logo

Kāpēc Zīle nebūs premjers, ja it kā rodas iespēja?

16.12.2018 Roberts Zīle Valdībā

Fragments no Roberta Zīles uzrunas Nacionālās apvienības kongresā 2018. gada 15. decembrī Rīgā.

Cienījamie domubiedri, Nacionālās apvienības kongresa delegāti, klātesošie, turpinājumā par valdības veidošanu un atbilde uz jautājumu – “kāpēc Zīle nebūs premjers, ja it kā rodas iespēja?”

Vienmēr esmu teicis, ka, ja man būtu uzticēts veidot Ministru kabinetu, tad to veidotu tikai, ja būtu iespēja to izveidot stipru – tādu, kas spētu izpildīt vismaz 3/4 no Nacionālā apvienības programmas.

Demokrātiskā valstī varu iegūst vēlēšanu rezultātā, jo tad ir jauda MK smagumu iznest caur Saeimu un pārliecināt sabiedrību. Vēlos atgādināt, ka mēs gājām uz 13.Saeimas vēlēšanām kā partija, kas izpildīja 80% no mūsu 12.Saeimā apsolītā, un nekaunamies par iepriekšējās valdības paveikto. Taču Māra Kučinska koalīcija zaudēja pusi balsu. Arī mēs, lai arī zaudējām mazāk, tomēr ieguvām teju par ceturtdaļu mazāk mandātu.

Būtiskākā vēlēšanu atziņa – vēlēt devušies mūsu pilsoņi vēlējās redzēt jaunu politiku, lai ko arī katrs ar to saprastu. Gan NA, gan vēl vairāk es pats neesmu jaunas, bet gan profesionālas politikas piekritējs un esmu tajā nu jau vairāk kā 30 gadus. Es zinu, ko vēlos, ko varu izdarīt, un zinu, ko nevēlos, nebūšu spējīgs vai ko nekad nedarīšu.

Saeimas vēlēšanas parādīja, ka latviskajā elektorātā nepārprotami uzvarēja jaunas partijas ar jaunu (lielā mēra populistisku) piedāvājumu. Līdz ar to tā nebūs mana “seja”, kas mēģinās šo jauno, lielā mērā neiespējamo vai kaitīgo ieviest.

Ja pavērojam tiktāl, ciktāl valdības ir veidotas, vai jums nerodas jautājums, proti, vai JKP un Jānis Bordāns; KPV un Gobzems, kā arī Attīstībai/Par maz vēlējās šīs valdības izveidot? Atbilde ir – Nē!

JKP sāka ar sarkanajām līnijām, un nedēļas laikā nominants aizskrēja pie Valsts prezidenta, sakot, ka viņam nesanāk, lai ņem un mēģina citi mazāk principiāli.

Gobzems iznāca ar jau iepriekš sagatavoto profesionālās valdības principu, kas protams visu izbeidza, bet ļāva pašam stāvus krist kaujas laukā.

Savukārt Attīstībai/Par abas valdības airēja tik strauji nost, un miermīlīgais kolēģis Pabriks izplatīja tik kareivīgus komentārus, lai visiem kļūtu skaidrs, ka, protams, arī tādi nevar vadīt.
Un tad ir pienācis laiks labi izrēķinātam kompromisam. Te nu es saņemu gan ceļamaizi no patiesi cienījamiem bijušiem Valsts prezidentiem, mums nesimpatizējošiem politologiem, konkurentu un mūsu partijas bijušās preses sekretāres, advokātiem un žurnālistiem, un pat no Aivara Lemberga un Jutas Strīķes.

Es gandrīz kā Supermens varētu latviešus izlīgt, apvienot visus tumšos un gaišos spēkus vienlaikus. Vieniem ieviest gubernatorus reģionos, citiem trīs reiz 500 miljonus labiem nodomiem un revanšu drošības dienestos, utt.

Nē – kā Ministru prezidents es nepatērētu tam nevienu minūti. Mans kompromisu ietvars ir formulējies, un tas nav pārāk plašs. Partneriem būtu iespējas pievienoties tiem mērķiem, kas tiktu sagatavoti. Ministri, kas mēģinātu vairāk domāt par popularitāti nekā darbu, tiktu atlaisti. Pretējā gadījumā MK ir vājš un tas tiek sadrumstalots, tāpat kā Saeima – un kā viens, tā otrs nestrādās kā komanda.

Ministru prezidenta vara šai Saeimā, ja tā nepārstāv nosacītos uzvarētājus, ir ārkārtīgi vāja: tā mētājas pa zemi, un daudziem ir vēlme to paspārdīt. Īstenībā jau tur mētājas tikai atbildība. Vara piederēs tiem, kas tik daudz apsolījuši saviem vēlētajiem. Bet par valsti kopumā – nu tas tā – sak, mēs jau jauni vēl!

Un vēl – Nacionālās apvienības valdības neveiksme – tā visvairāk paver iespējas pamatot Saskaņas ņemšanu nākamajā valdībā šīs Saeimas laikā.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.