logo

Lai darbam būtu paliekoša vērtība

26.08.2020 Raivis Dzintars Latvijā

Man ir laimējies pazīt Eināru Cilinski kopš tā laika, kad kā pavisam jauns puika pievērsos sabiedriskajai darbībai. Tas, ka viņš piekrita pretendēt uz Rīgas mēra amatu, man bija pārsteigums. Lai arī Einārs bijis aktīvs politiķis kopš balsojuma par Latvijas neatkarību, viņš ir no tiem, kas politikas reizēm samāksloto vidi iztur ar grūtu sirdi. Tas, ka viņš bija gatavs izvirzīt savu kandidatūru, liecina, ka tas ir nopietni. 

Saruna notika Nacionālās apvienības birojā Torņa ielā. Šeit mēs esam runājušies simtiem reižu, bet pirmo reizi – intervijas formā. Kad pieskaramies tēmām par mūziku, klimata pārmaiņām vai nacionāli politiskiem jautājumiem, mana sarunbiedra acīs iemirdzas īpaša aizrautība. Jā, ir lietas, kas viņam dod spēku un motivē cauri laikiem, bet ikvienam jautājumam viņš pieiet ar atbildību. Viņš nesitīs pie krūtīm un nerunās skaļās, skanīgās frāzēs. Viņš iedziļināsies un būs atklāts. Kompetence. Ar šo vārdu Einārs raksturo savu komandu vēlēšanās. Un ar šo pašu vārdu es raksturotu viņu.

– Tevi var raksturot kā politiķi, zinātnieku, ķīmiķi, ekonomistu, savulaik arī vides aktīvistu, metālistu. Kā tu pats sevi primāri identificē?

– Kā ķīmiķi sevi droši vien vairs neraksturotu, tas bija pasen. Taču zinātnē pēdējā laikā esmu darbojies enerģētikas un klimata nozarē. Mums katram ir ļoti dažādas īpašības un atšķirīgs cilvēku loks, ar kuriem saskaramies. Droši vien esmu viss minētais.

– Kas ir tās vērtības, uz kurām balstoties tu pieņem lēmumus?

– Man šķiet svarīgi, lai no manis darītā ir kāda paliekoša vērtība un jēga. Tāpēc man ļoti patika Kultūras ministrijā strādāt ar vēsturiskā mantojuma programmu. Nauda tika ieguldīta baznīcās vai citās vēsturiskās ēkās, kas noteikti stāvēs vēl gadsimtiem ilgi. Tad jūti, ka esi izdarījis ļoti labu darbu.

– Vai vēsturiski esi rīdzinieks?

– Jā, esmu dzimis Rīgā. Lielāko mūža daļu esmu dzīvojis Purvciemā un joprojām tur dzīvoju. Bērnību pavadīju netālu no VEF Kultūras pils Biķernieku ielā. Tēva mājas ir laukos, Kūdumā Pārgaujas novadā. Turp laiku pa laikam mēdzu aizbraukt nedēļas nogalēs. Tāpat man ir vasarnīca Saulkrastos. Mana vecāmāte no mātes puses ir no Kurzemes. Mēs katrs esam cēlušies no laukiem, un kaut kāda saikne ir palikusi, bet kopumā jūtos kā rīdzinieks. Man šķiet svarīgi, lai Rīgu uztveram plašāk, lai nav tā, ka ap Rīgu ir pašvaldības, kuras nodarbojas tikai ar savām lietām un ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un dažādām atlaidēm cenšas pārvilināt Rīgas naudu uz savu pašvaldību. Mēs nedomājam kopsakarībās – tā ir problēma, kas pastāvējusi ilgstoši.

– Vai esi Rīgas lokālpatriots?

– Ja skatītos individuāli, mēs nonāktu pie tā, ka ir vieta Saulkrastos pie jūras, kas man patīk labāk nekā daudzas vietas Rīgā. No otras puses, Rīgā ir skaistas un interesantas vietas. Daudzas no tām ir jāatjauno. Parasti es vasarā aizbraucu uz kādu pasākumu Daugavgrīvas cietoksnī. Tā ir fantastiska vieta, kur rīkot pasākumus, līdzās ir ūdeņi, jūra. Taču visapkārt drupas – kā pēc kara. Būtu jācenšas saglabāt to, kas tur ir saglabājams, attīstīt šo vietu, veidot par kultūras centru. Tas ir tikai viens piemērs. Purvciemā, kur dzīvoju, ir renovētas tikai tās ēkas, kuras agrāk bija kooperatīvās mājas. Cilvēki iemācījās sadarboties un pieņemt lēmumus. Pārējās mājas nav renovētas, pagalmi nav sakārtoti. Purvciemā tikpat kā nekas nenotiek. Tur nevar pat kafiju iedzert! Covid-19 laikā strādāju mājās, un, kad vajadzēja satikties ar pāris cilvēkiem, gribēju to darīt kādā tuvējā kafejnīcā, lai nebūtu jābrauc uz centru, bet nav jau to kafejnīcu! Tagad pāris ir, bet tobrīd aiziet vakarā uz kafejnīcu vienkārši nebija iespējams. Līdzīgi droši vien ir arī citos mikrorajonos. Es vasarā labprāt brauktu uz centru ar velosipēdu, bet drošā veidā to izdarīt nav iespējams. Zemitānu tiltam pāri nevar tikt, velosipēds ir jānes pa kāpnēm. Citi brauc pa transporta joslu, ko es tomēr izvairītos darīt. Par šīm lietām neviens nav padomājis. Ielas ir platas, velojoslas noteikti varētu uztaisīt.

– Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības kopīgi izvēlētā devīze Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām ir “Dzīva Rīga”. Kā tu personīgi izproti dzīvu Rīgu?

Dzīva Rīga primāri ir pilsēta, kas ir draudzīga ģimenēm ar bērniem. Rīgā jābūt pieejamiem bērnudārziem vai citiem alternatīviem pakalpojumiem, piemēram, aukļu dienestam.

Tas dotu iespēju māmiņām strādāt kaut vai īsāku darbalaiku. Izskatās, ka problēma ir vēl lielāka, nekā mēs sākumā domājām. Tiekoties ar apkaimju iedzīvotājiem, saprotam, ka, piemēram, tādā plašā apkaimē kā Dārziņi bērnudārza nav vispār, savukārt Vecāķiem tuvākais bērnudārzs ir absolūti krieviskā rajonā, un tādā negribas bērnus laist. Baidos, ka šīs problēmas risināšanai vajadzēs vēl vairāk līdzekļu, nekā mēs sākotnēji plānojām, taču savā ziņā tas ir labi. Šis ir viens jautājums, kuru visi mēra amata kandidāti ir solījuši risināt, tāpēc ir liela iespēja, ka šīs idejas varēs īstenot.

– Par bērnudārziem ir runāts daudz, taču tas skar tikai noteiktu daļu rīdzinieku. Vai no bērnudārzu jautājuma sakārtošanas kāds labums ir arī gados vecākiem cilvēkiem?

– Es domāju, ka arī cilvēkus gados interesē sava nākotne. Pensija jau nav vienīgais, kas interesē, bet arī tas, kas paliek aiz viņa. Ja runājam utilitāri, šīs jaunās darbavietas un cilvēki, kuri paliek Rīgā un var šeit strādāt un maksāt nodokļus, ir arī materiāls ieguvums.

– Par Rīgu tev šajās dienās ir daudz jārunā. Parunāsim par citām Latvijas vietām! Dažas jau pieminēji, bet vai ir vēl kāda īpaši tuva vieta Latvijā, kur pavadi brīvo laiku?

– Vispirms droši vien Cēsis, kas ir tuvu manām lauku mājām Pārgaujas novadā. Manuprāt, Cēsis sekmīgi attīstās. Ja uz Cēsīm būtu ātrāks vilciens, tās attīstītos vēl straujāk. Strādājot Kultūras ministrijā, mums izdevās novirzīt Eiropas fondu līdzekļus Cēsu baznīcas un pils atjaunošanai. Patiesībā vietas, kurp visbiežāk mēdzu doties, ir tās, kur ir akustiskā koncertzāle, un Cēsis ir viena no tām. Vienu reizi esmu bijis Ventspils koncertzālē. Bērnībā braucu uz sporta nometnēm Liepājā. Tagad tur ir „Lielais dzintars”, ko labprāt apmeklēju. Ir arī klubs „Fontaine”, tagad gan tur ir mazāk, ko redzēt. Tāpat arī „Gors” Rēzeknē, kas ir ļoti laba akustiskā koncertzāle. Vēl varētu nosaukt Sabili un Pedvāli. Kultūras ministrija atrada iespēju atjaunot vienu no Pedvāles muižām. Sabile ir Kurzemes pērle, tur daudz ko varētu atjaunot un uzlabot, bet arī tagad Sabilē ir daudz, ko redzēt – piemēram, vīna kalns. Klimata pārmaiņu dēļ vīnogu audzēšana varētu būt diezgan perspektīva nozare Latvijā.

– Tu sāki stāstīt par brīvā laika pavadīšanu. Ko vēl dari, kad nestrādā?

– Brīvajā laikā cenšos sportot, vismaz nedaudz paskriet. Piedalos veterānu sacensībās vieglatlētikā, reizēm arī uzvaru sprintā savā vecuma grupā. Rīgā viens no virzieniem būtu sakārtot sporta infrastruktūru. Domājams, ka „Daugavas” stadionā uzcels modernu vieglatlētikas manēžu, bet Tallinā ir vairākas šādas manēžas. Ja nevaram uzreiz uzbūvēt vēl vienu jaunu, varam vismaz saremontēt esošo – Rīgas Nacionālo sporta manēžu – jauniešu sportam.

Mēdzu apmeklēt koncertus. Cerams, ka arī Rīgā izdosies tikt pie modernas akustiskās koncertzāles. Klausos dažādu mūziku – klasisko roku, metālu, blūzu, džezu, ļoti daudz ko. Cenšos regulāri iet uz koncertiem, paklausīties arī jaunās grupas. Vasarā parasti aizbraucu uz vienu vai diviem lielajiem mūzikas festivāliem. Šogad tas, protams, nesanāca. Devos uz “Zobens un lemess”, kas šovasar laikam bija viens no lielākajiem festivāliem Eiropā. Vienmēr esmu lasījis un lasu grāmatas, kā arī sekoju līdzi zinātniskajiem pētījumiem enerģētikas un klimata jomā.

– Paturpinot par tavu personību… Kā, tavuprāt, tevi raksturotu kolēģi politikā, darbā?

– To ir grūti zināt, ko par mani aiz muguras saka. Bet, domāju, citi var paļauties uz mani, ka solīto es izdarīšu.

– Bieži dzirdēts par tavu godīgumu, principialitāti. Tu pats tam piekrīti?

– Nu, zaglis es neesmu. Nekad neesmu izmantojis savu amatu un nedarīšu to arī turpmāk. Attiecībā uz principialitāti… Nav tā, ka es nebūtu gatavs uz kompromisiem.

Ja strādājam politikā, ir jārunā. Reizēm nākas piekrist kompromisam, ja redzams, ka tas ir vajadzīgs, lai virzītos uz priekšu. Nav jēgas iecirsties un neko nepaveikt. Protams, ir arī reizes, kad šī principialitāte ir nepieciešama līdz galam.

– Viena no šādām reizēm, kad gāji līdz galam, bija tad, kad kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs tomēr atteicies pildīt premjera prasību nedoties pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Kā to vērtē tagad?

– Šī prasība, manuprāt, bija nepamatota. Katram cilvēkam ir tiesības apmeklēt tādus pasākumus, kas atbilst viņa uzskatiem.

– Tu interesējies par klimata jautājumiem, par vidi. Kā tu raksturotu, cik labvēlīgā vidē dzīvojam Latvijā?

– Globālās lietas ietekmē arī mūs. Pēc dažādām kartēm un prognozēm Latvija nebūs vieta, kur negatīvā ietekme būs lielākā, bet pārmaiņas notiek – piemēram, ienāk invazīvas sugas. Klimata pārmaiņām nāksies piemēroties, taču vajadzēs arī pārveidot gan enerģētikas, gan transporta sistēmas, gan arī mainīt paradumus. Ja runājam par vidi kopumā, domāju, ka ir ļoti dažādi. Piemēram, Rīgas centrā gaisa kvalitāte nav tā labākā. Tas ir viens no virzieniem, kas prasīs jaunā domes sasaukuma rīcību un konceptuālus risinājumus Mēs nevaram, piemēram, aizliegt malkas krāsniņas – jādomā, kā nodrošināt šiem cilvēkiem cita veida apkuri. Domāju, ka ūdeņu kvalitāte ir uzlabojusies, bet daudzviet tā joprojām ir problēma. Plastmasa ir problēma, arī atkritumu apsaimniekošana. Risku rada drošība un bīstamo kravu transports. Šobrīd saasinājusies problēma ar uzņēmumu „Riga Fertilizer Terminal”, kurš pārkrauj minerālmēslus, arī amonija salpetri, kāds nupat uzsprāga Beirūtā Libānā. Šī iekārta it kā esot daudz modernāka, bet vienlaikus mēs šo vielu ar vagoniem vedam cauri Rīgai. Šī iekārta ir radusies koruptīvu darījumu rezultātā. Toreiz oligarhu sarunās Andris Ameriks uzdeva toreizējam Vides departamenta vadītājam Askoldam Kļaviņam, lai viņš skraida un kārto atļaujas. Jaunajai Rīgas domei kopā ar valsts iestādēm būs jādomā par drošības jautājumiem. Amonija nitrāts nevar uzsprāgt tāpēc vien, ka kāds pielaiž uguni. Bet, ja, piemēram, notiek avārija, kur šī amonija nitrāta tuvumā saskrienas vai uzliesmo kāda degvielas cisterna, tad zaudējumi ir ļoti lieli. Nedomāju, ka Rīgā vajag transportēt šādas kravas. Nodokļu ieņēmumi no šāda termināļa esot ļoti mazi.

– Kāpēc 29. augustā cilvēkiem vērts balsot par Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības kopējo sarakstu?

– Vienā vārdā – kompetence. Ņemot vērā to, ka esam viens no diviem sarakstiem, kas veidoti, apvienojot divas partijas un nepartejiskus kandidātus, šis salikums ir ļāvis izveidot ļoti kompetentu sarakstu ar ekspertiem visās pašvaldības jomās.

Ar Eināru Cilinski sarunājās Raivis Dzintars.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.