logo

Labam prezidentam jāiztur vēlēšanu ugunskristības. Saruna ar Raivi Dzintaru (1)

16.04.2015 Latvijas Avīze

Raivis Dzintars

“Latvijas Avīzē” viesojās “Visu Latvijai” – “TB”/LNNK partijas līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars. Par nacionāli noskaņoto cilvēku pozīciju attiecībā pret pēdējā laika notikumiem ap LTV krievu kanālu, ministra Rinkēviča bēdīgi slaveno tviterziņojumu un tuvo Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā Dzintara kungu izjautāja Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Sakiet, kāda ir partijas nostāja pret deputāta Edvīna Šnores idejām, īpaši pret to, ka viņš noliedz speciāla krievu kanāla atvēršanu Latvijā?

R. Dzintars: – Savulaik aktīvi aicināju Edvīnu iesaistīties politikā un mudināju partiju viņam uzticēt augstu vietu vēlēšanās. Domāju, ka šī iesaistīšanās ir attaisnojusies. Viņš ir jauns, perspektīvs līderis. Nacionāli domājošiem cilvēkiem ir dažādas gaumes: dažiem patīk diplomātiskāka valoda, citiem asums un tiešums. Edvīns noteikti pieder asākiem, kaismīgākiem nacionālistiem; mazāk uz kompromisu orientētiem.

Par krievu kanālu. Ja TV pašreiz, vienalga, ar saviem spēkiem vai kopā ar igauņiem, uzticētu veidot šādu kanālu, tad ieguldītie līdzekļi ne vien nedotu plānoto efektu, proti, mazinātu Kremļa propagandu, bet pastāv risks, ka tai pat līdzdarbotos. Apliecinājumu tam varam atrast vēsturē, apskatot, kā klājies, veidojot LTV7 programmu. Atceramies gadījumus, kad pirms 16. marta par “ekspertiem” uzaicināja sociālistisku organizāciju pārstāvjus, kam, protams, bija “šausmīgi” par to, kas notiek šai datumā. Līdzīgi – tikai pretējā mērcē – sižeti par 9. maiju. Tur nav melns uz balta propaganda kā Pirmajā Baltijas kanālā – ir maigāka pieeja, bet uz nodokļu maksātāju rēķina. Nav pamata domāt, ka tagad sabiedriskajā medijā radīta sistēma, lai lietas notiktu citādi. Tāpēc atbilde uz jautājumu, vai būtu vēlams vēl viens LTV kanāls krieviski, ir – noteikti ne. Tur viedokļi ar Šnores kungu saskan.

Uzsvēršu citu niansi. Informatīvā kara apstākļos visi līdzekļi ir labi. Militārajā terminoloģijā: ja tev pa rokai ir pretinieka ražoti ieroči un savu nav, tad šauj ar tiem. Tāpēc piekrītu – ar auditorijām ir jāstrādā. Ja efektīvi iespējams mazināt Putina propagandu, kuras varā pilnīgi atrodas daļa iedzīvotāju, tad to jāmēģina darīt. Krievijā vēl ir atvērtas daļas platformas, kas darbojas neatkarīgi, un tās spēj melus atmaskot daudz profesionālāk, nekā ir vietējo krievu žurnālistu spēkos. Lūk, šādas informācijas plašāka pieejamība ir jāatbalsta. Savas informācijas telpas aizstāvība, pretdarbošanās melu propagandai – šodien tas viss jau iegūst nacionālās drošības nozīmi.

– Tātad valdības locekļi no NA nebalsos par krieviskā LTV3 finansēšanu?

– Domāju, ka līdz balsošanai pat nenonāks.

– Ir taču jau sastādītas tāmes, uzrakstītas koncepcijas, slēgtas vienošanās.

– Kas slēdzis, sastādījis? Ne mēs un arī ne valdība.

– Nu kā – mūsu valsts iestādes, NEPLP. LTV 
vadība!

– Tās ir tikai viņu vēlmes. Domāju, valdībā par to nebalsos, un partijas ar ministriem pārrunātā pozīcija ir tāda, ka pašreizējos apstākļos neesam gatavi atbalstīt tēriņus krievu kanāla veidošanai. NEPLP un sabiedriskā medija vadība sākotnēji centās tikt pie lieliem līdzekļiem ar ideju par LTV un Latvijas radio apvienošanu, kas tā kā neizdevās. Uz Ukrainas fona radās jauna ideja.

– Vai teiksiet, ka Beltes un Dimanta kungi gudro paši savu politiku? Dzīvo ar pārliecību, ka valdība viņu projektus apmaksās kā bankā? Vai tur nav politisku līdzautoru, kas izdara pasūtījumus šiem kungiem?

– Tas ir mans pieļāvums, ka rit cīņa par līdzekļiem savai iestādei, ko, iespējams, Beltes kungs māk darīt. Mans kā politiķa skatījums ir – lai sabiedriskais medijs veic to funkciju, ko skatītāji no tā sagaida. No atsauksmēm spriežot, esošajos kanālos ne viss ir tik gluds, lai vēl klāt dibinātu trešo. Man arī bijušas sarunas ar Ivaru Belti – lūdzu, ja vēlaties panākt finansējuma palielinājumu, tad sāciet nevis ar žēlošanos par aizdambētu kanalizāciju, bet ar redzējumu, kā dosiet pretsparu no Krievijas nākošai propagandai. Un to – strādājot kā ar krieviski, tā latviski runājošu skatītāju. Mēs taču zaudējam arī cīņā par latviešu skatītāju prātiem! Kremļa propagandas būtisks uzdevums ir panākt, lai zūd latviešu ticība savai valstij, lai mostas priekšstats, ka te ir neizdevusies valsts, kuru paši nespējam vadīt un kurā nespējam sekmīgi saimniekot. Pēc manām domām, LTV to nepietiekami atspēko, neizmanto visus līdzekļus, stiprinot cilvēkos piederības sajūtu, lepnumu par Latviju.

– Loģiskāk būtu nevis ķerties pie jaunradīta kanāla, bet apskatīt jau esošos un tos, kas televīziju vada?

– Gluži manas domas. Ja man vēlētāji uzticējuši piedalīties nodokļu maksātāju līdzekļu iespējami lietderīgākā ieguldīšanā un ja no LTV vadības puses neredzu ieinteresētību, kā tos efektīvi ieguldīt, lai aizstāvētu mūsu valstij svarīgās vērtības, tad nevaru balsot par papildu naudas piešķīrumu.

M. Antonevičs: – Bet jūs nemanāt kādas partijas, piemēram, “Vienotības” interesi atvērt krievu kanālu?

– Atklātu lobēšanu – tiešām ne. Šķiet, pat finanšu ministrs teicis, ka līdzekļu šādam kanālam nav, arī ZZS un NA ir pret. “Vienotība” pēdējā laikā aizvien vairāk nodalās sektoros, filiālēs, kur katrs grib virzīt savu politiku, iespējams, kāda filiāle kontaktējas ar Beltes kungu par 3. kanāla veidošanu.

V. Krustiņš: – Ko aizstāv priekšsēdētāja Āboltiņa?

– Drīzumā mums būs partijas vadītāju saruna, līdz šim no Solvitas Āboltiņas neesmu jutis nekādas indikācijas par atbalstu krievu kanālam.

– Tagad par ārlietu ministra Rinkēviča paziņojumu, kurā nav taupīts Nacionālās apvienības gods. Sekoja valdības kolēģa, NA ministra Rasnača reakcija – ak, par to taču nav jāuztraucas. Tā esot viena Rinkēviča nostāja.

– Piekrītu Rasnača kungam tajā, ka diez vai vērts satraukties – ja arī kāds šai gadījumā zaudē godu, 
tad tas ir pats ministrs Rinkēvičs. Būt ārlietu resora vadībā un bārstīties ar šādiem izteikumiem – tas nav augstas profesionalitātes rādītājs. Var interneta telpu uztvert kā miskasti, kur katrs izmet atkritumus, kā pašam patīk, un vienalga, vai viņš sārņo skaidrā prātā vai kunga dūšā. Par emocijām tviterī it kā neesot jānes atbildība. Tomēr ārlietu ministrs ir postenis, kurā pat nosapņotas tēzes izdzirdēs ne vien kaimiņi, bet arī starptautiska sabiedrība. Manuprāt, “Vienotībai” būtu jāizvērtē, vai ministrs, kurš emociju uzplūdos tik neadekvāti rīkojas, nerada riskus valsts tēlam.

– Un koalīcijai tas nebūtu jāvērtē? Jums iespļauj sejā. Noslaukāties, un tas ir viss? Pirms gada Dzintars Zaķis Nacionālo apvienību salīdzināja ar ekstrēmistiem. Tas arī tā mierīgi pagāja, bez uztraukumiem un bez likšanās zinis. No Rinkēviča jūs taču pat atvainošanos nedabūsiet! Premjere tikai pabārās – tā gan nevajagot ar partneriem runāt, bet kā paši sēdēsiet ar šādu “partneri” pie koalīcijas galda?

– Man tiešām šķiet – ja viņš spļāvis, tad trāpījis sev. Uz viņa absurdo apgalvojumu NA nav atbildi parādā. Ir veicami svarīgāki darbi.

– Taču jūsu partiju apmuļļā tālāk – kaut par čekas maisiem. Tieslietu ministrs Rasnačs patvarīgi revidējot komisijas pētnieku sastāvu, vilcinot darbu un ko tik nenākas dzirdēt! Kāda ir NA atbildība par šo darbu? Atkal esat vainīgi?

– Tie, kas dara, vienmēr būs vainīgi. Ja katrreiz, protestēdami pret vainas uzkraušanu, prasīsim valdības demisiju, tad tās nekad nebūs ilgdzīvotājas. Ja runājam par VDK izpētes komisiju, atgādināšu, ka viss čekas maisu izpētes, komisijas radīšanas process noticis pēc NA iniciatīvas, un koalīcijas padomē vai katru pirmdienu atgādinājām – šai komisijai nepieciešami līdzekļi. Citiem partneriem tas nešķita pieminēšanas vērts un tūlīt atbalstāms pasākums. Bez mūsu neatlaidības VDK “pēdu” izpētes komisija nedarbotos. Kāpēc darbošanās tika ievilcināta un uzšvirkstīja nesaprašanās? Cik man zināms, sadzīviskas nesastrādāšanās, sīku iemeslu dēļ, kā latviešiem mēdz gadīties. Nepatīkami, bet tā ir. Galvenais, lai darbs sāktos.

– Politiskas ravēšanas tur nav?

– Neesmu rīkojis izmeklēšanu, bet nedomāju, ka šeit pie vainas politika.

– Nākamais jautājums par Kultūras ministriju, kurā konkursu uz galvenā preses lietu pārlūka vietu izturējis Roberts Putnis. Mūsu darbinieki gribēja ar viņu runāt. Putņa kungs esot vēl aizņemts, kārtojot atgriešanos no Vācijas. Taču par to nav uztraukums. Putnis sacījis, ka ar ministri neesot nemaz runājis par darāmo! Viņš būs amatvīrs par presi atbildīgā departamentā – bet ko tur darīs? Kas viņu rekomendējis? Putnis pazīstams tik daudz, ka diez vai ir liels nacionālās partijas piekritējs un saskarē ar presi līdz šim bijis ļoti maz.

– Cik man zināms, Putnis pieņemts uz pārbaudes laiku. Izturējis konkursu, kurā, būsim atklāti, nerāvās piedalīties daudz konkursantu un lieli preses speciālisti. Taču darbs bija jāsāk un jāpieņem lēmums par esošajiem pretendentiem uz attiecīgo amatu. NA sekos līdzi, ko Roberts Putnis spēj un kā tiek galā ar pienākumiem.

– Ja ir runa par mediju politikas izstrādāšanu, tad darba devējs taču pasaka darbiniekam, kādu politiku mēs gribam, dod ievirzi. Negaidām, ka Putnis apsēdīsies krēslā un sāks taisīt politiku, izgudrot pēc sava prāta.

– Nevarēšu komentēt ministres un Roberta Putņa līdzšinējo komunikāciju, bet skaidrs, ka darbiniekam tiek doti uzstādījumi un viņš nevar īstenot kaut kādu savu personīgo politiku.

– Cerēsim, ka te neradīsies jauni iemesli pārmetumiem NA. Citādi tās runas skan vienā gabalā gan par čekas pētnieku komisiju, gan par Rinkēviča nodoto paziņojumu, un rodas jautājums – cik īsti tā ar jums var apieties? Apieties tie, kas ar NA sēž vienas koalīcijas krēslos.

– Realitātē ir vai nu šī koalīcija, vai koalīcija, kurā ir “Saskaņas centrs”. Uzskatu, ka NA jābūt koalīcijā, jo diez vai citiem ir svarīgas lietas, par kurām cīnāmies mēs. Mēdz būt izvēle starp sliktu un vēl sliktāku. Attiecībā uz to, ar ko būt kopā pie varas, NA ir tā, kas parādījusi principialitāti, izšķirot rezultātu. Kopš 11. Saeimas vēlēšanām, kad Dombrovskis veidoja valdību – ja NA nenoturētu pozīciju neielaist valdībā “Saskaņu”, es nezinu, vai Latvija jau nebūtu kas līdzīgs Grieķijai, kas ar kreisajiem radikāļiem pie varas ES un NATO iekšienē grib piestrādāt par Krievijas Trojas zirgu. Pat “Vienotība” toreiz svārstījās un pieļāva sadarbības scenāriju, nemaz nerunājot par ZRP, kur viens no galvenajiem ideologiem bija Rinkēviča kungs. Nedomāju, ka valdības gāšana šādu apstākļu dēļ būtu atbildīgs solis.

– Kāpēc jāgāž valdība? Jāpieprasa ārlietu ministram atbildēt par rīcību! Ak jā, prezidentūra, ģeopolitiskie apstākļi, nav īstais laiks – visi šie sarežģītie aizbildinājumi. Bet diez vai ir paciešami, ka jūs, koalīcijas biedrus, tā vienā mierā var apsaukāt.

– Latviešiem ir teiciens: kaķa lāsti debesīs nekāpj. Mums svarīgi cīnīties par savām idejām, nevis reaģēt uz dažādiem burkšķētājiem, kam tas nepatīk.

E. Līcītis: – Andris Bērziņš atkārtoti nekandidēs uz valsts galvas posteni. Kā NA piedalīsies prezidenta amata kandidātu nolūkošanā? Vai jums ir savs atbalstāmais kandidāts? Vai ir pazīmes, ka notiks partiju darījums, vai šoreiz prezidenta vēlēšanas notiks tīrāk, atklātāk?

– Valsts prezidents ir unikāls ar to, ka iemieso tā brīža galveno valsts vēstījumu gan saviem pilsoņiem, gan pasaulei – ko tieši šajā brīdī vēlamies par savu valsti pateikt. Manuprāt, šobrīd pilsoņiem par Latvijas valsti būtu jāsaka – mums ir svarīgi valsts pamati. Ne visiem pamatlietas ir pašsaprotamas. Redzam, kas jāpiedzīvo apkārtējā reģionā. Prezidentam šajos apstākļos ar savu pārliecību, līdzšinējo darbu un apņemšanos jābūt valsts pamatu sargam. Šajos apstākļos kā piemērotākais cilvēks amatam man šķiet jurists Egils Levits. Viņš nav partijas biedrs, nemaz nezinu, par ko Levita kungs balso vēlēšanās. Taču tieši Levits panāca vienu no nozīmīgākajiem notikumiem pagājušajā Saeimā – Satversmes preambulas pieņemšanu, augstākajā likumā nostiprinot valsts mērķi un vērtības. Biju klāt šajā procesā. Redzēju, kā viens jurists ar lieliskām diplomāta spējām, pārdomātu argumentāciju un stipru pārliecību iet uz mērķi. Redzēju, kā viņš ar pārdomātu taktiku, diplomātiski spēj atrast kopīgu valodu ar katru no ievērojami atšķirīgām partijām, lai panāktu balsojumam nepieciešamo konstitucionālo vairākumu. Levits nepaceļ kādu partiju pāri citām, viņš veido vienlīdzīgas attiecības ar katru no pašreizējiem varas pārstāvjiem. Tas ir svarīgi, ja vairākums grib vienoties par atbalstāmo kandidātu – šī Levita nepietuvinātība. Esmu runājis ar Egilu Levitu, viņš nav teicis nē kandidēšanai un, manuprāt, nokļuvis prezidenta amatā, ar savu pieredzi iztiktu bez “skolas gadiem” un spētu sekmīgi darboties no pirmās dienas. Ar viņa vārdu un mūsu pamatojumu, kāpēc Levita kungs pašlaik būtu labākais kandidāts, mēs iesim pie koalīcijas partneriem.

– Vai tad partneri nav pauduši noraidījumu Egilam Levitam? ZZS saka nē!

– Ja noraida vienu kandidātu, tad vajag piedāvāt vietā labāku. Redzēsim, vai kāds to spēs. Protams, pastāv iespēja balsojumam, kad balsis salasa gan koalīcijas iekšienē, gan ārpus tās. Tas gan nav labs scenārijs, jo nav izslēgta iespēja, ka prezidentu ievēlē ar kopīgām ZZS, “Saskaņas” un Sudrabas partijas balsīm, un tāda vienošanās var tikt panākta slepenībā, ar aizklātā balsojuma plīvuru. To mums ir maz iespēju ietekmēt. Tā kā nekas cits neatliek kā runāt ar vairākuma partneriem, censties pārliecināt, aicināt – vienoties mūsu starpā, nevis ar “Saskaņu”.

V. Krustiņš: – Lai pārliecinātu, jūs iesiet arī pie Bondara, pie Sudrabas partijas? Ja ņemsiet viņus nākamajā koalīcijā – attieksme būs labvēlīga.

– Šīs koalīcijas sākumos NA gribēja plašāku koalīciju – piesaistot Reģionālo apvienību. Jo vienotāki ir politiskie spēki, kas ierindojami valstiskuma atbalstītāju spektrā, jo labāk. To, ko argumentēšu par mūsu kandidātu koalīcijā, noteikti darīšu arī minētajām abām partijām. “Saskaņai” diez vai vērts to darīt, jo jebkuri Nacionālās apvienības argumenti viņiem drīzāk kalpos kā pretargumenti.

M. Antonevičs: – Vai šīs sarunas nav novēlotas? Iesiet pie vieniem, pie otriem, nepanāksiet vienošanos, kāpsieties atpakaļ.

– Mums pozīcija sen bija skaidra, bet pastāvēja vērā ņemams iebildums, ka jāgaida Bērziņa kunga paziņojums. Tagad droši vien vieniem partneriem būs savs kandidāts, otriem pat vairāki virzāmie cilvēki, un zināmā mērā piekrītu, ka ir diezgan draņķīga kārtība Valsts prezidenta izraudzīšanas sistēmā.

E. Līcītis: – … jo neizbēgami noved pie partiju tirgus?

– Gan tirgus, gan slēgts balsojums, gan pēdējā brīža kompromisa figūra – iznākumā. Tas nav pārāk nopietni, vēlot personu – valsts vizītkarti. Tas ir tāds pārpalikuma princips, kurā, protams, var paveikties, bet var arī nepaveikties. Tāpēc partijas rindās nemitējas diskusijas par tautas vēlēta prezidenta ideju, kas satur riska momentu, jo nepieciešams mehānisms, mazinot naudas varas ietekmi šai procesā. Taču, ja vēlamies radīt augsni labam prezidentam, viņam jāiztur īstu vēlēšanu ugunskristības, jāpārliecina vēlētāji par savu piemērotību visaugstākajiem amatiem, nevis tikai sponsori un pelēkie kardināli.

– Var piekrist, ka tauta negrib prezidenta izraudzīšanu aiz septiņām atslēgām un ar slēptām ietekmēm. Kā jūs uztvertu domu par Vairas Vīķes-Freibergas atgriešanos amatā?

– Pašreiz mums ir savs redzējums un kandidāts. Ja man personiski jāvērtē Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras gadi, viņa, protams, bija cilvēks ar izteiktām līdera īpašībām, saliedēšanas spējām un spējām ļoti spoži pārstāvēt Latviju starptautiski.

V. Krustiņš: – Sakiet, kāpēc neviens partneris nekomentē Straujumas kundzes paziņojumu, ka Latvijas sabiedrība esot nesašķelti vienota, visi vienādi grib ēst, dzert, uzlabot materiālos apstākļus – tātad pilnīgi skaidrs, ka visi ir integrēti?

– Pieņemsim, ka premjerministre mūs vēlas iedvesmot un suģestēt uz pozitīvo.

E. Līcītis: – Tāpēc no viņas biroja izsūta tikai “labās” vēstules par 16. martu, “sliktās” atstāj zināšanai.

– Kaut kādā līmenī jau sabiedrība, protams, ir vienota. Visi vēlas pārtikušāku dzīvi, sociālās garantijas un līdzīgus labumus. Nopietna problēma saskatāma, runājot par valsts pamatu izpratni. Satversmē tie tagad ierakstīti. Vai tiem seko un piekrīt absolūts vairākums? Domāju, ka ne. Tādā ziņā integrācijas mērķi nav sasniegti un tā problēma ir akūta un pastāv kā pašlaik lielākais drauds iekšējai drošībai. Vājākā vieta Latvijas aizsardzībā ir sabiedriskās apziņas stāvoklis. Daļa ir noskaņoti naidīgi valstij, jo dzīvo informācijas telpā, kurā kultivē naidu pret mūsu neatkarību. Bet arī latviešu cilvēkos iemājojusi noskaņa – ka tik pašam labi, vienalga, kur un kas notiek ar valsti. Ne pārāk daudziem ir karsta vēlme savu zemi aizstāvēt jebkādos apstākļos, visiem līdzekļiem. Tas ir galvenais mūsu aizsardzības sistēmas trūkums.

M. Antonevičs: – Puspiemirsts jautājums par skolu latviskošanu. Pagājušajā Saeimā, valdībā to uzstājīgi pieprasījāt. Deklarācijā bija ierakstīts par skolu pāreju uz latviešu mācību valodu līdz 2018. gadam. Tagad par to nedzird ne vārda.

– Nacionālās apvienības pozīcija paliek stingra – valsts skolās valsts valodu. Iepriekšējā valdībā situācija bija cerīgāka, jo, lai arī ar izglītības ministri Druvieti mums bija zināmas nesakritības taktiskos jautājumos, bet latviskas skolas princips bija vienādi tuvs. No ministres Seiles kundzes šai lietā nejūtam ne mazāko iniciatīvu. Drīzumā apvienībā plānojam sanāksmi, lai lemtu par tālāko rīcību izglītības jautājumos. Turklāt ne tikai par valodu, bet arī par valstiskās audzināšanas principu ieviešanu skolās.

– Vai tad valdības politika skolu jautājumā atkarīga no viena ministra? To nenoteic kopīgi pie varas esošie?

– Arī kopumā situācija nav uzlabojusies. “Vienotība” iepriekšējā Saeimā bija diezgan atšķirīga no pašreizējās “Vienotības”. Tad bija stiprs nacionālais spārns ar Čepānes, Kursītes, Druvietes kundzi kā sadarbības tiltiņš nacionālajos jautājumos. Tagad nacionāli noskaņotās kundzes no politikas vai nu ir prom, vai pārnākušas mūsu frakcijā. Vietā ieradušies Reformu partijas censoņi, kam vēsturiski tuvākas bija idejas par vienotību ar “Saskaņu”. Diezgan droši varu apgalvot, ka viņiem ideja par latvisku skolu nesimpatizē.

E. Līcītis: – Kas varētu notikt ar valdību pēc prezidenta vēlēšanām? ZZS piesaka lielāku pretenziju par līderību valdībā.

– Par to jāprasa Lemberga kungam – kā būs ar valdības stabilitāti. Mūsu plānos ir strādāt, nevis atkal sākt amatu tirgu un visu to neauglīgo gaisotni, kas gribot negribot iestājas, veidojot jaunas valdības.

– Cik būs spēkā matemātiskais, it kā godīgais amatu sadalījums prezidenta vēlēšanās? Jums ir Saeimas priekšsēdētāja, “Vienotībai” premjeres vieta – līdz ar to prezidenta amats krīt ZZS?

– Pareizs uzsvars uz “it kā godīgais”. Tādam dalīšanas principam nevaram piekrist, jo godīgs tas nav. Kaut tāpēc, ka matemātiski NA saņēma spīkera krēslu, atdodot ministra amatu. Visnepareizāk tagad būtu iesaistīties politisko amatu pārdales, ietekmes palielināšanas vingrinājumos. Mūsu pieeja ir godprātīgi izvēlēties Latvijai šajā brīdī tiešām labāko prezidentu.

Latvijas Avīze

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • trafix 1

    29.04.2015 18:27

    derētu pārmaiņus pēc tāds kritērijs,kā Latvijas patriotisms un godīgums. Tie prezi...mums tādi dīvaini,viena dala kaimiņiem pagastus,otrs pacēlies,krievu band itu naudu mazgādams...

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.