logo

Lāčplēšu svētki

11.11.2016 Agris Purviņš, Pēteris Radziņš Latvijā

1919.gadā 26.oktobrī no kaujām par Ukrainas valsts neatkarību Latvijā atgriezās mūsu izcilākais un pieredzējušākais virsnieks pulkvedis Pēteris Radziņš. Tās pat dienas vakarā viņš stādījās priekšā Latvijas armijas virspavēlniekam J.Balodim, kurš piedāvāja viņam uzņemties virspavēlnieka štāba priekšnieka amatu. Pēc neliela pārdomu brīža viņš pieņēma šo amatu, bet tas nebija vienkārši amats: tā bija augstākā atbildība, kuru viņš uzņēmās par tūkstošiem Latvijas armijas kareivju dzīvībām un ne tikai – tagad no viņa lēmumiem bija atkarīgs būt vai nebūt Latvijas valstij. Kā ģenerālis Jānis Balodis vēlāk rakstīja: „Ar viņam piemītošām apbrīnojamām orientēšanās spējām viņš neticami ātri iejutās un iestrādājās savā jaunajā darbā kopā ar štāba vadību, un jau nākošās dienās viņš kopā ar mums deva rīkojumus karaspēkam, kuru toreiz vēl savām acīm nebija redzējis”[1].

Tieši pēc mēneša, Latvijas armija, kura tikko bija vēl tikai pussoļa attālumā no katastrofas, pilnībā sakauj Bermonta karaspēku. Tūliņ pēc šīs uzvaras pulkvedis P.Radziņš pārliecina politisko vadību, ne bez kreiso spēku spēcīgas pretestības, nekavējoties uzsākt aktīvu karadarbību Latgales atbrīvošanai no Padomju Krievijas Sarkanās armijas. Īsā laikā tiek panākta vienošanās ar Polijas armiju, pilnīgā slepenībā izstrādāts kaujas operācijas plāns, pārsviests karaspēks no Kurzemes un Rīgas uz Latgales fronti un 3.janvārī tiek uzsākta aktīvā karadarbība. Īsā laikā neticami grūtos apstākļos, salā un bezceļos tiek sakauta Sarkanā armija, kura pirms tam bija sakāvusi visas Krievijas baltās armijas. Rezultātā 1920.gada 1.februārī tiek parakstīts slepenais pamiers, pēc kura Sarkanā armija apņemas pilnībā atstāt Latgales teritoriju.

Mums šodien liekas, ka mūsu uzvaras nāca viegli un tās ir pašas par sevi saprotamas, bet patiesībā tās bija dziļi pārdomātu un ģeniāli izvestu operāciju rezultāts. Pēc ģenerāļa nāves Cēsu avīze rakstīja: „Uz Radziņa pleciem gūlās smagi pienākumi. Jā šī karavīra pleci toreiz pagurtu, – kas zin, varbūt tad nebūtu arī brīvas, neatkarīgas Latvijas.”[2]

Šodien, pieminot mūsu karavīrus un viņu karavadoņus, mums kā nekad agrāk ir aktuāli tas, ko ģenerālis Pēteris Radziņš rakstīja par karavīru drosmi un varonību. 1923. gada 11.novembrī laikrakstā „Tēvijas sargs” tika nopublicēta viņa uzruna Lāčplēša svētkos.[3]

Agris Purviņš,

Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības priekšsēdētājs

 

Lāčplēšu svētki

Lāčplēšu svētki ir Latvijas kara varoņu svētki. Ar šo svētku svinēšanu tauta izrāda godu un cienību pret to viņas dēlu darbiem, kuri tēvijas atbrīvošanas un valsts nodibi­nāšanas cīņās ir izrādījuši izcilu drošsirdību un varonību – izcilas kareiviskas īpašības. Ar vārdu sakot, šie svētki ir – kareivisku īpašību cildināšana un godināšana. Tas ir ļoti skaisti un tālredzīgi, kad valsts un tauta atrod par vajadzīgu godināt un cildināt kareiviskas īpašības. Vēl lielāku vērtību iegūst šo kareivisko īpašību cildināšana mūsu modernajā laikmetā, kad visplašākos apmēros tiek dzīta internacionālā propaganda, kura vienmēr savienota ar propagandu pret kareivisko garu varbūtējo ienaidnieku zemē.

Varonība ir visdārgākā un visaugstākā vīrieša īpašība. Varonība ir vispilnīgākā – līdz dzelzs konsekvencēm – personības ielikšana savas tautas, tēvijas, idejas, kultūras un arī ticības labā. Varonība ir atslēga uz visām zemes bagātībām; varonība – āmurs, kas kaļ valstis; varonība ir vairogs, bez kura nevar pastāvēt nekāda kultūra. Varonība ir idejas uzduršanās pret klinti – matēriju, neskatoties uz to, kādas būs sekas. Varonība ir, – kad cilvēks idejas labā atļauj sevi kaut vai krustā sist un ar dziestošām acīm un pēdējo elpas vilcienu vēl izsauc pasaulē tās idejas, kuru labad viņš mirst. Tā apzīmē varonību īsts karavīrs. Kareiviskā drošsirdība ir patiesi augstākais vīrieša greznums. Kareivisko drošsirdību un varonību nicina un noliedz tie, kuriem pašiem tās trūkst, un tie, kuriem citu kareiviskā drošsirdība neļauj izvest dzīvē dažādus tumšus nolūkus. Katrs veselīgs, nesamaitāts cilvēks visaugstāk ciena kareivisko drošsirdību un varonību. Kamdēļ ļaudis drūzmējas, lai redzētu karaspēka parādi? Vai katru jaunu, nesamaitātu cilvēku, un sevišķi jaunus zēnus, nepārņem savāds uzbudinājums un aizgrābtība, redzot pilnīgā kārtībā garāmejošu karaspēku. Vai katrs nesamaitāts zēns savā sirdī neapskauž virsnieku, kurš iet savas karaspēka vienības priekšgalā – vai katrs zēns savas sirds dziļumos tad nevēlas būt šā virsnieka vietā. Kas tad ir tas pievelkošais un apskaužamais virsnieka dzīvē? Vai spožais apģērbs? – nebūt nē, jo dažos citos valsts un sabiedriskos amatos ir daudz spožāki apģērbi. Vai viegla dzīve un liela alga? – arī ne, jo katram ir zināms, ka virsnieka alga ir niecīga, bet darba daudz un vēl vairāk dienesta nepatikšanu. Vai vēl lielāka aizgrābtība nepārņem ļaudis, kad tie kara laikā redz garām ejošus karapulkus, kuri dodas uz karu un kauju: pat vienaldzīgi ļaudis top aizgrābti un sajūsmināti līdz asarām un jaunā paaudze bieži vien sajūsminās tik tālu, ka aiziet karaspēkam līdzi – aizbēg no mājām, no tēva, mātes un citiem tuviem radiem un draugiem. Uz karu ejošs karaspēks nav spoži apģērbts; katram zināms, ka uz karalauka nav ne mazāko dzīves ērtību, bet pastāvīgi nākas ciest badu, aukstumu, nogurumu un citas grūtības, un galvenais – kara cilvēks ir padots pastāvīgām nāves briesmām; mirt vai būt sakropļotam taču negribas nevienam. Tātad ne ārējais spožums, ne materiālā labklājība nevar būt par to pievelkošo spēku, kas sajūsmina ļaudis, redzot karavīrus. Redzot karaspēku parādē un vēl vairāk – redzot vi­ņus, kad tie dodas uz karu, katrs sajūt, ka šie ļaudis iet briesmās un ka viņi no briesmām nebaidās. Redzot virsnieku karaspēka vienības priekšgalā, skatītājā rodas sajūta, ka šis vīrs ar saviem ļaudīm ir gatavs bez apdomāšanās iet ugunī, ūdenī un tiešā nāvē, – ka šis vīrs ne no kā nebaidās, ka baiļu viņš nepazīst. Šo uz karu ejošo virsnieku apskauž tamdēļ, ka viņā redz drošsirdības ideālu. Katrs jauns zēns apskauž virsnieku un vēlas būt viņa vietā tamdēļ, ka veselīgā cilvēka dabā ir cenšanās būt drošsirdīgam un augstāk par visu cienīt drošsirdību. Drošsirdības un varonības ideāli ir tie paši, kuri pievelk, aizgrābj un sajūsmina līdz sirds dziļumam. Drošsirdība vienmēr un visur imponē un iegūst cienību un piekrišanu. Visskaistākajam augļu kokam, uz kura aug labākie augļi, nebūs nekādas vērtības, ja šis koks nebūtu spējīgs izturēt vētras un negaisus: pēc pirmā stiprā vēja tas tiks nolauzts un ies bojā. Tāpat tas ir cilvēces dzīvē: visaugstākā kultūra ar vislabāko ekonomisko stāvokli nevarēs pastāvēt, ja valsts un tauta nebūs spējīga aizsargāt sevi pret politiskām kara vētrām. Ja tautā un valstī netiek cienīta un kultivēta kareiviska drošsirdība un varonība, tad droši var teikt, ka tāda valsts un tauta ātriem soļiem tuvojas savai politiskai un nacionālai nāvei.

Mūsu Lāčplēša svētki – kareiviskas varonības svētki – neattiecas tikai uz pagātni, bet gan arī uz nākotni. Šajos svētkos tiek pieminēti un cildināti pagājušo karu varoņi; tiek atdots gods tiem, kuri jau pierādījuši savu kareivisko drošsirdību. Izceļot un ar godu atzīmējot pagājušos varonības pierādījumus, mēs iepotējam un attīstām šīs īpašības mūsu jaunajā paaudzē. Kultivējot kareiviskās varonības un drošsirdības jūtas mūsu tautā, mēs liekam tos pamatus, kuri vienmēr un visur ir bijuši un būs par visstiprāko un visdrošsirdīgāko valsts pastāvēšanas garantiju. Kas grib dzīvot, tam ir jāaizstāv sava dzīve; dzīvos tas, kas ir spējīgs sevi aizstāvēt; un sevi aizstāvēt būs spējīgs tas, kura sirdī valdīs kareiviskas drošsirdības un varonības gars – Lāčplēša gars.

Ģenerālis Pēteris Radziņš

[1] „Jaunākās Ziņas” Nr. 231, 1930

[2] Cēsu Avīze., Nr.195 (18.10.1930.)

[3] Latvijas Kareivis, Nr. 252 (1923, 11. novembris).

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.