logo

Kā saglabāt valsti?

06.04.2016 Raivis Zeltīts

Atbrīvosimies no naivā priekšstata par varu kā visu acīm redzamu vertikāli un pakļautības hierarhiju. Vara nozīmē spēju likt citiem darboties savu mērķu labā. Šī spēja ir visefektīvākā tad, kad ir jāizmanto minimāli resursi šīs varas īstenošanai, bet paši ‘’varenie’’ ir neredzami, tādējādi potenciālā neapmierinātība par šīs pārvaldības trūkumiem nepārvēršas pretestībā pret ‘’varenajiem’’.

Ja padomāsim par to, kādās struktūrās šo pārvaldības veidu prot īstenot visefektīvāk, tad ātri secināsim, ka tie ir specdienesti. Savukārt valsts, ko vada specdienesti un kuras prezidents pats ir nācis no specdienestiem, iegūst milzīgas taktiskās priekšrocības globālajā cīņā. Krievijas militārais budžets ir desmitkārt mazāks kā ASV militārais budžets. Tā vara balstās uz spēju daudz efektīvāk izmantot tās ierobežotos resursus, ieguldot tos netiešās pārvaldības metodēs un meistarīgi izmantojot informāciju. Ja sadalām varas resursus garīgajos, fiziskajos (militārajos) un finansiālajos, tad garīgā vara ir pati nozīmīgākā. Idejas maina pasauli – gan pozitīvas, gan negatīvas. Viss, ko mēs redzam sev apkārt, reiz ir sācies kā ideja. Krievijai kā nedemokrātiskai valstij ir absolūtās priekšrocības koordinēt dažādus mērķtiecīgus vēstījumus dažādām auditorijām. Mums kā demokrātiskai valstij kā minimums ir jāapzinās šī spēku nesamērība un jāsaprot, ka bieži vien citi liek mums pašiem darboties viņu mērķu labā.

1980. gados bijušais VDK spiegs Jurijs Bezmenovs, kas aizbēga uz ASV, pasniedza lekcijas amerikāņiem par VDK metodēm nāciju pakļaušanai. Viņš izdalīja četras stadijas – demoralizācija, destabilzācija, apvērsums, normalizācija. Šīs stadijas varam novērot gan Ļeņina metodēs Krievijas pakļaušanā, gan PSRS ietekmes nostiprināšanā kaimiņvalstīs Staļina ērā, gan Krievijas darbībā Ukrainā.

Paskatīsimies uz Latviju. Demoralizācijas fāze mums nāk mantojumā – tai varam pieskaitīt visu PSRS periodu, latviešu inteliģences došanos trimdā, karotspējīgo vīriešu zudumu, darba ētikas un kultūras līmeņa vispārēju samazināšanos, alkoholisma izplatīšanos. Ceturtdaļgadsimts neatkarības gadu ir tikai daļēji atsvēris šo demoralizāciju ir. Ir bijuši brīži, piemēram, janvāra grautiņu laikā, kad demoralizācijas fāze draudēja pāriet destabilizācijas fāzē. Pēdējos gados situācija ir kļuvusi stabilāka un par Krievijas patieso būtību vairs neviens nešaubās, taču, manuprāt, aktīvā Krievijas ‘’troļļu’’ darbība valsts varas diskreditācijai liecina par nopietniem ieguldījumiem šajā virzienā. Par labu arī nenāk ‘’kreisās’’ idejas par valsts varu, kuras vienīgais uzdevums ir ‘’pielāgoties mainīgajai pasaulei’’, nevis iedvesmot un atbalstīt pašus latviešus.

Šajās pakļaušanas stadijās izmanto daudzos cīņas sporta veidos pielietoto taktiku, kad pretinieka spēks tiek nevis apturēts, bet novirzīts viņa paša gāšanai ar inerces palīdzību, tā ietaupot paša resursus. Latviešiem kā nācijai ir sava inerce – tas ir mūsu protests jebkurai varai. Šis protests ir izveidojies gan daudzu pakļautības gadsimtu laikā, gan arī pastiprinājies PSRS okupācijas gados. Ceturtdaļgadsimts ir pārāk neliels laika periods, lai mēs būtu atbrīvojušies no ieraduma būt automātiskā opozīcijā varai, tā vietā lai to izmantotu savā labā.

Lai noturētos pret Latvijas pakļaušanu ir jāaptur demoralizācija jau pašā sākumā. Protams, kāds teiks, ka ir pamatoti būt neapmierinātiem ar valsts varu, jo mēs bieži vien redzam ne tos labākos risinājumus visdažādākajās jomās. Vai Latvijā viss ir ideāli? Protams, nav. Vai kādā citā valstī ir? Arī nav. Taču ir viena fundamentāla atšķirība – pie mums ir visas iespējas ikvienam aktīvi iesaistīties labākas sabiedrības veidošanai. Ja mēs pieejam lietām ar atbildības attieksmi, kur uz visām problēmām tiek meklētas atbildes, nevis problēmas tiek izmantotas kā attaisnojums mūsu nevarībai, tad lietas sāk uzlaboties. Kādā citā kaimiņvalstī šādas iespējas nav – ir ‘’cars’’, ir ‘’vienprātība’, ir ilūzija par kārtību, ir humora raidījumi un apdullinoša ‘’glamūra’’ popkultūra fasādei, bet aiz šīs fasādes – ‘’ielāpu impērija’’ un korupcija ir tādos mērogos, kuras priekšā nobāl jebkura Rietumvalsts. Izvēle ir mūsu rokās…

Lai saglabātu valsti ir nepieciešama iniciatīva ‘’no apakšas’’ labākas pārvaldes veidošanai. Tas neizklausās tik vilinoši kā populistiski saukt ‘’nost ar varu’’, bet retoriski saukļi neko nekad nav atrisinājuši. Savukārt tiem, kas jau ir pie varas, ir nepieciešams pārliecināt pārējos par Latvijas ideju. Domāšana ekonomikas kategorijās neko nemainīs, tāpēc ir nepieciešams veselīgs nacionālisms. Ekonomika ir atkarīga no pieejamiem resursiem un no gatavības tos izmantot. Mēs dzīvojam resursu pārpilnības gadsimtā, kad ekonomiskās krīzes izraisa nevis trūkums, bet gan nespēja pārvaldīt resursus, vai arī neticība pozitīvām ekonomiskām izmaiņām. Tāpēc ir tik svarīgi pārliecināt par Latvijas ideju – lai resursi tiktu ieguldīti attīstībā un patēriņā (it īpaši vēlams vietējā tirgū – Latvijas tūrismā, kultūras atbalstam, vietējā lauksaimniecībā utml.). Ekonomika ir atkarīga no kolektīvās psiholoģijas, kas mums ir jāvirza pozitīvā un konstruktīvā domāšanā, bet jāsargā no Latvijai nedraudzīgu spēku ietekmes.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.