logo

Kaspars Gerhards: Galvenais – būt godīgam koordinatoram (2)

12.01.2015 Viktors Avotiņš Valdībā

NRA: Neatkarīgā intervē vides un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu.

– Latvija nu ir ES prezidējošā valsts. Kā prezidēs VARAM?

– Kā zināms, Latvijai prezidentūras laikā ir trīs prioritāri mērķi. Viens no tiem – digitālā potenciāla izmantošana. Digitālais tirgus, pārvaldes modernizācija, izmantojot šīs tehnoloģijas, digitālā drošība. Digitālā dienas kārtība ir VARAM ziņā. Esam gatavi veselai rindai diskusiju par to, kā šajā sakarā jāattīstās Eiropai, kā jāattīstās pārrobežu sadarbībai, kā panākt, lai eparaksts būtu drošs visā Eiropā, kā integrēt šīs tehnoloģijas visos tautsaimniecības sektoros. Vides jomā pamatdarbs ir gatavošanās Parīzes klimata konferencei, kurā paredzēts panākt vienošanos, kas aizstās Kioto protokolu. Kā prezidējošai valstij mūsu pienākums būs koordinēt ES viedokli šajā ziņā.

Vēl. Eiropa skatās vairāk uz metropolēm, bet mēs gribam pievērst diskusiju mazajām pilsētām, to attīstības potenciālam Eiropas mērogā. Iekļaut šo dimensiju Eiropas plānošanā un uzskatos.

Skaidrs, ka prezidentūras laikā visiem ir lielas gaidas, ka Latvija kaut ko darīs savās interesēs. Bet prezidentūras galvenais darbs ir – būt godīgam koordinatoram. Sakoordinēt visu ES dalībvalstu vēlmes.

– Decembrī jūs apmeklējāt ANO klimata konferenci Limā. Sekojot tai līdzi, nemaz neradās pārliecība, ka šogad Parīzē valstis vienosies par mūsdienu riskiem atbilstošāku Kioto protokola alternatīvu.

– Katrā ziņā Limā tika sperts liels solis uz priekšu. Pirmkārt, tika panākta vienošanās par prasībām, kas respektējamas iesniegumos par nacionāli noteiktajiem ieguldījumiem emisijas samazināšanā. Tas nozīmē, ka šī gada pirmajā ceturksnī mums tāpat kā citām valstīm ir konkrēti jānosaka: cik un ko mēs samazināsim, kas mums ir pieņemams, kas nav. Otrkārt, ir panākts progress saistībā ar elementu, kuri jāiekļauj gala vienošanās tekstā, formalizēšanu. Mums palicis mazāk nekā gads līdz Parīzei. Pa vidu vēl ir virkne pasākumu gan Ženēvā, gan Bonnā, gan citur, kur puses vēl var tuvināt savus viedokļus. Parīzes konferences koordināciju nāksies uzņemties ne vairs Latvijai, bet jau Luksemburgai. Mēs esam izstrādājuši kopēju sadarbības plānu.

– Bet ko jūs varat uzteikt mūsu vides politikā? Kas ir galvenais?

– Es pietiekami pozitīvi skatos uz to, kas notiek un notiks. To resursu ietvaros, kādi mums ir. Un tie nebūt nav mazi. Ceturtā daļa no visiem struktūrfondiem tiek novirzīti videi.

Bet primārais ir – atgriezt apritē piesārņotās teritorijas. 236 miljonus ES struktūrfondu naudas nākamajā finansēšanas periodā novirzīsim pašvaldību degradēto teritoriju revitalizācijai. Tiks sakārtotas, attīrītas teritorijas, savesta kārtībā vide. Būs konkurss, gribētāji varēs pieteikties. Mēs redzam, ka notiek attīrīšana Inčukalnā, gribam, lai tiek savesta kārtībā Olaine. Salaspilī, lai nenotiktu nekas sliktāks, padarīti pirmās nepieciešamības darbi. Tiek veikta gudrona dīķu papildu izpēte.

Mums būtisks ir ūdenssaimniecības likums. Tas ļautu sakārtot kanalizācijas, ūdens tīrības lietas. Rīgā un ne tikai Rīgā iecerēti lieli ar ūdenssaimniecības sakārtošanu saistīti projekti.

Mums, Latvijai, ir daudzas priekšrocības – zaļa valsts, labas lauksaimniecības iespējas, laba atrašanās pozīcija starp ziemeļiem un dienvidiem, starp austrumiem un rietumiem. Iespēju robežās tās tiek izmantotas.

– Jūsu priekštecis Romāns Naudiņš teica, ka atstās pēcnācējam sarakstu ar pašvaldību problēmām un to risinājuma idejām? Vai jūsu prioritātes saskan?

– Protams, pārmantojamība pastāv. Svarīgi, kāda būs konceptuālā attīstība. Vai saglabāsim esošos piecus plānošanas reģionus? Vai arī – ministrijā jau ir sagatavoti konceptuāli priekšlikumi, kas paredz deviņus reģionus. Jo, piemēram, Jelgava un Jēkabpils ir kopā Zemgales plānošanas reģionā, bet sadarbošanās šā vai tā notiek caur Rīgu. Tas nav loģiski.

– Mani mulsina tas, ka jūs reģionus skatāt tikai kā industriālus poligonus. Bet, piemēram, Latgale var gribēt, lai vārdu «reģions» nosaka arī vēsturiskie, valodas, pašapziņas… apsvērumi. Kas VARAM ir noteicošais šajā ziņā?

– Domāju, ka administratīvi teritoriālās reformas rezultāts ir pozitīvs, taču objektīvie faktori, krīzes sākšanās neļāva to sekmīgi pabeigt.

Pats pirmais, kas jāņem vērā, ir tas, kā jūtas cilvēki savās pašvaldībās. Pirmām kārtām mums jāatsaucas cilvēku interesēm. Pamatuzsvars ir – nodrošināt iedzīvotājiem minimālo pakalpojumu grozu – izglītība, medicīna, pieeja pašvaldībai, pieeja valstij… Mūsu prioritāte numur viens nākamajos gados ir – vienas pieturas aģentūras izveidošana. Ir četri pilotprojekti – Jelgava, Daugavpils, Auce un Roja. Esam plānojuši pietiekami lielus resursus, lai šādas vienas pieturas aģentūras izveidotu visā valstī.

– Vai tiešām ir politiski un citādi neiespējami nodrošināt tādu pašvaldību budžeta īpatsvaru kopbudžetā, lai varētu teikt, ka pašvaldībām ir patstāvīga, stabila ienākumu bāze (tātad atbildība par rezultātu)?

– Tas būtu ideālais stāvoklis. Mērķis, kas mums jāsasniedz. Bet tajā pašā laikā redzam, ka ekonomiskie procesi nav tik viennozīmīgi. Redzam, ka cilvēki plūst uz lielajām pilsētām. Notiek centralizācija, un ir virkne novadu, kuri diemžēl nespēj pilnībā apmierināt savas vajadzības. VARAM piedāvāja pakāpeniski mainīt iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporciju. Bet ideālā gadījumā, manuprāt, ir jāpārskata visa nodokļu bāze. Redzam, ka cilvēks strādā Rīgā vai Daugavpilī, bet dzīvo ārpus pilsētas. Nodokļus maksā ārpusē, lai arī ienākumus gūst pilsētā. Vai iedzīvotāju ienākuma nodoklis te ir pareizā lieta, ar ko operēt? Bet ideālā situācijā, protams, jābūt tā, ka pašvaldības ir pašpietiekamas. Lai vietējie iedzīvotāji varētu savu dzīvi organizēt tā, kā viņi vēlas.

– Tas, ka notiek centralizācija, cilvēku migrācija uz pilsētām un ārzemēm, man šķiet noteiktas politikas sekas. Tā bremzējusi arī pašvaldību iespējas. Piemēram – pašvaldību uzņēmējdarbība.

– Ir dažādi viedokļi par to, vai pašvaldībai, vai valstij jājaucas uzņēmējdarbībā. Pasaules pieredze tomēr rāda, ka uzņēmējdarbībai jābūt pietiekami brīvai un cilvēkiem jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Nevis pašvaldībai.

Risinājums būtu kooperācija. Latvijā ir daži labi kooperācijas piemēri, bet ne vienmēr, pateicoties savām nacionālajām īpatnībām, mēs gribam kooperēties.

– Vai lietot vārdu «subsidiaritāte» ir kāda jēga, ja ES fondu naudu reģionu vietā dala ministrijas (nozares)? Neizlīdzinātība pieaug. Dziļāka kļūst sociālā stratifikācija. Vai tas ir nepārvarami?

Ir speciāla programma Latgalei, ir speciāla programma pierobežas reģioniem. Esam rīkojušies, lai ne visi resursi koncentrētos lielajās pilsētās, Rīgā. Šāda pieeja ir bijusi un šāda pieeja turpināsies. Bet valstī, kurā ir divi miljoni iedzīvotāju, sevišķi, ja viens miljons no tiem dzīvo Rīgā un apkārtnē, manuprāt, nav jēgas runāt par vēl kādu apakšreģionu veidošanu. Nedomāju, ka tā ir ekonomiskā, izmaksu ziņā pamatota ideja.

– Toties arī atbildība tad pārvietotos tuvāk pie cilvēkiem.

– Jūs domājat, ka Latvijas valdība un parlaments negrib atbildēt par saviem iedzīvotājiem?

– Es redzu, ka valdība un parlaments par varītēm negrib otrā līmeņa pašvaldības un pieļauj politiku, kad cilvēki nav ieinteresēti turēties pie savas dzimtas vietām, pie dzimtenes.

– Bet – vai pašvaldības grib otrā līmeņa pašvaldības? Viedokļi ir atšķirīgi.

– Modelī 4+1 es saskatu lielāku atbilstību vārda «pašvaldība» jēgai nekā modelī 21+9, kas man šķiet tikai ekonomiska konstrukcija.

– Es tā nedomāju. Latvija nav tik liela, lai mēs vēl kaut ko dalītu tālāk. Es domāju, ka cilvēkiem ir pietiekami iemeslu un iespēju lepoties ar savu novadu, savu reģionu arī bez šādas dalīšanas. Protams, savas vietas patriotisms ir atbalstāms un visnotaļ veicināms. Bet, ja runājam par pārvaldi, pārvaldes izmaksām, tad šāds subsidiaritātes princips nozīmētu nepamatotu sadārdzinājumu.

– Taču, piemēram, novembrī lasīju, ka saiešanā Dundagā skanējušas bažas – piekrastei domātās naudas lauvas tiesu aplasīs lielās pilsētas. Latgalē dzirdēju – pierobežai domātās naudas lauvas tiesa nonāk nebūt ne pierobežas novados.

– Pirms vairāk nekā mēneša tikos ar piejūras novadu pašvaldību pārstāvjiem. Viņi arī man izstāstīja savas bažas. Ir spēcīgas piejūras pilsētas. Liepāja, Ventspils, Rīga. Protams, novadiem ir bažas par to, vai viņi netiks atgrūsti un vai tradicionālās vietējās nozares zvejniecība, tūrisms… attīstīsies. Ministrija ir gatava šos novadus aizsargāt, un mēs, protams, diskutēsim arī ar lielajām pilsētām.

– Līdz 2009. gada 1. jūnijam saskaņā ar likumu par administratīvi teritoriālo reformu Saeimā vajadzēja nonākt likumam par apriņķu veidošanu. Kāpēc MK nepildīja likumu?

– Tas ir jautājums Ministru kabinetam.

– Bet kāpēc tad apriņķu veidošana nav izņemta no likuma?

– Man liekas, ka mani priekšgājēji ir iesnieguši attiecīgus likuma grozījumus.

– Bet kad tad mēs tiksim līdz konsekvencei? Tātad VARAM uzskata, ka otrā līmeņa pašvaldības nevajag? Jūs esat pret modeli 4+1?

– Es neesmu pret. Pašreiz tas darbojas plānošanas reģionu līmenī. Bet tajā pašā laikā, ja vērtē, kādas valsts funkcijas varētu nodot reģioniem, to ir ļoti maz. VARAM veica attiecīgu izvērtējumu. Mēs neesam tik liela valsts, lai būtu ko dalīt uz leju.

– Bet – kāpēc lielajām pilsētām plānošanas reģioni?

– Te ir tā lielā pretruna starp pašvaldībām. Lielās pilsētas, mazie novadi un vidējie novadi. Katram ir savas intereses. Kā tās apvienot? Caur plānošanas reģioniem, caur Pašvaldību savienību, kurai būtu jānāk ar izdiskutētāku viedokli. Panākt kopēju saskaņu – tas nav nemaz tik vienkārši. Mēs ministrijā apkopojam labākos piemērus un veicam regulāru monitoringu – kāds būtu labākais virziens.

– Un kāds tad ir labākais virziens? Kāds ceļš jāiet?

– Es domāju, ka jāiet ceļš uz brīvprātīgu novadu apvienošanos. Mums ir 36 novadi, kur iedzīvotāju skaits mazāks par 4000. Tas nedod iespējas pašvaldībai pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.

Lielākā problēma, kā es to redzu, ir tā, ka reforma nenotika laikus. Deviņdesmito gadu sākumā. Tad, kad notika visas pārējās reformas, kad notika īpašuma reforma, kad notika pārvaldes reforma. Tad vajadzēja veikt arī pašvaldību reformu. Tā tika ievilkta dažādos, neskaitāmos virzienos, kurus pārstāvēja dažādi pašvaldību vadītāji.

– Vai pašai ministrijai ir kāds konstruktīvs turpmāko iespējamo transformāciju redzējums? Pie kā jānonāk?

– Kā jau teicu, ir koncepcija, kas paredz deviņus attīstības centrus.

– Lielās pilsētas ar lauku teritorijām?

– Es domāju, ka novadi saglabās savu patstāvību, bet attīstības jautājumus, kurus tagad risina pieci plānošanas reģioni, varētu risināt deviņi.

Pagaidām tas ir tikai piedāvājums, par kuru jādiskutē gan Saeimā, gan pašvaldībās. Līdz 2020. gadam, ja nekļūdos, pastāvēs pieci plānošanas reģioni. Mēs netaisāmies neko lauzt. Mēs vienkārši analizējam iespējas un piedāvājam diskutēt par to, ko uzskatām par labāku.

– Kā saskan valdības deklarācijā teiktais: «.. atbalstīsim nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centru, lauku, Baltijas jūras piekrastes, Latgales un pierobežas teritoriju izaugsmi…» ar ieceri radikāli samazināt lauku vidusskolu skaitu? Tas izriet no MK noteikumiem Nr. 149.

– Tā ir demogrāfiska rakstura problēma. Nu nav tur skolēnu. Nav. Tieši tāpēc Nacionālā apvienība pievērš uzmanību demogrāfijas lietām.

– Jūs to uzskatāt par stihisku nelaimi, es – par politikas rezultātu.

– Jā, tas ir politikas rezultāts. Tas ir tās politikas rezultāts, kas bija pirms sešpadsmit gadiem. Nacionālā apvienība stingri iestājas par demogrāfiskās ainas uzlabošanu. Sākot ar brīvpusdienām, beidzot ar māmiņu algām. Diemžēl daudzi mūsu koalīcijas partneri uzskata, ka svarīgāk ir pārdot nekustamos īpašumus par kaut kādām uzturēšanās atļaujām.

– Atļaujas, sildot ekonomiku…

– Es viennozīmīgi uzskatu, ka uzturēšanās atļaujas ir, kā to pareizāk nosaukt… pilnīgs māneklis, kas īstermiņā varbūt dod iespēju dažiem kaut ko nopelnīt, bet ilgtermiņā degradē Latvijas ekonomikas struktūru. Protams, tas būtu jāaizliedz. Bet, kā redzam, šīs diskusijas rit ļoti smagi.

Taču, ja turpināsim pārdot uzturēšanās atļaujas tikpat bezjēdzīgi, tad 2040. gadā mēs, latvieši, protams, varam būt mazākums.

– Vai Latvijas lauku cilvēku dzīve to vairākumā šobrīd ir harmoniska un pilnvērtīga?

– Nē, nav ne harmoniska, ne pilnvērtīga. Diemžēl. Kā cilvēkam, kurš daudz laika pavada, dzīvodams savos laukos, un saskaras ar problēmām, kas tur ir, man nākas redzēt pietiekami daudzas lietas, kas nav harmoniskas. Protams, viens no pamatnosacījumiem ir – lai cilvēks varētu piekļūt pie informācijas un izglītības. Kultūras un izglītības pieejamība. Tieši tāpēc ministrijas atbildības ietvaros mēs plānojam lielus resursus ieguldīt moderno tehnoloģiju ieviešanā, informācijas piegādes attīstībā. Kamēr mēs spēsim šo informāciju piegādāt latviešu valodā un kamēr tā būs viegli pieejama, es esmu optimists.

Viktors Avotiņš
Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Jānis Derums 16.01.2015 13:25

    VID , diemžēl, negrib uzņemties atbildību par Salaspils kodolreaktoru, jo nav iekļāvusi 2015. gada plānotajā finansējumā naudu kodolreaktora uzraudzībai. Tagad cerība saņemt finansējumu no neplānotiem izdevumiem paradzētās naudas. Decembrī un janvārī , pateicoties šim finansējumam, tika veikti vissteidzmākie darbi, lai novērstu vides piesārņošanu ar radiaktīvām vielām, bet situācija joprojām ir satraucoša un turpinoties valdības bezatbildīgai nostājai, grūti prognozēt tālāko situāciju. Bet Gerharda kungam varbūt lietderīgāk bija atteikties no ekskursijas uz Dienvidameriku, bet komandējumam iztērētos tūkstošus novirzīt reaktora uzturēšanai, šī summa nodrošinātu apmēram mēneša izmaksas kodolreaktora uzraudzībai(siltums, elektrība,ūdens saimniecība, algas darbiniekiem).

    • Jānis Derums 16.01.2015 13:33

      Atvainojos par kļūdu komentāra sākumā, jābūt VARAM, nevis VID. P.S. No trim līdzšinējiem NA VARAM ministriem vislielāko ieinteresētību par Salaspils kodolreaktoru izrādīja Romāns Naudiņš, kurš vienīgais arī apmeklēja to un iespējams, ka tieši pateicoties Naudiņa kungam ,decemrī valdība arī piešķīra nelielu finansējumu steidzmiem darbiem, lai novērstu vides piesārņošanu ar radioaktīvām vielām.

      Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.