logo

Izeja no krīzes – ne caur jostas savilkšanu

21.05.2020 Latvijā

Atgriešanās pie ierastās kārtības būs vēl pēc krietna laika, – intervijā Romānam Meļņikam paredz Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK līderis Raivis Dzintars.

Krīzes laikā ekonomikas attīstība piebremzējusies, taču daudzās jomās, tajā skaitā kultūrā, par kuru rūpes ir jūsu partijas ziņā, valsts finansiāls atbalsts īpaši nepieciešams. Vai valdībā tagad nav īpaši lielu strīdu par to, kam papildu naudu piešķirt, kam nepiešķirt?

Mēs strīdamies par ļoti daudzām lietām. Politikā tā tam arī jābūt. Tā ir politikas būtība, ka dažādu grupu un viedokļu pārstāvji mēģina strīdā rast kompromisu un patiesību. Tas tā vienmēr bijis un tas tā vienmēr būs, mēs neredzam, ka pašlaik būtu bijis šajā ziņā kaut kas ārkārtējs.

Pirmdien sadarbības sanāksmē pieteicām nozīmīgu atbalstu kultūras nozarei. Mūsu skatījumā šodien jārunā ne tikai par ekonomiskiem pasākumiem, bet arī par sabiedrības garīgo veselību un garīgo labsajūtu, kas galu beigās ir ļoti cieši saistīta ar tautsaimniecības ieguvumiem. Un, ja mēs gribam saukties par kultūras lielvalsti, tad ir jāpalīdz grūtā brīdī, jāsniedz atbalsts cilvēkiem, kas mums nodrošina šo nacionālajai identitātei būtisko sastāvdaļu un iespēju.

Jo viņi paši vairs nevar pelnīt, teiksim, ar kultūras pasākumiem?

Situācija ar kultūras pasākumiem ir salīdzināma kaut vai ar viesnīcu un ēdināšanas jomu, tām ikdiena izmainījusies pilnībā. Un arī pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas ir paredzams, ka atgriešanās pie ierastās kārtības būs vēl pēc krietna laika sprīža.

Citi partneri arī prasa naudu – veselībai, izglītībai utt…

Mēs arī uzskatām, ka šajā laikā ir pareizi līdzekļus tērēt. Protams, līdz kaut kādai robežai, jo tam ir objektīvi sliekšņi. Arī Latvijas Bankas prezidents brīdināja, ka, aizņemoties virs 60% no iekšzemes kopprodukta, mēs riskētu, ka pasliktinātos kredītreitingi, un tas nozīmē, ka būtu jāmaksā dārgāk par aizņemto naudu. Protams, ka šāds slieksnis ir jārespektē, bet tajā pašā laikā, kā mēs arī kopējā memorandā ar Jauno konservatīvo partiju (JKP) norādījām, izeja no krīzes nevar būt caur jostas savilkšanu – šis ir laiks, kad ir jāiegulda. Arī citas Eiropas valstis iegulda savās tautsaimniecībās, strukturālajās reformās, modernizācijā, digitalizācijā. Mums konkurences apstākļos ir jādara tas pats. Mēs gan arī uzskatām, ka nedrīkst būt kaut kāda vieglprātīga līdzekļu sadalīšana – līdzekļi ir jāinvestē, atbildot uz jautājumu: kā tas palīdzēs radīt tautsaimniecību ar augstāku pievienoto vērtību, radīt darba vietas, kā tas sildīs ekonomiku… Bet visā šajā procesā nedrīkst aizmirst, ka mēs runājam par Latvijas valsti. Valstī stratēģiski svarīgas lietas ir arī ārpus tīri materiālām kategorijām.

Memorands ar JKP ir kā bloka veidošana koalīcijas iekšienē?

Nē, tā nav. Protams, ka viena situācija attiecībās ir, kad koalīcijā ir trīs partijas, cita, ja ir piecas partijas – tad, vienatnē iestājoties par kādu jautājumu, svars ir mazāks nekā to darot kopā. Šeit ir tiešām uzsvars uz to ideju, ko mēs lobējam memorandā. Mums pēc tam bija saruna ar Attīstībai/Par! politiķiem, kuri saturiski pauda lielu atbalstu tam, kas memorandā bija formulēts. Faktiski tie valdības lēmumi, kas šajās dienās tiek pieņemti, ir soļi pareizā virzienā. Mēs redzam, ka šajā memorandā paustās idejas pamazām gūst arī valdības atbalstu.

Tas nav spiediens pret Reiru un Kariņu kā “valsts maka turētājiem”?

Man nepatīk šis vārds “spiediens”. Protams, ka Reirs un Kariņš nekad nav slēpuši, ka viņi savā pārliecībā ir tā saucamie fiskālisti – kas nozīmē vairāk taupīt nekā ieguldīt. Ir brīži, kad šāda pieeja ir ļoti vajadzīga, bet ir arī brīži, kad izeja no krīzes ir sasniedzama ar pretējiem līdzekļiem. Šķiet, ka šobrīd tomēr valdībā dominē noskaņojums, ka ir gudri jāiegulda tautsaimniecībā.

Līdzās kultūras jomas lobēšanai iestājaties arī par demogrāfiju. Kā šajos apstākļos veicas šajā jomā?

Runājot par dīkstāves pabalstu sistēmu, mēs rosinājām un panācām to, ka dīkstāves pabalsts tiek piemērots par katru apgādībā esošu bērnu. Mums ir virkne iniciatīvu, kā patēriņa veicināšanu īstenot, vienlaikus atbalstot ģimenes ar bērniem, it īpaši ar vairākiem bērniem. Tas, ko pirmdien paudām politiskajiem partneriem – mēs uzskatām, ka būtu sniedzamas vienreizējas piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta ar aprēķinu – jo vairāk bērnu ģimenē, jo lielāka šī piemaksa. Un tam ir sava loģika – jo vairāk ģimenē ir bērnu, jo mazāk šīs mājsaimniecības iekrāj, vairāk tērē. Bet, ja vairāk tās tērē, tas atkal silda tautsaimniecību. Un otrkārt tāpēc, ka šī sabiedrības daļa krīzi izjūt smagāk dēļ tā, ka, pat ja ir iespējas strādāt vai attālināti strādāt šajā laika posmā, vecākiem paralēli jāuzņemas arī skolotāja funkcijas. Un, ja ir vairāki bērni, tā, protams, ir pamatīga slodze. Līdz ar to būtu tikai taisnīgi, ja šīs grupas gūtu īpašu valsts atbalstu.

Bet tas ir tikai viens no priekšlikumiem. Protams, ka būs vēl. Saprotam, ka nebūs iespējams visus īstenot, bet atbalsts ģimenēm vienmēr būs tas vektors, kurā Nacionālā apvienība centīsies kuģi stūrēt.

Bet vispār skatoties – ne tikai šīs krīzes kontekstā, bet plašāk –, ko šīs valdības, šīs Saeimas laikā esat panākuši, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju valstī?

Arī šā gada budžetā ir paredzēti līdzekļi ģimenei draudzīgu pašvaldību atbalstam, ir panākti līdzekļi mājokļa atbalsta programmas paplašināšanai (cīņas gan joprojām notiek par šo programmu īstenošanu, bet vismaz attiecībā uz budžetu tam pamati ir ielikti). Mēs ceram uz vēl lielākiem atbalsta pasākumiem, tiecamies panākt ģimenes valsts pabalsta pieaugumu. Protams, nodokļu politikas jomā ir ļoti būtiski saglabāt Nacionālās apvienības iepriekšējos gados izcīnītos atvieglojumus par apgādājamiem. Esam gandarīti par rezultātu – Latvija šajā ziņā izskatās labi salīdzinājumā ar citām valstīm.

Tika jau pieminēta papildu slodze vecākiem laikā, kad Covid-19 dēļ mācības notiek attālināti un vecākiem daļēji jāpilda arī skolotāju funkcijas, palīdzot bērniem tikt galā ar fiziku, ķīmiju, svešvalodām, citiem mācību priekšmetiem. Kā vērtējama šī situācija?

Situācija dažādās vietās Latvijā ir ļoti atšķirīga. To mēs varam secināt gan pēc saviem novērojumiem, gan plašākiem pētījumiem. Mēs arī savas partijas biedru vidū veicām vecāku aptauju par attālināta mācību procesa norisi, Saeimas Izglītības komisijā uzklausījām ziņojumu par Edurio pētījuma rezultātiem – to, kā šo procesu vērtē vecāki, skolotāji, skolēni. Redzam, ka visoptimistiskāk uz šo situāciju skatās pedagogi, – ja nemaldos, 80% viņu vērtēja pozitīvi attālinātās izglītības procesu. Vecāki jau bija skeptiskāki. Skolēnu attieksme gan bija mazliet pēc citas metodikas pētīta, tomēr parādīja, ka skepses līmenis ir salīdzinoši augstāks.

Ja tā var teikt, pakalpojuma sniedzējam šķiet, ka produkts teju vai ideāls, kamēr patērētājs to smādē…

Tā problēma arī līdz šim izglītības sistēmā ir bijusi un tas ir mūžīgais jautājums – kā vērtēt izglītības kvalitāti. Pat normālos apstākļos ministrijas un iestāžu pārstāvjiem uz to bija grūtības atbildēt. Šajos apstākļos pateikt, kā izmērīt kvalitāti, ir īpaši grūti. Vienīgais, uz ko mēs varam balstīties, ir skolēnu pašu novērtējums.

Tikai ilgtermiņā redzēsim, cik daudzi vidusskolu beidzēji turpinās izglītošanos.

Jā, kā saka, ir plusi šajā stāstā un ir mīnusi. Pluss ir tas, ka līdzīgi kā parlamenta darbā mēs varam teikt, ka esam priekšā citām valstīm. Un ar e-Saeimu būsim pirmie, kas kaut ko tādu ieviesuši. Tāpat attiecībā uz tiešsaistes mācībām, attālinātajām stundu nodarbībām. Runājot ar kolēģiem citās valstīs, redzam, ka viņiem šajā situācijā ir krietni grūtāk. Mēs esam samērā ātri pārorientējušies.

Mēs arī no savas puses centāmies šajā ziņā pielikt roku – mūsu partijas biedri runāja ar Bites vadību, panāca atbalstu tam, ka arī bērniem, kam nebija pieejamas viedierīces, tās tika nodrošinātas, lai šī attālinātā mācīšanās būtu iespējama. Tātad vismaz tehnoloģiskais nodrošinājums ir. Skolotāju gatavība ar to tikt galā ir diemžēl valstī atšķirīga – ir kur labi un ir kur slikti.

Laikam jārēķinās, ka vīruss tik drīz pilnībā nepazudīs. Var gadīties, ka attālināti jāmācās vēl. Tas nozīmē, ka jāpilnveido sistēma, lai tā vienlīdz labi funkcionētu visā valstī.

Es sliecos piekrist tam, ka normāla situācija nebūs kā minimums līdz brīdim, kad būs pieejamas vakcīnas. Neviens nevar pateikt, kad tas būs un cik efektīva būs šī vakcīna vai zāles. Ja man būtu jāprognozē, kas vienmēr ir riskanti, jo pārāk daudz ir nezināmo, tad es teiktu, ka, atgriežoties pēc vasaras, vismaz daļēji attālinātās izglītošanas metodes saglabāsies. Līdz ar to būs jāatbild uz jautājumu, kā jauno kompetencēs balstītu izglītības saturu ieviest šādā formā. Jo tie izaicinājumi paliek tie paši – mēs skatāmies PISA datus, Latvija salīdzinājumā ar citām EDSO valstīm ir diezgan līdzvērtīga lasīšanā, matemātikā, dabaszinībās, bet mums ir problēmas augstākajā galā – mazāk nekā citiem ir izcilību. Tiesa, mazāk nekā citiem ir arī, tā teikt, zemākā gala skolēnu. Bet vēl redzam, ka bieži vien mūsu skolēniem ir grūtības pielāgot informāciju jauniem apstākļiem, domāt kopsakarībās.

Šobrīd norisinās arī lielas reformas – gan izglītības jomā, gan valsts administratīvi teritoriālajā dalījumā. Kāda attieksme pret to?

Nebūšu oriģināls, sakot, ka velns slēpjas detaļās. Par administratīvi teritoriālo reformu runājot, – es gribētu redzēt kaut vienu partiju, kurā biedru vidū būtu simtprocentīgi vienāds redzējums par reformas izpildījumu. Tas nav iespējams, jo biedri nāk no dažādām pašvaldībām, kur viņi vietām ir pozīcijā, vietām opozīcijā. Līdz ar to te ir viens liels līdzsvara meklējums šādā pasākumā. Ja runājam par administratīvi teritoriālo reformu, es uzskatu, ka tā ir vajadzīga, pašvaldībām ir jābūt lielākām, spējot piedāvāt kvalitatīvus pakalpojumus, tajā skaitā izglītības pakalpojumu, par ko mēs runājām. Bet reformas rezultāts ļoti lielā mērā būs atkarīgs no katras konkrētas vietas – no tā, kādi cilvēki būs ievēlēti. Un arī – cik gudri būs novilktas robežas, vai būs radīts arī vēlēts nulles līmenis, lai kaut kā saglabātu arī mazo teritoriju pārstāvniecību galvenajās pašvaldībās.

Ja runājam par augstākās izglītības pārvaldes reformu, es nedomāju, ka tas ir nozīmības ziņā tik liels notikums kā administratīvi teritoriālā reforma. Piekrītu, ka padomju ieviešanai augstskolām ir zināmi plusi, vēl lielākus plusus es redzu pie tipoloģijas sakārtošanas, pie augstāku standartu noteikšanas augstskolām, bet, vai tas būs tas būtiskākais, kas var radīt izrāvienu izglītībā, es tomēr šaubītos. Šķiet, ka lielāks finansējums un jo īpaši gudrāk piešķirts finansējums, to saistot ar kvalitāti, būtu nozīmīgāks instruments.

 

Autors: Romāns Meļņiks, Diena

Avots: diena.lv

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.