logo

Kols: Neatkarīgi no ASV vēlēšanu iznākuma problēma pastāvēs vēl gadiem

05.11.2020 Latvijas Avīze Latvijā

Saruna ar Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Rihardu Kolu.

Būdams jauns politiķis, 2016. gadā pirms ASV prezidenta vēlēšanām bijāt sagatavojis publikāciju ar brīdinājumu nebalsot par Donaldu Trampu. Tur bija minēts, ka viņš esot “iracionāla persona”, un tas vēl mazākais. Vai šodien, no parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja krēsla raugoties, rakstītu līdzīgi?

R. Kols: Precizēsim – netiku brīdinājis “nebalsot par Trampu”. Tā ir ASV pilsoņu izšķiršanās lieta. Bet nenoliedzami viņš balansējis uz naža asmens dažādu izteikumu dēļ. Gan kā ASV prezidenta kandidāts, gan iepriekš būdams uzņēmējs ar visai odiozu slavu.

Ja šodien jautā, kurš no kandidātiem – Tramps vai Baidens – būtu labāks Latvijai, atbildu: tas, ko izvēlēsies amerikāņu vēlētāji. Nedomāju, ka mums ir ietekmes sviras pavirzīt procesu vienā vai otrā virzienā.

Ja atskatāmies uz Trampa prezidentūru no Latvijas nacionālo interešu viedokļa, viennozīmīgi esam ieguvēji. Īpaši, ņemot vērā Latvijas ārpolitikas prioritāti, kura kopš 2014. gada ir aizsardzība un drošība. Latvijā darbojas paplašinātā kaujas grupa, kuras sastāvā jau ir karavīri no deviņām valstīm.

Vadot Ārlietu komisiju, nemitīgi vilināju citus sabiedrotos papildināt ar savu klātbūtni NATO spēkus Latvijā. Cits pozitīvs sasniegums ir aizsardzības budžeta palielinājums vajadzīgo 2% apmērā. Latvijai gan nevajadzēja papildu pamudinājumu pēc skarbās atklāsmes par Krievijas 2014. gada agresiju.

Tas nav tikai metāls, kurā jāiegulda, bet atturēšana un aizsardzības spēju stiprināšana. Tomēr Trampa nopelns bija grūdiens NATO sabiedrotajiem, kas mobilizēja. Līdz šim NATO ietvaros šāda retorika netika dzirdēta, taču Trampam mēles galā arvien tas, kas galvā darbojas.

ASV prezidents ir tiešs vīrs!

Neesmu piekritējs paradumam runāt visu, kas mēles galā. Starptautiskās attiecības ir itin delikāta padarīšana, kurā daudz vietas atvēlēts etiķetei, protokolam, diplomātijai. Tomēr Trampa gājiens pavēra plašāku diskusiju ne tikai par budžetu, bet arī par NATO spējām kolektīvi reaģēt uz apdraudējumu.

Taču kur ir vājais punkts – ka transatlantiskās attiecības no sadarbības viedokļa šodien ir diezgan iedragātas, pateicoties arī Trampam.

ASV prezidents 21. gadsimtā iedibinājis apzīmējumu “tviterpolitika”, kas ir neierasta valsts pārvaldīšanas māksla, kur mēģina definēt pozīciju ar vienu īsu paziņojumu. Redzam, ka arī republikāņu vidū paļaušanās uz valsts vadītāju nav simtprocentīga. Ir piesardzības mehānismi, rezerves nodrošināšanās.

Runājot par sankcijām, bija vēsmas, ka, Trampam stājoties amatā, tas varētu mainīties, ieskaitot pret Krieviju noteiktās. Taču paši republikāņi saprata, ka nevajadzētu nodot šo varu prezidentam ekskluzīvi, un iedarbināts mehānisms, ka sankcijas jāapstiprina Kongresā.

Kā ir ar Vācijā dislocētajām amerikāņu karavīru vienībām, kuras atsauc uz dzimteni? Vai tiks ņemts vērā austrumeiropiešu lūgums atstāt daļu ASV karavīru apdraudējuma zonā?

Vācija arī ir mums labs sabiedrotais, sevišķi Merkeles nelokāmības dēļ sankciju uzlikšanā Krievijai, bet šai gadījumā Tramps demonstrē, ka viņa viedoklis jāņem vērā, to attiecinot uz militārā budžeta politiku NATO dalībvalstīs.

Vācijā tas ir 1,1% no budžeta, un vienošanās, ka līdz 2024. gadam visām valstīm jāsasniedz 2% robeža, no Vācijas puses neprogresē. Tie ir miljoniem dolāru ASV nodokļu maksātāju naudas, ko Amerika tērē, uzturot militāro klātbūtni Eiropā, ieskaitot 40 000 Vācijā dislocēto vīru. Ja Vācija nevēlas ieguldīt līdzekļus savu aizsardzības spēju stiprināšanā, Tramps izmanto pātagu.

Bet vai ASV karavīri nonāks Latvijā? Aizsardzības ministrs Pabriks izteicis šādu lūgumu.

Pagaidām Polija sevi pozicionējusi spēcīgāk, un ASV spēki izvietoti Polijā. Kaut jebkurai lietai klāt nāk arī cena…

Pabriks solījis no mūsu puses samaksāt, cik vajadzīgs!

Kaut kāda karaspēka daļa ar laiku tiks pārvietota. Taču Latvijā jau ir ASV karavīri, kas Ādažos rotācijas kārtībā mainās. Kā definējusi Aizsardzības ministrija, galvenais nav militārpersonu skaits, bet cik valstu pārstāvji atrodas Ādažos, kur pašreiz ir karavīri zem deviņiem karogiem. Tā ir diezgan liela atturēšanas politika, lai Krievija ievērojami pārdomātu iespējamu avantūru.

Prezidenta kandidāts Džo Baidens solījis visu veidu palīdzību Baltijas valstīm, ja tiks ievēlēts. Mēs skaitoties starp Vašingtonas cienījamākiem partneriem, bet ko viņš varētu palīdzēt, neskaitot stiprāku aizsardzības vairogu?

Baidena solītais vairāk ir priekšvēlēšanu kampaņas ietvarā, rēķinoties ar baltiešu vēlētāju balsīm. Vērtēju pozitīvi, ja jebkurš kandidāts piemin Baltijas valstis, dodot zīmi, ka Baltija Amerikai ir svarīgs reģions.

Palīdzība varētu nākt cīņā ar apkārt cirkulējošo dezinformāciju. Svarīga ir kritiskās infrastruktūras attīstība. Eiropas Savienībā ir sākti vairāki militārās mobilitātes projekti, taču vēl daudz kas darāms. Ātrās reaģēšanas spēku nokļūšana līdz Latvijai arvien ir visai problemātiska, un, to risinot, Amerika varētu iesaistīties.

Vai, no malas skatoties, jums ir mierīga sirds par ASV pēcvēlēšanu situāciju? Atmosfēra esot tik nokaitēta, un valsts tik sašķelta, ka daži jau runā par iespējamu pilsoņkaru!

Amerika labu laiku manā vērtējumā ir ierauta kvazicivilajā karā. Tas ir vērtību atšķirību, attieksmes pret vēsturi, rasu attiecību dēļ. Šajā pretstāvēšanā, izteikšos skaļi, Savienotās Valstis iekšēji viegli noasiņo. Tas nav labi nevienam, kurš bijis spēcīgs globāls spēlētājs – būt ar iekšējas nestabilitātes dziļi plēstām brūcēm.

Neatkarīgi no vēlēšanu iznākuma problēma vēl pastāvēs gadiem. Sabiedrības sašķeltība, katra turēšanās savā frontes pusē būs, jo nav vienojošā elementa, kas varētu visu vērst uz labu. Tas virzījies uz jo lielāku strupceļu, konfrontāciju, sadursmēm.

Arī kandidātu debatēs ļoti reti pieminēja ārlietas, absolūtā vairākumā bija iekšējie jautājumi. Baltā nama politika bijusi ar tendenci piekopt izolacionismu un norobežošanos no starptautiskām organizācijām. Ārlietās, tāpat kā dabā, tukša vieta nepaliek.

Citas valstis ar lielākām ambīcijām mēģina nostiprināt savu lomu, ieņemt amerikāņu atstātās pozīcijas. Kā pirmā te jānosauc Ķīna. Ķīnas politika ir gudra. Kā to izpilda – mēs neredzam klajus starptautisko tiesību pārkāpumus, atskaitot Honkongā, atšķirībā no Krievijas, kura ignorē noslēgtos līgumus, starptautiski pieņemto kārtību un dara, kā tai labāk. Līdz ar to Ķīnas ietekme caur maigo varu palielinās.

Kā spriežat – kāpēc Trampu tā neieredz liberāļu aprindās?

Neapmierinātība ar viņu nav tikai galēji radikālās, marginālās grupās, bet arī no demokrātu partijas puses. Tika mēģināts panākt impīčmentu un pastāvīgi uzstāties pret prezidentu, nekādu rezultātu nepanākot. Tramps jau būs tāds – sitīsiet mani, dabūsiet atpakaļ desmitkārtīgi!

Piebildīšu, ka Trampa prezidentūras laikā esam sastapušies ar pilnīgu sapratni par mūsu izaicinājumiem drošībā, aizsardzībā, enerģētiskajā drošībā ASV Kongresā kā no republikāņu, tā demokrātu puses.

Vai jums nav sajūta, ka Latvijā konservatīvo domu izspiež no humanitārā lauka? Agrāk reti kad deva vārdu nacionāli noskaņotiem, konservatīviem politiķiem, tagad sabiedriskā medijā nolīdzina ar zemi Nacionālās apvienības biedra, zemessarga Raivja Zeltīta dibinātu biedrību, kurā ir desmit biedri un kas nodarbošoties ar nacionālo interešu aizsardzību. Tur pievelk klāt simbolikā attēlotu kāškrusta zīmi, līdzību ar grieķu brūngano “Zelta rītausmas” partiju…

Te nepatīkami ož pats sižets ar žurnālistisko pieeju un pasniegšanas veidu. Zeltītam jau pirms laba laika “piesēja” sadarbību ar britu ultralabējiem grupējumiem, un viņš skaidri deklarēja to kā jaunības neapdomību. Bet saprotams – iedosi pirkstiņu un stāstu attīstīs vispusīgi, tādās sazvērestības teorijās, ka maz neliksies.

Vidējais sabiedrības loceklis, skatoties sabiedrisko mediju, uzticas, ka tiks sniegta objektīva informācija, bet šis sižets man likās ļoti angažēts. Doma bija sasaistīt ar notikumiem Vācijas armijā, kur vadība atbrīvojās no vīriem ar stipri labējiem uzskatiem.

Jautājums, ja Zeltīts nebūtu zemessargs, vai taptu šāds sižets? Tā šķita, ka tas bija uzbrukums Zemessardzei – vai nezināt, vai nevarat atbildēt par tiem “putniem”, kas pie jums darbojas? Man kā zemessargam šāda nostāja nav pieņemama. Žurnālisti neskatās, ko darīs šī biedrība, bet ķeras klāt simbolam, ko viņi izmanto un kā stilizēto veidolu varētu izsvērt vien Heraldikas komisija. Es to sauktu par “raganu medībām” LTV un piekrītu, ka nacionālu uzskatu paudēji pārāk maz izskan publiskā telpā.

Arī par ekspertiem aicina liberāli noskaņotas personas, par kurām zināms, ko tās runās un cik pareizi mācēs visu atspoguļot.

Bet kā to atcelt – pagaidām receptes nav. Konservatīvisms nav ne ideoloģija, ne reliģija. Ir virkne konservatīvu vērtību, kurās ietilpst, pirmkārt, tradīcija. Otrkārt, apstāklis, ka jebkuru jauninājumu izvērtē no pieredzes vēstures. Cilvēki skatās, vai ir vērts mainīt esošo vērtību pret jaunievedumu. Turpretī progresīvie liberāļi daudzina – viss jaunais ir labais, mūsdienīgais, visu veco graujam un atsakāmies no pagātnes mantojuma! Konservatīvie izsver pieredzi, zināšanas un balstās uz to, kas pārbaudīts gadiem un dažreiz pat gadsimtos darbojies. Tas nenozīmē stagnāciju. Absolūti ne!

Sevi turu par nacionālas ievirzes konservatīvu cilvēku. Savus un līdzīgi domājošo uzskatus varu salīdzināt ar trauku, kura saturs piepildīts ar divām trešdaļām stabilo vērtību un vienu trešdaļu mainīgām. Arī apakšējais saturs mainās, bet daudz lēnāk nekā virsējais. To ietekmē atšķaidīšana ar noderīgā pievienošanu no vienas trešdaļas augšpusē.

Konservatīvs nav nekas senils, sastāvējies, bet balstās uz principu – nestreb karstu, izvērtē, pārliecinies, vai pārmaiņas ir pieņemamas un izmantojamas. Tas, kas Latvijā noticis 25 gadu laikā, – divas trešdaļas trauka satura ir pastāvējušas, bet uzplūdinātā trešdaļa ir daudz kur šūmējusies pāri, ka sabiedrība ir mazliet apjukusi.

Es, piemēram, nenoliedzu klimata pārmaiņas. Bet jāskatās, kas no līdz šim paveiktā darbojas, kas ne. Tikām superprogresīvie sauc – nepieciešama tūlītēja rīcība, nekavējoties jāpāriet uz CO2 brīvu vidi! Neparedzot, vai viņu pasāktais lielai daļai cilvēku nebūs kā pašiem sev iešaut kājā.

Kāpēc nevēlaties dot tiesības laulāties viena dzimuma partneriem? Tas esot liegts tikai sešās ES valstīs. Un ko, jūsuprāt, ir pateicis Romas pāvests? Kā to tulkojat?

Ir dažādas interpretācijas, ieskaitot katoļu baznīcas Latvijā teikto, ka seksuālās minoritātes ir kopīga sabiedrības daļa un no pāvesta sacītā neizriet, ka jāatbalsta viendzimuma pāru laulības.

Liberālās vērtības primāri vērstas un indivīdu un viņa brīvībām. Konservatīvās vairāk uz valsti, uz sabiedrības interesēm. Sabiedrības vairākums noteic vērtīborientāciju valstī. Manā skatījumā Latvijas sabiedrība nav veidojusies liberālā garā. Cilvēks nepiedzimst izolētā vidē, kur jāsāk no nulles. Augot viņš sastopas ar iesakņotām vērtībām un paradumiem, kas veidojušies laika gaitā. Tieši pēdējos sešos gados ir sakults ļoti daudz putu manis minētā trauka virsslānī par citādi orientēto partnerattiecībām. Tas tiek uztiepts sabiedriskās domas dienas kārtībai. Tādēļ manī ir pretestība, ka to dara aplinkiem. Pirmais solis bija par viendzimuma pāriem, sekoja partnerattiecību likums, dzīvesbiedru likums, bet nekas negāja cauri. Tagad Saeimā runā par visu ģimeņu tiesībām legalizēt partnerattiecības. Tāds formāts man neliekas akceptējams.

Bet atbalsts sabiedrībā nenoliedzami pieaug. Tagad vesela frakcija Saeimā atbalsta likumu palabošanu šajā virzienā!

Šajā jautājumā, lai kā locītā un staipītā, konsenss nav panākts. Kā to risina demokrātiskā sabiedrībā? Liekot jautājumu uz referendumu. Lai pilsoņu loks pasaka atbildi, citādi tas izvērtīsies nebeidzamā stāstā. Ko mēs tā vietā dzirdam no liberāļiem? Atbildes došot Eiropas vai Satversmes tiesa. Sabiedrības domas neuzklausīšana nesekmē dialogu.

Vai Nacionālajai apvienībai nav jāpadomā par konservatīvas domnīcas dibināšanu? Nepietiek atsvaram ar vienu entuziastu Zeltītu, ja pretī darbojas lieli, bagātīgi finansēti liberāļu pētniecības centri un fondi.

Nevar pārmest liberālām organizācijām sabiedrisko darbību, īpaši gūstot atbalstu daļā cilvēku. Tās ir aktīvākas uz citu fona, kamēr konservatīvās vērtības šķiet tik vispārzināmas un dabiskas, ka neliekas aizstāvamas un popularizējamas. Liberāļi ir naski projektu taisītāji, saņemot valsts atbalstu, ārzemju vēstniecību finansējumu. Sākotnēji šie fondi, domnīcas teicās strādāt kultūras lauciņā vai korupcijas apkarošanā, bet ar laiku dažas ķērušās pie konservatīvo vērtību dēmonizēšanas, pie tradicionālās ģimenes, tradīciju, reliģijas apšaubīšanas un noliegšanas. Pats sevi uzskatu par progresīvo konservatīvo. Proti, progresīvo tai ziņā, ka nedzīvoju tikai pagātnē, bet izmantoju pieredzi, lai veidotu labāku nākotni, kurā nezūd latviešiem derīgas vērtības un tiek pārņemts kultūrmantojums.

Domāju, nacionālpatriotisma iedzīvināšanā vairāk uzmanības jāpievērš skolu izglītības programmām.

Un vēl atceros, ka es atšķirībā no daudziem partijas biedriem, kuri uzskatīja, ka nav vērts kāju spert “liberālisma piesātinātā purvā”, Cēsu parkā uzdrošinājos piedalīties “Lampas” festivālā, organizējot diskusiju par “jauno nacionālismu”, kurā ar savu redzējumu dalījās cilvēki, kuri daudziem sākotnēji, iespējams, pat neasociētos kā nacionālisma vērtībām piekrītoši – piemēram, mūziķis Gatis Irbe (Gacho/MESA), uzņēmējs Ingemārs Dzenis un folkkluba “ALA” saimnieks Krišjānis Putniņš. Tā lielā mērā ir iesīkstējušo konservatīvo problēma, ka politiski aktīvie cilvēki vairāk fokusējas, “kā es apvainošu liberāļus, kā zākāšu kreisos sociālajos tīklos”, nevis grib skaidrot, kāpēc konservatīvais ir racionālākais un saprātīgākais veids, kādā iet uz priekšu. Domāju, varam uztaisīt 20 konservatīvo domnīcas un izlaist 50 akadēmiskus rakstus, bet tie interesēs šaura loka specializētu publiku un neaizsniegsies līdz sabiedriskajai domai.

Raivis Dzintars, būdams 17 gadus vecs, dibināja kustību “Visu Latvijai”. No šī iesaukuma ir Jānis Iesalnieks, jūs arī esat jauns politiķis. Bet vai aiz tā nav palicis tukšums? Jaunieši pārsvarā izvēlas liberālos uzskatus, balso par “Attīstībai/Par”, un kāpēc Rīgā vēlēšanās uzvar “Progresīvie”?

Ne viss liberāļu piedāvātais ir nevērtīgs. Kāda daļa ieplūst arī konservatīvā “trauka” pamatdaļā. Un taisnība, ka jaunos konservatīvisms ne vienmēr uzrunā. Jaunajiem vajag visu tagad un tūliņ. Bet tas tiesa, ka neviens cilvēks jaunāks nekļūst. Gribu atzīmēt, ka arī nacionāli konservatīvi noskaņots politiķis var būt neiesūnojošs un liberāls attieksmē pret citādi domājošajiem…

… un otrādi – sevi par liberāli saucošs absolūti neiecietīgs pret pretējo viedokli!

Jā, ja nepiekritīs – atklāts karš! Argumentācija uzsvērti agresīvā tonī neveicina dialogu. Varam turēt katrs savu līniju cieti, varam izšaut pulvera krājumus, reizēm trāpot, reizēm aizķerot oponentu, bet tas ved pie politisko problēmu samilšanas un nesekmē sabiedrības attīstību.

Foto – Karīna Miezāja.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.