logo

Jāņa Dombravas runa, Saeimas ikgadējās ārlietu debatēs pārstāvot NA frakcijas viedokli

23.01.2014 Jānis Dombrava Saeimā

Lasot Ārlietu ministrijas ziņojumu, rodas īpatnējs iespaids. Pasaule it kā ir tā pati, bet realitāte ir cita. Tajā nepastāv nekādi apdraudējumi Latvijai. Viss norisinās, kā mēs vēlamies un Latvijas ieguldītie līdzekļi spēs izmainīt lietu kārtību Centrālāzijā. Tomēr būtu vērtīgi pārstāt sapņot, atmest pārspīlēti politkorektās un lišķīgās frāzes, kuras caurstrāvo Ārlietu ministrijas ziņojumu.

Kā vienu no Ārpolitikas lielākajiem uzdevumiem 2014. gadā Ārlietu ministrija ir noteikusi gatavošanos Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, tomēr pamatots ir jautājums vai ir nepieciešams ieguldīt daudzus jo daudzus miljonus, lai aizvadītu neizteiksmīgu prezidentūru, kur šobrīd noteiktās prioritātes neatspoguļo Latvijas reālās prioritātes.

Savukārt, kad iepazīstas ar ziņojuma nodaļu par starptautiskās situācijas raksturojumu, var sagaidīt, ka tur tiks runāts par starptautisko situāciju, kas tiešā veidā ietekmē Latvijas ārpolitiku. Piemēram, par visnotaļ agresīviem mēģinājumiem izveidot jaunu impēriju Latvijas pierobežā, kurai ir dots Eirāzijas Savienības nosaukums. Tomēr šāds jautājums šķiet nebūtisks Ārlietu ministrijai, tā vietā tiek runāts par Brazīliju, Ziemeļāfriku, Sīriju un Indiju kā galvenajiem starptautiskās situācijas ietekmējošiem faktoriem, bet Eirāzijas Savienības veidošana pat netiek pieminēta.

Nevis nestabilā situācija Ziemeļāfrikā, bet tieši Krievijas impēriālās ambīcijas un agresīvā ārpolitika rada vislielāko drošības apdraudējumu Latvijai un mūsu reģionam kopumā. Pat ir grūti uzskaitīt visus tos daudzos gadījumus, kad pēdējā gada laikā ir saskatāmi tieši militāri draudi Latvijas drošībai vai tieša iejaukšanās Latvijas iekšpolitikā. Minēšu tikai dažus spilgtākos piemērus:

  • Aizvadītajā gadā ar visnotaļ lielu regularitāti Latvijas gaisa telpā ielidoja Krievijas izlūklidmašīnas un bumbvedēji.
  • 2013. gada septembrī Krievijas valsts domes vicespīkers publiski draudēja okupēt Baltijas valstis;
  • Neilgi pēc tam notika plaša mēroga militārās mācības „Zapad 2013”, bet paralēli notika vēl citas militārās un iekšlietu mācības, kur tika izspēlēts vienots scenārijs. Rezultātā šajās militārajās mācībās piedalījās aptuveni 100’000 cilvēki. Šīs mācības ir uzskatāmas par lielākajām, kādas ir īstenotas mūsu reģionā pēc PSRS sabrukuma.
  • 2013. gada nogalē un 2014.gada sākumā Krievija noteica tirdzniecības ierobežojumus vairākām Latvijas precēm.
  • 2014. gada sākumā tiek paziņots par plāniem veidot krievu skolas ārzemēs, tai skaitā Baltijas valstīs, kur apmācība notiktu pēc Krievijas programmām.

Papildus tam Latvijā netraucēti strādā Krievijas vēstnieks, kas ar saviem publiskajiem izteikumiem ne vienu reizi vien ir pārkāpis diplomātiskās normas. Savukārt vēstniecība Latvijas republikā aktīvi iesaistās krievu pasaules veidošanā, kas ir vērsta uz Latvijas iedzīvotāju sašķeltības vairošanu.

Krievijas imperiālo ārpolitiku tikai stiprina dažādas Krievijas finansētas satelītorganizācijas Latvijā un it īpaši Krievijas valdošās partijas oficiālais sadarbības partneris Latvijā. Diemžēl šai jautājumā Latvijas tiesībsargājošās un drošības iestādes ir bezzobainas. Tās pieļauj, ka šīs partijas līderis savas partijas un pietuvināto mediju darbību, priekšvēlēšanu aktivitātes un finansējumu saskaņo ar Krievijas vēstniecību. Tās pieļauj, ka no Latvijas ievēlēts Eiropas Parlamenta deputāts, kas iepriekš ir vērsies pret Latvijas valsti, var turpināt tiražēt PSRS melus un publiski attaisnot Latvijā īstenotās deportācijas.

Krievijas iekšpolitika ir tikai pašas Krievijas jautājums, bet tās ārpolitiku mēs nevaram atstāt bez ievērības. Krievijas agresīvā ārpolitika ir apdraudējums visam mūsu reģionam, tāpēc Latvijas interesēs būtu spert soļus, lai impērijas atjaunošana neizdotos un Krievija veidotos par normālu, eiropeisku valsti, ar kuru Latvija varētu veidot cieņpilnas attiecības.

Svarīgs uzdevums ir īstenot Baltijas un Ziemeļvalstu ciešāku integrāciju. Tas nozīmē, ka reizēm var nākties rīkoties pret mūsu īstermiņa ekonomiskajām interesēm, ja ilgtermiņā tas nostiprina ciešāku politisko sadarbību. Piemēram, ja Krievija politisku motīvu dēļ aizliedz Lietuvas piena produktu importu, tad ir nevis priecīgi jāberzē rokas par šo ziņu, bet jāsolidarizējas ar kaimiņiem pret netaisnību, un vai nu ir jāpalīdz kaimiņiem segt ienākumu zaudējumus, vai pašiem ir jānosaka īslaicīgs piena produktu eksporta liegums. Savukārt zaudējumus, kas rodas ražotājiem šajā periodā, būtu jāsedz no valsts budžeta.

Ne mazāk svarīgs aspekts ir ciešāka sadarbības veidošana iedzīvotāju līmenī starp Baltijas valstīm, piemēram, ieviešot lietuviešu valodas mācības Leišmalē vai igauņu valodas mācības Ziemeļlatvijā; ieviešot bezmaksas apraidē Igaunijas un Lietuvas nacionālos televīzijas kanālus; ieviešot padziļinātāku Lietuvas un Igaunijas vēstures apguvi skolu mācību programmā.

Saglabājot stratēģisko partnerību ar ASV, Eiropas Savienības jautājumos svarīgi ir izveidot ciešu sadarbību ne tikai starp Baltijas valstīm, bet arī Ziemeļvalstīm, Poliju, Ungāriju, Čehiju, Slovākiju un iespēju robežās arī ar Lielbritāniju un Vāciju, jo daudzos Latvijas nākotnei svarīgos jautājumos mūsu nacionālās intereses sakrīt ar iepriekš pieminēto valstu nacionālajām interesēm.

Ārpolitikas debašu ietvaros nevar nerunāt par situāciju Ukrainā, kas, šķiet, daudziem Eiropā ir neērts jautājums.

1990. gada janvārī Baku ielās bija izveidotas barikādes, pieprasot savas valsts neatkarību. Pēc Gorbačova pavēles padomju karavīri trīs dienās nogalināja aptuveni simt Baku iedzīvotāju.

1991. gada janvārī Viļņā civiliedzīvotāji aizsargāja savas valsts neatkarību. Uzbrukumos tika nogalināti 14 cilvēki.

1991. gada janvārī Rīgas ielās bija izveidotas barikādes, lai aizsargātu neatkarīgo Latviju. Uzbrukumos tika nogalināti seši iedzīvotāji.

Tā laika noziedzīgo pavēļu devējs pirms dažiem gadiem saņēma Nobela miera prēmiju.

Šobrīd, 2014. gada janvārī Kijevas ielā ir izveidotas barikādes, lai Ukraina iegūtu iespēju neatkarīgi lemt savu nākotni. Pēc policijas specvienību uzbrukumiem jau ir pieci upuri.

Tieši Ukrainas oficiālās varas nerēķināšanās ar lielas iedzīvotāju daļas viedokli un pārmērīga fiziska spēka pielietošana no Ukrainas iekšlietu struktūru puses ir novedusi pie vardarbības eskalācijas Kijevā, kuras rezultātā ir ne tikai liels ievainoto cilvēku skaits, bet ir arī bojāgājušie.

Gan Latvijai, gan citām valstīm būtu jāpauž nosodījums par varas īstenoto vardarbību pret žurnālistiem un savas valsts iedzīvotājiem, kā arī jāpalīdz veidot dialogs starp Ukrainas pozīciju un opozīciju, lai bez tālākas asins izliešanas varētu atrisināt politisko krīzi.

Notikumi Ukrainā nav jautājums par to, vai Ukraina noslēgs asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību vai nē. Kad aizvadītā gada nogalē biju Ukrainā, tad daudzi protesta akcijas dalībnieki apstiprināja, ka viņiem tas šķiet otršķirīgs jautajums. Primārās ukraiņu intereses ir attālināties no Krievijas ietekmes sfēras un kļūt par eiropeisku valsti.

Tālākā notikumu attīstība Ukrainā ir ļoti nozīmīga  Baltijas valstīm. Ja Ukrainas tauta lems attālināties no Krievijas ietekmes, tas nozīmēs, ka Krievijai sarūk iespējas veidot jaunu impēriju. Tomēr vēlos akcentēt, ka Ukrainas nākotne ir izlemjama tikai un vienīgi Ukrainā, nevis Rietumos vai Maskavā.

Līdzīgu principu mēs vēlamies redzēt Latvijā un pārējās pasaules valstīs, ka par savas valsts nākotni var lemt tikai un vienīgi šīs valsts pilsoņi.

Jānis Dombrava

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.