logo

Ko atstāsim nākamajām paaudzēm? (10)

14.01.2014 Marika Zeimule Latvijā

Marika Zeimule

Mūsu pienākums ir rūpēties par to, lai tradicionālā kultūra tās materiālajā un nemateriālajā izpausmē saglabātos nākamajām paaudzēm. Kultūras mantojuma saglabāšanu kā vienu no nozīmīgākajām kultūras politikas prioritātēm pasaulē uzsver UNESCO. Nemateriālais kultūras mantojums līdzās materiālajam kultūras mantojumam tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem avotiem cilvēces radošumam un kultūras izpausmju daudzveidībai.

Kas darāms, lai Latvijā nodrošinātu tradicionālās kultūras ilgtspējīgu attīstību?

Nepieciešams sniegt mērķtiecīgu valsts atbalstu tiem, kas organizē pasākumus, kuros jaunieši var apgūt izzūdošās amatu prasmes (aušanu, celošanu, podniecību, rotkalšanu u.c.), kā arī tradicionālo mūzikas instrumentu (kokles, cītaras, cimbalas u.c.) spēlētprasmi. Tradicionālās kultūras apguvei jāieņem noteikta vieta skolu mācību programmās.

Jāmaina līdzšinējā attieksme arī pret amatniecību, jo tā veido noteiktu daļu no valsts IKP, un tradicionālajai amatniecībai ir liela loma tūrisma veicināšanai daudzos Eiropas reģionos. Taču kā norāda Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks, mūsu valstī amatniecība netiek uzskatīta par atsevišķu tautsaimniecības nozari, kas nozīmē, ka arī tradicionālā amatniecība nav valsts prioritāšu sarakstā. Neskatoties uz to, tieši amatnieka meistarība daudziem palīdzēja izdzīvot krīzēs laikā, amatnieku prasmes neaizvietojamas vēstures pieminekļu saglabāšanā. Cilvēkiem ar invaliditāti amatnieciskie rokdarbi palīdz pilnvērtīgāk sevi realizēt. Daudzviet lauku reģionos tradicionālā amatniecība apvieno pensijas vecuma ļaudis brīvā laika aizpildīšanai un papildus ienākumu gūšanai.

Diemžēl vidējā un jaunā paaudze reti par savas iztikas avotu izvēlas tradicionālo amatniecību, daudziem tas ir hobijs vai piepelnīšanās.

Iemesli tam ir vairāki, taču šāda attīstība var novest pie tā, ka daudzas Latvijā tradicionālās amatu prasmes izzudīs vispār un daudzas jau ir izzudušas. No savas pieredzes varu teikt, ka esošajai amatnieku paaudzei nav, kam nodot tālāk zināšanas, jaunās paaudzes vidū nav gribētāju. Ja nu vienīgi savas ģimenes ietvaros tālāk tiek nodotas aušanas vai podniecības iemaņas, kā tas vērojams Vogulu Latgales keramiķu dzimtā.

Apsveicams ir Latvijas Nacionālā kultūras centra iedzīvinātais projekts „Satiec savu meistaru!”, kurā piedalās tautas lietišķās mākslas meistari, muzikanti un citi tradicionālo prasmju zinātāji. Taču vai šis projekts dod pārskatu par to, cik apdraudēta ir šķietami nesatricināmā Latgales podniecība? Ir jāgūst aktuālās situācijas kopskats, kuros novados darbojas kalēji, mucenieki, vienkoču meistari, ratnieki, audēji un kur šīs amatu prasmes draud izzust. Jāizstrādā un jāievieš valsts programma tradicionālo amatu prasmju saglabāšanai. Varam mācīties no citu valstu piemēra: Šveices Profesionālās izglītības un tehnoloģiju federālā biroja uzdevumā veikts apjomīgs pētījums par tradicionālās amatniecības stāvokli. Tā ir sava veida inventarizācija, kuras laikā konstatētas 307 tradicionālās amatu prasmes, katrai piešķirot noteiktu apdraudētības pakāpi. 79 amatu prasmes atzītas par ļoti apdraudētām. Konstatēts, ka 23 tradicionālās amatu prasmes uzskatāmas par izmirušām. Pētījumā analizēti tradicionālās amatniecības apdraudējuma cēloņi, iekļauti ekspertu ziņojumi, vērtējumi un ieteikumi stratēģijai un konkrētiem valsts institūciju pasākumiem, lai nākamajām paaudzēm saglabātu Šveicē vēsturiski piekopto amatu prasmes.

Tradicionālā kultūra izglītībā

Ministru kabineta noteikumi paredz iespēju izglītības iestādēm organizēt mācību procesu atbilstoši savām attīstības plāna prioritātēm. Skolas ar humanitāro vai sociālā virziena pamatizglītības programmu, varēs noteikt papildu mācību stundu skaitu kādā no konkrētās jomas mācību priekšmetiem.

Kāda loma tiks iedalīta tradicionālās kultūras apguvei un cik liela ir mācību iestāžu un pašu pedagogu vēlme nodot nākamajām paaudzēm mūsu tautas mantojumu?

Skolotāju rokās ir ielikta iespēja radīt bērnos interesi par folkloru, etnogrāfiju – tradicionālo kultūru kopumā. Bet ko darīt, ja pedagogam trūkst zināšanu šajās jomās ? Lai gan izglītību tradicionālajā kultūrā var iegūt vairākās Latvijas augstskolās, topošajiem pedagogiem ir maz iespēju gūt teorētisku un praktisku pieredzi kā plānot, organizēt mācības tā, lai skolēniem izglītības procesā tiktu nodrošināta kvalitatīva kultūras mantojuma iepazīšana veselumā. Pedagoģijas studentiem kurss tradicionālajā kultūrā vai folklorā tiek piedāvāts kā izvēles studiju priekšmets, kuru var izvēlēties vai neizvēlēties no plaša citu izvēles studiju kursa saraksta. Pie šādiem secinājumiem nonāk izdevuma „Tradicionālā kultūra bērniem” autori.

Folkloras mācība nav iekļauta skolas pedagoģijas procesā kā atsevišķs mācību priekšmets, varam priecāties, ja tā tiek apgūta citos mācību priekšmetos, taču visbiežāk izrauta no konteksta tā nerada bērnam pilnīgu priekšstatu.

Etnogrāfija, senvēstures izpēte iejūtoties seno latgaļu vai zemgaļu dzīves veidā, rotkalšana – tas, kas patiešām, var aizraut jebkura vecuma skolēnus paliek tikai interešu izglītības lauciņā un apgūstama reti kurā skolā.

Saskaroties ar folkloru, mēs gribot negribot nonākam pie latgaļu valodas un vietējām izloksnēm, taču to apgūšanu kavē sabiedrības aizspriedumi, pedagogu gribas trūkums un nereti pašu vecāku vēlme, lai bērni runātu tikai „pareizi latviski”.

Vai nav pienācis laiks atteikties no formālām audzināšanas stundām, akcentu liekot uz lokālās identitātes stiprināšanu, kas sevī iekļauj vietējo izlokšņu, folkloras un etnogrāfijas apguvi? Patīkami, ka šajā mācību gadā Kuldīgas novada skolu 5. klasēs tiks ieviests jauns izvēles mācību priekšmets – novada mācība. Jau 2009.gadā tika izstrādāts vispārējās izglītības mācību priekšmets „Suitu novada mācība” un programma, kas pilotprojekta formā tika īstenota Alsungas vidusskolā.

„Novada mācība”, kā man paskaidroja IZM pārstāvis, „ir katras skolas brīva izvēle”, nepaskaidrojot sīkāk kāda varētu būt apstiprināta IZM programma šim mācību priekšmetam. Jautājums, cik skolas to darīs? Kāpēc kaimiņu novada bērnam būs radusies padziļināta izpratne par savu novadu, bet manam nē? Tam tomēr ir jābūt valstiskam uzstādījumam, nevis tikai skolas vadības rokās ieliktai izvēlei.

Atrodamies situācijā, kad tradicionālās kultūras mantojums izglītībā ir otršķirīgs, kam pietrūkst finansējuma.

Izglītības nodaļu vadītāji, pamatojot to, ka konkrētā mācību gadā tiks subsidēts noteikts skaits stundu vienam vai otram pulciņam, pārvelk strīpu vietējo pedagogu iniciatīvai. Patīkams pārsteigums ir Maltas 2. vidusskola, kur bērniem jau gadiem iespējams apgūt seno latgaļu arheoloģisko rotu kalšanu. Taču tā ir tikai saliņa.

Cik Latvijas mācību iestādēs var apgūt, vai vismaz apskatīt un izmēģināt spēlētprasmi uz tautas mūzikas instrumentiem?

Kā viens no risinājumiem būtu uzstādījums, ka profesionālās ievirzes un interešu izglītībā, tātad mūzikas skolās, jādod iespēju apgūt tradicionālo mūzikas instrumentu – etnogrāfiskās kokles, cītaras, arī ermoņikas, dūdu, cimbalas, stabules, ģīgas, ratu liras spēlētprasmi.

Būtisks ir jautājums par mūzikas instrumentu iegādes iespējām un mācību spēku piesaisti. Manā skatījumā tie var būt instrumentu izgatavotāji un folkloristi, kas sadarbojas ar skolām atbildīgās valsts iestādes iedzīvināta projekta ietvaros.

Ir nācies saskarties ar situācijām, kad bērni un jaunieši, kas izauguši ārzemēs (Trimdas vasaras skolās) vairāk pārzina latviešu kultūru, nekā tā paša vecuma bērni, kas skolojušies Latvijā un kas nezina vārdus pat latviešu sadzīves dziesmām.

Ja divi latvieši vairs nespēj vienoties kopīgā dziesmā – tad tā jau ir ne tikai mana vai tava problēma, bet mūsu kultūrizglītības problēma valstiskā nozīmē. Pozitīvi, ka Saeimas valstiskās audzināšanas apakškomisija uzņēmusies izstrādāt skolām praktiskus ieteikumus valstiskās apziņas un nacionālās identitātes stiprināšanai bērnos un jauniešos. Izpratnes veicināšanai par tradicionālo kultūru jābūt vienam no programmas stūrakmeņiem. Mūsu pašu rokās ir dota iespēja mainīt izglītības sistēmu, lai tradicionālā kultūra iegultu mūsu bērnu vērtību izpratnes pamatos.

Marika Zeimule

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • ezis x

    20.01.2014 07:28

    Vladislav, man ir grūtības Tevi saprast, īpaši to "neimošanu". Varbūt tas šķērslis ir Tavi centieni būt asprātīgam. Asprātība ir iedzimts talants un ne visiem tā izdodas.

  • Vladislavs Dombrovskis

    17.01.2014 17:23

    Eža kungs, portāls jau ir `uzdots` ar tekstā minēto n-neimu. Google līdz ar neimu ievedīs neima ganību laukos. Uzjautrinieties ( lai nebūtu blakusefektu, ingvera končas paķeriet līdzi!) veseli! Par iespējām lasīt vēsturi - paldies.

  • Jurijs Kervis

    17.01.2014 00:52

    Par kādām nākamajām paaudzēm Jūs te runājat? Pamostieties un paskatieties realitātei acīs. Lūk te ir cipari un grafiks kas parāda realitāti: http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogr%C4%81fija http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Population-of-Latvia.PNG Latvija katru gadu pazaudē tik daudz savu iedzīvotāju, cik dzīvo ~8 lielās pilsētās, tādās kā Kuldīga. Piemeram no 2010 līdz 2011. gadam viena gada laikā LR iedzīvotāju skaits saruka par turpat 200.000!!! Tas ir skaitlis, kas neko daudz neizsaka un Rīgā un lielākajās pilsētās to vēl nejūt, bet tālākie lauki jau ir pilnībā tukši. Ja tā turpinās, tad mūsu tauta vairs tikai pietiek maksimums 10 gadiem! Savā galvaspilsētā latvieši jau ir pazaudējuši varu. Pastāv risks ka visā valstī kvorumu varam pazaudēt jau šī gada vēlešanās. Ja tas nenotiks šajās, tad ar garantiju nākamajās vai vēlākais aiznākamajās vēlēšanās latvieši reāli var pazaudēt varu Latvijā uz visiem turpmākajiem laikiem un tad jau valdošie rūpēsies par pavisam citu folkloru skolās. Zemā dzimstība, lielā mirstība, ekstrēmi lielā emigrācija, termiņuzturēšanas tirgošana, parlieku atvērtās robežas, visu vērtīgāko Latvijas īpašumu nonākšana svešzemnieku rokās. Lūk par ko ir jāuztraucās arī visiem tiem, kuriem ir pamatotas raizes ka pēc 15 gadiem LR skolās mācīs folkloru, tikai tā, iespejams būs jau, piemēram, ķīniešu folklora. Ļaudis beidzot pamostieties un saprotat ka tagad ir pats, pats pēdējāis laiks kad visas pūles ir jākoncentrē drusku citā veidā un citā virzienā!

  • Vladislavs Dombrovskis

    16.01.2014 23:21

    Es pat gribu teikt - degošs raksts. Ivars Līdaka, lūk, raksta: ``Kopumā, skolotāja personības minimālais nepieciešamais līmenis būtu jāapzina un jānodrošina. Ieskaitot muzikālās un vizuālās mākslas izjūtu, godavāŗda un skaidras domāšanas spēju.`` Bet kas notiek īstenībā? Ir kāds portāls, kurā, palasot skolotāju, mācībspēku ( par tādiem viņi tur uzdodas) dialogus, trialogus, tetra- un visus citus -logus, mati stāvus slienas jau no viņu speciāli `izstrādātās` saskarsmes valodas un attieksmes pret valsti un valstī dzīvojošajiem. Māra Zālīte tur tekstos ir zāra mālīte, valsts ir valstele, no Imanta Ziedoņa `skolotājai` `puNpas`(viņas rakstībā) metas utt., utt. Kāda vairs runa par godavārdu un skaidru domāšanu. Tur pat minimālās kauna sajūtas nav. Portāla sadaļā, kas nosaukta par dzīvo dzeju, uz āķa uzķērušos jauno dzejradītāju `skolotājas` un `konsultantes` (ar `n-neimu` - `lapsu_aacis`) visbiežāk lietotais vārds ir ... `pļūtīt`... Vācijā dzīvojošie latvieši, kuru bērni ieprecējušies vāciešu ģimenēs, apgalvo, ka vācu skolās ir priekšmets `Tēvzemes mācība` un ka jauktajās ģimenēs dzimušo bērnu vecākiem skaidri un gaiši liek saprast, ka svešais akcents vācu skolas bērnu runā nav labākais rādītājs. Domāju, ka mūsu skolās galīgi nav problēma arī programmās ietvert tādu mācību priekšmetu kā `Tēvzemes mācība` un Latvijas vēsture. Ja Fr. Jansona `Tēvzemes mācība` (1940. g.) un P. Dreimaņa `Latvijas vēsture` ir privātajās bibliotēkās, tām ir jābūt arī valsts bibliotēkās. Un tās (un noteikti ir arī vēl citas) var būt pamatu pamats mācību literatūrai šais priekšmetos, jo tajās ietverts daudz kas no tā, ko rakstā ieteikts mācīt bērniem, skolotājiem, tautai. Grāmatu apgādu, kā mēs visi zinām, valstī netrūkst. Zināšanu par ģimeni, dzimtu, Tēvzemi, goda un kauna jūtām gan pietrūkst. Priecājos par vēsmām un vēlmēm labot, kas vēl labojams. Alvīne Vecvagare ar Vladislava Dombrovska atļauju.

    • ezis x

      17.01.2014 01:53

      1) "Ir kāds portāls, kurā,...". Kāpēc kautrējaties mums uzdot šo portālu -- lai paši varētu informēties un uzjautrināties? 2) Ja gribat lasīt grāmatas, kurās izpaužas dzimtenes mīlestība un patiess vēstures skatījums, iesaku lasīt trimdā izdoto latviešu literatūru, laika posmā 1940-1990. Kur tādas grāmatas atrast? Iesaku painteresēties šeit: www.campsaulaine.com.

  • Renārs Manuilovs

    16.01.2014 18:21

    Papildus izglītības iestādēm ir aktīvi jāstrādā ar pašvaldībām tieši vietējās kultūrpolitikas jautājumu sakārtošanas. Lielākajā daļā pagastiņu ir kultūras darba organizatori. Mums ir tik daudz kultūras namu. Bet cik pašvaldībās ir skaidrs redzējums par kultūras jomu. Ir vietas kur kultūra sākas un beidzas ar publiskiem nodzeršanās pasākumiem kultūras namos pie galdiņiem. Kultūras nami pilda krogu funkcijas. Lielisks resurs ir arī nevalstiskās organizācijas. Daudzās vietās tiek īstenoti projekti tautas kultūras iedzīvināšanai. Nepiekritīšu tam, ka jauniešus neinteresē tradicionālā kultūra un amatniecība. Šeit jautājums ir par piedāvājumu un pieejamību.

  • Saule Gunta

    16.01.2014 00:41

    Piekrītu, ka ļoti svarīgi mūsdienās ir runāt par Tradīcijas nozīmību visos aspektos - izglītībā jo īpaši Tikpat svarīgi kā apzināties nepieciešamību pēc tradicionālajām prasmēm un amatniecības, ir apzināt mūsu mentālo un garīgo tradīciju - Dainu filosofiju un citās tradicionālajās garamantās ielikto zināšanu pašiem par sevi un pasaules kārtību, darba, ģimenes, sabiedrības, savstarpējo attiecību ētiku. Kad šī apzināšanās nāks un arvien vairāk ļaužu to novērtēsim, kad tā piepildīs mūsu apziņu un veidos mūs pašus, tad arī būs vieglāk saprast, kā šos sasāpējušos jautājumus risināt. Viens solis ir apzināt, ka problēma ir, un tas jau šobrīd Latvijā notiek, nākamais mūsu uzdevums - meklēt ceļus un veidu to atrisināt.

  • Ivo Ozols

    15.01.2014 23:10

    Senās matu tradīcijas ir svarīgas, tikpat svarīga arī reālā šodienas pasaules izpratne par profesijām, algām, karjeras piramīdu sistēmu darbību tieši Lavijas apstākļos. Bieži novērojama mūsu skolu beidzēju rīcība, izvēloties profskolas un augstskolas uz labu laimi.

  • Agate Vucina

    15.01.2014 20:52

    Rosinošs raksts. Es domāju, ka šī ir aktuāla problēma, kuru nepieciešams risināt.

  • Ivars Līdaka

    15.01.2014 13:41

    Vērtigs raksts. Gribu izcelt: "Pedagoģijas studentiem kurss tradicionālajā kultūrā vai folklorā tiek piedāvāts kā izvēles studiju priekšmets, kuru var izvēlēties vai neizvēlēties no plaša citu izvēles studiju kursa saraksta." Patiesi, tas ir ļoti smagas Latvijas slimības simptoms. Kopumā, skolotāja personības minimalais nepieciešamais līmenis būtu jāapzina un jānodrošina. Ieskaitot muzikālās un vizuālās mākslas izjūtu, godavārda un skaidras domāšanas spēju.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.