logo

Katrs pats sev Mozus

13.01.2015 Ingūna Rībena Latvijā

Saeimas kanceleja

Kādu laiku atpakaļ, polemizējot ar manu publikāciju „Par mūsdienu vērtībām un meklējumiem” (Delfi, 2014. g. 11. dec.), Latvijas Universitātes pasniedzēja Signe Mežinska uzrakstīja nopietnu atbildes rakstu „Vērtības ir jāmeklē” (Delfi, 2014. g. 18. dec.). Neuzsāku diskusiju par šiem visai sabiedrībai būtiskajiem jautājumiem Ziemassvētku un Jaungada brīvdienu laikā, bet šodien, īpaši pēc traģiskajiem notikumiem Parīzē, gribu turpināt par tiem runāt.

Atbildes raksta autore domājās uzminējusi, kuras četras „tēzes” manā tekstā ir „galvenās” – un interesantā kārtā „galvenās”, pēc viņas domām, bija taisni tās, ar kurām viņa nav vienis prātis.

Vispirms manai oponentei, kā izrādās, nav īsti skaidrs, „ko nozīmē Rībenas kundzes minētās fundamentālās, neapšaubāmās, absolūtās vērtības”.

Nekad neesmu slēpusi, ka man šīs fundamentālās, neapšaubāmās, absolūtās vērtības ir desmit Mozus baušļi, Kristus mīlestības evaņģēlijs un dainu ētika. Kas ir Mežinskas kundzes fundamentālās vērtības, tas lasītājam paliek noslēpums.

Tālāk autore nāk klajā ar atklāsmi, ka Rībenas vērtību teorijai „līdzās neapšaubāmi pastāv arī citas pieejas un skatījumi”. Protams! Blakus kristīgajām monarhijām, demokrātijām un (diemžēl) diktatūrām pastāv Indijas kastu sistēma un islāmistu „svētā kara” likumi; blakus monogāmam ģimenes modelim pastāv poligāms; blakus desmit baušļiem pastāv „Komunisma cēlāja morāles kodekss”, blakus tradicionāli kristīgām vērtībām pastāv marksistiskas, fašistiskas, rasistiskas vērtību sistēmas… Proponētajai „daudzveidībai” tiešām ir ļoti plašs spektrs. Turklāt katrai no šīm minētajām „pieejām un skatījumiem” ir savs filozofiski teorētisks pamatojums. Un te nu jājautā: vai Latvijas skolotāji visas šīs (un vēl citas) „pieejas un skatījumus” piedāvā saviem audzēkņiem kā līdzvērtīgas alternatīvas? Jeb pastāv tomēr kaut kādi kritēriji, pēc kuriem atšķir atzīstamas „pieejas” no nepieļaujamām? Kādi ir šie kritēriji? Un, ja tādi ir, vai līdzās šiem kritērijiem pastāv arī citi, atšķirīgi kritēriji?

Nu, piemēram, mēs varam relativizēt bausli „tev nebūs laulību pārkāpt”. Mēs varam morāli legalizēt neuzticību, sodomiju, zoofiliju. Bet pie pedofilijas mēs apstājamies kā pie kategoriskas robežas. Vai šī robeža ir fundamentāla, neapšaubāma un absolūta? – Mēs varam relativizēt bausli „tev nebūs nokaut”. Varam legalizēt abortus un eitanāziju. Tomēr mums ir kāda nepārkāpjama robeža, otrpus kuras atrodas tas, ko mēs vēl joprojām saucam par slepkavību. Vai Mežinskas kundzes apziņā šī robeža ir fundamentāla, neapšaubāma un absolūta? Un kāda tā būs viņas audzēkņu apziņā, ko būs veidojis morāls relatīvisms, kas mēdz nēsāt nevainīgo „daudzveidības” masku?

Kādas ir šīs attīstības tendences, to atklāti un pavisam reāli ieskicē Mežinskas kundze pati: „Būtu naivi… apgalvot, ka notiek morāles progress…” (Infanticīds un inkubators, Delfi, 2008. g. 31. marts). Turpat autore mūs informē: „…pastāv visai reāla iespēja, ka Pītera Singera un Maikla Tūlija paustais viedoklis, ka vismaz noteiktos gadījumos vecākiem būtu jāļauj izšķirties par bērna nogalināšanu pat līdz vairāku mēnešu vecumam, gūs virsroku.” Atliek vēl paskaidrot, ka „galvenais iemesls, kādēļ vecāki nogalina savus bērnus, nav vājprāts, bet gan sajūta, ka bērnu nebūs iespējams veiksmīgi izaudzināt. Šādas nojautas cēloņi var būt dažādi – bērna veselības problēmas, materiāla nabadzība vai sociāla atbalsta trūkums. Brīdī, kad vecāki vai lielāka sociālā grupa jūt, ka vide nav labvēlīga, tiek pieņemts lēmums nogalināt.” Ceru, ka te komentāri ir lieki. Atliek tikai piebilst, ka citētais raksts ir veltīts zīdaiņu nogalināšanas praksei – uzminiet, kad un kur? – …mūsdienu Vācijā.

Starpība starp Mežinskas un Rībenas viedokli, pavisam īsi sakot, ir tāda, ka pēc oponentes domām vērtības ir jāmeklē (lasi: jārevidē). Bet pēc Rībenas domām mūsu paaudze nav ne tiesīga, nedz spējīga revidēt vērtības, kas ir nodrošinājušas Eiropas civilizācijas un latviešu tautas pastāvēšanu gadu simtiem. Kristīgās Eiropas vēsture liecina, ka katrs centiens revidēt mūsu tradicionālās pamatvērtības allaž ir beidzies ar katastrofu, ar neskaitāmu nevainīgu cilvēku ciešanām un nāvi – Robespjēra Francijā, Ļeņina un Staļina Krievijā, Hitlera Vācijā. Kāpēc tik daudziem nav bail vēlreiz kāpt uz tā paša grābekļa? Kas tas ir? Nespēja mācīties no vēstures? Nespēja intelektuālo abstrakciju reibumā saredzēt realitātes kopsakarības?

Kāpēc mums tieši tagad būtu jāmeklē jaunas vērtības, ja mums jau ir savas vecās, zaļoksnās un stabilās? Vai tad mēs esam kaut kādi mežoņi, kas piepeši pamodušies civilizētas pasaules vidū? Uz šiem jautājumiem Mežinskas kundzes raksts nedod nekādas skaidras atbildes.

Un gluži velti man tiek inkriminēta „zelta laikmeta meklēšana pagātnē”. Es aizstāvu pilnīgi aktuālas vērtības, kurās – par spīti totalitārajai okupācijas varai – esmu tikusi audzināta pati kopā ar saviem laikabiedriem. Tās ir vērtības, saskaņā ar kurām dzīvoju un kurās esmu audzinājusi savus bērnus.

Es vienkārši esmu pārliecināta, atteikšanās no Mozus baušļiem, Kristus evaņģēlija un dainu ētikas kā fundamentālām, absolūtām vērtībām mūsu sabiedrību morālā ziņā atsviež tālu atpakaļ laikā pirms Kristus un pat pirms Mozus. Mēs strauji kļūstam par tehnoloģiski attīstītu mežoņu sabiedrību. Un manas oponentes paustā neticība tam, “ka notiek morāles progress”, šo manu pārliecību tikai apstiprina. –

Vēl autore negrib man ticēt, ka Eiropas civilizācija piedzīvo pašu dziļāko identitātes krīzi savas pastāvēšanas vēsturē. Lai tā būtu! To es arī nevienam negribu un nevaru pierādīt. Tur jau tā lieta, ka garīgu krīzi pamanīt ir daudz grūtāk nekā ekonomisku. Naudas trūkumu savā maciņā pamana ikviens; bet ideālu trūkums, kauna trūkums, prāta trūkums diemžēl ir pamanāms tikai no malas…

Ja Eiropa sevi vairs neidentificē ar kristīgo ticību, tad ar ko tā sevi identificē? Cilvēku miljardiem visā pasaulē par Eiropas simbolu ir kļuvusi bārdainā vīriete Končita Vursts. Vai tiešām tā ir Eiropas identitāte? Jeb tomēr tas mazumiņš veselīga riebuma un kauna, kas mūs vēl pārņem, kārtējo reizi ieraugot šo nelaimīgo ķēmu ziņu portālu slejās?

Jau paredzu, ko man atbildēs: Eiropa sevi identificē ar toleranci, dažādību un daudzveidību. Diemžēl tie ir tikai skaisti meli. Kāpēc no manis prasa toleranci, ja tās pašas Končitas skatuves tēls nav nekas cits kā klaja provokācija un tieša agresija pret mūsu tradicionālo vērtību sistēmu un kauna jūtām? Prasīt toleranci pret agresiju – vai tas ir godīgi? Bet civilizācija, kas vairs nepretojas agresijai, jau ir nostājusies uz pašlikvidēšanās takas.

Skolēniem mācot toleranci. Labi. Bet ārpus kristīgās ētikas postulātiem tā saucamā tolerance ir baigs Trojas zirgs. Tolerance ir indīgs kristīgās tuvākmīlestības surogāts. Sabiedrībā, kas mīl Dievu pāri par visu un savu tuvāko kā sevi pašu, tolerance ir obligāts tuvākmīlestības atribūts, kā to ir mācījis Kristus: netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti! Bet tādā sabiedrībā, kur katrs vairāk par visu mīl sevi pašu, tolerance kļūst par postošu slimību, kas galējā stadijā izpaužas kā perverss savas identitātes noliegums. Eiropietis, kas nicina kristietību; latvietis, kas nicina savu latvietību; vīrietis, kas nicina savu vīrietību – lūk, kas viss slēpjas aiz Končitas “burvīgā” smaida. Končita nav tolerances izaicinājums. Nē, viņa ir tolerances upuris. Vai tādu likteni “mūsdienu vērtību” meklētāji novēl nākamajām paaudzēm? –

Tālāk Mežinskas kundze raksta: „Manuprāt, izglītībai gan praktiski, gan teorētiski ir jāsniedz ieskats vērtību teoriju un pieeju daudzveidībā. Tieši šādu skatījumu saredzu šobrīd Latvijā apstiprinātajā izglītības saturā: piemēram, 1.-3. klases mācību priekšmeta standarts ētikā paredz, ka skolēni “mācās kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei”, pamatskolas standartā sociālajās zinībās minēts, ka skolēns “prot ar toleranci izturēties pret atšķirīgām vērtībām”, bet vidusskolas filozofijas standarts nosaka, ka šajā mācību priekšmetā skolēnam rada iespēju “apzināties vērtību nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē, diskutēt par vērtību daudzveidību”.”

Spilgti teikts. Tātad skolēns mācās „kritiski domāt”, „lietot kritērijus vērtību izvēlei”, „ar toleranci izturēties pret atšķirīgām vērtībām”, „apzināties vērtību nozīmi”, „diskutēt par vērtību daudzveidību”. Bet kad, sakiet, viņš mācās dzīvot saskaņā ar jelkādām vērtībām? Kad viņš mācās tās realizēt pats savā liktenī? Kad viņš mācās nevis toleranci pret svešām, bet gan bijību pats pret savām vērtībām?

Un no otras puses – ko nozīmē tēze, ka skolēnam „praktiski… jāsniedz ieskats vērtību teoriju un pieeju daudzveidībā”? Interesanti, kādā veidā skolēni „praktiski” tiek iepazīstināti, piemēram, ar džihādisma, rasisma, neonacisma vai genderisma vērtību teorijām? Vai Mežinskas kundze pati maz īsti saprot, ko raksta?

Godīgi sakot, man metas baisi, lasot, ka pirmo trīs klašu skolēni ētikas programmas ietvaros „mācās kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei”. Pirmās trīs klases – tā taču ir bērnība! Bērnībā cilvēkam ir tiesības dzīvot ideālā – pa daļai reālā, pa daļai pasaku – pasaulē, tiesības nekritiski ticēt savu vecāku un skolotāju vārdiem. Jā, vecākiem un skolotājiem tā ir milzu atbildība. Bet vai risinājums ir novelt šo atbildības nastu uz pašu bērnu pleciem? Mācīt pirmklasnieku „kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei” – tas nozīmē nolaupīt viņam bērnību. Nedariet to! Tā ir noziedzīga kļūda. Bērnība ir tikai viena un ļoti īsa. Ielieciet pirmajās klasītēs stabilus, neapšaubāmus, absolūtus labestības un mīlestības pamatus un pēc tam, vēlāk, pārtulkojiet to visu skarbās un plēsīgās mūsdienu realitātes valodā! Bet nekropļojiet nevainīgu bērniņu dvēseli un apziņu ar savu „kritisko domāšanu” un „izvēles kritērijiem”!

Ja neticat man, četru nu jau pieaugušu bērnu mātei, tad ieklausieties, ko nupat savā intervijā saka godājamais arhibīskaps Vanags: „Man liekas, ka Rietumu civilizācija tehnoloģiju izaugsmi un intelekta attīstīšanu ir pieņēmusi par aizstājēju dvēseles izaugsmei. Tas ir bēdīgi, jo tehnoloģijas var būt lielisks palīgs dvēseles attīstībai. Meklētājs var stundas laikā sazināties ar izciliem meistariem otrā pasaules malā un veselu bibliotēku nēsāt līdzi telefonā. Diemžēl šīs iespējas daudz vairāk tiek lietotas dvēseles noplicināšanai. Bet intelektuālisms bez gudrības ir cinisks un destruktīvs.” –

Raksta nobeigumā autore pauž pasakaini utopisku cerību, „ka jaunieši ar mūsu palīdzību ir un būs spējīgi atrast stabilas (bet ne absolūtas un fundamentālas) vērtības un ka, mainoties sabiedrībai, katram no mums atkal un atkal no jauna izdosies atrast un formulēt vērtības, kas ļauj cilvēcīgi sadzīvot”.

Skan cildeni. Tikai nepaliek skaidrs, kāpēc jauniešiem būtu jāspēj “atrast un noformulēt” to, kas jau sen ir atrasts un noformulēts? Ģeometrijas kursā taču neprasa, lai skolēni paši atklātu un noformulētu Pitagora teorēmu? Fizikas kursā taču skolēnam pašam nav jāatklāj Ņūtona likumi? Valodu kursos taču skolēniem pašiem nav jākonstatē un jāformulē gramatikas likumi? Kāpēc taisni vērtībizglītības jomai jākļūst par absurdu izņēmumu, kur katram skolēnam tagad pašam “jāatrod un jānoformulē” savi ētikas postulāti, kaut gan tos jau sen ir noformulējuši Mozus, Kristus un mūsu dainu nezināmie autori? Vai ne tāpēc, lai kristietības un latvietības vērtības izskaustu no nākamo paaudžu apziņas?

Lai Mežinskas kundze neņem ļaunā, ka nevaru sekot viņai viņas uzburtajā utopijas pasaulē! Ar mūsdienu jaunatni arī man saistās labas cerības. Bet absurds ir cerēt, ka katrs mūsdienu jaunietis ir spējīgs savām vajadzībām noformulēt kaut ko līdzvērtīgu desmit Mozus baušļiem un ētikas zelta likumam! Tad jau katram topošajam mežcirtējam, šoferim, trauku mazgātājai, notāra palīdzei, fotomodelei vai atslēdzniekam būtu jābūt apveltītam ar gandrīz dievišķīgu intelektuālu ģenialitāti! Atgriezieties taču realitātē!

Latvija pastāv arī ārpus kabinetiem un prāta abstrakcijām. Latvija sākas tīrumā, cirsmā, fabrikā, pilsētas nomales pagalmos, mazā lauku skoliņā vairāku kilometru attālumā no tuvākā asfaltētā ceļa… Varbūt tur cilvēkiem nevajag šīs bīstamās intelektuālās rotaļas. Varbūt tur joprojām visvairāk vajag drošu, absolūtu morāles postulātu: tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu! Ne katrs ir nācis šai pasaulē meklēt un formulēt. Neizšaubiet cilvēkiem labu pamatu zem kājām, ja nespējam dot vietā neko labāku!

Māciet skolēnus vērtībām kalpot, nevis pār tām valdīt un ar tām rotaļāties! Vienīgi tas, kas prot vērtībām kalpot, ir spējīgs arī vērtības radīt. Ja gribēsim pār vērtībām valdīt, mēs izpostīsim paši sevi.

Mežinskas kundze man netic, ka veidojas paaudze bez jebkādas absolūtas vērtību orientācijas. Mans agrāk minētais piemērs viņu nepārliecināja. Minēšu vēl vienu.

Pirms gadiem trim gadījās runāties ar patīkamu jaunu cilvēku. Jautāts par savu nodarbošanos, viņš teicās lasām vikipēdiju un no iegūtās informācijas veidojam pats savus prāta spriedumus. Puisis izteica kategorisku apgalvojumu, ka laulības uzticība ir amorāla. To viņš tūdaļ „spoži” argumentēja: sabiedrībā, kur sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, monogāms attiecību modelis tīri matemātiski liedz seksuālās dzīves iespēju zināmam daudzumam sieviešu, un tas pēc jaunekļa domām ir amorāli. Par savu „taisnību” viņš bija stipri pārliecināts, un es nešaubos, ka viņš to īsteno arī savā dzīvē. Tātad ar bausli „tev nebūs laulību pārkāpt” viņa kritiskais prāts jau bija ticis galā. Toreiz es nodomāju: tas vairs ir tikai laika jautājums, kad viņš būs ticis galā ar bausli „tev nebūs nokaut”.

Tagad tas vairs nav laika jautājums. Šogad, tepat vēsturiskajā Vidzemē, igauņu Vilandē, sekmīgs un labi uzvedīgs piecpadsmitgadīgs skolnieks mācību stundas laikā aukstasinīgi nošāva savu skolotāju. Lūk, te viņš ir – nākotnes cilvēks, kam ir izdevies pašam atrast un noformulēt savas vērtības, turklāt nevis vārdos, bet darbos. Tas ir viņš – cilvēks, kura agri pamodinātais kritiskais prāts, nometis absolūtu autoritāšu važas, suverēni valda pār labo un ļauno, pār patieso un nepatieso, pār debesīm un elli, pār Dieva eksistenci un neeksistenci, un – pār cita cilvēka dzīvību un nāvi. Apsveicu sakarā ar pirmajiem sasniegumiem un vēlu veiksmes turpmākos „mūsdienu vērtību meklējumos”!

Savu brīdinājumu esmu izteikusi – tas ir mans pilsones un politiķes pienākums. Kā tādās reizēs mēdz sacīt: kaut nu es maldītos; bet, ja es nemaldos, tad lai Dievs mums ir žēlīgs!

Ingūna Rībena, 12. Saeimas deputāte, Nacionālā apvienība

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.