logo

Latkovskis: Būt latvietim ir dārgs prieks (2)

03.07.2013 Pasaulē

Mūsdienu pasaulē būt latvietim ir dārgs prieks, attiecīgi tomēr jācenšas šīs saites uzturēt, 2.jūlijā intervijā Mārim Zanderam laikrakstā “Diena” sacīja Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis (NA).

Lai gan cēloņus cilvēku aizbraukšanai no Latvijas – gan Otrā pasaules kara nogalē, gan pēdējo gadu laikā – var vispārināt, tie vienlaikus ir ļoti individuāli lēmumi. Līdz ar to vai ir liela jēga tam, ka mēs par to tik daudz runājam – raugi, Saeimas namā šonedēļ lai. Tas, kurš pats sapratīs, ka var atgriezties, atgriezīsies; kurš nevar – nepierunāsim taču.

Domāju, ka par to runāt ir vērts. Man personīgi nav ilūziju par reemigrācijas plāna sekmēm tādā nozīmē, ka atbrauks vairāk nekā aizbrauks. Plāns, protams, ir vajadzīgs, un vēlu tam sekmes. Tomēr mums jārēķinās, ka patiesībā mēs, iespējams, esam tikai emigrācijas, migrācijas procesu sākumposmā, līdz ar to diez vai mūsu diaspora būtiski samazināsies. Tādēļ svarīgi ir tas, lai šiem cilvēkiem puslīdz saglabājas saikne ar Latviju.

Kāda problēma interneta un citu tehnoloģiju laikmetā?

Viena lieta ir lasīt ziņas portālos, cita – aktīva iesaiste. Jāsaprot, ka aizbraukušie ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas pametuši Latviju ekonomisko apstākļu spiediena rezultātā, un ir tādi, kurus motivējuši profesionāli izaicinājumi, iespējas iegūt labāku izglītību. Un liekas ļoti svarīgi, lai šie cilvēki, tēlaini izsakoties, ir mūsu «tīklā». Ja runājam par šo cilvēku grupu, var gadīties, ka kāda pienesums Latvijai, dzīvojot un strādājot ārzemēs, var būt lielāks nekā tad, ja viņš būtu palicis Latvijā. Ja drīkst salīdzinājumu ar sportu – nav nekas nosodāms, ka, lai īstenotu sevi profesionāli, kāds hokejists vai basketbolists ikdienā spēlē ārzemju klubā. Svarīgi ir, lai viņš varētu un gribētu spēlēt Latvijas izlasē. Un… redziet, mūsdienu pasaulē būt latvietim ir dārgs prieks, attiecīgi tomēr jācenšas šīs saites uzturēt.

Mēs daudz runājam par pēdējos gados aizbraukušajiem. Krietni sliktāk sokas ar «vecās» trimdas nozīmes formulēšanu. Nu, bēga no okupantiem, nu, iedzīvojās savās mītnes zemēs, strādīgi cilvēki. Kad Latvija atguva neatkarību, sāka braukt un mācīt, kā pareizi dzīvot… Es vulgarizēju, protams.

Ko trimda devusi? Ļoti daudz. Atceros, kā klausījos «naidīgās radiobalsis»…

Protams, bet kā lai to izstāsta tiem, kuri okupāciju nemaz nepiedzīvoja?

Saprotu… Ir gan gadījumi, kad Latvijas latvieši, kuri aizbraukuši jau pēc neatkarības atgūšanas, tieši no «vecās» trimdas mācās latviešu tautas dejas un dziesmas, iegūst vispār interesi par latviskajām vērtībām. Jo trimdas latvieši tās saglabāja pat ļoti nelabvēlīgos apstākļos.

Jums ir versija, kā viņiem tas izdevās? Kad mēs sūdzamies par slikto finansējumu kultūrai, prātā nāk, ka trimda jau bēgļu nometņu periodā kaut kā pamanījās izdot grāmatas, rīkot koncertus utt.

Spēcīga motivācija – turēties kopā par spīti visam, saglabāt latvietību – savienojumā ar noteiktu izglītības un intelekta līmeni.

Un kā «vecā» trimda satiek ar «jauno» emigrāciju?

Ne visai labi. Tiesa, ir labi izņēmumi – piemēram, Lielbritānija. No Lielbritānijas latviešiem esmu dzirdējis pat tādus interesantus gadījumus, ka «jaunais emigrants» pirmoreiz Dziesmu svētkos Latvijā piedalās kopās ar trimdas kolektīvu – Latvijā pietrūcis laika, motivācijas utt. Tomēr ir nācies redzēt diemžēl arī citādus piemērus. Iemesli ir dažādi. Piemēram, «vecajai» trimdai baznīca bija (un ir) vienojoša, izkaisītos tautiešus organizējoša struktūra, savukārt «jaunajai» tā vispirms ir tieši reliģiska «lieta» ar visām no tā izrietošām sekām. Lai kā arī būtu – neaizmirsīsim, ka arī šiem «jaunajiem emigrantiem» dzimst bērni, respektīvi, pat ja šo aizbraucēju saikne ar dzimteni, latvietību dažkārt ir tāda, kāda nu tā ir, tad mums jādomā par šiem jau tur dzimušajiem cilvēciņiem.

Kāds jums iespaids par «jaunās emigrācijas» attieksmi pret dzimteni? Aizvainojums?

Ļoti dažādi. Ir gan sajūta, ka pastāv zināma sakarība – jo cilvēks ir pieprasītāks tur, jo draudzīgāk viņš izturas pret Latviju. Piederība kādai nācijai mūsdienu pasaulē vispār ir tāda iracionāla lieta – pragmatiski spriežot, nav taču liela jēga būt tādam latvietim… No otras puses, mums par šiem jautājumiem jācenšas domāt praktiski. Tagad ir tāds moderns apzīmējums «strukturālais bezdarbs». Ja bez ironijas, tad tā nu ir, ka starp aizbraucējiem ir arī tādi, par kuriem – atļaušos būt ļoti skarbs – var teikt tā: labāk, lai viņi saņem pabalstus Īrijā, nevis Latvijā… To saka arī vēstniecībās – ir cilvēki, kuri nāk interesēties par sadarbības iespējām ar dzimteni, un ir tādi, kuri nāk konsultēties, kādi vēl pabalsti viņiem pienākas mītnes zemē.

Visu interviju lasiet 2.jūlija Dienā!

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Jānis Derums

    31.07.2013 10:33

    Brīvā pasaulē emigrācija ir neizbēgama.Latvijā gan tās apmēri ir pārāk iespaidīgi un var radīt nākotnē nelabvēlīgas sekas valsts dzīvē un nācijas attīstībai. Reemigrācijas plāns nav slikts, bet nevajag lolot lielas cerības uz tā efektivitāti. Lai tautiešu izceļošanu mazinātu, jānodrošina cilvēcīgi dzīves apstākļi Latvijā- darba vietas, mājokļu iegādi, kaut cik normālas algas ne tikai nelielam iedzīvotāju slānim , bet visiem strādājošiem.

  • Vilnis Gricaičuks-Puriņš

    03.07.2013 14:59

    Būt latvietim Latvijā man ir prieks. Lieku izdevumu tam gan neveltu, vienkārši esmu. Protams, pārceļoties uz svešu zemi, bēgot no pašreizējo kliķu koalīciju diktatūras izraisītā ekonomiskā posta, uzturēt latvietību pilnā mērā ir dārgi. Taču ir izvēle, palikt, strādāt Latvijas un kopējā tautas labā, cenšoties pārtraukt līdzšinējo nedemokrātisko politisko praksi, kura beidz Latviju kā valsti nost, vai bēgt. Bēgļu gaušanās par latvietības dārgumu izsauc vien šķebīgumu, neko vairāk.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.