logo

Kaspars Gerhards: Strādājam, lai nodrošinātu pietiekami kvalitatīvus dzīves apstākļus visā Latvijas teritorijā

11.03.2015 Ivars Bušmanis Valdībā

Foto: Timurs Subhankulovs (Latvijas avīze)

Intervija publicēta Latvijas avīzē 2015. gada 10.martā

Kad pēc partiju stīvēšanās un šīs valdības sastādīšanas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) tomēr palika Nacionālās apvienības rokās, jaunais “vecais ministrs” Kaspars Gerhards “LA” kā galveno konceptuālās atšķirības iezīmi nosauca Latvijas reģionālo attīstību ne tikai attīstības centros, bet visā teritorijā. “Lai ikvienu cilvēku aizsniedz pakalpojumi, nevis viņš, visādu mobilitātes programmu veicināts, pamet savas mājas. Ja laukos cilvēks ir gatavs ko darīt, viņam jābūt iespējām to paveikt,” rudenī teica ministrs. Kā sokas šo ideju iedzīvināšanā, pēc mazliet vairāk nekā 100 dienām atbild Kaspars Gerhards.

– Jūs iestājaties par to, lai laukus cilvēki nepamestu un lai tur būtu ko darīt. Statistika rāda pretējo. Pērn laukus pameta 13,7 tūkstoši, tas ir, divarpus reižu vairāk iedzīvotāju nekā gadu iepriekš.

– Jā, mums ir vēlme, lai cilvēki paliktu laukos. VARAM šajā virzienā strādā ne jau pirmo gadu. Darbojas gan ES struktūrfondu modelis, gan VARAM pārziņā esošie fondi, gan sadarbība ar citām ministrijām. Jā, atzīstu, skaitļi liecina par pretējo. Tagad tendence tiem cilvēkiem, kas līdz šim dzīvoja laukos, ne tik daudz braukt uz ārzemēm, kā pārcelties uz reģionālajiem centriem. Pēc sarunām ar Jēkabpils un Cēsu pašvaldību vadītājiem sapratu, ka tie, kuri uz darbu, piemēram, mežsaimniecībā tos desmit divdesmit kilometrus brauca no savas viensētas vai ciemata, tagad labāk uz mežu tikpat tālu brauc no pilsētas. Jo tur labāka infrastruktūra – veikali, pakalpojumi, kultūras dzīve. Cilvēku vēlme pēc ērtākas sadzīves ir saprotama.

– Tad jau investīciju baņķierim Ģirtam Rungainim ir taisnība, kurš pirms diviem gadiem laikrakstā “Deloviji Vestji” Latvijas reģionu vienmērīgu attīstību nosauca par “utopiju, kurai jābeidz ticēt pēc iespējas ātrāk”, piebilstot, ka “dažādi mēģinājumi attīstīt reģionus, turklāt šai šķietamajai attīstībai vēl piešķirot daudz naudas, ir vienkārši šo līdzekļu izniekošana”? Vai jums ir plāns, kā šo tendenci apturēt?

– Tā ir ļoti triviāla pieeja. Ja mēs gribam atsvešināties no kultūrvēsturiskām vērtībām un domāt tikai par ekonomisko izaugsmi, tad visvienkāršākais ir koncentrēt līdzekļus Rīgā. Savulaik ar kādu arhitektu diskutējām, kādēļ pēc Pirmā pasaules kara uz Ameriku aizbrauca vairāk nekā miljons lietuviešu, bet latvieši – ne. Atbilde vienkārša: latvieši no laukiem devās uz Rīgu. Bet lietuviešiem tik lielas pilsētas nebija, un viņi no Liepājas devās uz Ameriku. Rīga savu lomu, kas atainota Augusta Deglava romānā, pierādījusi ne reizi vien. Tādā triviālā ekonomiskā pieejā mums būtu jāatbalsta tikai Rīgas attīstība. Tas būtu lētāk.

Bet nav tik vienkārši izmērīt veselības atšķirības rīdziniekam un lauciniekam. Nedrīkst labklājību izmērīt tikai naudas ienākumos. Mūsu ministrija un Nacionālā apvienība strādā pie tā, lai pietiekami kvalitatīvus dzīves apstākļus nodrošinātu visā Latvijas teritorijā.

Protams, tas kaut ko maksā. Vienlaikus modernās tehnoloģijas, internets atsver līdzšinējās mobilitātes izmaksas.

Mūsu nākamais solis ir e-pakalpojumu veicināšana valsts iestādēs un pašvaldībās. Pašlaik 900 vietās cilvēki saņem dažādus pakalpojumus. Mūsu mērķis ir deviņas desmit reizes mazāk šādu piekļuves vietu, bet, īstenojot vienas pieturas principu, nodrošināt lielāku e-pakalpojumu pieejamību. Plānojam, ka pēc trim gadiem 90% no iedzīvotāja saziņas ar valsts un pašvaldību iestādēm notiks elektroniskā formā. Tomēr apzināmies, ka ne visi cilvēki reģionos jau tuvākajos gados spēs pilnvērtīgi lietot e-vidi. Tāpēc nodrošināsim iespēju klientu apkalpošanas centros saņemt pakalpojumus un konsultācijas arī klātienē. Šis pakalpojums tiks sniegts, sadarbojoties gan valstij, gan pašvaldībām.

– Šādi arī pašvaldības un valsts iestādes iet uz strādājošo skaita samazinājumu. To, manuprāt, vajadzēja īstenot vismaz pirms desmit gadiem. Beidzot tas ir sācies, bet laikam tāpēc, ka patukšojušies reģioni to piespieduši veikt tagad. Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts secinājis, ka vienīgās nozares, kurās laukos bijis darbinieku pieaugums, ir tirdzniecība un ēdināšana, bet tās, kas visvairāk zaudējušas – lauksaimniecība, mežsaimniecība.

– Jā, agrāk stabilu dzīvi nodrošināja vecsaimniecība ar 40 hektāriem, bet šodien tam vajadzīgi tūkstoš hektāru un vairāk. Attīstība radījusi liekus cilvēkus laukos. Tāpēc ir svarīgi radīt alternatīvu. Piemēram, Latgales rīcības programma, apmācot bezdarbniekus, būvējot ceļus, dodot resursus uzņēmējdarbības infrastruktūrai. Šādas programmas jāveido arī citos attīstības reģionos.

– Bankas iet no laukiem prom. Pat no tām pilsētām, ko esat nozīmējuši par attīstības centriem – Valkas, Gulbenes un citām. “Latvijas Pasts” jau tur uzņēmies būt par tādu finanšu pakalpojumu sniedzēju. Vai sagaidāms valsts noteikts standarts – cik tālu no iedzīvotāja drīkstētu atrasties skaidras naudas izņemšanas punkts un bankas filiāle?

– Mēs jau esam pie tā ķērušies. Dažas darba grupas kopā ar Satiksmes ministriju, “Latvijas Pastu” un Komercbanku asociāciju jau ir notikušas. Manuprāt, ir divi risinājumi. Tāds kā Kocēnu pagastā, kur pašvaldībā var izņemt un iemaksāt naudu. “Latvijas Pasta” piedāvātais variants ir otrs. VARAM pieļauj abu variantu pastāvēšanu. Skandināvijā valsts pasts savus pakalpojumus deleģē sniegt privātuzņēmējiem.

– To “Latvijas Pasts” jau ir izmēģinājis, un tas atmira pats no sevis. Tiem veikalniekiem, kuri to uzņēmās, klapatu bija vairāk nekā ienākumu.

– Attīstība iet milzu soļiem uz priekšu. Varbūt nav jādomā, kur izņemt naudu, bet kā nodrošināt, lai visos veikalos var norēķināties ar karti?

– Pensionāri par piemājas zemes uzaršanu traktoristam ar karti nesamaksās…

– Grūti noteikt attālumu kilometros līdz bankomātam. Vai to nodosim pastam vai pagastu pārvaldēm…

– Minējāt par pakalpojumu deleģēšanu privātajiem. Varbūt finanšu pakalpojumu veikalniekam sniegt būtu atbilstošāk nekā pasta pakalpojumu?

– Esam apzināti gājuši uz to, lai visus valsts pakalpojumus varētu sniegt ar bezskaidras naudas norēķiniem. Labi, ka pie viena galda VARAM sēž ar Satiksmes ministriju un Komercbanku asociāciju. Mēneša laikā nāksim klajā ar risinājumu.

– Kā ES nauda seko pagastam? Vai nauda seko jūsu, Nacionālās apvienības, politiskajam uzstādījumam par uzņēmējdarbības attīstību laukos?

– Ir trīs galvenie virzieni, kā piesaistīt privātos investorus nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības veidiem. Pavisam 59 miljoni eiro no ERAF Pilsētvides naudas tiek sadalīti šādi: 11 miljoni lielajām pilsētām, 11 reģionālajiem attīstības centriem, bet 37 miljoni pārējām pašvaldībām. Kad veidojām valdību, šo sadalījumu neizdevās pārskatīt, bet tagad ZZS nāk ar priekšlikumiem, kā to tomēr darīt. Pusceļā – no 2016. līdz 2018. gadam – varam to pārskatīt atkarībā no naudas izmantošanas. Piemēram, Liepāja jau tagad saka – visu esot nosiltinājuši.

– Nu jā, starp pilsētām kvotu taču nav.

– Bet pilsētu mēri grib tādas.

– Pat Junkera plānam kvotu nebūs… Ja jau grib godīgu sadalījumu, tad jau vajadzētu rēķināt pēc iedzīvotāju skaita.

– Tāda bija Daugavpils pieeja, bet tā neguva atbalstu Lielo pilsētu asociācijā. Rīgai papildu vēl ir 28 miljoni eiro no Kultūras ministrijas degradēto teritoriju sakārtošanai.

– Kāpēc šajā tabulā, kurā jūs man rādāt šo sadalījumu, Ventspils vienīgā izcelta?

– Tāpēc, ka nupat Ventspils pārstāvji bija pie manis atnākuši ar priekšlikumiem, kā vajadzētu šo naudu pārdalīt, piemēram, par labu profesionāli tehniskās izglītības iestādēm.

– Ko ES struktūrfondu nauda dos laukiem? Iepriekšējā Eiropas septiņgadē 98 miljoni (pusotrreiz vairāk, nekā plānots no ERAF) no Lauku attīstības plāna bija atvēlēti nelauksaimnieciskajai uzņēmējdarbībai. 45% no ekonomikas dažādošanai domātajiem līdzekļiem tika iztērēti biomasas enerģijas ražotājiem. Enerģētikas mērķis sasniegts, bet darba vietu radīšanas mērķis – tikai par piektdaļu.

– Tas parāda, ka plānošana bijusi neveiksmīga. Valdības veidošanā diskutējām par to, ka vajadzētu Nacionālās attīstības plāna mērķus precizēt, bet koalīcijas partneri nebija tam gatavi.

– Lauku attīstības plāns laukus ir patukšojis. Vai pēc jūsu minēto ERAF projektu īstenošanas tieši tāpat nesecināsim, ka kaut ko ražosim vēl modernāk un intensīvāk un ka darbinieku vajag vēl mazāk?

– Primāri jāraugās, lai uzņēmējdarbība laukos būtu. Biomasas staciju veicināšanā trīs ministrijas vilka katra uz savu pusi – Vides ministrija rūpējās par zaļumu, Ekonomikas ministrija – par enerģētiku, Zemkopības ministrija – par nelauksaimniecisko uzņēmējdarbību, kas noveda pie pārmērīga atbalsta un tirgus izkropļojumiem. Latvijas laukos saradies vesels slānis pūdētāju.

– Vai tad Nacionālā apvienība neiestājas par enerģētisko neatkarību?

– Protams, protams, bet kukurūzas pūdēšana enerģijas ražošanai izspieda cilvēkus no laukiem. Vairāk jādomā par tās biomasas izvešanu no meža, kas tur paliek pēc izciršanas.

– Ar ko ir saistīta ciemu masveidīga svītrošana no kartēm? Pērn izzuduši 118, bet VARAM pavēstījis, ka pavisam tādu neīstu ciemu esot ap diviem tūkstošiem. Kas ir īsts ciems?

– Jautājums, vai šie ciemi mākslīgi netika saveidoti kolhozu laikos un vai katrs māju puduris ir ciems. Jā, ja cilvēki tur dzīvo un ir infrastruktūra, piemēram, kopīga ūdenssaimniecība, apkure, pasta nodaļa un veikals, tas parāda ciema spēju ilgstoši pastāvēt. Un nesen – celtniecības buma laikā Pierīgā? Ka tik ar uzturēšanās atļaujām vēlreiz neuzkāpjam uz tā paša grābekļa un nekustamā īpašuma burbulis neplīst vēlreiz. Tas ir pilnīgs murgs – koncentrējam banku un uzņēmēju resursus, ejam pa vieglāko attīstības ceļu, būvējot dzīvokļus un cerot uz ārzemniekiem.

– Attīstītāji jau teic, ka termiņuzturēšanās atļaujas vajadzīgas, jo visas mājas vēl nav izpirktas un apdzīvotas.

– Būvniecība jau neapstājas. Tepat “LA” redakcijai blakus Dzirnavu ielā būvē trīs mājas, kas šo burbuli tikai papūtīs. Uzņēmējiem un bankām ir iestājusies tāda kā atkarība.

– Vai tas neder arī kā īstermiņa ekonomikas sildītājs, kā iesaka Latvijas bankas prezidents?

– Tas ir pilnīgi nepareizs signāls uzņēmējiem un bankām, kur būtu jāiegulda nauda. Un tad, kad ārvalstnieks ir iegādājies šo dzīvokli, tad braukā pa Eiropu, bet dzīvokli izīrē latviešiem. Tas palielina cenas spiedienu uz Latvijas iedzīvotāju, jaunajām ģimenēm ar bērniem, kuras meklē, kur dzīvot. Ārvalstnieku naudu vērts ieguldīt vienīgi ražošanā.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.