logo

Lai etniski vienotu, Latvijai jākļūst par bērniem draudzīgāko valsti! (7)

12.05.2014 Raivis Dzintars Latvijā

integrācija
Latviska Latvija ir gan mans personīgais, gan politiskais mērķis. Esmu nacionālists. Manuprāt, pozitīvā, atvērtā izpratnē. Vienmēr esmu bijis un palikšu. Tas, par ko es un mani domubiedri runājuši gadiem ilgi, tagad to spiesti ieraudzīt daudzi. Daudzi bijušie liberāļi un kosmopolīti pēkšņi retorikā kļuvuši tik nacionāli, ka brīžam sāk šķist, ka esam mainījušies vietām. Bet šoreiz stāsts nebūs par to.

Par sabiedrības saliedēšanu, dažādu uzskatu un etnisko grupu vienošanu parasti izsakās politiķi “vairāk uz centru”. Taču no turienes, manuprāt, šodien vai nu ir tikai vispārīga faktu konstatācija, vai spriedumi, kas ir visnotaļ tāli no realitātes. Tāpēc dalīšos ar savu redzējumu.

Divas identitātes vienā

Pirmais solis ir censties saprast katru iesaistīto. Tas nenozīmē atbalstīt vai vērtēt, bet saprast, mēģināt iejusties, rast atbildes uz jautājumiem, kāpēc katrs jūtas un rīkojas tieši tā, kā rīkojas.

Vairums krievu sevī vienlaikus iekļauj divas dažādas identitātes. No vienas puses tā ir Latvija, kur viņi dzīvo, ir dzimuši, ikdienā saskaras ar šejienes kultūru, cilvēku mentalitāti, kā rezultātā bieži arī paši kļūst atšķirīgi no Krievijas krieviem. No otras puses tā ir Krievija. Patīk vai nē, tā ir valsts, kas iemieso viņu etniskās saknes, pārstāv viņu valodu un kaut kādā mērā kultūru. Vairākas identitātes var sadzīvot, ko pierāda trimdas latvieši rietumos. Tas ir līdzīgi kā tad, ja ir miesīgā māte un māte, kas uzaudzinājusi. Abas var būt nozīmīgas. Sarežģījumi sākas tad, ja šīs identitātes noteiktu apstākļu rezultātā kļūst konfliktējošas vai pat naidīgas.

Šobrīd situācija ir līdzīga. No vienas puses Latvijas identitāte, kas saistīta ar Rietumiem un NATO un kas Ukrainas notikumos redz paralēles ar notikumiem mūsu mājās 1940. gadā. (Piedevām rada asociācijas, kā būtu, ja tas noteiktu šeit) No otras puses Krievijas identitāte, kas Rietumus un NATO faktiski definējušas par pretiniekiem, bet Ukrainā “glābj cilvēkus no briesmām un atjauno vēsturisko taisnīgumu”.

Kad abas identitātes kļuvušas tik savstarpēji izslēdzošas, notiek aktīvāka vai mazāk aktīva izvēles izdarīšana. Tas automātiski nenozīmē aktīvu rīcību pret kādu no pusēm, bet noteiktos apstākļos šāda rīcība var izrietēt.

Pirmā pieeja: rīkoties, lai mūsu identitātes daļa kļūtu krieviem nozīmīgāka. Lai kā mēs vēlētos pieņemt, ka tam tā būtu jābūt bez jebkādas papildus rīcības un “tas ir viņu pienākums”, tā paliks tikai mūsu taisnība, kas nemainīs īstenību. Ja vēlamies rezultātu, ir jārīkojas mērķtiecīgi.

Otra pieeja ir pieņemt, ka vairumam no viņiem Latvijas identitāte nekad nebūs tuvāka par Krievijas, un rēķināties ar šiem cilvēkiem tikai kā ar Krievijas turpinājumu Latvijas iekšienē. Šī pieeja var būt pat vienkāršāka, jo nav daudz jādomā, nav jāskaidrojas, nav jācenšas saprast, nav jāpiedzīvo vilšanās par centienu neizdošanos, nav jāpiedzīvo dažādas neērtas situācijas… viss tad ir vienkāršāk: balts un melns.

Jāpiedāvā savs ambiciozs mērķis

Esmu starp tiem, kas izvēlētos pirmo pieeju. Būdams nacionālists un būdams par latvisku Latviju. Šīs pieejas pamats ir pateikt, ka mēs gribam, lai jūs būtu mūsējie. Mēs gribam, lai jūs šeit justos kā savās īstajās, pirmajās mājās un vienlaikus mēs gribam, lai jūs saprastu arī mūs, kam nav otras identitātes. Mums ir tikai Latvija – vienīgā vieta, kas var būt latviska.

Šis ir tikai pamats, no kā jāsāk. Tas nenozīmē, ka visi arī būs mūsējie, un, iespējams, ka daļa tiešām citā valstī justos laimīgāki. Bet šis attieksmes pamats ir vajadzīgs. Protams, ar ko ir par maz, lai mums ticētu. Un kāpēc, lai ticētu, ja kaimiņvalsts mediji uzbur Krievijas kā diženas valsts diženo misiju un teju vai aicina piedalīties vēstures veidošanā, kamēr Latvijā gan latviešu, gan krievu medijos galvenokārt redzam un lasām tikai par visu slikto, nepareizo, bezcerīgo, draudīgo…?!

Būtu naivi uzskatīt, ka ar cēlu ideju par latviešu valodas un kultūras sargāšanas misiju mēs vairumā krievu varētu izkonkurēt Krievijas ideju. Ir labi, ja daudziem krieviem tas ir svarīgi, bet tas neatsvērs to, ko šodien piedāvā Putins. Patīk mums vai nē, bet neatsvērs… Ir jāmeklē vēl kaut kas un es redzu tikai vienu virzienu, ko mēs varētu likt pretī.

Ambiciozs un šķietami nereāls mērķis, kā vārdā, manuprāt, varētu vienoties visdažādāko tautību Latvijas cilvēki: Latvija kā bērniem draudzīgākā valsts.

Patiesībā šis koncepts ir savstarpēji izslēdzošs Putina piedāvātajai “vēsturiskai misijai”. Putina lielajā runā formulētie sapņi pilnā apmērā nevar īstenoties bez nežēlīga un asiņaina kara Latvijas teritorijā. Krievijas impērijas atjaunošana 1914. gada robežās un elle ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no tautības – tie ir neatdalāmi jēdzieni. Tur, kur ir karš, tur nav labākie apstākļi jaunajām māmiņām.

Latvija kā bērniem draudzīgākā valsts nozīmētu, ka valsts varai, sabiedrības viedokļu līderiem šo koncepciju vajadzētu nepārprotami izvirzīt sabiedriskās domas priekšgalā. Tikpat stipri, cik Putins stāsta savu stāstu, mums jāstāsta savējais. Maksimāls praktisks un morāls atbalsts grūtniecēm un jaunajām māmiņām, brīvpusdienas skolās, drošākie un labākie bērnudārzi, veselības aprūpe bērniem kā prioritāte, atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām, valsts un pašvaldību rūpes par bērnu iespējām veselīgi un attīstoši pavadīt brīvo laiku…

Katrai partijai līdzās parastai 4000 zīmju programmai varētu prasīt īpašo programmu – par atbalstu ģimenēm ar bērniem. Līdzās parastajam valdības rīcības plānam, būtu jābūt rīcības plānam šo uzdevumu izpildei.

Pilsēta, kas pazīstama ar īpašu atbalstu bērniem, ir Sigulda. Manuprāt, tas ir viens no būtiskiem apstākļiem, kāpēc tur cilvēki ir draudzīgāki, lepnāki par savu pilsētu, pat pēc sejas laimīgāki, neatkarīgi no etniskās izcelsmes un valodas, kurā runā mājās. Šajā ziņā visai Latvijai vajadzētu būt kā Siguldai.

Teju trīskāršotie minimālie pabalsti māmiņām, kā arī atbalsts bērnudārzu rindu samazināšanai ir labums, ko izcīnījuši nacionālisti, bet augļus var baudīt ikvienas tautības jaunās māmiņas un tēti.

Nobeiguma vietā

Mēģināšu apkopot dažus principus, kas, manuprāt, būtu svarīgi, ja vēlamies vienot Latvijas sabiedrību un panākt, ka tās identitāte konflikta situācijās dominē:

  • Atzīt, ka vēlamies Latvijas krievus redzēt kā savējos, pat ja šobrīd mūs ļoti daudz kas mēdz šķirt,
  • Mēģināt saprast krievus, iejusties un pieņemt, ka viņi ir dažādi. Cienīt. Kad vien tas ir iespējams pretēju viedokli mēģināt pierādīt ar pārliecināšanu, nevis pārbļaušanu vai uzvaru apvainojumu sacensībā. Mudināt arī latviešu nacionālistus apzināties, ka tas nav nepatriotiski vai nepareizi.
  • Saglabāt un stiprināt valstisku pašcieņu un rīcību, kas vairo latvisko vidi, pat ja tas nozīmē no krieviem atšķirīgus uzskatus. No atšķirīgā neizvairīsimies, bet svarīgi skaidrot, mudināt saprast un pierādīt, ka tas nav pretrunā viņu etniskās identitātes saglabāšanai.
  • Audzināt patriotismu jaunatnē. Saprast, ka nepieciešamas mērķtiecīgas darbības: sarunas par valsti skolās, pozitīvo piemēru biežāka izcelšana, atraktīva vēstures pasniegšana, vairāk jauniešus uzrunājoši kino un citi atbilstoši kultūras darbi. Arī pašiem gluži vienkārši biežāk jāmāk saskatīt pateikt labais par sevi, savu valsti, saviem policistiem, skolotājiem, karavīriem, ārstiem…
  • Piedāvāt tādu Latvijas ideju, kas būtu mūsu visu interesēs – Latvija kā bērniem draudzīgākā valsts. Ja šādu ideālo konceptu nevar ieviest uzreiz, vismaz sākt soli pa solītim un definēt, ka tas ir viens no valsts mērķiem.

Nekas no tā negarantē, ka visi krievi būs tādi, kā gribam redzēt. Tāpat arī visi latvieši nebūs. Visi kaimiņi nebūs. Tomēr… ar vienu graudu nevar piepildīt maisu, bet sākt var!

Raivis Dzintars
Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • ezis x

    15.05.2014 16:29

    Šis ir plašs temats, lai to iztirzātu būtu jāuzraksta paprāvs apcerējums. Gribu tikai minēt vienu punktu pie R. Dzintara teiktā. Ja ejam 100 vai 150 gadus atpakaļ pagātnē, redzam, ka visas Latvijas pilsētas bija nelatviskas. Gadu tecējumā tas mainījas. Kā? Tas mainījās caur to, ka laukos (kur pārsvarā dzīvoja latvieši) bija augstāka dzimstība nekā pilsētās. Cilvēki no laukiem plūda uz pilsētām un tās ar laiku latviskoja. Arī šodien dzimstība laukos (kur pārsvarā dzīvo latvieši) ir augstāka nekā pilsētās. Ja mūsu varas vīri un sievas, sākot ar 1991. gadu, būtu vairāk rūpējušies par lauku iedzīvotājiem, un viņus vairāk atbalstījuši, tad šodien demogrāfiskā situācija būtu latviešiem mazliet labvēlīgāka neka tā faktiski ir. Diemžēl, mums ir tālredzīgu polītiķu deficīts.

    • Jānis Jēkabsons

      17.05.2014 07:41

      Šajā jautājumā tieši sanāca minidiskusija ar Raivi pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Liela vilšanās bija ka uz jautājumu,kāda būs situācija, ja attistam laukus pēc divdesmit gadiem, saņēmu atbildi un stāstus par deviņdesmito gadu demogrāfisko bedri, nevis to, ka sakarā ar augstāku dzimstību,kas ir laukos, pēc divdesmit gadiem sāktos pilsētu latviskošanās. Eiropā ir tāda tauta, kā albāņi, kuri tieši demogrāviski spiež visur visus ārā. Un protams albāņu mafija ar narkobiznesu. Viņu reliģija ir demogrāfija.

  • Jānis Derums

    13.05.2014 10:52

    Pie esošām latviešu un kolonistu(pamatā krievu) skaitliskām proporcijām grūti, pat nereāli panākt etnisku vienotību. Turklāt krieviskajā kopienā lielam skaitam cilvēku mentāli, politiski tuvāka ir Krievija ar tās impēriskām ambīcijām. Pasaulē ir daudz piemēru, ka jebkurā valstī divām lielām kopienām ir grūti atrast kopsaucējus. Pat attīstītās, civlizētās valstīs, kurās otra kopiena nav valstī savā laikā iebrukusi ar militāru spēku, rīkojusi represijas, ik pa laikam rodas domstarpības, seperātisma tendences(Spānija, Beļģija, Lielbritānija). Bet Latvijā dzīvo tūkstošiem šo iebrucēji un viņu pēcteči! Neaizmirsīsim, ka pret Latvijas neatkarību balsoja ap 400000, par krievu valodu kā otro valsts valodu pāri par 200000, ka dažādos pasākumos šie cilvēki pulcējas zam Krievijas karogiem.Protams ir jādomā, jāmeklē risinājums, bet reāls. Jāatzīst, ka nu jau vairāk nekā 20 gados Latvija šajā ziņā praktiski neko nav darījusi.

  • Andris Doveiks

    13.05.2014 09:53

    Sveiciens! Pilnībā atbalstu Raivja Dzintara rakstā ietverto domu, ka ir jāmeklē risinājums situācijai (problēmai), kura 20 gados nav uzlabojusies (pozitīvi risinājusies), bet kā redzam Ukrainas kontekstā - ogles gruzd zem pelniem. Ir jāpieņem fakts, ka ES pilsoņi ar dzimto un skolā apgūto krievu valodu no Latvijas nepazudīs kā pērnais sniegs pavasarī. Ir jāpieņem fakts, ka viņi ir savādāki, tāpat kā mēs esam savādāki priekš viņiem, priekš poļiem un britiem. Pēc 20 gadiem, kad ir izaugusi paaudze (latviešu un arī krievu valodā runājošo), kurai valsts robežas ir Zilupē un Rucavā, bet lielai daļai Dublinā, jāmaina arī mūsu domāšana, kurā vēl joprojām atrodama Sibīrija kā problēmas risinājums. Pilnībā pievienojos 5 punktiem nobeigumā. Bez komentāriem. "Latvija kā bērniem draudzīgākā valsts". Manuprāt, virziens ir pareizs, un jau daži soļi sperti. Gribu vērst uzmanību uz riskiem šajā zīmolā. Vai bērns, kurš jau izaudzis, vairs nevarēs draudzēties ar šo valsti? Vai tas patiks zvērinātiem bezbērniekiem, pārapdzīvotības ticētājiem, globālistiem, pensionāriem visās valodās? Bet viņi balsos par kaut ko! Tas ir paradoksāli, bet pat šāda pozitīva vienas sabiedrības daļas izcelšana iedarbina pārējā sabiedrībā to pašu atgrūšanas mehānismu, kas rada nepatiku pret gejiem, imigrantiem un citiem "atbalstāmajiem", kuri pirms šīs atbalstīšanas lielākoties tīri labi iedzīvojās sabiedrībā. Vismaz Latvijā. Lai novērstu šo risku, piedāvāju kā virsmērķi likt kvantitatīvu mērķi, piemēram, "3 miljoni latviešu 2050. gadā". Šādam virsmērķim piestāv apakšmērķi bērniem draudzīgākā valsts, tīrākās pārtikas zeme, vispozitīvākā co2 bilance uz vienu iedzīvotāju, šī zeme ir mūsu - gatavi nosargāt, 50 gados mācos jaunai profesijai, dzīve sākas 70 gados, 100 gados dzīve sākas atkal! Tādēļ - 3 miljoni latviešu 2050. gadā! Veiksmi visiem! p.s. Ar latviešiem domāti cilvēki, kuri sevi saista ar Latviju, zina un lieto latviešu valodu, ir vienoti vispārīgos valsts uzbūves un sabiedrības attīstības principos. Termins "latvijieši" nav labskanīgs, lai gan no Raiņa esot nācis. Latvieši mūsdienu lietojumā pirms pusotra gadsimta bija latvji, kuriem braukt jūriņā. Kā kurši, līvi, latgaļi, nevis kursieši, līvieši, latgalieši. Himnā sevi saucam par latvjiem, bet ikdienā Sergejam ar akcentu greizsirdīgi liedzam saukties par latvieti.

  • Kalvis Apsītis

    12.05.2014 17:07

    Man patika analīze, kas publicēta šeit - http://puukjisin.blogspot.com/2014/04/kas-rit-ap-1100-jamaina-latvijas.html . Svarīgākās tēzes no šī raksta: (1) Ļoti straujš aizsardzības izdevumu pieaugums līdz 2% no IKP. Tas būtu ~ + 200 M EUR/gadā. Tas būtu jādara tagad - t.i. rīt. Nevis 2015.gadā un lēnām. Tagad un acīmredzot ziedojot valsts budžeta deficīta komfortablo rāmi. (2) Zemessardzes renovācija - atsvaidzinot un paplašinot, maksimāli iesaistot lojāli noskaņotus pilsoņus (3) Krievijas informatīvā kara tehnoloģiju ierobežošana (4) Kas nav tik acīmredzami? Nedomāju, ka tagad ir īstais brīdis histēriski labot t.s. "integrācijas politiku". T.i. integrācija nav nekas tāds, kur var panākt rezultātu pietiekami ātri. Ar to, protams, nevajag saprast, ka mūsu citu tautību līdzpilsoņi ir jātur aizdomās (atskaitot tos indivīdus, kas ar savu klaji pretvalstisko rīcību rada pamatu šādai attieksmei). Bet integrācija ir gadu desmitiem ilgs process - tur ir vajadzīga skaidra nostāja no Latvijas valsts un tās lojālo pilsoņu vidus un nekādi īpaši "triki" nepalīdz. Kamēr nav skaidrs, kādā veidā mēs audzēsim armijas un zemessardzes iespējas; arī skaidru pretsparu informācijas karam - tikmēr visi tie sabiedrības integrācijas jociņi būs bez droša pamata. Ja cilvēks ir pārliecināts par sevi un apbruņots, tad viņš var arī sākt laipni runāt. Bet ne pretējā secībā. Tas pats ir spēkā arī par valstīm. Manuprāt, Nacionālajai Apvienībai ir jāprasa Latvijas armijas un Zemessardzes stiprināšana. Un, protams, arī konkrēti tiesiski mehānismi, lai aizsargātu Latvijas informācijas telpu no etniskā naida kurināšanas, kūdīšanas uz karu un konfliktiem.

  • Raimonds Udris

    12.05.2014 11:38

    Pilngadību sasniegušie bēgļi un personas ar alternatīvo statusu Latvijā varēs saņemt 256 eiro lielu ikmēneša pabalstu, bet bērniem pabalstā paredzēts izmaksāt 76 eiro mēnesī. http://www.delfi.lv/news/national/politics/begli-latvija-vares-sanemt-ikmenesa-pabalstu-256-eiro.d?id=44421638#ixzz31Ubc3nQI

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.