logo

Jānokāpj no čīkstēšanas takas. Saruna ar Janīnu Kursīti-Pakuli

06.01.2015 Latvijas Avīze Saeimā

Janīna Kursīte-Pakule Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule pirms vēlēšanām nonāca Nacionālajā apvienībā. Jaunajā Saeimā profesore un habilitētā filoloģijas zinātņu doktore uzņēmusies vadīt svarīgo Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisiju. Par komisijas mērķiem un nodomiem ar J. Kursīti-Pakuli sarunājas Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.

V. Krustiņš: – Ko val­stiskā audzināšana jūsu izpratnē nozīmē? Vai mūsu modernajā sabiedrībā vispār pieļaujama valstiskā audzināšana? Vai tā nenomāks cilvēka tiesības, viņa brīvību? Par to ir daudz strīdu un viedokļu.

J. Kursīte-Pakule: – Kamēr ir valsts, jābūt arī valstiskai audzināšanai. Vienu brīdi bija tāda sajūta, ka valsts ir tikai tādēļ, lai no tās ko prasītu sev. Bet ko pats dod valstij un kas būtu jādod valstij, par to nerunājam, tas tiek attēlots kā kaut kas novecojis, gandrīz vai aplams.

Kad iepriekšējā Saeimā izveidoja Valstiskās audzināšanas apakškomisiju, neslēpšu, man arī bija zināmas bažas, kā tiksim galā. Mēs taču, Krustiņa kungs, labi atceramies, kāda patriotiskā audzināšana bija padomju laikos, ar obligātajām politinformācijām, kurās vieni tēloja, ka klausās, otri, ka runā politiski pareizas lietas, bet visiem tas bija līdz kaklam. Tāpēc vēl joprojām ir zināma alerģija pret val­stisko un patriotisko audzināšanu. Man ļoti patika, ka sākotnēji Valstiskās audzināšanas apakškomisijas vadību uzņēmās jaunās paaudzes spilgts pārstāvis Raivis Dzintars, ka pirms valstiskās audzināšanas programmas izstrādes bija diskusija, ko darīt, lai jaunieši un bērni zinātu, kas ir Latvijas svētumi, kā vēsturi iepazīt emocionāli, caur dzīvesstāstiem. Ir jāapzinās, lai pie kādas tautības piederam, mēs visi dzīvojam vienā valstī, Latvijā. Taču, ja valstī nav pamatu, var sagāzties arī jumts un visa ēka. Ceru, ka drīzumā Saeimā nonāks grozījumi Izglītības likumā ar papildinājumiem, kur noteiktas izglītojamo valstiskās audzināšanas vadlīnijas. Bet Ministru kabineta noteikumos starp valstiskās audzināšanas uzdevumiem būs gan skolu jaunatnes val­stiskās pašapziņas stiprināšana, gan skolu jaunatnes izpratnes veicināšana par Satversmē nostiprinātajām vērtībām un citas it kā pašsaprotamas, bet vienlaikus svarīgas lietas.

I. Kuzmina: – Jūs rosināt iepriekšējā Saeimā izstrādāto valstiskās audzināšanas programmu papildināt ar novadu mācību! Kāpēc?

– Esmu bijusi skolās lasīt referātus par to, kā manā ieskatā audzināms patriotisms, kādā veidā par to runāt ar skolēniem. Ir viegli uzlikt uz sienas prezidenta bildi, kā arī nolikt redzamā vietā valsts atribūtus – karogu, ģerboni. Ir patīkami redzēt šos atribūtus gan Latvijā, gan ārpus tās, taču skolēniem ar šiem simboliem nepietiek, ar viņiem par patriotismu jārunā, sākot no tuvākā.

Ka tādā ziņā būtu noderīga novadu mācība, ļāvusi saprast mana ilggadējā pētniecisko ekspedīciju pieredze gan Latvijas novados, gan ārpus Latvijas, kur saglabājušās latviskās tradīcijas, kur saglabāta latviskā piederības sajūta, kaut varbūt no Latvijas cēlušies vien tāli senči.

Kā audzināt patriotismu, lieliski var mācīties no suitiem. Tīri administratīvi suiti gan diemžēl ir sadalīti starp trim novadiem, tomēr viņi izveidojuši un izdevuši Suitu novada mācības materiālu, ko Alsungas skolā 4. – 6. klasēm fakultatīvi māca vienreiz nedēļā. Kas šajā grāmatā un plašāk – novada mācībā iekļauts? Novada ģeogrāfiskais apraksts, klimats, vēsture, novada valoda un literatūra, mūzika, māksla, mājturība, suitu tautastērps, izglītība suitu novadā, dižākie suiti. Par klimatu varētu domāt: ar ko gan tas atšķiras no pārējās Latvijas. Ne pārāk atšķiras, un tomēr starp laikapstākļiem Kurzemē, suitos, un laikapstākļiem Latgalē vai Ziemeļvidzemē ir atšķirības. Man suitu novada grāmatā pietrūkst tikai viena – informācijas par suitu mājām. Suitu novadā ir saglabājusies bagātīga senā koka arhitektūra. Ceru, ka grāmatas atkārtotā izdevumā būs apcerējums arī par suitu ēkām. Šī suitu novadu grāmata ir vērtīgs paraugs citiem.

Valstiskās audzināšanas apakškomisijas Jaunā gada pirmā sēde paredzēta tieši par novada mācību kā vienu no patriotiskās audzināšanas iespējamiem pamatiem. Ne par visiem novadiem var tuvākā nākotnē sagatavot un izdot grāmatas. Suitu novads ir kompakts un īpašs ar katolicisma un tautas tradīciju veiksmīgu apvienojumu. Līdzīgs kompakts un vienā mācībgrāmatā apcerams Kurzemē varētu būt kuršu ķoniņu novads. Nupat Agrim Dzenim iznāca apjomīgs pētījums par kuršu ķoniņiem, ko var ņemt par pamatu, bet, protams, būtu jāpielāgo skolu vajadzībām. Sava izcila vēsture ir Rucavai, Nīcai, Kurzemē gandrīz katram pagastam. Bet Vid­zemē, Zemgalē, Latgalē var atrast citas īpatnības, tradīcijas un vērtības. Iespējams, ka, gaidot Latvijas simtgadi, jāvāc un jāapkopo informācija par katru no šiem novadiem.

Vēl svarīgi, lai valstiskā audzināšana un novadu mācība neattiektos tikai uz latviešiem, bet arī uz mazākumtautībām. Piemēram, Latgales novada attīstību ietekmējuši gan ebreji, poļi, krievi, gan lietuvieši un baltkrievi. Nozīmīgs arī viņu kultūras un saimnieciskais pienesums. Katram tēvija mīļa, bet ne abstrakti, ne ar varu, bet ar senču atstātajām zīmēm.

– Valstiskās audzināšanas programma jau izstrādāta un iesniegta valdībā! Kas notiks ar šo projektu? Jūs teicāt, ka novadu mācība būtu fakultatīva, bet valstiskās audzināšanas programmas jēga taču bija: lai visās skolās būtu vienota pieeja šim jautājumam!

– Valstiskās audzināšanas programma tiks apstiprināta valdībā un attieksies uz visām skolām. Taču tā jāievieš, izceļot pozitīvo. Tāpēc apakškomisijā gribam arī apzināt pozitīvo mazākumtautību skolu pieredzi valstiskajā audzināšanā: kā strādā ukraiņi, poļi, lietuvieši, arī krievu skolas. Novadu mācība valstisko audzināšanu papildinātu, taču, tā kā citiem novadiem mācības vēl nav, to vēl nevar iekļaut noteikumos par valstisko audzināšanu.

V. Krustiņš: – Jā, ir jābūt arī novada patriotiem. Bet šajā ziņā ir jābūt vienojošai valsts politikai. Labi, mācīsim par novadiem! Bet kas tad veido valsti?

– Tie paši novadi, to dažādība un lokālais patriotisms tikai stiprinās valsti. Katram novadam būtu par sevi ko teikt. Piemēram, Zemgale! Cik gan Valsts prezidentu, valsts politisku un kultūras darbinieku nav nākuši no Zemgales! Vidzeme svarīga ar hernhūtiešiem, kas kopš 18. gs. pirmās puses mudināja uz izglītību, te saskatāma mūsu tautas pirmā garīgā atmoda jaunlaikos. Hernhūtiešu celtie dievnami ir izcili koka arhitektūras pieminekļi. Latgale, vairākus gadsimtus būdama atšķirta no pārējiem novadiem, izkopa savu rakstu tradīciju, savu literatūru, kas sakņota katoliskajās vērtībās. Arī tā ir gan novada, gan visas Latvijas vērtība.

Ir arī lietas, ko valstiskās audzināšanas kontekstā mums derētu pamācīties no igauņiem. Ir daudzas lietas, kas Igaunijā, arī ekonomiskā ziņā, nav ne labākas, ne sliktākas kā Latvijā. Taču ārēji igauņi izskatās labāk. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka igauņi tik daudz nečīkst. Ja visu laiku čīkstam, vairs nevaram nokāpt no tās čīkstēšanas takas un nepamanām labi paveikto. Laiks iztecējis, mēs to esam notērējuši sūkstoties. Ceru gan, ka mūsu valsts laiks vēl nav iztecējis!

Kaut neesmu ekonomiste, gribētos tomēr saprast, kāpēc, kaut arī mūsu kopprodukts ir lielāks nekā igauņiem, viņiem budžeta ieņēmumi tiek plānoti lielāki nekā mums. Iespējams, ka mūsu valsts institūcijas nestrādā pietiekami labi, acīmredzot tādi uzņēmumi kā “Gan bei” ir gana savairojušies. Ir samērā daudz uzņēmumu, kur apgrozījums ir liels, bet ieguldījums valsts budžetā pavisam niecīgs.

– Esmu spiests jums atgādināt, ka esat jau ilgi valdošajā koalīcijā, kam visas iespējas panākt lielākus ieņēmumus budžetā.

– Ar vienu burvju nūjiņu to visu nevar paveikt. Nedomāju, ka mūsu Ekonomikas vai Finanšu ministrijā strādātu nejēgas. Nē! Bet droši vien ir lietas, kas grūti maināmas iesīkstējušās birokrātijas dēļ. Iespējams, vajadzīga pozitīvāka domāšana valsts pārvaldē un lielāka saskaņotība starp ministrijām un atsevišķiem resoriem.

– Vai jūsu vadītajā apakškomisijā visi locekļi ir no koalīcijas vai arī ir opozicionāri?

– Apakškomisijā ir pārstāvji no visām frakcijām.

– Kā uzvedas opozicionāri?

– Jaunajā Saeimā bijušas tikai divas šīs komisijas sēdes, un radies priekšstats, ka varēsim darboties gluži labi. Bet iepriekšējā Saeimā bija, piemēram, Kabanova kungs, kurš sēdēs galvenokārt nodarbojās ar košļājamās gumijas apstrādi. Tas traucēja, kaut nebūt neparalizēja darbu. Uzskati var būt dažādi, bet svarīgi, lai mēs cienītu viens otru. Savukārt Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā, kur arī esmu un kur strādā visu frakciju pārstāvji, par opozīcijas pārstāvjiem varu teikt tikai labu. Var atšķirties viedokļi un balsojums, taču svarīgi, lai komisijas locekļi darbībā ir vērsti uz konstruktīviem, ne destruktīviem risinājumiem. Strādājot Saeimā, ne tik daudz būtu jādomā, vai esam opozīcijā vai pozīcijā, bet jāatceras, ka esam Latvijas tautas priekšstāvji. Tas sevišķi svarīgi, kad jāizskata nepatīkamas lietas, kā Mandātu un ētikas komisijā visbiežāk gadās. Piemēram, par Artūra Kaimiņa kungu gandrīz vienlaikus saņemtas trīs sūdzības.

Bijusī Saeimas deputāte Anna Seile man atsūtīja informāciju, ka 1931. gadā Saeima izdeva tiesāšanai no Latgales ievēlēto deputātu Jāni Opincānu par lamāšanos un piedauzīgu uzvešanos publiskā vietā, acīmredzot restorānā, un Rīgas apgabaltiesa piesprieda viņam sešu mēnešu cietumsodu. Tātad toreiz attieksme bija vēl daudz stingrāka nekā tagad un bija gadījumi, kad tiesai nevajadzēja izprasīt Saeimai sodīšanas atļauju. Mūslaikos iecietība tīri likumiski ir lielāka, toties daudzkārt pieaugusi sabiedrības anonīmā neiecietība. Piemēram, kad bija runa par Veiko Spolīša sodīšanu par iekļūšanu satiksmes negadījumā, internetā bija ļoti skarbi komentāri: bezmaz vai pie kāķa vilkt. Tiesa, kad internetā tika apspriesta un vērtēta Kaimiņa kunga uzvešanās sabiedriskā vietā, viena daļa komentāru bija ar daudz lielāku iecietības pakāpi.

I. Kuzmina: – Klaigāt iereibušam restorānā ir mazāk bīstami apkārtējiem nekā braukt pie 
stūres.

– Tomēr, atšķiroties sodiem (atkarībā no pārkāpuma lieluma), sabiedrības vērtējumam būtu jābūt plus mīnus līdzīgam neatkarīgi no pārkāpēja vecuma, politiskās vai citas piederības.

V. Krustiņš: – Es par Kaimiņa kungu neko nezināju, kamēr viņu neievēlēja Saeimā. Kad viņu ievēlēja, tik daudzi, arī žurnālisti, sāka šausmināties, kamēr Kaimiņš neko vēl nebija izstrādājis un pat muti vēl nebija pavēris. Saukāja viņu par viduslaiku ākstu, par nerru. Tā arī cilvēkam var rasties protesta, spītības gars.

– No deputātu puses vismaz sākumā bija labvēlība. Taču slepenā filmēšana, nepalūdzot atļauju, kaut arī Saeimas telpās, neizraisa patīkamas emocijas. Tas ir apmēram tāpat kā lekcijā vai skolas stundā viens filmētu otru. Vai teātra izrādē, kamēr divi aktieri runā, trešais filmē zāli un runātājus no mugurpuses. Nekas nav slēpjams, žurnālisti gandrīz vienmēr un visās sēdēs ir klāt, bet tas ir viņu tiešais darbs. Un tad tas ir pilnībā pieņemami.

– Gan jau Kaimiņu noslīpēs, šī Saeima centīsies padarīt viņu tādu pašu kā citi. To gan viņa vēlētāji nevēlēsies.

– Ceru, ka asums tomēr saglabāsies, taču tam, manuprāt, jābūt vērstam uz likumdošanas procesu, Saeimā strādājot kon­struktīvi gan komisijās, gan plenārsēdēs.

– Arī Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei pietika pateikt, ka netiksies ar Krievijas vēstnieku, un uzreiz daudz zinošu moralizētāju un pamācītāju saradās.

– Esmu pamanījusi, ka Mūrnieces kundzei ir 
stiprs mugurkauls un pieredze komisiju vadībā, tāpēc nežēlīga, arī nepamatota kritika, viņu norūdīs vēl vairāk, nevis salauzīs vai salieks.

– Saeimā tagad jālemj par tautas vēlētu prezidentu, bet, šķiet, ka lielākā daļa valdošās koalīcijas ir pret to, ka tautai dotu iespēju; tautas pārstāvji ierobežo tautu.

– Jā, šajā konkrētajā brīdī arī Nacionālā apvienība. To mums pārmet kā divkosību, jo iepriekš bijām par. Taču, pirmkārt, ir jāņem vērā gada laikā strauji mainījusies ģeopolitiskā situācija. Otrkārt, cik milzīgu ietekmi ir ieguvusi plašsaziņas līdzekļu balss, jā, arī reklāmā ieliktas milzīgas naudas svars. Ja redzam, kā Eiroparlamentā ievēlēja Grigules kundzi, tad varam secināt, ka arī par prezidentu var ievēlēt jebko, kam ir liela nauda un kas var aizvest valsti tur, kur absolūti neesam gribējuši nonākt.

– Vai mēs esam tāds teļu bars, ko var aizvest, kur grib?

– Vai tad bieži nav tā, ka ar deputātu pēc ievēlēšanas Saeimā tauta jau visai drīz ir neapmierināta, bet tad atliek tikai plātīt rokas? Šajā situācijā, kad nezinām, kā attīstīsies Ukrainas notikumi, kad pie mūsu valsts robežām nemitīgi riņķo citas valsts lidmašīnas un kara kuģi, ir bīstami veikt kardinālas pārmaiņas. Tas gan nenozīmē, ka pie šā jautājuma pēc kāda laika nevarētu atkal atgriezties.

Ukrainā, piemēram, tautas vairākums ievēlēja Janukoviču, un mēs zinām, pie kā tas noveda.

– Gāza un ievēlēja Porošenko, par ko pagaidām nekas slikts nav dzirdēts.

– Tas gan, visu cieņu tagadējam Ukrainas prezidentam.

Taču mēs nezinām, kas varētu notikt Latvijā, ja Krievijai pavērtos kāda plašāka iespēja ietekmēt prezidenta vēlēšanas Latvijā. Īpaši Latgalē, cilvēki ir ļoti dezinformēti, kaut paši latgalieši to noliedz. Arī naudai diemžēl ir spēks. Gan cilvēku smadzeņu apstrādāšanai, gan tiešai balsu pirkšanai. Ja cilvēki gatavi par pudeli nez kā balsot, jābūt piesardzīgiem.

– Jā, naudas vara ne jau tikai Latvijā un Krievijā izmantota. ASV prezidenta Džona Kenedija tēvs, uzzinājis, ka viņa dēls ievēlēts par prezidentu, teicis: “Par to nav jābrīnās, jo par to naudu, ko ieguldīju priekšvēlēšanu kampaņā, varēja ievēlēt ne tikai Džonu, bet arī viņa šoferi.” Ar naudu spēlē visā pasaulē. Es pat varētu būt tik rupjš un apgalvot, ka vieglāk uzpirkt Latvijas Saeimu nekā Latvijas tautu.

– Protams, tas būtu lētāk. Bet tā atšķirība Amerikā ir, ka bagātais spēlē pret bagāto. Visi iegulda kampaņā apmēram vienlīdz. Bet pie mums varētu būt tā, ka, no vienas puses, Latvijas katrai partijai sava mazā nauda, no otras puses, Krievijas lielā nauda. Krievijai ir milzīga pieredze smadzeņu skalošanā. Tādējādi varētu ievēlēt ne tikai Putina šoferi, bet arī viņa “izcilo suni”.

– Tomēr nepiekritīšu, ka Latvijas tautai nevar uzticēt ievēlēt Valsts prezidentu. Tos simts cilvēkus, kuri grib vienīgi sev paturēt tiesības vēlēt prezidentu, arī tauta ievēlējusi. Tie, ko tauta ievēlējusi, tagad spriež, ka tauta ir nekompetenta: tā varot kļūdīties, to varot nopirkt. Kādus jā, bet ne visus.

– Visas tautas vēlētam prezidentam ir jādod arī lielākas pilnvaras valsts pārstāvniecībā. Tas saistāms arī ar labojumiem citos likumos, ne tikai Sa­tversmē. Nav runa par to, ka tauta būtu dumja. Vispirms jānovērš vai vismaz jāmazina lielas naudas ietekmes un smadzeņu skalošanas iespējas.

I. Kuzmina: – Bet ar ko Saeima labāka? Tad balso par Zoodārzā izvēlētu prezidentu, tad sola vēlēt vienu, bet uzmet un beigās ievēl citu.

– Gadās diemžēl un ne tikai Latvijā. Lai tādas situācijas nebūtu, vēlētājiem, tieši tautai, jābūt atbildīgākai izvēloties, ko ievēlēt Saeimā. Mēs esam cits cita spogulis. Katrs deputāts ar savu gļēvumu vai spēku ir spogulis tiem, kas par viņu balsoja.

Latvijas Avīze

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.