir vienkārši muļķība. Atgriežoties pie ES migrācijas politikas: mēs iestājamies par to, lai šī politika būtu stingrāka, lai tajā būtu veselā saprāta klātbūtne, tā lai Eiropa pamazām nepārvērstos par vienu lielu Kalē.

– Bet tie, kuri uzbruka šoferiem pie Kalē, ir noziedznieki un nav Francijas pilsoņi, tad kāpēc viņus nevar deportēt?

– Vēstniecībā atbildēja izvairīgi: jābūt tiesai, jāskatās… Domāju, ka viens no būtiskākajiem Brexit iemesliem bija tieši šī nekontrolētā migrācija: jau vairākus gadus TV ekrānos briti ar šausmām vēroja, kas notiek pie Kalē, kā nelegālo imigrantu tūkstoši laužas viņu valstī. Skaidrs, ka ES robeža netiek sargāta. Un Lielbritānijai bija dabiska vēlme sargāt savas robežas. Pirms gada Latvijā notika protesta akcija pret migrāciju, un portālā lsm.lv, kas ir sabiedriskais (!) medijs, ar nicinājumu tika rakstīts par NA «tumsonīgajiem» politiķiem, kuri tur piedalījās. Gads ir pagājis, toreizējo protestētāju argumenti un bažas diemžēl materializējušās.

Kur tagad ir tie, kuri parakstīja slaveno «160 velkamistu vēstuli» vai LR1 ēterā mācija atpazīt un atmaskot it kā viltus trauksmes cēlējus par terorisma draudiem, ko nesot sev līdzi migrantu uzņemšana? Neko vairs nedzirdam no šiem medijpratības ekspertiem. Dzirdam tikai par kārtējo notikušo terora aktu Eiropā.

– Labi, jūs bijāt Francijas vēstniecībā. Bet ko vēl var darīt Nacionālā apvienība lietas labā?

– Nacionālā apvienība strādā, lai ietekmētu Latvijas valsts pozīciju Briselē. Un ne bez panākumiem. Latvija skaidri norāda, ka EK migrācijas krīzes risinājumi nav pieņemami, un nāk ar saviem priekšlikumiem. Šāda mūsu valsts pozīcija lielā mērā ir tieši NA pūliņu rezultāts. Eiropas lietu komisijā mēs regulāri tiekamies ar iekšlietu ministru Kozlovski, ar ārlietu ministru Rinkēviču. Ja Latvijas pozīciju salīdzinām, piemēram, ar Zviedrijas pozīciju, tā ir daudzkārt stingrāka un vērsta uz problēmas risinājumu pēc būtības.

– Atgriežoties pie Melbikša «bēgšanas kampaņas»: cik reāli ir tas, ka mēs nekur nebēgsim un aizstāvēsim savu dzimteni, ja, nedod. Dievs, kaut kas notiks?

– Ja apzināti veidosim tādu informatīvo fonu, ka kara gadījumā vispirms jābēg, nevis jāpretojas, tad neko labu nesagaidīsim. Patlaban cilvēki arvien vairāk stājas Zemessardzē. Ko viņi jūt, redzot šādu kampaņu? Ceru, ka «bēgšanas» pozīcijai nav daudz atbalstītāju, un es esmu optimists, jo katrs taču var iedomāties, kas notiktu, ja te patiešām iebruktu Krievija. Būtu kā Donbasā, kā Krimā, kur pat «atbrīvotie» krievi jau sākuši dumpoties. Mums ir okupācijas pieredze, lai saprastu, ka ilglaicīgi nepretošanās var prasīt pat vairāk upuru nekā pretošanās.

– 23. augusts ir Baltijas ceļa gadadiena. Kā jūs domājat, kā labāk izmantot šādus nozīmīgus datumus patriotisma un pašapziņas celšanai?

– 23. augusts mums nav nekāda uzvaras diena, tieši pretēji. Tāpēc pašapziņas celšanai tas diez vai izmantojams, ja nu vienīgi Baltijas ceļa kontekstā. Šajā datumā mēs varam atgādināt pasaulei Baltijas valstu un Polijas vēsturisko pieredzi un aktualizēt iespējamos draudus. Ja salīdzinām 1939. gadu un šodienu, situācija, protams, ir cita, taču Krievija mums joprojām ir blakus, un tā joprojām uzskata, ka Baltijas valstis joprojām tai pienākas: tā esot «krievu pasaule». Tas ir bīstami. Uz to mums norāda gan mūsu partneri rietumos, gan demokrātiski noskaņoti ļaudis austrumos. Ir tāda Krievijas raidstacija Eho Moskvi, kuras galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs nesen kādā intervijā skaidroja: ja kādam no Krievijas tankiem ir jābaidās, tad tās ir Baltijas valstis, nevis Polija, jo Polijā neesot «krievu pasaules», bet Baltijā tā ir. Par to esmu runājis jau sen. Krievijā patlaban ir līderis, kas konsolidējis varu. Pēdējās kadru pārbīdes liecina, ka tur pamazām tiek izslēgta pat teorētiska iespēja lēmumus pieņemt koleģiāli. Putins ir nācis no čekas aprindām un skaidri pateicis, ka PSRS sabrukums esot bijusi 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa, tāpēc tagad dara visu, lai šo «netaisnību» likvidētu. Viņš gatavojas iecelt jaunu, sev vēl vairāk pietuvinātu Krievijas vēstnieku Latvijā – tas arī, manuprāt, ir svarīgs signāls. Arī Kaļiņingradas vadībā iecelts FSB cilvēks. Šie signāli nav nekaitīgi, un tiem vajadzētu būt brīdinošiem.

– Vajadzētu? Bet mēs dzīvojam miera un līdzsvara eiforijā?

– Uzskatu, ka mēs nepievēršam pietiekamu uzmanību šādām lietām. Ja kādam vēl nav skaidrs, ar ko mums ir darīšana, tad spilgta ilustrācija ir nesenais «olimpiskais» skandāls, kad visu Krievijas komandu gribēja diskvalificēt par valsts sponsorētu krāpšanos un melošanu. No Putina vadītās Krievijas var sagaidīt pilnīgi jebko. Atgriežoties pie 23. augusta, tieši mums vajadzētu būt tiem, kas potenciālos draudus aktualizē sarunās ar Rietumu partneriem, nevis Rietumu partneriem nemitīgi jānodarbojas ar mūsu pamudināšanu rīkoties. Daudzi mums atgādina, ka «krievu pasaule» ir Baltijas valstu drošības problēma, un nevis Venediktovam vai BBC tas jāaktualizē, bet gan mums pašiem.

– Un kāpēc tad mēs to nesakām? Precīzāk – kāpēc to nesaka politiķi? Baidās?

– Tāpēc, ka mūsu valstī daudz svarīgāka ir politkorektā pasaka par «mūsu krieviem», kuru mums stāsta jau 25 gadus. «Mūsu krievu pasaulē» draudi nevar būt pēc definīcijas. Neviens īsti tam netic, bet turpina tikai malt. Aptaujas un pētījumi gan ik pa laikam uzrāda to, ko nevajadzētu, bet tad neērtie dati parasti tiek noslepenoti, pozitīvās vietas izpušķotas, un atkal viss izskatās skaisti. Šajā kontekstā atmiņā palicis Latvijas valdības pasūtītais SKDS pētījums Piederības sajūta Latvijai. No tā publiskās prezentācijas Ministru kabinetā veikli pazuda slaids, kas uzrādīja ne pārāk iepriecinošus datus par krievvalodīgo vēlmi aizstāvēt Latviju: izrādījās, ka vairums to nevēlas. Tad šos datus vienkārši izņēma no prezentācijas, noslēpa. Pēc tam AM pasūtīja SKDS jaunu aptauju par šo pašu jautājumu, un šoreiz zinātne vairs «nepievīla»; skaitļi un dati pārliecinoši rādīja visu, kā vajag: krievvalodīgie ļoti vēlas aizstāvēt Latviju. To tad publiski plaši izreklamēja. Daļēji es saprotu šo «uzpirksteņu» taktiku, jo politiķi īsti nesaprot, ko citu darīt. Veicināt neintegrējamo krievu migrantu prombraukšanu ir tabu – var nosaukt par nacistu un rusofobu, bet integrācijas jomā viss jau ir izmēģināts – kursi, pētījumi, bukleti, TV, radio, skolas, bērnudārzi – viss uz paplātītes jau pienests klāt, sagremots un iesmelts karotītē, bet bērniņš vienalga viebjas un spļauj ārā.

– Un kāda būtu jūsu atbilde -ko darīt?

– Izbeigt krievvalodīgo integrāciju. Netērēt tai vairs nevienu centu. Tie, kas gribēja integrēties, sen jau to ir izdarījuši. Pārējie, kas to nav izdarījuši, to negrib un negribēs. Ne tāpēc viņi šurp brauca un apmetās savulaik uz dzīvi, ne jau lai mācītos latviski. Viņiem Latvija patīk, un viņi šeit uzturas, jo te ir sava veida mazā Krievija, kur viss ir krieviski, bet vienlaikus ir kārtība, tīrība un eiro. Redzam, ka pat no Krievijas arvien lielākā skaitā sākuši ieplūst pārceļotāji. Ne jau no Putina viņi bēg, bet no bardaka. Ja tā nebūtu, tad Latvijā mītošo Krievijas pilsoņu atbalsts Putinām vēlēšanās būtu mazāks nekā pašā Krievijā, taču tas ir lielāks. Aina ir visai skaidra. Atliek vienīgi mums pašiem tikt skaidrībā, kādu nākotnes Latviju mēs vēlamies redzēt – mazo Krieviju vai tomēr ko citu. Domāju, ka 25 gadi pēc neatkarības atjaunošanas ir pēdējais laiks, lai visu, kas notiek krieviski, beidzot pārliktu latviešu valodā. Tas ir būtiski vairāku iemeslu pēc. Pirmkārt, valsts drošības dēļ. Krieviska Latvija ir izdevīga Kremlim, jo tā ir daļa no «krievu pasaules», kura jāaizstāv. Esmu pārliecināts, ka Latvija, piemēram, bez segregētās izglītības krieviski liktos jau daudz mazāk pievilcīga, un daudzi, kuriem vienīgā Latvijas priekšrocība ir tās krieviskums, aizbrauktu.

Otrkārt, nešaubos, ka Latvija, kurā lietas notiek latviski, veicinātu cittautiešu lojalitāti Latvijai daudz lielākā mērā nekā tagad, kad visu tulko krieviski. Es esmu dzīvojis krieviskā vidē jau kopš bērnības: Pierīgas miestā, kurā uzaugu, apkārt dzīvoja gandrīz tikai krievi. Esmu sapratis, ka lojalitāte kaut kam var veidoties tikai tad, ja ir cieņa. Neviens sevi nevēlas asociēt ar bailīgiem pielīdējiem vai tādiem, kas kaunas paši no savas valodas. Uz šādas bāzes grūti izveidot lojalitāti. Igaunijā no igauņiem krievu valoda skan ievērojami mazāk. Igauņu politiķi sarunājas ar vietējiem krievu medijiem igauniski, nevis tā kā pie mums – krieviski. Un, neskatoties uz to, redzam, ka Krievijas opozicionāri pārceļas dzīvot uz Igauniju, nevis uz Latviju. Piemēram, tas pats Artems Troickis. Līdzīgi ir ar Lietuvu. Tur krievu valoda skan vēl mazāk, saikne ar krieviem un Krieviju šķietami ir vēl mazāka, taču tieši Lietuvā Krievijas opozīcija rīko savus kongresus ar vadošo Putina režīma pretinieku Kasparova, Borovoja, Hodorkovska piedalīšanos.

– Un kāpēc ne Latvijā?

– Tāpēc, ka krieviskā vide Latvijā ir proputiniska. Savukārt latviska – bailīgi pieglaimīga un iztapīga. Tāpēc Krievijas opozicionāri Latvijai met līkumu. Un arī vietējie krievi ar vāji slēptu izsmieklu raugās uz mūsu izmisušajiem integrācijas vingrinājumiem. Domāju, mums vajadzētu apstāties, savākties un vienoties par rīcību, kas būtu cieņpilna gan attiecībā pret citiem, gan pret sevi. Daudz jau netiek prasīts – tik vien kā nekautrēties pašiem no savas valodas un no tā, ka citi, kas šeit dzīvo, ar mums tajā varētu sazināties. Tas ir tikai normāli.

 

Pārpublicēts no NRA

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.