logo

Latviešu strēlnieku varonīgās cīņas ģenerāļa Bangerska acīm

11.11.2020 Roberts Ozols Latvijā

Foto: Kara muzejs. Bangerskis, Rūdolfs (1958-1960). Mana mūža atmiņas I-IV. Kopenhāgena, Dānija: Imanta

Sveiciens visiem Lāčplēša dienā! Nesen izlasīju Bangerska “Mana mūža atmiņas I-IV” un nolēmu uzrakstīt par latviešu strēlnieku varonīgajām cīņām un to nozīmi latviešu ģenerāļa Rūdolfa Bangerska acīm. Daudziem ģenerālis Bangerskis asociējas ar latviešu leģionu. Tomēr pieņemu, ka ne tik daudziem ir zināms tas, ka viņš bija viens no pirmajiem diviem virsniekiem, kuri 1915. gada vasarā ieradās Daugavgrīvas cietoksnī, lai pieteiktos latviešu strēlnieku pulkos, ar ko faktiski aizsākās latviešu nacionālo militāro vienību vēsture.

Pirms latviešu strēlnieku stāsta jāizklāsta Bangerska dzīvesstāsts. Lai gan es centos to izdarīt ne pārāk izvērsti, tomēr tas ir tiešām bagātīgs, un tas ir grūti izdarāms. Dižais latviešu ģenerālis ieradās pasaulē 1878. gadā Līča krogū, Taurupes pagastā, kā trešais bērns latviešu zemnieku ģimenē. Kad Bangerskis bijis mazs, viņa tēvs Kārlis iegādājies Zuņģu mājas Jaunpils (tagadējā Zaubes pagastā, netālu no Mālpils). Šajās mājās arī paiet ģenerāļa bērnība, kur viņš kā brašs lauku zēns palīdz dažādos saimniecības darbos.

Pirmais neparastais pavērsiens viņa dzīvē notiek 1895. gadā, kad viņam aprit 17 gadu. Lai arī toreiz par karavīriem varēja kļūt tikai ar 18 gadu vecumu, Bangerskis nolēma braukt uz Rīgu, lai noskaidrotu, vai viņu izņēmuma kārtā nevarētu uzņemt gadu ātrāk. Ar domu, ka drīz atkal redzēs dzimtās mājas, jo brauc tikai pārliecināties, vai viņš atbilst kritērijiem, viņš ar bataljona komandiera atļauju izņēmuma kārtā nonāk karadienestā un mājās tā arī atpakaļ nedodas gadiem.

Turpmākajos gados viņš izceļas kā viens no centīgākajiem karavīriem, un tāpēc 1897. gadā viņam tiek dota iespēja turpināt dienestu Pēterpilī, kur viņš gadu vēlāk iestājas junkurskolā. Kādu brīdi viņš kā 20 gadus jauns latviešu lauku zēns bijis cara apsardzes rotā. Šis darbs bijis ļoti atbildīgs, jo esot bijis jāpaliek nomodā 24 stundas, turklāt esot klīdušas baumas, ka kāda sardze reiz esot atrasta guļam un cars Nikolajs I teicis “Soļos marš uz Sibīriju!” Un tā nabaga kareivji esot aizsoļojuši. Tomēr Bangerskis visu apmācību laiku turējis augstu latiņu un 1901. gadā junkurskolu pabeidz ar I šķiru, un turpina dienestu Irkutskas pulkā, kur arī aktīvi piedalās dažādos karavīru sociālajos pasākumos.

1904. gadā jaunais virsnieks izvelk loti un tiek ierauts krievu-japāņu karā, jau rudenī dodamies uz tālajiem austrumiem. Turpat viņš piedzīvo arī diezgan savdabīgas ugunskristības – vienās no pirmajām atmiņām par Mandžūriju viņš min, ka kādā brīdī nav sapratis, kas viņam apkārt svilpj. Kāds dežurants paskaidrojis, ka tās ir japāņu lodes, kas lido virs viņa, un mazāka kalibra dēļ veido daudz smalkāku skaņu nekā krievu lodes. Jau nedaudz vēlāk parādās Bangerska lielākais nopelns krievu-japāņu karā, kas ir apvidus kartes izveidošana, ko izmantoja visu atlikušo karu. Viņš ne tikai kā talantīgs zīmētājs, bet arī kā karavīrs, kurš pirms kara vēlējās kļūt par militāro topogrāfu, izrādīja savas augstās spējas topogrāfijā. Tomēr piedalījies kaujās pie Šachē un Mukdenas, kurās Krievija piedzīvoja sakāvi. Nepagāja ne ilgs laiks, kad arī karš noslēdzās par labu Japānai. Bangerskis min, ka vienību svaidīšana no vienas vietas uz otru, pretinieka apsmiešana, kas noveda pie pašu demoralizācijas, un pārlieku lielā švītība (baltu, viegli redzamu formastērpu lietošana kara sākumā, lielu pasākumu rīkošana pirms kaujām, kas Japānai viegli ļāva saprast, kur un kad būs uzbrukums) bija iemesli Krievijas sagrāvei.

Turpmākajos gados viņš turpina dienestu un vairākas reizes cenšas iestāties karaskolā, līdz 1912. gadā viņam tas arī izdodas. Viņa mērķim gan sāpīgi tiek pielikts punkts, Eiropai aizdegoties 1914. gada 28. jūlijā, kad Austro-Ungārija Bismarka vārdiem “ar dzelzi un asinīm” sniedz atbildi Serbijai par mēnesi iepriekš noslepkavoto troņmantinieku Franci Ferdinandu. Jau pirmajās kaujās parādās viņa neapšaubāmais virsnieka talants, ko viņš parādīja jau krievu-japāņu karā. Karam turpinoties, viņam arī drīz spīdēja iespēja tikt paaugstinātam par ģenerālštāba virsnieku. Tomēr 1915. gadā viņa kāpšana pa cariskās Krievijas militāro hierarhiju apstājas. 1915. gada augustā viņš ir gatavs atgriezties pat pie rotas komandēšanas, kad izdzird viscēlākos – dzimtenes – saucienus, krievu militārajai vadībai atļaujot formēt latviešu strēlnieku pulkus.

Jau vagonā pa ceļam uz Daugavgrīvas cietoksni, kur viņam bija pavelēts ierasties, viņš satiek Sv. Jura krusta ordeņa greznotu pulkvedi Briedi. Tā nu sagadījās, ka viņi faktiski bija pirmie divi latviešu strēlnieku komandieri. Aiz viņiem tolaik stāvēja arī visa latviešu tauta. Bangerskis min, ka “Iedzīvotāji strēlnieku vienību dibināšanu uzņēma ar lielu sajūsmu. Vecāki, kuru dēliem bija paredzēta iesaukšana, bija apmierināti, ka viņu dēlus neizkliedēja pa visu plašo Krievijas fronti, pa dažādām krievu karaspēka daļām, bet tie palika tepat dzimtenē – pašu latviešu vienībās.[..] Rīgas un apkārtnes iedzīvotāji, kas visu laiku dzīvoja drudžainās evakuācijas gaitās, uzelpoja vieglāk, cerēdami, ka varbūt ienaidnieks Rīgā neienāks un ka viņiem savas dzīves vietas nebūs jāpamet. Sak, ja jau tepat pretinieka acu priekšā formē jaunas latviešu karaspēka vienības, kas šad tad ar savām kara dziesmām maršē pa Rīgas ielām, tad stāvoklis vēl nav tik bīstams, vēl jau var arī nogaidīt, lai redzētu, kā šis pasākums izveidosies.”

Lai arī sākotnēji strēlnieku apgāde esot bijusi nepietiekama, latvju zēnu vidū par spīti esot bijis varens kaujasspars un vēlme cīnīties zem latviešu karogiem. Tuvāko mēnešu laikā gan sliktā apgāde esot izlabota, tostarp ar amerikāņu vinčesteru piegādi. Strēlnieki izrādījuši lielu vēlmi savu varonību izrādīt arī frontē, līdz kam nebija tik ilgi jāgaida. 25. oktobrī latviešu strēlnieki nonāk frontē un, lai gan viņiem bija plānotas tikai izlūkošanas darbības, vācieši uzbrukuši frontes sektoram, kurā viņi atradās. Tā, vien pāris mēnešu apmācīti, latviešu strēlnieki varonīgi atsita uzbrukumu. Šī kauja prasīja pirmos latviešu upurus – kaujā krita Jēkabs Timms, Jānis Gavenas un Andrejs Stūris. Vēlāk priedulājā, kurā simtiem Rīgas iedzīvotāji pavadībā tika apglabāti pirmie trīs strēlnieki, izveidojās latvju tautas svētvieta – Brāļu kapi.

Pāris dienas pēc pirmajām kaujām arī pulkveža Brieža rota tika nosūtīta uz fronti. Neskatoties uz to, ka latviešu vienībām sākumā tika plānota tikai pretinieka izlūkošana, Briedis bija pedantiski izplānojis kādu operāciju pret pozīcijām, kuras nesen ieņēmuši vācieši. Tā izvērtās par sensāciju, jo Briedis rotas sastāvā bija uzvarējis trīsreiz lielāku pretinieka vienību, kas pie tam bija novietojusies nocietinātā pozīcijā. Šī latviešu vienību varonība izskanēja tālu cariskās Krievijas virspavēlniecības ziņojumos.

Latviešu strēlnieku ietekme uz frontes gaitu bija nenovērtējama. Bangerskis min, ka “Jau paši pirmie strēlnieku panākumi izsauca dziļākas pārmaiņas frontes un aizmugures noskaņojumā. Vācu vienības ne tikai vairs nevirzījās pārdroši uz priekšu, bet sāka steigā apjozt savas pozīcijas ar dzeloņstiepļu žogiem.” Jāatzīmē arī tas, ka ievērojama daļa Kurzemes un Zemgales bija devusies bēgļu gaitās, par ko Bangerskis uzver, ka latviešu strēlnieku cīņas mazināja bēgļu skaitu – “Droši var teikt, ka, ja 1915. gada rudenī pretinieks būtu nonācis pie Rīgas un iebrucis, vai arī tikai mēģinājis pāriet Daugavu, lai iebruktu Vidzemē, tad līdz 75% latvju tautas būtu devusies bēgļu gaitās.”

1915. gadā Austrumu frontē bija izveidojies pozīciju karš, arī Latvijas teritorijā, kur Bangerskis it īpaši uzteic strēlniekus: “Arī ziemeļos, it sevišķi pateicoties strēlnieku aktivitātei, fronte bija sastingusi uz Vidzemes-Zemgales robežas.” Vairākās cīņās 1915. gadā strēlnieki bija sevi pierādījuši kā elitāru vienību un arī turpmāk mērķis bija izmantot strēlniekus kā īpašas vienības. 1916. gadā Krievija vēlējās atjaunot iniciatīvu un veica trīs ofensīvas, kurās strēlniekiem bija tas gods piedalīties.

1916. marta ofensīvā, pirmajā mēģinājumā apturēt pozīciju karu, latviešu strēlniekiem bija dots mērķis ieņemt kādu vācu atbalsta punktu. Par spīti dzeloņstiepļu nožogojumiem un vācu artilērijai, strēlnieki veiksmīgi izpildīja savu uzdevumu un ar salīdzinoši maziem zaudējumiem ieņēma atbalsta punktu. Tomēr uz vietas tos pārsteidz uzbrukums arī no sāniem. Izrādās, ka “Izņemot abus latviešu bataljonus, nekur citur visā Rīgas frontē nebija izdevies ielauzties pretinieka pozīcijās.” Neskatoties uz mūsu tautiešu varonību, viņi nakts patvērumā bija spiesti atkāpties. Diemžēl tā nebija pēdējā reize, kad panākumus guva tikai latvieši.

Marta ofensīvas neveiksmi daudzi krievu ģenerāļi skaidroja ar to, ka pavasarī bija atkusnis, kas veidoja dubļus un padarīja ceļus neizbraucamus, tāpēc viņi plānoja jaunu uzbrukumu. 1916. gada jūlijā notika tāds pats mēģinājums kā martā un rezultāti bija līdzīgi – pozīciju karu pārtraukt neizdevās un strēlnieki veiksmīgi izpildīja savu uzdevumu, lai arī šoreiz ar prāvākiem zaudējumiem. Un tāpat kā iepriekš, tie bija vienīgie, kas bija daudzmaz nopietni izvirzījušies no izejas pozīcijas.

Trešā, noslēdzošā ofensīva bija absolūta latviešu strēlnieku varonības paraugstunda. Es domāju, ka nav neviena latvieša, kurš nav dzirdējis par Ziemassvētku kaujām jeb 1916. gada decembra Jelgavas atbrīvošanas ofensīvu. Vai tas būtu A. Grīna romāns “Dvēseļu putenis” vai Dz. Dreiberga filma ar tādu pašu nosaukumu, vai varbūt vēstures stunda, tomēr tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka tieši šīs kaujas nesa latviešu strēlnieku vārdu plašajā pasaulē un radīja slaveno teicienu “Latviešu strēlnieks ir tik vērts, cik viņš sver zeltā.”

Šajā laikā latviešu strēlnieki bija krietni kuplākā skaitā un nu jau bija veselas divas brigādes, kuras ofensīvai tika apvienotas divīzijā. Bangerskis gan nav atbalstījis lielāku latviešu vienību izveidi, bet gan atbalstījis to izmantošanu kā elitāras vienības. Viens no apsvērumiem bija latviešu dzīvā spēka jautājums – latviešu nav daudz un lielus zaudējumus nevaram atļauties. Tas ir pretēji Jukuma Vācieša uzskatiem, kurš ne tikai vēlējās lielākas vienības, bet vēlāk savas karjeras veidošanai izmantoja strēlniekus kaut kam pilnīgi svešam – sarkanās Krievijas vajadzībām.

Ziemassvētku kauju ofensīvas galvenā ideja bija dot triecienu visā 12. armijas frontē, bet pats galvenais bija dot triecienu frontes sektorā no Babītes ezera līdz Rīgas-Jelgavas šosejai. Latviešu divīzijas uzdevums bija ieņemt Mangaļu mājas, turklāt ideja bija to izdarīt ar pārsteigumu, bez sākotnējas artilērijas palīdzības.

Uzbrukuma sākums ir pavisam veiksmīgs – strēlnieki ieņēmuši pretinieka pirmo līniju gandrīz bez zaudējumiem. Vācieši ir pārsteigti par uzbrukumu, tomēr ar laiku atjēdzas un cenšas Mangaļus atgūt, kur arī strēlnieki cieš pirmos zaudējumus. Tomēr trešo reizi mūsu varoņiem nākas vilties – vadība jau atkal nespēj panākumus izmantot. Kad uzbrukumu vajadzēja attīstīt, tad korpusa štābs esot teicis, ka palīgā ieradīšoties jātnieki. Bangerskis gan saskata tajā ironiju: “Vasarā un sausā apvidū tāds reids varbūt arī būtu iespējams, bet purvā un dziļajā sniegā šī diviziona atsūtīšana nopietnu rezervju vietā izskatījās ironiska.”

Latviešu strēlnieki jau trešo ofensīvu pēc kārtas parādīja, ka ir elitāras vienības un savus uzdevumus veic perfekti. Kuru katru brīdi viņi gaidīja papildspēkus un jaunus rīkojumus, tomēr visu pārējo frontes vienību neveiksmes vai arī armijas vadības nekompetence viņiem neļāva attīstīt savus pelnītos panākumus plašāk. Vienā brīdī Bangerskis tiek pilnīgi pārsteigts: “Tā, kā zibens no skaidrām debesīm, ģenerālim Misiņam no korpusa štāba pienāca pārsteidzoša telegramma: Rēķinaties tikai ar saviem spēkiem.”

Ar šo teicienu arī tiek pielikts punkts latviešu strēlnieku cīņām – neilgu laiku tie vēl pavadīs frontē, bet februārī Krievijā izceļas revolūcija un jau nepilnus divus gadus vēlāk liela daļa no viņiem darīs tieši to, ko teica korpusa ģenerālis Ziemassvētku kauju beigās. Paļausies tikai uz pašu latviešu spēkiem un kļus par 18. novembrī proklamētās Latvijas brīvības cīnītājiem. Runājot A. Grīna vārdiem: “Mēs apjautām, ka viss ir pašu spēkiem. No Latvijas jādodas prom vācu kungiem un krievu suselniekiem ar’!”

Man ir pilnīgi skaidrs, ka jau šodien došos uz Brāļu kapiem un nolikšu baltu rozi uz latviešu tautas varoņa Rūdolfa Bangerska kapa. Dārgie latvieši, atcerēsimies savus varoņus un noliksim ziedus uz strēlnieku kapiem!

 

Roberts Ozols

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.